Svētceļojums Rīga-Aglona 2014 turpinājums (Dienas kārtība)
|
Andris Šimfs
|
Dienaskārtība: Mēģināšu atsaukt atmiņā. :) Vissvarīgākais - katru dienu neiztrūkstoši bija Dievkalpojums, parasti no rīta (apvienots ar laudēm - skat.zemāk), bet reizēm arī vakarā (apvienots ar vesperēm). Celšanās - parasti ap 06:45 ar marša skaņām, kuras Artūrs ir rūpīgi piemeklējis no daudziem zināmās filmas "Policijas
akadēmija." Pie kam, ja pirmajās dienās šis dzīvespriecīgais skaņdarbs izraisa entuziasmu un rosību, tad uz svētceļojuma beigām jau ir izstrādājusies imunitāte un reakcija uz marša skaņām ir pagriešanās uz otriem sāniem, galvas ieraušana guļammaisā vai vispār apaļa 0. Rīta lūgšanas jeb laudes - 07:30 visi cītīgi piedalamies talkā ņemot grāmatiņas :) . Seko arī gandarītāju ietērpšana
(gandarītājiem ir īpašs tērps un viņi visu dienu pavada klusumā, ne ar vienu nesarunājoties un pēc iespējas savrup no pārējās grupas). 08:00 - Brokastis - pēc ēdiena svētīšanas katrs steidz (atkarībā no izsalkuma pakāpes) meklēt savu bļodiņu un karoti (ar
citiem "instrumentiem" sevi ceļā neapgrūtinam) Ja sākumā savus taraukus izdodas atrast, tad vēlāk gadās, ka dienām ilgi neredzi savu bļodiņu un krūzīti, un esi priecīgs par negaidītu atkalredzēšanos. Brokastīs parasti ir putra un sviestmaizes.
Paēduši nomazgājam traukus un pošamies uz iziešanu. Saliekam visas līdzi nenesamās mantas (guļamlietas u.c.) mūsu "Ātrajā bultā" - Mitsubihi L300 busiņā ar piekabi. Dežuranti steidz uzkopt mūsu guļamtelpas, tualetes, dušas (ja ir) un 09:00 stājamies un ar pateicības dziesmu uzsākam kārtējo dienas posmu. Ceļā - vidēji dienas posmi bija +/- 20km. Garākais, šķiet 27km, īsākais 14.5km. Parasti centāmies sadalīt 4 posmos, pa 5 km un pēc otrā vai biežāk trešā posma atkarībā no apstākļiem ~ 13:30 pusdienas. Pusdienās - parasti zupa. Mūsu vidējais ātrums bija 4 - 4.5 km/h. Ceļā ik dienas dziedam "Stundu dziesmas" veltītas jaunavai Marijai, skaitam Rožukroni. Pauzēm mūsu garīgie vadītāji ir
sagatavojuši interesantas lekcijas. Ir klusuma brīdis, kad ~45min. ejam klusumā un pārdomājam Evaņģelija vārdus. Darbojas arī svētceļnieku radio un arī brīvais mikrofons. :) Dziedam slavēšanas dziesmas. Pēc iespējas veltījam šo laiku mūsu Tēvam. Nonākot naktsmājās, iekārtojamies un ja esam atnākuši laicīgi, tad ir kāds brīvais laiks, ko var izmantot, lai aizstaigātu
līdz veikalam un sagādātu savam "sargājamajam" kādu pārsteigumu. :) Vakars - 19:00 ir vakara lūgšanas jeb vesperes, tad 19:30 vakariņas, vēl mazliet brīva laika un 22:00 ir noslēdzošā vakara
lūgšana, jeb kompletorijs, pēc kura pieejam pie katra grupasbiedra, lai novēlētu Dieva mieru, pateiktu kādu jauku vārdu, vai izlīdzinātu kādu asumu, kas dienas gaitā radies. No malas tas izskatās, kā juceklīga apkampšanās, roku spiešana čalošana un smiešanās. Tas ir viens no visjaukākajiem dienas momentiem. Ak tā, pirms tam taču arī gandarītāji tiek atbrīvoti no savas klusēšans "nastas" un drīkst bilst pirmo vārdu. :)
22:30 visiem teorētiski jau vajadzētu būt savos guļammaisos un gatavoties "nakts koncertam", jo kura gan grupa ir bez krācējiem? :) Praktiski gan gulētiešana kā parasti ievelkas, bet taspieder pie lietas. :) 23:00 gaisma bez iebildumiem tiek izslēgta un beidzot iestājas relatīvs naktsmiers. Brīvo laiku parasti izmantojam kā nu kurš. Lai atpūstos, nomazgātos, lai aizcilpotu līdz veikalam, lai aizietu nopeldēties, ja ir kur vai lai padauzītu bumbu - volejbolu vai svētceļnieku iecienīto "Kartupeli." :) Par peldēšanos (šis gan vairāk iederētos pie "Ceļā sastaptajiem cilvēkiem" ;) - pēkšņi atcerējos, ka vienā apdzīvotā vietā, kur tuvumā nebija peldvietu un mūsu naktsmājās bija tikai pa vienai izlietnei puišu un meiteņu tualetēs. Izdevās sarunāt ar vietējo ģimeni, ka palaiž mūs nopeldēties savā privātīpašumā esošajā dīķī. Sieviete ar bērniem mums to laipni atļāva, neskatoties uz brīdinājumu, ka mēs varētu būt krietns bariņš. Vienīgais noteikums bija nekādu ziepju un šampūnu un nečurāt ūdenī. Tas gan laikam vairāk attiecās uz bērniem. :) Milzīgs paldies šai jaukajai sievietei, jo pēc tās dienas gājuma (viena no tām karstajām dienām ar 30+ grādiem) tas bija nenovērtējami. Noslēgumā mazs paskaidrojums par "sargeņģeļu" būšanu, noteikti bērnībā esat spēlējuši ko līdzīgu, kā tur bija - slepenais pasts, jeb slepenais draugs. Nu lūk arī mēs svētceļojuma sākumā izlozējam kāda sava grupasbiedra vārdu un tad nu katrs kādam bija sargeņģelis, kas cenšoties sevi neizpaust palīdz šim cilvēkam, iepriecina ar kādu dāvaniņu, lūdzas par viņu un visādi citādi patur viņu acīs. Tā patiešām ir jauka un sirsnīga spēle, un par dažu sargeņģeļu izdomu atliek vien nobrīnīties. Un beigās ir liela jautrība, kad tiek atklāts kurš kuram ir sargājis. Turpinājums sekos.... :)