Kurzemes rallijs ar dāmu ekipāžu

  • 13 min lasīšanai

Komanda - mazs ņiprs vācu auto un divas dabas, cilvēku un brīnumu vērotājas. Galamērķis - Kurzeme atkārtojas katru gadu, mainās komandas biedri. Rallijs – tāpēc, ka jānobrauc diezgan lieli attālumi pa dažādiem ceļiem, tāpēc, ka tas „labi skan” nosaukumā un tāpēc, ka cītīgi jāraugās kartēs, ceļu norādēs, jaušamās un nenojaušamās zīmēs lauku apvidū, iztiekot bez tehniskā navigatora pamācībām.

Pirmdienas rītā, apejot galvaspilsētas stresaino steigu, līdzbraucēju uzņemu pie apvedceļa Salaspilī. Kafijas pauze no termosa, jo diezgan zināmu ēdinātāju ķēdes ceļmalas krodziņam darbdiena vienmēr sākas tikai pulksten 10.00.

Žvikt, Daugavai pāri un Lielupei arī. Ķemeri jau klāt. Vēstures avotos vēstīts, ka viens no vietējiem mežsargiem bijis Ķemers un viņa uzvārds kļuvis par nosaukumu purvam un vēlāk kūrortam. Arī citi purvi te ir ar kārtīgiem vārdiem: Vecais, Zaļais, Labais, Seklais, Raganu... Kurā no tiem ir slavenie Sēra dīķi? Nu, protams, Raganu purvā!

Gar līci sākas seno zvejniekciematu virtene. Bigauņciems nemanāmi saplūdis ar Lapmežciemu, bet aiz Starpiņupītes tūlīt Ragaciems, kam sava teika par vietējiem „kājgriežiem” - kuģu aplaupītājiem. Mūsdienās vietējie vairs nevilina sēklī buriniekus, bet naski kūpina zivis un tirgo tuvos un tālos novados. Pat Vidzemi regulāri apciemo un vēl par maz, lai visiem pietiktu. Šaipusē laiks jau nedēļu ir silts, jūra rāma, butes nenāk, tāpēc visi labumi, ko piekrastes ciemos šodien piedāvā, vesti no Ragaciema zivju ceha vai saldētavām.

Ceļu atlants un bukleti ir viena lustīga literatūra! Ko visu te var atrast! Aiz Ragaciema Gausā jūdze un tad jau Klapkalnciems klāt, kas senāk atradies aptuveni pusotru kilometru iekšzemē, bet jūra „piegrauzusies” klāt. Mūsdienās stāsta leģendu par trim pudelēm jūras ūdens, kas 1944. gada vasarā iesmeltas, lai nosūtītu Staļinam uz Maskavu. Nez kurš to sacerējis, taču tūristu grupa droši vien pamostas no snaudas un sarosās.

Par Lāčupītes dendrāriju ziņo norādes, ir skaistas takas, tomēr īstas skaidrības nav. Pa labi vai pa kreisi? Varbūt taisni? Galvenos stādījumus kāpu joslā neatrodam. Nu tad nākamreiz nāksim ar vietējo gidi, augu un zāļu zinātāju Mariju Blūmu-Kauliņu.

Apšuciems, tad Plieņciems, kur Plieņu muižā viesojusies ķeizariene Elizabete. Viņas dēļ augstākajās kāpās izrakts ceļš uz jūru, kas lietojams arī mūsdienās. Pēc citas versijas – kāpa norakta, lai ķeizariene pa logu var redzēt jūru.

Ķesterciems jāapbrauc ar krietnu „bogenu”. Ne jau tāpēc, ka jūra nāk virsū un grib šo „apēst”. Te Padomju laikā izbūvēja apvedceļu, lai netraucē mieru „Radiotehnikas” pionieru nometnei Albatross.

Engure. Osta, pilskalns – Marijas kalns un pat Rīgas Jūras akadēmijas filiāle. Senā jūras lagūna - Engures ezers ir krietni tālāk, piebraukšana aiz Abragciema vai Bērzciema.

Mērsrags. Pa ceļam var manīt Latvijas zilās šķirnes govis. Vietvārdu izdoma atkal izraisa jautrību: Pekeļciems, Pigori, Krācumi, Gruzdumi, Kaucumi...

Upesgrīva, tad Valgalciems un Kaltene klāt. Slavena ar akmeņaino krastu, kur seklumā bieži „ganās” gulbju bars, ar Māra Gaiļa brīvdienu māju „Lieldienu sala” jūrā, 300 metrus no krasta. Stāvlaukums piemērots piknikam, kafijas pauzei un stūrētāju atpūtai. Tīrs un kārtīgs, nu kā ārzemēs!

Rojas „Maksimā ar vienu x” kulinārijā var iegādāties vietējo nacionālo ēdienu – sklandrausi. Cietāks nekā Kolkā cep, var ilgāk uzglabāt, nemaina garšu un formu.

Tūrisma bukletos ieteikts, ko šeit var redzēt un darīt - ja ir laiks uzkavēties, jāapskata Jūras Zvejniecības muzejs, populāra pastaigu vieta pa moliem, dižakmens, jāizmēģina vizināšanās ar plostu pa Rojas upi un jāapciemo vietējā pirtniece Laima Landmane.

Žocenē nesen atvērts atpūtas un sporta komplekss „Dzintarkrasts”, kuram sezona jau beigusies. Slēgts.

Ģipka, tāds riktīgs līvu vārds.

Pūrciemā gan jāpiestāj. Skaista lokveida taka gar Pilsupītes krastiem ar atpūtas un skatu vietām, ar ļoti labu informāciju par dabu un senatni.

Melnsils, senāk Mustānum - lībiešu ciems vēl līča malā un tad jau Kolka pavisam drīz. Pa ceļam kempings „Ūši”, kur arī jūtamas sezonas beigas un saimniece atklāti atzīst, ka tūrisma sezona šajā krastā ir tikai pusotru mēnesi. Un viss. Izklausās traģiski. Kas notiek pārējā laikā? Septembris un pat oktobris Kurzemē mēdz būt silts, maigs un rāms kā gara atvasara. Vai patiesi tad nevar atvilināt tūristus? „Ūšos” noskaidrojam, ka paēst var tikai Kolkasraga stāvlaukuma savdabīgajā „čigānu apmetnē”, kas saucas „Pie katla”. Citur nekur. Ciematā vismaz ir veikals un benzīntanks. Tas jāatceras, jo tālāk, pa piekrasti braucot, jāiztiek ar saviem krājumiem. Varbūt tieši tas arī atbaida civilizētos tūristus?

Starp citu, „Ūšos” cep sklandraušus, kas lībiski saucas „sūrkakūd”. Nu tiešām dīvains vārds! Fotorecepti var atrast mājas lapā ar paskaidrojumiem tikai lībiski: „Ku iļdžēmda um brūnlikki, sūrkakūd attõ vaļmõd. Sīeb jōdõnõd sēmda agā tējkõks.” Kad paliek brūns, ir gatavs. Ēd piedzerot tēju... Aptuveni tā.

Aiz „Ūšiem” labajā pusē norāde „Zēņu dīķis”. Neparasta vieta, ko nejauši atklāju iepriekšējos braucienos. Šoreiz tā īpaši pārsteidz! Nesen būvēti sarkanoranži eleganti tiltiņi kontrastē ar melnalkšņu košo zaļumu un spoguļojas ūdeņos. Ir sajūta, ka tur tālumā ir pils vai lepna muiža. Ja kāds meklē vietu fotosesijām, iesaku. Der visos gadalaikos, arī miglā un tumsā. Makšķernieku atpūtai te ierīkotas laipas un piknika vieta, kur virs ugunskura uzsliets trijkājis ar ķēdi zivju zupas katlam.

Kolkas ragā dzīve rit rāmi. Stāvlaukumā jauns informācijas stends, Informācijas centrā jauki suvenīri, garšīga kafija un „saimniece” raibā mince arī tepat tuvumā. Ceļabiedrene apbrien apkārt ragam un vecās bākas drupām no Mazjūras uz Dižjūru, priecādamās par samirkušo brunču stoti, sauli un brīvības sajūtu. Viļņi sitas krustā, pamutuļo un norimst. Saule šodien silda, tomēr dzestrais ūdens nevilina uz peldi. Rudens, tomēr.

Gar Dižjūras krastu atkal zvejniekciemu virtene. Senais ar zirgu izbraucamais ceļš līkumojis starp kāpām no viena ciema uz otru, bet militāristu plānotā šoseja būvēta kilometru no krasta, taisna kā stīga. Vēl nesen, pirms pāris gadiem tūristi un vietējie brauca šķaudīdami, baltos ceļa putekļos ietinušies, bet nu uz Ventspils pusi var vizināties pa gludu asfalta lentu.

Vaide senāk bijusi Ziemeļkurzemes vislībiskākais ciems. Pa meža ceļu uz Saunaga pusi vērts piestāt „Purvziedos”, kur mežsargs Hausmanis savācis bagātīgu ragu kolekciju. Norādes uz Ragu muzeju ir no šosejas gan pie Vaides, gan Saunaga pagrieziena. Mežsarga stāstnieka talantu mantojis viņa dēls Ivars, kam patīk kacināt tūristus Minhauzena stilā. Piemēram, pēc lielā ugunsgrēka Slīterē aļņi no stresa metuši nost ragus... Un vai tad ne?

Brauciens uz Kurzemes piekrasti vienmēr ir kā atgriešanās pagātnē. Gandrīz par visu, kas te apskatāms, kas vēl saglabājies, tiek stāstīts pagātnes formā. Bija. Reiz bija. Jo no blīvi apdzīvotajiem un rosīgajiem ciemiem gandrīz nekas nav atlicis. Arī no tā, ko vērojis Imants Ziedonis:

„Kūpinātu reņģu smarža, dūmi maldās.

Laivās melnās. Vīri brūnie. Kāpas baltās.

Pitragciema rags zied baltiem pūpoliem.

Tā tas notiek - ziema beidzas katru ziem’.

Nevar saprast - kaijas kliedz vai kaijas klaigā.

Jūra - spogulī, un tālu balsis staigā.

Sievas butes žāvē. Dūmos. Mūžs ir grūts.

Pūpoli par ļaudīm Dievu lūdz.

Un, vēl nejauzdami pasaul's galu,

veči sēž pie veikala, dzer alu.

Laiks tik brīnišķīgs! Kā reņģe svaigs.

Nav kur steigties, saku. Vēl ir laiks.”

Arī lībiešus nevar ikdienā satikt, kur nu vēl dzirdēt kā skan valoda. Ar katru gadu, kopš te braucu, sarūk, sadilst, sabrūk un izzūd līvu krastam raksturīgās materiālās kultūras liecības. Aizaug vecie dārzi (tarā), tālās pļavas sausajās vigās, sagāžas pelēkiem ķērpjiem rotātās sētas un žogi ap dārziem un ganībām, sakrīt dūmnami, šķūnīši un lielie šķūņi, ar izsistu logu acīm skumīgi raugās pamestas ēkas, mežmalās satrun zvejas laivas un cauri izaug koki. Krastmalā uz vabām nežāvējas tīkli un retu reizi var sajust kūpinātu zivju smaržu. Tas laikmets ir pagājis, tagad saimnieko citādi, vai nesaimnieko nemaz.

Par Saunagu vēstures avotos pirmo reizi vēstīts 1310. gadā. Mūsdienās ziemas laikā ciemā apdzīvotas sešas mājas. Pārējie ļaudis parādās vasarās.

Pitraga ceļa galā nav dēļa ar uzrakstu „Zivis”. Tātad nav. Tomēr griežam iekšā, jo pa seno ceļu cauri mežam var tikt līdz Košragam. Par Pitraga rašanos ir teika. Reiz ieradušies četri brāļi sāmsalieši un uzcēluši tur mājas: Kurg, Tōriz, Sīm, Jōk. Teiku apstiprina arhīvi – tās arī ir vecākās mājas - Dzērves, Sumbri, Sīmi, Jāki.

Paldies tam centīgajam, kurš šogad ap kokiem apsējis pa sarkanbaltai strēmelei – nenomaldos sīko meža celiņu sazarojumos un godam nonāku līdz Košragam. Vēl skats pa labi un pa kreisi uz melleņu un brūkleņu mētrām – te parasti daudz ogu, līdz pat ceļa malai, bet šogad nav vai arī centīgi nolasītas. Ciemā tāds klusums, ka dur vai ausī, ne cilvēka, ne suņa vai kaķa. Dzīvais muzejs, valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Kopš pagājušā apciemojuma vēsturiskie namiņi vēl vairāk iesēdušies zemē, vēl skumjāki. Atstājam auto sētmalē un pa melnalkšņu aleju soļojam uz jūru. Košraga mols, neparasti būvētais un daudzu apbrīnotais vēl turas. Laikam slīpi saliktie pāļi labāk spēj cīnīties ar vētrām un lediem. Agrāk domāju, ka moli būvēti zvejas laivu pietauvošanai, bet izrādās, ka tiem pavisam cita funkcija – šeit uzkrājās jūras aļģes, ko vietējie izmantoja dārzu mēslošanai. Parasti krastā izskalojas zaļpelēka jūras augu masa, taču visvērtīgākā ir melnā, ko vietējie sauc par mudu.

No Košraga uz Mazirbi arī var nokļūt pa meža ceļiem, taču šoreiz nemēģinu, neesmu vietējā taku zinātāja. Iepriekšējā braucienā atdūros pret jaunuzceltu māju, kuras saimnieki uz vecā ceļa bija ierīkojuši komposta kaudzi. Griezies nu riņķī, kaut Mazirbe turpat ar roku aizsniedzama!

Pa kreisi no lielceļa, Vīdales virzienā, pakalnā slejas Mazirbes luterāņu baznīca ar slaidu torni, kas senāk kalpojis kā dienas orientieris kuģotājiem. Aiz baznīcas Veco kapu kalniņš – viduslaiku un mūsdienu kapsēta. Te atrodami vairāki interesanti objekti. Dižpriede ar dori, ko pie iepriekšējās varas un valdīšanas ar motorzāģi iekarojis kāds viesstrādnieks. Vai ticis pie bišu medus un kāds viņa liktenis pēc kapsētas miera traucēšanas, vēsture klusē.

Pie vidus ejas vienā pusē dus Nika Freimanis - vecā Taizeļa prototips, otrā pusē kāds vilkacis. Lai netraucē dzīvajos, viņam izveidots neparasts akmeņiem apkrauts kaps ar pelēkiem vertikāliem pelēka akmens bluķiem stūros.

Nākam no kapiem paskaļi dungojot: „Vecais Taizels gāja ik dienu Irves krogā alu dzert...” Dziesma pielīp un neatstājas līdz vakaram.

Pagrieziens uz Dundagas pusi, kur pa slaidu asfalta sepentīnu nonākam Zilo kalnu kraujā. Ceļmalā neliels skatu tornis, no kura tālumā redzama jūra un kuģi Irbes šaurumā. Šlīteres bāka pirmdienās slēgta. Tas nekas. Paķeram pa zeltainam ābolam un dodamies lejup no senā Baltijas Ledusezera krasta pa kāpnēm uz dabas taku. Izbrīna projektētāju piedāvātais risinājums par stāvām kāpnēm ar margām tikai vienā pusē. Otrā pusē masīvi balsta stabi. Toties takas dēļu segums patīkams un ērts. Mūža meža džungļi ar īvēm, kam šogad sarkanas odziņas aizmetušās, tad padrūms egļu mežs un visbeidzot purvs ar „Juras laikmeta” ainavu, dīvaini izlocītām priedītēm, niedrēm un sārtām dzērveņu mētrām uz ciņiem.

Atceļā uz Mazirbi, ja ir laiks, var piestāt un izstaigāt Pēterezera dabas taku. Norāde un stāvlaukums kreisajā pusē. Lai nepabrauktu garām, zīmīgs orientieris ir liela priede meža malā, pastiepusies krietni garāka par pārējiem kokiem.

Kad griežam uz Sīkragu, pieteikto naktsmāju saimniece Anitra jau zvana: „Vai likt kartupeļus vārīties?” un kārdina ar baraviku mērci.

Vēl jāapciemo daudzu vasaras atvaļinājumu galamērķis un bāzes vieta. Šogad vairs nekā. Laipnā „Vīnamegu” saimniece devusies uz viņsaules dārziem. Paldies par senajām takām un celiņiem, kurus kopš deviņdesmitajiem viņa man ierādīja. Fotogrāfijās esmu fiksējusi mājas, kad tās vēl dzīvoja un elpoja kopā ar saimniekiem, pierakstījusi nosaukumus, uzklausījusi stāstus, piedzīvojusi un dokumentējusi zivju žāvēšanu, ogojusi, sēņojusi, redzējusi lāča pēdas, atradusi lielu dzintaru...

Sīkrags ir viens no vecākajiem piekrastes lībiešu ciemiem, kas rakstos minēts jau 14.gadsimtā. Te bijusi osta, preču noliktavas, rosīga saimniekošana. Tagad jūrā vairs neviens neiet un ziemā apdzīvotas tikai četras mājas. Blakus Seskuciems, uz kuru nav pat norādes. Mazs vasaras māju puduris, kluss kā jau rudenī.

Tomēr Sīkragā beidzot kaut kas notiek. Meistari atjauno „Kilasidamus” (Ciema vidus) - ciema vecāko māju, kas celta 1892.gadā. Skan meditatīva indiešu mūzika, klaudz āmuri, džinkst zāģi un redzams, ka fasāde būs gaišā jūras smilšu tonī. Īpašniekiem tas ir dārgs projekts, jo ēka ir kultūrvēstures piemineklis, ārpuse jāatjauno precīzi, iekšpuses plānojums var būt mūsdienīgs.

Jūras krastā ar dižām pīckām rindā stājas makšķernieki, kuri cer izvilkt akmensbutes. Vētras pārveidojušas krastu, Sīkragupītes ieteka nav manāma, Ķīkans (maza upīte, Slīteres nacionālā parka robeža) arī sazin kur citur sameklējis ceļu uz jūru.

Dzintara nav. No Sīkraga mola, kas būvēts ap 50-tajiem, viens pālis vēl turas.

Mūs gaida naktsmājas uz Marirbes pusi pie viesmīlīgajiem, zaļajiem stāstniekiem Anitras un Viļņa. Un Irma, lidojošā sune, arī jāpiemin! Kad burvīgās vakariņas liekas jau galā un nekam vietas vairs nav, saimniece atnes speciāli Vidzemes viešņām pataupītas pepinātas lestes jeb žāvētas butes. Laime pilnībā!

Kurzemes rallija otrā diena, pēc kalendāra otrdiena

Jāceļas laikus, šodien svarīga zāļu sievu tikšanās Ventspils Amatu mājā. Paķeram līdz ciemakukuļus un smaržīgu zāļu bunti, jo Līga atzīst visu svaigu, neko lieki nekrāj un nekonservē. Vēl tieku brīdināta, ka no Mazirbes puses remontē iebraucamo ceļu, jāgriež pa Pārventas malu. Šoseja tukša kā svētdienas rītā. Naktī lijis. Asfalts patīkami žūžo zem riepām, taču ātri traukties nav ieteicams, jo pilnmēness ietekmē ne tikai ļautiņus, bet arī meža zvērus. Briežiem sācies baurs un tad viņu gaitas ir neizdibināmas.

Pa ceļam raisās pārdomas. Kurzemes piekrastes ļaudis sūrojas, ka tūristi nebrauc, ka nekas nenotiek, neattīstās, ka sezona tik īsa un beidzas vēl īsti nesākusies. Raksta projektus, ceļ viesu namus, bet neiet tā lieta. Tūlīt nākamajā teikumā seko pretruna. Mēs negribam, ka mūs traucē. Negribam, ka ierodas tie skaļie pilsētnieki, kuri rībina mūziku, brauc visur, kur starp diviem kokiem var iespraukties, ienes rāmajā piekrastes dzīvē savu nemieru, nekārtību, atkritumus, uzstājas ar prasībām... Izrādās, kādi vietējie bijuši pret Kolkas - Ventspils ceļa asfaltēšanu, jo civilizācija iznīcināšot pēdējo, kas vēl lībiešu ciemos atlicis. Ar Vidzemnieces prātu grūti izprast, kāpēc šajā novadā turpinās tie „padomju konservi”, kā šo stadiju reiz intervijā nodēvēja progresīvais lībietis Edgars Sīlis. Viela pētījumam.

Ventspilī viss viegli atrodams. Skolas iela tepat, netālu no Ventmalas un ērta stāvlaukuma. Līga Reitere izrāda savu saimniecību, dzirkstī ar teicieniem par dzīvi un dzīvošanu, ar ventiņ valod, stāsta par ieausto svītriņu rakstiem tautastērpa brunčos, uzsien manai ceļabiedrenei četrus dižmātes lakatus un ļauj izbaudīt cara laiku skolas gaisotni. Man liekas, pie tādas skolotājas un gides pat visšiverīgākā publika paliek rāma un uzmanīgi klausās.

Tepat ir „Ventiņpūrlād” ar vietējo meistaru darinājumiem un augšstāvā stelles, kurās top audumi ar brīnumainajiem dzintara diegiem.

Aiz stūra ir krodziņš tirgus laukums, kur pulkstenis ieskandina gan parasto, gan Ventspils laiku.

Livonijas ordeņa pils noteikti jāapciemo. Pat ceļvežos lepni ierakstīts, ka te ir viens no vecākajiem viduslaiku cietokšņiem Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām. Savukārt Ventspils muzejs, kas tur tagad ierīkots, atzīts par vienu no modernākajiem Baltijā. Piekrītu! Mani pārsteidz jau pie ieejas, kur no melnas caurules sāniem plūst tāda kā balti spocīga migla un atskan ieroču šķinda. Pils spoka sveiciens, laikam. Ja kārtīgāk ieskatās, uz baltā miglas palaga projicējas bruņinieks ar zobenu. Katrā telpā ekspozīciju spēcīgi papildina laikmetam raksturīgās skaņas, tāpēc nepatīkami satrūkstos, izdzirdot komandas krieviski. Izrādās, pilī ilgi bijis cietums.

Par ieejas biļeti var maksāt eiro vai ventos – vietējā valūtā. Kasiere labprāt parāda dažādu nominālu naudas zīmes ar gotiņām.

Atceļā gribu atrast bukletā minēto jūras stāvkrastu Staldzenē, taču nekādu īpašo norāžu nav, vadātājs nezin kādā veidā aizvada atpakaļ uz Ventspili un ievilina ielās ar ceļa remontu. Še tev nu rallijs! Ar kartes lasīšu un vienlaikus braukšanu, ielu nosaukumu un ceļa norāžu pētīšanu neiet tik raiti. Beigās esam atpakaļ uz pareizā lielceļa un dodamies apciemot „pankūku piekrasti” jeb Ovīšus. Ar vietējās pieredzi zinu, ka starp diviem krietni izbraukātiem ceļiem, kurus rotā aizlieguma zīmes, trešais (bez zīmes) aizvedīs līdz jūrai. Pasveicinu Zviedrijas pīlādzīšus no viņu brālīša, kurš aug manā dārzā.

Vecais pašdarinātais plakāts „Makšķernieki, neesiet cūkas, nemēslojiet mežā!” krietni apsūbējis un cūkas, protams, neprot lasīt, tādēļ vietām šis tas nomests.

Vakar bijusi visskaistākā diena Kurzemē, tā secinājuši meteorologi. Šodien pulcējas mākoņi, pagaidām balti kā putukrējuma pikuči. Ne gaisā, ne ūdenī nav tik silts, lai saņemtos un mestos peldus. Pietiek ar pēdu SPA – masāžu pa vēso ūdeni, baltajām dziedošajām smiltīm un oļiem. Retais spēj vienaldzīgi paiet garām noapaļotajiem dažādu nokrāsu akmeņiem, nepaceļot un neņemot līdz. Uzmanīgi meklējot, var atrast ar caurumiem, ar senu jūras radību pārakmeņojumiem.

Irbene ceļabiedrenei jāparāda. Cauri „Zvaigznītei”, kādreizējai armijas, tagad spoku pilsētiņai, garām bijušajiem posteņiem. Tālumā kaut kas no „Zvaigžņu kariem” un kosmosa stacijas – Irbenes lielais lokators, radioteleskops. Bijuši trīs un ar tiem ne jau zvaigznes vērojuši, bet noklausījušies visu Eiropu un Ameriku piedevām. Pakalnā aiz pilsētiņas izbraukāts baltu smilšu klajums un kāpas. No turienes lokators redzams īpaši labi.

Nekur vairs kāpt un rāpties negribas, bet Miķeļtorņa slaidā baltā bāka kaut no ārpuses jāapskata. Vēl Sīkragā jāpiestāj, kur makšķerniekiem šovakar labi veicas un mūsu klātbūtnē tiek izvilkta liela bute ar koši oranžiem punktiņiem.

Apmācas. No putukrējuma mākonīšiem vairs ne vēsts. Nu jau čupojas un gubojas pelēkie un zili melnie.

Kurzemes rallija trešā diena, pēc kalendāra trešdiena

Lietus klāt gan. Rīta agrumā liekas, ka varētu izdoties brauciens uz Kuldīgu, taču mērcētājs un pilinātājs neliekas mierā. Pēc kartes izskatās, ka pa vienkāršiem lauku ceļiem varētu tikt uz Ugāli, tad Zlēkām un tālāk pa 108. šoseju līdz Kuldīgai, bet vispirms jāielej degviela un no Dundagas jāatrod pareizais zemes ceļš. Un kur mēs vispār atrodamies? Var jau skatīties uz lielo plakātu ar Ziemeļkurzemes kartes fragmentu, bet tas neko nelīdz. Neviena vietējā nav, kam paprasīt. Ja noliek automašīnu ceļa pagriezienā pie kartes, kas ir pret noteikumiem (lūdzu, nedariet tā!), var sastapt ātri reaģējošo pašvaldības policiju un pajautāt ceļu. Puisis skaidro gan, bet balsī jūtams izbrīns par izvēlēto galamērķi. Izklausās gandrīz vai, ka tur nekā nav ko meklēt.

Līst vēl stiprāk un plāni tiešām jāmaina. Tātad, atceļam Kuldīgu, braucam uz Talsiem. Lietus pārstāj, pat nepamanu kad un kur, toties kreisajā pusē visu laiku seko zili melna mākoņu tūce, kas droši vien ārdās pa piekrasti.

Talsi lepojas ar deviņiem pakalniem, gluži kā Roma, ar stāvām bruģētām ieliņām, ar ezeru un nesen izveidoto krastmalas promenādi, ar krāšņām puķu dobēm tik slīpās un gandrīz vertikālās vietās, ka tādas var ierīkot tikai dārznieks - alpīnists, ar vienīgo „apkurināmo” pilskalnu Latvijā (neņemat nopietni – tik traki vēl nav, bet pilskalna ainavu jau gadu desmitiem izbojā katlumājas skurstenis).

„Vīns un kafija” - iebraucot pamanām interesantu krodziņa uzrakstu. No kalna lejā un re, ezermala un stāvlaukums klāt. Informācijas centra vadītāja Inese Roze iesaka apmeklēt Piena māju, kur var iegādāties īpašo kūpināto Talsu Deviņkalnu sieru, kulinārijā baudīt labu kafiju un garšīgas bulciņas, bet pusdienot pa ceļam pamanītajā krodziņā un, protams, izstaigāt romantiskās bruģētās ieliņas.

Pēc kulinārām baudām pošamies mājup ar domu, ka Talsos noteikti jāatgriežas, jāredz pilsētiņa gan vakarā, kad ezermalas māju ugunis atspīd ūdenī, gan kādos svētkos.

Pēc otrā ēdiena nāk saldais un tas ir Pūrē, Šokolādes muzejā. Līdzīgi kā Ventspilī, te aicina ceļojumā cauri laikmetiem no džungļiem līdz šokolādes baudītājiem galmos un pilīs. Blakus telpā čalo bērnudārznieki, kam programmā šokolādes gatavošana. Ekskursijas beigās pirklājīga izvēle – doties prom uz savu auto vai tomēr palūkoties šokolādes veikaliņā. Pēc Anitras ieteikuma Pūrē noteikti jāiegādājas vietējie dārzu labumi - bumbieri un āboli.

Atvados no ceļabiedrenes, pagriežos uz Vidzemes pusi un tad jau mājas vairs nav tālu. Spidometrs rāda precīzi 800 kilometrus un 300 metrus. Rallijs finišējis!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais