Dažas dienas Briselē

  • 2 min lasīšanai
  • 7 foto
No vienas puses pavadītais laiks šajā pilsētā bija nepieklājīgi īss, lai gūtu pilnvērtīgu priekšstatu par šo pilsētu, bet tomēr savs iespaids ir palicis. Ierados es šajā pilsētā pēcpusdienā. Tad tūlīt arī devos pastaigā pa pilsētu. Tā kā mana viesnīca atradās Eirokvartālā, tad pirmais ko tā pa īstam aplūkoju, bija iespaidīgās celtnes, kas paredzētas visādām Eiropas komisijām, parlamentam un citām līdzīgām institūcijām. Viena otra ēka tiešām bija iespaidīga savos izmēros. Tomēr šī vakara plānos neietilpa šo ēku apskate, tāpēc raitā solī devos vecpilsētas virzienā. Tā staigājot nemanāmi satumsa un bija iespēja aplūkot vismaz kādu Briseles daļu arī tumšajā diennakts laikā. Staigājot pa vecpilsētas ieliņām, nevarēja nesajust saldo Beļģijas vafeļu smaržu. Vienu tādu arī pagaršoju. Nenoliedzami garšīgi, un kuram gan negaršo saldas vafeles, kuras var dabūt ar dažādu veidu garnējumiem. Blakus centrālajam laukumam Grand Palace ir vairākas ieliņas, kuras atdzimst tieši vakaros ar saviem mazajiem restorāniņiem. Tomēr, vadoties pēc atsauksmēm par šīm vietām, nolēmu pavakariņot kaut kur citur - kaut kur, kur tu tiec labi apkalpots, bet iekšā arī netiec rauts. Principā tas arī viss, ko varētu pastāstīt par šo vakaru. Nākošā diena. Šī diena vairāk paredzēta muzeju un citu objektu apskatei. Pirmā vieta, kurp dodos no rīta, ir Armijas muzejs (Royal Army Museum). Tur pavadīju divas stundas, un, ja nebūtu laika trūkums, tad pavadītu tur vismaz vēl tikpat daudz. Tur bija plašas ekspozīcijas par Beļģijas militāro vēsturi, bet man pašas interesantākās ekspozīcijas bija tālāk, kur bija plaša militāro lidmašīnu, tanku un bruņumašīnu kolekcija. Radās pat vēlme vēl kādreiz šeit atgriezties. Pretī šim muzejam atrodas cits arī droši vien interesants muzejs, kas veltīts automašīnām un to vēsturei, taču tam man vienkārši nepietika laika. Bija tāda doma apmeklēt vienu no alus muzejiem (ja nemaldos, sauca Museum of the Belgian Brewers), kuram biju pielāgojis apmeklējuma laiku, lai tas ierašanās brīdī būtu atvērts. Rezultāts: nekādas zīmītes, taču cieši jo cieši aizslēgtas muzeja durvis, kuras, protams, neatveras pēc zvana pogas nospiešanas. Nekāda niknuma, jo vairāk tāpēc, ka citam laika atliks vairāk. Paciemojos arī šokolādes muzejā. It kā nekas īpašs, taču kontrasts (pēc militārās tehnikas apskates sekojošā kūstošā šokolāde) arī bija interesants. Tie, kas pavisam maz zin par šokolādes izcelsmi, tās veidiem un pielietojumu var droši kādā Briseles apmeklējuma laikā paviesoties šajā muzejā. Nu un, ja reiz esmu Briselē, tad nevarēja iztikt bez čurājošā puisēna apskates. Tad tā aizdomājos, cik interesanti, ka pavisam vienkāršu un maziņu skupltūriņu var pārvērst Eiropas mēroga lepnumā. Nākošais mērķis bija izmēros ļoti iespaidīgs, taču tūristu ziņā daudz mazāk apmeklēts - bazilika (THE BASILICA OF THE SACRED HEART). Tā ir sestā lielākā Pasaulē un Beļģijā tiek saukta arī par Nacionālo bazilku. Varētu teikt tā: celtne tiešām iespaidīga, bet baznīcas patieso auru mazliet traucēja sajust cilvēku pūļi, kas stāvēja rindās uz Da Vinči darbu izstādi. Gan rindas, gan izstāde aizņēma apmēram pusi no bazilikas teritorijas. Bet tā citādi - tiešām iespaidīgi. Nu pats pēdējais, ko varēju toreiz apskatīt - Atomiums. Noteikti daudzi, kas nav bijuši tur klātienē, zin vai būs kaut kur bildēs redzējuši šo patiešām unikālo celtni. Nebiju pat gaidījis, ka mani sagaidīs tik lielas un spožas metāla bumbas, no kurām ausgstākā atrodas 102m augstumā. Taču mani jau iepriekš brīdināja, ka iekšpusē lai es neko tik grandiozu negaidu, jo nekā tur tāda nav. Nu un tik tiešām var tikai pabrīnīties, kāpēc tik unikālu celtni neizmanto tā, lai sākotnējais patīkamais iespaids netiktu piezemēts. Kas tad tur tajos bumbuļos bija? Vienā bija daži krēsli un viens televizors, kurš bez skaņas parādīja, kā šī celtne tika celta. Šī vēl bija salīdzinoši intetresantākā celtnes daļa. Vēl citā bumbulī bija pavisam vienkārša ēstuve, īpašu uzmanību nepievēršot tās interjeram. Vēl citā bija pavisam dīvaina izstāde (nu ok, gaumes jautājums). Citā bija slēgta izstāde. Vēl citā bija kaut kāds slēgts pasākums. Tā pavisam interesants bija pats augstākais bumbulis, kurā varēja aplūkot pilsētas 360 grādu panorāmu. Tajā pašā bumbulī otrajā stāvā bija neliels restorāniņš, kurā pastāvīgi nebija brīvu vietu. Nu un ar šo objektu noslēdzās mans Briseles apmeklējums. Ceru, ka neizklausījās, ka man viss nepatika. Viss kopumā bija skaisti, interesanti un visādi citādi labi.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais