Svētceļojums Rīga-Aglona 2014 turpinājums (Apkārtne un dzīvā daba)
|
Andris Šimfs
|
Apkārtne un dzīvā daba: Skatos pa logu uz prezidenta pili un saprotu, ka no rudens nekur nedēsies, pils sienas ir nodzeltējušas un jumts ir iekrāsojies spilgti sarkans. :) Un vēl domāju, cik skaista mūsu Tēvuzeme kļūst pienākot zelta rudenim. Tomēr arī visos citos gadalaikos tā man ir ļoti mīļa. Ejot svētceļojumā ir liela priekšrocība visu vērot nesteidzoties, izbaudot krāsas, skaņas, smaržas un citas detaļas. Daba tiešām ir brīnumjauka un daudzveidīga visās tās izpausmēs. Atmiņā aizķērušies daži fragmenti: Atpūšamies meža sānceliņā, apkārt ir daudz mellenāju. Esmu par slinku, lai pats pastaigātu un palasītu, bet tavu brīnumu, pēc maza brīža saņemu sauju melleņu, kā sūtījumu no sava "sargeņģeļa", un pēc brīža vēl vienu riekšavu. Ejot noplūcu arī pa kādam ābolam no ābelītēm, kas aug lauku ceļa malā. Pārsvarā tie ir spīvi un noputējuši, bet kas par to? Arī bērniem ir interese par dabu, kādā atpūtas vietā bērni uziet treknu kāpuru, kuru nodēvējam par Alfrēdu. Ir liela interese un kņada un tiek jau būvēti plāni par to, kā Alfrēds dosies mums līdz uz Aglonu un tā. Vēl viena uzstājīga dabas izpausme bija lapsenes, kas šogad bija burtiski visur un lielos daudzumos, atlika vien izvilkt kaut ko ēdamu, nu un protams, mūsu ēdienreizēs no tām nebija glābiņa. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka katrs otrais dabūja kādu dzēlienu, cits pat divus un vairāk. :) Tad vēl Jēkabpilī gājām nopeldēties mūsu likteņupē, labais krasts Jēkabpilī gan nav sevišķi piemērots peldēšanai, tomēr, kad caur nelieliem dubļiem, pa akmeņaino gultni kaut kā ieklunkurē ūdenī, tad patīkamā veldze pēc dienas gājuma ir neaprakstāma. Pamazām cenšoties tikt atpakaļ krastā atskan meiteņu spiedzieni. Dažas jaunkundzes ir tikušas pie dēlēm (pirmoreiz) un daža pat pie vairākām. Atkal ir liela kņada, spiedzieni un smiešanās, līdz katrs sevi pārbauda un tiek no tām vaļā. Vēlāk arī dzimst leģenda par "Melnajiem Daugavas pirkstiņiem", kas tiek sasaistīta ar visiem zināmo A.Pumpura eposu un vienu no galvenajiem tēliem melno bruņinieku. :) Mazliet par cilvēka "labākajiem draugiem" - ik pa laikam iegriežos kādās mājās apjautāties par iespēju dabūt ūdeni, vai apmesties uz atpūtas pauzi. Tā nu arī šoreiz sāku iet kalnup, kur atrodas māja, lai apvaicātos par ūdeni. Pagalmā stāv auto, tādēļ spriežu, ka kāds noteikti ir mājās un droši stūrēju uz mājas pusi. Piepeši ap mājas stūri parādās suns un pilnā tvaikā nesas uz manu pusi. Suns diezgan liels, kā jau vilciņš. Var redzēt, ka stipri dusmīgs, rej kā traks, zobus atiezis ne pa jokam. Mēģinu pa draugam, sak` labi jau, nevajag man tavu pagalmiņu, un soli pa solītim, bez straujām kustībām sāku atkāpties uz ceļa pusi. Te pēkšņi no šķūņa puses atskan vēl rējieni un iznesās vēl viens augumā identisks, bet nenosakāmas šķirnes "cilvēka labākais drugs". Situācija kļūst neomulīga. Šie sāk riņķot man apkārt un pamazām savelk loku, pēc nikni atieztajiem zobiem redzu, ka labi nebūs. Jau prātoju, ko darīt - lēnām celt no pleciem nost mugursomu, lai vismaz ar to varētu aizstāvēties. Spriedze turpinās ap minūti, tad par lielu atvieglojumu, pie mājas parādās saimniece un sauc suņus atpakaļ, viens negribīgi paklausa, otrs izliekas, ka nedzird. Šī kliedz vīram, lai taču savācot otru suni. Ar vīra iesaistīšanos incidents tiek izsmelts. Šoreiz iztiekam bez ūdens. Bet neliela adrenalīna deva piedod mundrumu tālākam ceļam :) Ceļā protams redzējām daudz pamestu, aizlaistu lauku sētu, un neiztrūkstošos padomju industriālā un lauksaimniecības mantojuma pieminekļu. Bet sirdi sildīja skaistas, sakoptas saimniecības, mājlopi. Šķiet, ka ceļā redzējām patiešām daudz govju. Sevišķi patīkami bija redzēt, ka arī Latgales pusē lauki nav izmiruši. Ir jaukas, sakoptas apdzīvotas sētas un saimniecības. Un ir patiess prieks par ļaudīm, kas nebīstas darba. Ezeri un upītes. Visur, kur vien varējām centāmies nopeldēties. Bet visjaukākā peldvieta mūsu ceļā bija pie Laukezera. Jaukā, labiekārtotā peldvieta un Laukezers ar savu dzidri zilo, caurspīdīgo, vēso ūdeni ir kaut kas vienreizējs. :) Visvairāk patika iet klusumā, mūsu klusuma un pārdomu brīžos, kad neviens nerunā. Ir dzirdama tikai grants šņirkstoņa zem kājām un dabas radītās skaņas. Tad sāc saprast, ka mūsu Tēvs, taču bija reāli iesprindzis, lai radītu kaut ko ārkārtīgi skaistu priekš mums, cilvēkiem. Priekš mums, viņa bērniem, kam tas viss ir nodots pārvaldīšanā un lietošanā. Vai spējam to novērtēt....? :)