Pirmais Lielais Veloceļojums jeb L+LT+LLLR

Dina Zobena 18.09.2014 10 min lasīšanai

Kļūstam arvien lielāki, aizņemtāki, bet šogad uz Ģimenes Vasaras ceļojumu tomēr savācāmies. Tā kā „Lielāki”, tad ceļojumu varējām veikt ar velosipēdiem, tā kā aizņemtāki, tad ielecām pašā pēdējā vasaras vilcienā un izbraucienu ieplānojām no 29.augusta līdz 31.augustam, tieši pirms jaunā Skolas mācību gada sākuma.

Piektdienas rīta puse paiet ceļā uz Liepāju. Pa ceļam līst, nelīst un atkal līst. Jau sāku funktierēt par rezerves variantiem, ja negribēsies liedēties , bet Paldies Dievam laiks Kurzemē noskaidrojas un pusdienu pikniku, sildoties saulītē, jau uzrīkojam Liepājas Kara ostas vecajos fortos.

Jā, jā.. pirmais izbrauciens ir paredzēts pa Kara ostu. Daži gan te pabijuši klases ekskursijās, bet uz velo šeit visi esam pirmo reizi. Pirmais pieturas punkts, kur atstājam mašīnu un pārtransformējamies par riteņbraucējiem, ir Kara ostas cietums, kur vienlaicīgi ir arī Informācijas centrs. Tiekam pie lielākas kartes un mazākas kartes ar 9 īpašāko pieturas punktu garāku aprakstu. Informācijas centrā meitenes mazliet nošokē, pirmajā brīdī nesaprotu īsti kādā valodā viņas runā...Lietuviski? Latgaliski?..vai Liepājas dialekts par ko man nebija līdz šim nojausmas? Bet beigās viss noskaidrojas un latviski visu sarunājam.

Pirmais objekts (braucam nepareizā kārtībā) ir Manēža, kura, tāpat kā visa senā Kara ostas apbūve celta īsi pirms vai pēc 1900.gada. Visapkārt fasādei esošie arkveida logi nu aizmūrēti, vietām jāuzmanās, lai „jaunbūvējumi” neuzkrīt uz galvas, bet lieliski ar veco auru sadzīvo Kinoosta. Tā ir fotoizstāde , kas izvietota šajās arkās, gandrīz visapkārt ēkai. Bildēs mūsdienu Kara ostas vietas un cilvēki mijas ar vēstures elpu. Kādreiz šeit, manēžā, notikuši kavalērijas zirgu paraugdemonstrējumi un jātnieku sacensības, tagad izrullējam cauri un apkārt ar velo un dodamies tālāk. Mazliet uz priekšu, pa kreisi un uz Ģenerāļa Baloža ielas atrodas Ūdenstornis, tajā gan nevar iekļūt, bet no sarkaniem ķieģeļiem būvētā ēka ir iespaidīgs, grezns, kvadrātveida tornis, kurš atgādina kāda karaļa pils sargtorni, bet funkcionāli bijis spējīgs apgādāt ar ūdeni visu Karaostas teritoriju. Pārsimts metru un esam jau pie Karaostas centrālā un vispārējā vidē paša neiederīgākā objekta – Svētā Nikolaja Pareizticīgo Jūras Katedrāles. Tā celta atbilstoši 17.gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu stilam ar centrālo lielo kupolu, kas simbolizē Kristu, un četriem mazākiem arī apzeltītiem kupoliem kā 4 apustuļiem. Baznīcas pamatakmeni iesvētījis pats Krievijas cars Nikolajs II. Lai piekļūtu baznīcai izbraucam cauri un garām pusapdzīvotām padomju piecstāvenēm, pa pusbetonētu, puszālainu lielu pagalmu un mazliet apjukums, jo grūti pārslēgties no padomju laika objektiem uz ko tik greznu. Uz fasādes ikonas, kupoli zeltīti, iekšā gan neieejam, jo dažiem no mums ir Baznīcfobija. Informācijā izlasām, ka Padomju armija nodarīja visu , ko pierasts, lai jebkuru svētuma sajūtu no majestātiskās ēkas izdzītu: šeit bijusi karavīru sporta zāle, kinoteātris un lai novērstu nevēlamo akustiku, pat aizmūrēts vien no jomiem... Tālāk ripinām uz vietējo pludmali- Beberliņu parku un ezeru, kas izveidojies, rokot smiltis būvniecības vajadzībām. Šeit gan nepeldamies, jo pavēss, bet padauzamies, parāpelējam, pa veco laiku bērnudārza atrakcijām. Nākošais pieturas punkts ir Ziemeļu forti, kas nav iekļauti Infocentra dotajā apskates objektu sarakstā ( visdrīzāk jo jāpavizinās kādi 4km). Lasīju, ka šeit var tikt arī zemzemes ekskursijās ar lāpām, bet to laikam ne šoreiz. Forti iekšzemē.. nu tā, nekas īpašs, bet jūras krasta nocietinājumi jau cita lieta...!! Daļu, jūras varenais spēks jau sagrāvis, izskalojot pamatus un iegāžot jūrā. Pāri galvām gaisu šķeļ milzīgs vēja ģenerators un ir tāda jocīga plašuma sajūta.. gribas stāvēt izplestām rokām pret vēju un ..lidot. Līva gan manas lidošanas vēlmes piezemē, jo ar vēju acī viņai ienesas kāds gruzis, kurš liek raudāt, gražoties, bēdāties utt. Bet beigās , ar Zanes dzeramā ūdens palīdzību tiekam galā arī ar to. Atpakaļ jau nelaižam vairs pa asfaltu, bet pa meža celiņiem un ir jaukāk. Milzīgi platais, tukšais Atmodas bulvāris ar krūmos ieaugušām pussagruvušām kazarmām, arī savdabīgi šarmē, bet drīz jau arī civilizācija klāt ar pāris veikaliem un apdzīvotām mājām. Nogriežamies uz Ziemeļu molu, pa kuru ar velo tiekam diezgan tālu, bet pats noslēgums būtu jāiet tomēr ar kājām. Pavērojam jūras spēku bangās, kas sitas pret viļņļaužiem..jeb varbūt viņus sauc par vižņiem? Tā arī nevienojāmies un nenoskaidrojām ;) Ilgi neiesprūstam stihijas vērošanā , jo plkst 4tros ir plāns nokļūt Liepājas centrā, kur notiek Kurzemes rallija ātrumposms. Pa ceļam vēl ievērtējam Oskara Kalpaka tiltu, kurš esot viens no Latvijas vecākajiem metāla konstrukciju tiltiem, pie tam izbīdāms( t.i. līdzīgi kā paceļamais), lai cauri varētu iziet kuģi. Brauktuve un ietves no dēļiem, bet turpat blakus moderns ekrāns ar skrienošiem burtiem, kas paziņo, kad ir nākošais tilta slēgšanas laiks...

Kopsavilkumam: Karaosta... mulsinošs 20gs sākuma un padomju mantojuma mikslis. Kopā ar izbraucienu līdz rallijam nobraucām 30km.

Rallijs galīgi nav manas kompetences lauciņš, bet puiši brauca ātri, mazliet paleca pa tramplīnu, taisīja smukus, krāsainus smilšu mākoņus, bet 2 stundu laikā beigās arī Tomam apnika. Iespējams viņi taupījās visiem pārējiem posmiem un netrakoja, bet tā mega iespaidīgi nebija.

Nakšņošanu biju ieparedzējusi pavisam tuvu Lietuvas robežai – Papē. Kurzemes ceļvedī bija atrasts kempings, kur pieejamas gan mājiņas, gan teltsvietas, tā kā gatavojāmies rīkoties pēc apstākļiem: labāk mājiņā, jo ierodoties bija jau tumšs, bet ja kas, varam arī telti uzbliezt. Tomēr.... tik gludi viss nemaz i negāja.. izrādās visa piekraste ir apsēsta ar Lietuviešiem!!! Tā kā viņiem savas jūras trūktu!!??? Mūsu kempingu Pūķrags bija aizņēmis kāds leišu uzņēmums, bet administrators, jauns puisis laipni nosūtīja mūs pa ceļu tālāk.. kur esot kādas 3 kempingvietas. Iebraucām 3ajā, īpaši ieteiktajā „Rietumi”. Nekāda klasiska „reception” nav, tikai pa teritoriju klīstoši lietuvieši un uzraksts pie mājas ,kas „laipni” vēstī, ka labāk netuvoties, jo „nikns suns”! Pakonsultējāmies pie „Vietējiem leišiem” un uzzinām, ka brīdinājuma uzrakstam par suni, apakšā maziem burtiņiem ir saimnieka telefons. Sazvanam, Saimnieks tāds apmulsis...saka : te nav kempings, kur jūs to rāvāt???? Tā kā gribas jau gulēt, neapjūkam un bliežam kā ir, ka „mūs atsūtīja” ;) Beigās vienojamies, ka mājiņas gan nav, viss rezervēts ilgdzīvotājiem, īrniekiem, bet telti var būvēt kur vēlas. Fūuuu... tiksim arī pie migas.

Tā nu mūsu garā Liepājas jeb L diena ir beigusies!

30.augusts.

Sestdienas rītu sākam ar mazu rītarosmes pastaigu uz jūru, kura tepat 300m. Peldēties negribas, vēss un drēgns. Tā kā veiksmīgi esam aizmirsuši mājās ūdens uzvārāmos pričendāļus, ieturam ātrās, sausās brokastis , nojaucam telti, iepakojamies un dodamies LT virzienā. Lai gan pie Papes ezera arī ir ko sadarīt: savvaļas zirgi, putnu vērošanas tornis un pat velomaršruts apkārt ezeram, šoreiz turamies pie plāna un kas vakar nav paspēts, to neatliekam uz šodienu. 20km un ir jau LT robeža, Palangā Statoilā tiekam arī pie karstas kafijas..uh cik labi! Ap 10tiem jau esam pie ostas, noparkojamies, pārvēršamies par riteņbraucējiem.. Sapakojam somiņas, kas nu kuram būs vajadzīgs turpmākajām 2 dienām un ar prāmi ceļamies pāri uz Kuršu kāpu. Prāmja biļetes , kopā ar velosipēdiem- pa lēto: visiem pieciem šķiet bija ap 20LTL. Pirmais plāniņš mēģināt tikt uz Delfinārija šovu, un kaut kā labi paveicas: piebraucam tieši 5 min pirms šova sākuma, sarunājam ar laipniem tūristu autobusa šoferīšiem no Latvijas, kas pieskatīs mūsu riteņu čupiņu, un dodamies vērot delfīnus. Biļetes visiem pieciem ( 1 bērnu, 2 studenti un 2 lielie) maksā 35.5EUR, nav maz, bet bija smuki. Lielās smukās, gudrās „zivis”, rādīja ko spēj, sākot no lēcieniem 3-4 m augstumā, vingrošanu ar dažādiem priekšmetiem (riņķiem, bumbām), līdz priekšnesumiem kopā ar cilvēkiem. Bonusā delfīni atvadījās, pašļakstoties, pirmās rindas bija diezgan slapjas ;)) Man laikam kāda vecā pieredze jau teica, ka tuvu sēdēt nevajag! Liekas, ka senāk uz skatuves nāca arī Jūras lauvas, bet šoreiz to nebija. Ap pusvieniem jau atkal bijām uz velo un rullējām tālāk, kā nekā līdz vakaram mums jānokļūst Kuršu kāpas tālajā galā- Nidā, kur rezervētas naktsmājas. Tā optimistiski solu ap 45km ..

Mazliet līņā, bet ne tik stipri lai būtu baigais diskomforts. Veloceliņš sākas ar kalniņiem, diezgan ir ko uzbraukt un arī lidot lejā. Līvai uznāk pirmais apnikums, kurš izpaužas kā pastrīdēšanās un apvainošanās, bet viss atrisinās, kad tiekam pie pirmā piknika. Piknikvietas šeit ir iekārtotas šur tur gar celiņa malām, sēdi tik un baudi! Aiz mūsu piknikvietas, celiņš no piejūras iegriežas mazliet dziļāk iekšzemē, šeit šī gada pavasarī (iespējams) ir bijis pamatīgs ugunsgrēks un zemo priežu audzes nu izskatās kā raganu valstība, kur melnas, savijušās koku rokas veido necaurejamu sietu/labirintu. Turpinam braukt, kartē šeit iezīmētas šādi tādi augstākie kāpu punkti, bet veloceliņš saudzīgi tām apliecas apkārt. Īpašu vēlēšanos, stumties augšā un novērtēt, ko šajos augstākajos punktos var redzēt, sevī ne nesaklausām, tāpēc vizināmies vien tālāk uz Juodkranti, kur paredzētas pusdienas. Lai nokļūtu pilsētiņā, nākas pārvarēt itin lielu kalnu un pie reizes pāris baiļu mirkļus, kad pretim pa celiņu pilnā ātrumā drāžas dažādu vecumu bērni, daži ar izbīli acīs un tādu sajūtu, ka viņi nezin kur ir bremzes.. Es jau gan zinu, kur viņas ir un ik pa brīdim piekoriģēju ātrumu, lai nesanāktu uz mitrajām skujām kāds pārsteigums. Juodkrantē mums atbilstoša krodziņa meklējumi beidzas ar piesēšanu žāvēto zivju kioskā, kur laipna saimniece saka, ka varam paņemt aliņu no veikala aiz stūra un ka piešķirs mums šķīvjus un štrumus turpat piemājas dārziņā. Mēs jau bijām otrie, kas uzrāvās. Krogs gan īsti tas nesanāca un zivis arī Latvijā ir gardākas ēstas, bet ko izvēlējāmies to izvēlējāmies. Pie Juodkrantes koka skulptūru parka vēl iepērkam saldējumus un dodamies tālāk. Seko jauks promenādes brauciens, kas gan ātri izbeidzas un nākas ripināt pa auto ceļa malu, jo gribējās uz veloceliņa nonākt tā loģiski, braucot uz priekšu, nevis atpakaļ, no kurienes iebraucām. Te trāpam uz vienu no skatu punktiem, kas velosipēdistu maršrutā nav paredzēts: gārņu un jūras kraukļu ligzdošanas vietu. Šeit ir tik spocīgi: vesela nogāze ar kailiem (bez mizas), augstiem kokiem, kuru galotnēs ir savīti ligzdu simti. Šī vieta ir daudz neparastāka un raganīgāka, par Juodkrantes Raganu kalnu, kur tik vien kā cilvēku veidotas koka figūras. Pēc kādiem 3km tiekam atkal virsū uz veloceliņa un var atviegloti uzelpot, mašīnu ceļš ir šaurs un diezgan jau viņas arī tur nēsājas.

Nākošais pieturas punkts ir pie augstākās pussalas vietas – Parnidžio kāpas, kas tiek dēvēta arī par Lietuvas Sahāru. Šeit tiešām ir tuksneša sajūta! Kailās kāpas platā joslā vijas un sedz vairāk kā pusi no zemesstrēles platuma. Piestutējam riteņus un pa koka pludmales celiņu un smiltīm veicam uzkāpienu iespaidīgajā smilšu kalnā. Pēdējo 20gadu laikā kāpas augstums esot samazinājies par 15metriem, tāds lūk vēja spēks un arī cilvēku nopelns, tāpēc rāpelēšanās pa tām tagad ir ierobežota. Gribas šo dabas brīnumu saglabāt.. No augšas var redzēt jūru abos virzienos un gribas stāvēt kā uz Titānika ķīļa un baidīt plašumu, vēju un brīvību..

Esam pavadījuši ceļā jau krietnu laiku, grūti paliek ne tikai mazākajam braucējam, bet pārējiem arī gribas atpūsties. Lai ceļš paiet ātrāk, nākas kaut kā izklaidēties. Pirmais izklaides veids –mācīties braukt uz velo bez rokām. Pārējie jau profiņi, mums ar Līvu ar jau sanāk diezgan droši un labi, bet galvenais, ka nav vairs nekādas čīkstēšanas, vilkšanās, sūdzēšanās utml.. visi nodarbināti ;) Pavizinamies garām norādei uz Pervalkas ciemu un liekas, ka nu gan jau tepat vien mūsu gaidītajai Nidai vien jābūt. Un ir..ciems! Man jau liekas…ā…šito es atceros, šitais ir redzēts… visi jau atslābst, bet te pēkšņi redzam ceļa norādi uz šosejas: Nida 12km!!!! Ujjjjjjj..kāda vilšanās ;))) Izrādās esam nokļuvuši „Preiļos” jeb Preila ciematiņā, kas mums līdzi esošajā parupjajā kartē nebija ievērojies. Lai saņemtos, nolikvidējam pēdējos pārtikas krājumus un cīnāmies tālāk. Līva tiek pie nākošā „paātrinājuma” – iedomu lasso, kuru uzmet uz priekšā esošajiem stabiem, cilvēkiem , suņiem un tik ar vienu roku velkas klāt! Paātrinājums toties nav iedomu, tas strādā!!

Kad nokļūstam Nidā ir jau ap 7njiem vakarā un vairāk par sēdēšanu krodziņā, gribas nomazgāties un atlaisties. Mūsu , caur Booking.com rezervētā mājvieta ir viesu māja Zunda. Vieta – ideāla, pats Nidas centrs, bet viesumāja/hostelis gan tāds mazliet no pagājušā gadsimta. Bet viss itkā ir.. gan dušas, gan tualetes, gan virtuvīte ar visiem traukiem, gan katrā istabiņā balkons. Tik tie zirnekļi lielie, melnie…. tie baidīja un traucēja meitenēm dzīvot.

Ja jau ir pieeja virtuvei, izmantojam to un ātri tiekam pie makaroniem ar visādiem labumiem, alus un sakasam pat spēkus priekš mazā monopola spēles un duraka. Bet ātri vien noplīstam… žēl, nekādas vakara pastaigas, zvaigžņu utml. romantisku nieku, bet cik ir spēku tik ir.

Kopā pa dienu nobraucām 60km.

31.augusts

No rīta daudz nečikājamies, ašās siltās brokastis un atvadamies no Zirnekļu karaļvalsts. Šodien jāpieveic tas pats attālums, kas vakar, tikai bez liekajiem lokiem uz skatu punktiem, kur jau bijām un bez tālā salas gala, kur Delfinārijs. Šodien laiks izskatās jau daudz foršāks, spīd saulīte un rīta drēgnums arī ātri atkāpjas. Sarunājam taisīt piknikus ik pēc 15km, kas tā paredzamāk sadala ceļu un liekas, ka kilometri paiet ātrāk. Šodien turpinam attīstīt bezroku braukšanas prasmi, uzspēlējam dziesmu spēli, kur katra nākošā dziesmā jāizvēlas tāda, kurā ir iepriekšējās dziesmas pēdējais vārds. Toms šādu izklaidi ilgi neiztur un ļaujam viņam braukt savā tempiņā un iesildīt mums piknikvietu. Zane izdomā jaunu spēlīti un iesaista arī mani: Ievai ritenim ir tirkšķis, kas skan, kad viņa nemin pedāļus, tad nu pieskaņojamies skaņai un minam savus pedāļus tikai tad, kad Ieva brīvgaitā.. sanāk brīžiem atpalikt, īpaši grūti iet kalnu galos, tiekam līdz pirmās „dzīvības” zaudēšanai un es padodos. Pirms otrās piknikvietas notiek pirmais mazais kritienstarpgadījums… nākas mazliet slaucīt asaras. Toms gaidot mūs ir aprunājies ar vienu izbijušo jūrnieku, kas pastāsta, ka ugunsgrēks, kura posta darbus te var redzēt esot bijis šī gada aprīlī. Cilvēku uz velo paliek arvien vairāk un vairāk, nu jau gandrīz nav iespējams braukt blakus un vāvuļot, jo pretimbraucēji tādi un šādi brauc vairumā. Izskatās , ka veloceliņš ir visai iecienīta izklaide. Ieskaitot piknikus atpakaļceļš mums prasa apmēram 4h. Precīzi nepateikšu, jo visu statistikas uzskaiti nojauca LLLR pasākums. Pirms šīs „izklaides” vēl paspējam iemērcēties Baltijas jūrā. Pārāk silti nebija, bet ķeksīti gribējās pielikt. Līva atkal visizturīgākā, nevar izķeksēt šo no jūras.

Piejūras krodziņā par pēdējiem Litiem tiekam pie saldējumiem un lēnām apaļojamies uz ceļojuma noslēgumu, vairs tikai jāpāršķērso kāpa un būsim jau pie prāmja. Kāpjam uz riteņiem sākam mīt, bet pēkšņi aizmugurē liels blīkšķis… Pasākums LLLR ir klāt: Līva izdomājusi saldējuma kociņu braucot iemest lielajā atkritumu konteinerā, kas beidzās ar šo abu objektu saskriešanos, Līvas un velosipēda atrašanos vienā čupā un LLLR jeb Līvas Lauzto Labo Roku. Kāds vietējais, kas izklausījās dakterisks, lika pakustināt pirkstus un „nomierināja” , ka nebūs lauzts, visdrīzāk sasists + izbīlis. Tomēr par nekādu braukšanu vairs runa nevar būt, bērniņš roku tur azotē, sāp un kreņkis arī liels, ne tikai viņai, bet mums ar. Soļojam ar riteņiem pie rokas līdz prāmim, tad automašīnai, nolemjam rullēt uz Latviju, kur tomēr iebraukt slimnīcā to roku nofotografēt.

Atpakaļceļu izvēlamies caur Telšiem, Šauļiem un Jelgavu, cerot, ka visi ceļu remontdarbi ir palikuši Liepājas rajonā, bet kas tev dos. Latvijas –Lietuvas pierobeža uz abām pusēm ilgi un dikti tika remontēta. Pa ceļam vēl iznāca uzmest acis Krustu kalniņam, tiešām iespaidīgi… bet apskatījām tik pa gabalu, jo šoreiz mums pat 2 čuriki: 1 Baznīcnemīlētājs un 1 LLLR.

Tā nu ceļojuma noslēgumā mēs pāris stundas pavadījām Bērnu slimnīcā un Līva 1.septembri jaunajā skolā varēja sagaidīt ar baltu skaistu ģipsi.

Kopsavilkums : kopā ar mašīnu nobraucām ap 700km, kopā ar velo nobraucām ap 145km, naktsmītņu izmaksas 5cilv. ap 100EUR, Delfinārijs – 35.5EUR + ēšana . Manuprāt plāns bija labs, 11 gadīgam bērnam pa labu veloceliņu šādu attālumu pievārēt ir iespējams, pa ceļam ko apskatīt bija. Varbūt vajadzēja garākas brīvdienas un padzīvoties kādu papildus dienu Nidā , kā arī foršāk būtu, ja būtu siltāks laiks un lielāka iespēja izmanot jūras tuvumu.

Bildes, iespējams vēl sekos!