Svētceļojums Rīga-Aglona 2014 turpinājums (Ceļā sastaptie ļaudis)
|
Andris Šimfs
|
Ceļā sastaptie ļaudis: Protams, ceļā sastapām daudz un visdažādākos cilvēkus. Ir cilvēki, kas māj pretī un jautri atbild uz sveicieniem, jeb uztaurē, ja ir autobraucēji, ir cilvēki, kas vienaldzīgi (bet var būt tikai šķietami vienaldzīgi iet/brauc garām), ir cilvēki ar akmenscietām sejām, pārņemti ar "Maksvela četru diferenciālvienādojumu sistēmas, kas apraksta elektromagnētisko lauku vakuumā analīzi." :) Un tas ir forši, dabīgi un cilvēcīgi. :) Atmiņā palika viens no ceļu policistiem, kas pavadīja mūs izejot no Rīgas. Puisis patiesi brīnījās: "Kā, tā, līdz Aglonai, un visu ceļu kājām? Un aliņu pa ceļam arī nemaz nevar iedzert?" :) . Tad pirms Ulbrokas garāmbraucoši puiši, kas izkārušies pa logu kliedz "Harē Krišna", tādejādi apliecinādami savas neapšaubāmi plašās zināšanas pasaules reliģijās un visnotaļ labvēlīgo noskaņojumu. :) Tad vēl bija vīrs uz lauku ceļa, kas mūs apdzina vecā "Mazda 323" (tehnikas brīnumā, ar cauru, ja vispār esošu, izpūtēju un baisa paskata norūsējušu virsbūvi). Arī pats transportlīdzekļa saimnieks izskatījās ļoti kolorīts un bija nojaušams, ka ir lielos draugos ar ugunsūdeni. Bet apstājies kādu gabaliņu mums priekšā, viņš izlec no auto skrien mums pretī un dod bērniem, kas iet pa priekšu vienu lielu baranku. :) Vēlāk, viņš mums ienāk svētceļojuma folklorā, kā "barankas vīrs". Vienā no posmiem ejam kādu krietnu gabalu pa šoseju. Garām šurpu, turpu braukā pašizgāzēji ar grants kravām (acīm redzot kaut kur priekšā ir ceļa remonts). Tad, negaidīti, viena no smagajām mašīnām apstājas blakus mūsu grupai un šoferis sniedz maisiņu pilnu ar saldējumiem. Un galvenais, ka pietika visiem un vēl divi palika pāri, kaut mēs bijām 45 cilvēki. :) Domāju, ka tas šim labajam vīram arī izmaksāja samērā dārgi. Kādā apdzīvotā vietā (neminēšu nosaukumu) mūsu tuvumā sāka grozīties arī vietējie jaunieši, kuriem taču interesē "kas tie tādi sanākuši mūsu tautas namiņā." Daži bija arī krietni veldzējuši slāpi ar kādu "atspirdzinošu" dzērienu un tad jau arī gribas parādīt savu atraktivitāti un varēšanu Rīgas meitenēm un tā, taču ne vienmēr simpātiskā veidā. :) Tad nu iznāca tādas ļoti sirsnīgas un saturīgas sarunas ar dažiem "aktīvistiem." Bet nepārprotiet, viss tika noregulēts mierīgu, draudzīgu un sirsnīgu sarunu ceļā, aprunājoties par dzīvi, ikdienu un arī ticības lietām. :) Un tiešām, milzīgs cilvēcisks paldies visiem tiem labajiem ļaudīm, kas ceļā mums neliedza, ūdeni, atpūtu uz savas zemes un vienreiz pat mājas pagalmā, kur ēdām pusdienas lapenē un mūsu bērni varēja lēkāt pa batutu. Ak nē, bija vēl viena atpūta pagalmā, kur mums bija ļauts mieloties arī ar jāņogām, ko bērni sevišķi aktīvi arī izmantoja. Tiem, kas cienāja mūs ar tomātiem, gurķiem, svaigu kazas sieru, āboliem u.c., deva mums kartupeļus, burkānus un tiešām izturējās laipni un sirsnīgi. Ir tik jauki apjaust to, ka cilvēki tomēr nav tik nocietinājušies, kā varētu likties ilgāku laiku dzīvojot pilsētā. Vēl, protams jāpiemin visi tie atbildīgie cilvēki, kas ielaida un uzņēma mūs visās naktsmājās - skolās un tautas namos, kā arī vietējo draudžu ļaudis. :) Turpinājums sekos..... :)