4. Kvebeka
|
Aivars Grigorjevičs
|
Mont Wright, Quebec, 16.06.14
Pa labi 100m augsts, 5km garš, milzīgs sanešu kalns, pa kreisi liels ezers rozā krāsā, laikam no dzelzs raktuvju piesārņojuma. Aiz muguras pāris tūkstošu kalnraču strādā vai atpūšas savos konteineru tipa mitekļos. Priekšā 600km nekurienes Kvebekas pašos ziemeļaustrumos. Ceļš no Labradoras uz Kvebeku ir aptuveni tādā stāvoklī kā Rīga-Ērgļi pirms gadiem desmit: šaurs, līkumots, bedrains zemes ceļš, kas vietām mijas ar asfaltētiem posmiem, tikai kā jau teicu 6x garākā distancē.
Tur arī atsāksim mūsu stāstu. Visu pēcpusdienu mēģinājām stopēt, taču bez panākumiem. Viens čalis apstājās un piedāvāja pavest pretējā virzienā no kā gan atteicāmies. Vēl pēc brīža piestāja smagais un piedāvāja paņemt vienu no mums, kas atkal nederēja. Jau vakarpusē spriedām, ka varētu nomēģināt ierāpties kravas vilcienā, taču par nelaimi, vilcienam uzņemot ātrumu, līdzās brauc apsardze. Tā nu neko, devāmies atpakaļ rīt kravas mašīnu saceltos putekļus, kad no mums otrā pusē piestāja pikaps ar vietējiem čaļiem. Pagāja pārdesmit minūtes un šie dzēra alu un vēroja kā mēs mēģinam stopēt, kad viens no šiem mahājās, lai atnākam aprunāties.
Lauzītā angļu valodā šis man prasa:
-Kāpēc jūs nestopējat kravas mašīnas?
-Nu, mēs pa lielam esam padevušies, jo šie nekad nestājas.
-Ko tā?
-Nu, man liekas tāpēc, ka viņiem labākajā gadījumā ir viena brīva sēdvieta, bet mēs esam divi.
-Ā, skaidrs. Aliņu negribat?
-Skaidra runa, varbūt kāds smēķis atradīsies?
-Mhm, nu ok, veiksmes čaļi.
-Paldies par alu.
Tā nu gājām atpakaļ uz savu spotu. Tā kā metās vēls, sākām lūkoties, kur nomesties teltī. Izlēmām vēl vienu normālu mašīnu pastopēt un tad jau ies. Pēc pāris minūtēm garām brauca parasts smagais un tā kā redzēju, ka abas sēdvietas aizņemtas, tad nemaz nestopēju, tik nodevu sveicienu ar aliņu. Šie pabrauc garām un pēkšņi – PFFFFF. Uzsit pa bremzēm. Ārā izlec mazs, aptuveni 40n gadīgs, pusliss, bārdains franču čalis un saka.
-Nāciet, nāciet.
-Jums tur atradīsies vieta?
-Jā, jā nemīz.
-OK, Alž bliežam.
Ielecam kabīnē un apsēžamies uz viņu gultas. Pie stūres gadus 45 veca sieviete, bet ar tetovējumiem un izskūtiem galvas sāniem. Sapazināmies, čalis vārdā Patriss un angliski stipri maz zin, pie stūres viņa draudzene Sonja. Šie bliež uz krastu, jebšu 700km mums pa ceļam. Jau uzreiz Patriss taujā vai mums nav kaut kas pīpējams. Mums, āreče, vienam mazajam kāsim savelk. Alžīrījs sāk tīt, bet zeminieka trepe tā krata, ka neko lāgam nevar uztīt, tāpēc Patriss nokomandēja Sonju piestāt ceļmalā, lai var kārtīgi uztīt. Domāts darīts un jau pēc mirkļa esam ceļā ar kvēlojošu kāsi rokās. Kā jau vienmēr sākam runāties, kas ir kas, pastāstījām savu klasisko stāstu un tad prasu Patrisam vai viņi ar Sonju ir kopā, jo līdz tam vēl īsti nesapratu, viņi varbūt tikai kolēģi.
-Ķipa vai mēs pišamies?
-Nu jā?
-Protams.
Pēc tādām atbildēm bija skaidrs, ka šie cilvēki lieki aplinkus negvelž un saka lietas kā ir.
Tā kā bija jau nakts, tad pa ceļam meklējām, kur pārnakšņot. Viņi iebrauca pamestā kalnraču pilsētā un noparkojās uz lidlauka. Tā kā ārā lija lietus, un visapkārt dzīvoja lāči, tad piekritām viņu piedāvājumam nakšņot kravas nodalījumā, kur viņi veda kaut kādu mašīnu un četrus palielus konteinerus ar segām un spilveniem, kuros vairāk vai mazāk ērti iekārtojāmies. Vienojāmies turpināt ceļu 5:00 no rīta.
No rīta, līdz ko dzirdējām kā šie sāk darbināt mašīnu, tā iztrausāmies no migas, apēdām pāris cīsiņus ar siera šķēlēm, uzpīpējām pretīgo tinamo tabaku un rausāmies ārā, kur jau mūs sagaidīja kolēģi.
Visu dienu principā slaistījāmies viņu gultā, kamēr lēnā garā pievārējām kilometrus Sentlorensas upes virzienā. Pa ceļam piestājām pie Manic 5 HES, kurš ir lielākais sava veida dambis pasaulē un kura rezervuārs veido pasaules otro lielāko ezersalu. Jau pēcpusdienā iebraucām civilizācijā pie Baie Comeau pilsētas un nobraucām vēl 100km uz dienvidrietumiem līdz Partrisa dzimtajai Forestville miestam. Tā kā šie vēl nezināja vai viņiem kaut kur jābrauc, tad bija brīvs brīdis izbraukāt ciematu. Sarunājām aizet paņemt kādu aliņu un >50km platajos Sentlorensas estuāra krastos bazarējot, pāris arī iztukšojām, līdz šiem piezvanīja šefs un pateica, ka jābrauc atpakaļ uz Labradoru.
Nu neko, samainījāmies ar kontaktinformāciju, ''sadraudzējāmies'' feisbukā un devāmies meklēt naktsmītni mežā. Pa ceļam, noejot gar veikalu, nopirkām vēl mazo kastīti alus un izdomājām mazliet piedzerties, lai atzīmētu veiksmīgu Labradoras pievārēšanu un nonākšanu vasarā. Mežā atradām vietu, kur piesiet šūpuļtīklus un sākām dzert alu un skatīties filmas. Vienīgā nelaime tā, ka līdz ko apsēdāmies, tā sāka līt. Šūpuļtīkls mums katram savs, bet brezents uz abiem tikai viens. Tad nu nācās inovēt un siet vienu virs otra. Visu vakaru dzērām un lamājāmies par odu armādām, kuras bija atmodinājis lietus.
No rīta atkal tas pats, līdz ko bijām sakravājušies, tā sāka līt. Veikli aizskrējām līdz vietējam maķītim un stundām ilgi gaidījām kamēr pāries lietus. Vairākiem cilvēkiem mēģināju nokāst smēķus ala Urlastyle, bet šie visi tik mani sūtīja tālāk, kad beidzot sapratu, ka pie vainas ir tas, ka mēģinu to darīt angliski. Vienā mirklī, kad pierima lietus, sākām iet uz pilsētas galu, kur varētu sākt stopēt, bet līdz ko tur nonācām, tā atkal sākās lietusgāze, kas nerimās pāris stundas.
Vienā momentā, kad slēpāmies zem pamestas ieskrietuves jumta redzējām kā garām pabrauc mūsu penši ar mazo busiņu, ar kuriem bijām jau četras dienas braukuši Labradorā, nolādējāmies uz neveiksmi, bet nu, ko darīt - randoms dod un randoms ņem. Nospriedām, ja veikli kāds mūs paņemtu, tad varētu šos apdzīt un mēģināt kaut kur satikt. Un kā reiz pārstāja līt un līdz ko sākām stopēt, tā piestāja Ford pikaps.
Ielecām iekšā un nodevām labu dienu. Bet izrādījās, ka kvebekieši labi ja pāris vārdus angliski saprot, un īsti nešķita draudzīgi. Nospriedu, ka nelaime varētu būt tā, ka šie domā, ka mēs esam kanādieši, tāpēc speciāli sāku Alžam kaut ko stāstīt latviski.
-Ā, jūs neesat kanādieši.
-Nē, nē, mēs esam no Latvijas, Eiropā.
-Eiropieši, cik patīkami jūs satikt.
Un pēkšņi izrādās, ka visi runā angliski. Pa ceļam braucot vienā mirklī pamanīju, ka ceļa malā piestājuši penši ar busiņu, bet nevarēja zināt vai viņi vēl tajā dienā kaut kur dosies, tāpēc izlēmām vien bliezt tālāk. Kvebekieši mūs nometa Tadoussac pilsētā, kur beidzas šoseja un visi kāpj bezmaksas prāmī, lai šķērsotu ārkārtīgi skaistu, fjordam līdzīgu Sentlorensas pieteku. Sākumā stundu nogaidījām pie iekāpšanas, kas zin, varbūt šie brauks garām. Tad pārcēlāmies pāri un lietu pārlaidām gatavojot zupiņu. Tā kā nekādas labas vietas stopēšanai tur nebija, tad sākām soļot kalnā, kur ejot asā līkumā, garām brauca nākamā prāmja varza un tieši kā atskatījos atpakaļ tā ieraudzīju “mūsu” busiņu, paspēju tik apsveicināties un likās, ka pie stūres esošais Karls mūs pamanīja, bet nebiju drošs, jo apstāties tur nebija kur.
Gājām tik uz priekšu ar cerību, ka šie kaut kur apstājušies mūs gaida un kā nu ne, pēc mazliet vairāk kā kilometra stāv busiņš un smaidīgi penši aicina uz tēju un maizītēm. Pastāstījām, ko mēs esam pa to laiku sadarījuši, šie pastāstīja kā viņiem gāja un sarunājām, ka viņi mūs vēl pavedīs līdz Kvebekas pilsētai, bet vispirms jāatrod vieta, kur pārnakšņot. Braucām gar Sentlorensas krastiem un runājāmies, līdz nokļuvām St.Simeon pilsētiņā, kur piestājām kempingā. Vecie piedāvāja apmaksāt mūsu telts vietu, kam arī piekritām. Jau pašā vakarā aizgājām līdz dušām un forši, priecīgi un tīri devāmies uz migu.
No rīta sakravājāmies, uzēdām kopīgas brokastis un devāmies uz vienu no vecākajām un eiropeiskākajām Ziemeļamerikas pilsētām - Kvebeku. Tur nonācām aptuveni pusdienlaikā un sarunājām, ka pāris stundas pavazāsimies atsevišķi un tad izspriedīsim, kas ir kas.
Mēs ar Alžu devāmies pāri Ābrahama līdzenumam, kur 18.gs angļi sadeva pa kaklu francūžiem un principā sāka valdīt pār visu Kanādu. Ievērtējām Kvebekas citadeli, kas ir senākie nocietinājumi Kanādā un aizvilkāmies līdz eiropeiskā paskata vecpilsētai un pašai slavenākajai ēkai Kvebekā - Château Frontenac hotelim. Sataisījām bildes un nogājām lejā līdz tai pašai Sentlorensas upei un gar tās krastiem aizgājām līdz bezgalīgi augstām koka kāpnēm, kurās lēnā garā uztrausāmies un karstumā svīzdami aiztenterējām atpakaļ līdz vietai, kur bija noparkots busiņš.
Drīz vien atnāca arī penši un prasīja, ko mēs dzīvē vēlamies, uz ko atbildēju, ka mēs ar viņiem labprāt aizbrauktu līdz 400km attālajai Monreālai, jo starp divām lielām pilsētām reģionā, kur mēs neko nesaprotam, nav tā vienkāršākā stopēšana. Šie mazliet apspriedās un piekrita ar mums braukt vēl vienu dienu. Visu pēcpusdienu braucām dienvidrietumu virzienā un ap 5:00 piestājām miestā ar nosaukumu Donnacona, kur upes krastos atradām vietu gan teltij gan busiņam. Vakarā kopīgi uztaisījām vakariņas, iedzērām pa kādām alam un paspriedām par dzīvi.
Rīta pusē jau atkal devāmies ceļā un lēnā garā virzījāmies uz Monreālas pusi. Izdomājām prikola pēc aizrakstīt Patrisam un Sonjai, kas zin, varbūt šie mājās. Iepriekš teica, ka dzīvojot kaut kur uz ziemeļiem no Monreālas. Un kā nu ne, atbildēja, ka vakarpusē būs mājās un labprāt mūs izmitinātu. Pilsētā iebraucām pa dienu un tikām nomesti sazin kur, pie kaut kāda lielveikala, ko arī noziņojām mūsu tālbraucēju draugiem. No Glendas un Karla atvadījāmies kā draugi un apmainījāmies ar feisbukiem.
Gājām iekšā tirdzniecības centrā gaidīt kolēģus, kad ieraudzījām, ka satelītšķīvju veikalā rāda pasaules kausu futbolā. Neko jau, nometāmies skatīties. Vispirms vienu spēli, tad aizgājām līdz maķim, tad vēl vienu spēli. Vispār pārsteidza cik daudz dažādu valstu karogus redz Kanādā pasaules kausa laikā, visiem pēkšņi izrādās ir kāda vecmāmiņa no Argentīnas, Vācijas vai Francijas. Kad beidzās spēles aizgājām līdz dolāra veikalam un sapirkāmies visādus našķus un izvilkāmies ārā paēst. Ēdam, spriežam par literatūru, kad Alža mani izaicināja uzrakstīt erotisku dzejoli par kūlas dedzināšanu. Pff, domāts darīts un kamēr vēl stundu gaidījām, tapa “Par Kūlu” (skatīt dienasgrāmatu).
Jau ap 7:00 vakarpusē zvana Sonja un prasa pie kuras ieejas mēs esam. Apstāstījām, kur esam, un jau pēc pāris minūtēm šie bija klāt ar mazu busiņu, kurš piebāzts pilns ar mantām, kas iepriekš bija smagajā. Sasveicinājāmies, salecām iekšā un Patriss uzreiz saka:
-Nu ko čaļi? Zāli, spīdu, koku?
Es tik ar smaidu sejā: -Jā! Jā visam!
Sonja kā saprāta balss: -Nē, koku, šoreiz ne.
Braucām ar šiem uz Sainte Julienne, mazu pilsētiņu ap 80km uz ziemeļiem no Monreālas, kur viņi dzīvo un īrē māju, lai gan 90% laika ir ceļā. Pirms tam gan iebraucām šaubīga paskata rajonā un piestājām kaut kādas mājas pagalmā, kā nospriedām, pie viņu dīlera. Atkal salecot mašīnā, Patriss mums katram iedeva pa tabletei, ko nedomājot pieņēmām, nospriedām, ka gan jau spīds. Un vakars varēja sākties. Aizbraucām pie viņiem, veikalā paņēmām pāris kastes alus un visādu gaļu, ko cept BBQ. Visu vakaru kūpinājām vienu kāsi pēc otra un izbaudījām brīnišķīgo maltīti. Viņi teica, ka tagad uz vismaz pāris dienām būs brīvdienās un mēs esam laipni aicināti palikt, cik vien ilgi vēlamies. Tas mums bija kā mūzika ausīm. Tā kā bijām jau vairāk kā mēnesi ceļā, tad neliela atpūta ar bezmaksas ēdienu un narkotikām bija tieši laikā. Jau uzreiz varu pateikt, ka tur pavadījām gandrīz nedēļu.
Pirmo rītu atkal sākām ar spīdu. Un tā kā negribējām būt dienaszagļi, tad piedāvājām izpalīdzēt mājas darbos. Es amfetamīna enerģijas pārpilns metos pļaut viņu zālienu, kamēr alžīrijs iztīrija garāžu. Patriss mums atļāva nodot jebkādas pudeles, kas mētājās garāžā un paturēt naudu, no kā ieguvām padsmit dolārus. Vakarpusē skatījāmies TV un kūpinājām zaļo. Alž un kvebekieši ņēma diendusas, bet, kad es jau biju vakarā pilnīgi nost un devos uz migu, tad ciemos no Monreālas ieradās Patrisa bezjēgā seksīgā 21 gadu vecā meita Džesa. Vienīgā nelaime bija tāda, ka līdzi bija viņas 1.95m, 100kg kikbokseris, boifrends Pjērs, kurš ikdienā strādā par vidēja līmeņa kokaīna dīleri. Visā visumā foršs čalis, ar viņu sabazarējām līdz pat agram rītam, par to kā viņam iet mazliet skarbajās Kvebekas ielās. Teica, ka viņš ar pāris kolēģiem vidēji mēnesī ielu tirgoņiem nopārdod 5kg kokas, ko pērk no amīšu baikeriem. Nesen esot apzagts par kādiem 100k $ un tagad turot sienā pistoli.
Vienā momentā arī izvilka mazu maisiņu ar balto pulveri un piedāvāja visiem cienāties, no kā arī neviens neatteicās. Te jāpiemetina, ka lai gan vienmēr biju grasījies izmēģināt visas interesantās narkotikas, tomēr līdz kokai līdz šim nebiju nonācis, galvenokārt tāpēc, ka gan UK gan LV grams maksā sasodīti daudz un pati manta ir labi ja 20% tīra. Vienmēr biju domājis, ka gan jau tāpat kaut kad sanāks. Un tā arī bija – Kvebekas vidienē, Džesa, viņas draugs, viņas tēvs, pamāte un divi nejauši satikti latviešu stopētāji, visi ģimeniski dalījām līnijas un dzērām alu un šņabi līdz pat vēlai naktij.
Nākamajā dienā stāsts aptuveni tas pats, tikai ciemos bija Patrisa brālis un nebija koka. Skatījāmies futbolu, kūpinājām zaļo arī nākamajās divās dienās, vienīgais, kas notika savādāk bija tas, ka mēs ar Alžu piedāvājām gatavot ēst savus mīļākos ēdienus, vispirms kartupeļus ar vistas gaļas mērci un pēc tam kartupeļu pankūkas. 24. jūnijā izrādījās, ka viņi svin Kvebekas dienu, bet tā gāza lietus, ka tā arī uz ciema lustēm neaizgājām. Ciemos atnāca Sonjas labākā draudzene Reičela un visu vakaru spēlējām “Guitar Hero”, kas gan man baigi labi neizdevās un alža vispār atteicās.
Nākamajā dienā viņiem beidzot piezvanīja boss un teica, ka vakarā jādodas atpakaļ uz Labradoru, bet mēs bijām tā iesūnojuši, ka negribējām pašā vakarā nekur doties prom un sarunājām, ka mēs tur varam palikt līdz rītam, proti, kad dodamies prom, lai uzzvanam Reičelai un viņa atnāks un aizslēgs māju. Patriss uzjautāja vai mums kaut kas no drēbēm vai tādām lietām vajadzīgs. Kopā viņi mums atdāvināja:
•3 keponus
•2 nažus
•1 džinsas
•1 džemperi
•1 jostu
•1 T-kreklu ar garām rokām
•2 pārus zeķes
•1 lietusmēteli
•7$ “Canadian Tire” kuponu naudā
Sonja pastāstīja, ka viņas dēls dzīvo Kalgarī, ja tiekam tik tālu, lai viņam uzzvanam. Šķīrāmies kā labi draugi un nākamajā rītā nosutinājām līdz pusdienslaikam un vēl noskatijāmies ASV-Portugāle. Dodoties prom sazvanījām Reičelu. Drīz vien viņa piebrauca, vēl uzpīpējām, parunājāmies un devāmies meklēt vietu kur stopēt tālāk.
Ārā kādi +30'C, gājām pusstundu vienā virzienā, neko neredzējām, nācam pusstundu atpakaļ un nosvīdušām mugurām aiztenterējām atpakaļ uz māju, kur no telefona paskatījos googles kartes un izrādījās, ka pareizais ceļš ir turpat 100m attālumā. Nolādējos par izniekoto laiku, bet nu neko darīt, slājām tālāk un šosejas sākumā metāmies stopēt. Pagāja pāris stundas, līdz aizveda viens čalis uz blakus miestu, tālāk vēl pāris mazi braucieni un jau vakarpusē bijām 10km attālumā no Ontario robežas. Netālu no krustojuma ieraudzījām “Canadian Tire” būvmatreālu veikalu, kur aizgājām par kuponiem nopirkt čipsu paku un kaltēto gaļu. Pie krustojuma mēģinājām vēl stopēt, bet pievakarē vairs nekas neķērās un izlēmām iet ievērtēt blakus pļavā esošo, pamesta izskata, siena šķūni, kur arī atradām vietu, kur kūtsaugšā nomesties pie miera.
No rīta pamodāmies no tā, ka atkal ir neizturami karsts. Uzvārījām roltonus un vietējā Walmartā atjauninājām paikas krājumus, un es, priekš savas bālās ādas, iegādājos pretapdeguma aerosolu. Kad beidzot sākām stopēt, tad drīz vien viens čalis aizrāva kādus 50km līdz kalonkai, kur jau atkal pēc neilga brīža mūs paņēma vecs franču tēlnieks. Forši ar viņu pabazarējām, viņš teica, ka regulāri brauc uz Irāku un Irānu smelties iedvesmu savām skulptūrām, kuras pēdējā laikā esot par tēmu “Rakstības rašanās”. Viņš bija patīkami pārsteigts par to, ka mēs zinājām Poēmu par Gilgamešu un galā viņš mūs nometa Otavas franču “pārdaugavā” – Gatineau. Vispirms gan vēl viņš mūs uzaicināja uz kafiju ar virtuļiem, nopirka mums kanādas karti (līdz šim bliezām uz aptuvenu nojausmu) un vēl uzlika paku smēķu. Beigās vēl teica, ja trāpamies pie Vankūvereas, lai uzzvanam viņa dēlam, kas tur netālu dzīvo.
Kad vecais tēlnieks aizbrauca prom, mēs apsēdāmies uzpīpēt un paskatīties kartē, kur mēs pie velna esam un kur jāiet. Pienāk klāt kaut kāds vietējais čalis un taujā:
-Jūs kaut ko meklējat? Varbūt varu kā palīdzēt?
-Nē, nē mēs te stopējam uz rietumiem, tagad tik skatamies kur jāiet.
-OK, veiksmes. -Paiet minūte, čalis atnāk atpakaļ.
-Eu, jūs pīpejat?
-Pīpējam gan.
-Še varbūt pāris mazajiem sanāks.
Un iespieda rokās gandrīz divus gramus zaļā. Mums uzreiz smaids sejā un +35'C grādos sākām braši soļot uz centra pusi. Ceļš izrādījās stipri tāls, gājām stundu, divas, piecas, kad vakarpusē izslājām cauri Gatineau centram un palūkojāmies pāri Otavas upei uz pašu Kanādas galvaspilsētu. It kā jau skaista, bet nebija spēka līdz viņai iet. Jau pašā vakarā atradām palielu parku, kur kraujas malā piesējāmies uz naktsmieru.
No rīta jau atkal svelmē gājām skatīties vai šosejas sākumā var stopēt, bet šoreiz neveicās, pārāk daudz satiksmes un nav kur mašīnām apstāties. Jāiet bija vēl 15km līdz pilsētas galam, pa ceļam vienā mājā uztaujājām pēc ūdens un lēnā garā ar daudzām jo daudzām pauzēm tenterējām uz pilsētas galu, ko vakarpusē arī sasniedzām. Alža bija tā pārkarsis, ka likās nupat izslēgsies. Nometāmies ēnā stopēt un pēc kādas stundas piestāja 17 gadīgs čalīts un piedāvāja aizvest 80km uz rietumiem, kur arī nekurienes vidū mūs nometa. Tā kā jau metās vēls, tad aizgāju vēlreiz uz blakus esošo māju uztaujāt pēc ūdens un saimniekam pajautāju atļauju gulēšanai viņa pļavā, kur arī nometāmies. Ugunskurā uzvārījām makaronus ar sieru, uzkūpinājām zaļo un noguruši devāmies uz čučumuižu.
Kvebekas kopsavilkums:
-12 dienas
-Nobraukti 1600km, 9 stopos -
-Iztērēti ap 100$ uz abiem
Bildes: https://plus.google.com/photos/112222498920649802885/albums/6022225731429926513?banner=pwa
Posma karte:
Iepriekšējās daļas:
1. Rietumeiropa http://dra.lv/boKAg
2. Islande http://dra.lv/boLs8
3. Kanādas austrumi http://dra.lv/bpJKN