Svētceļojums Rīga-Aglona 2014 turpinājums (Svētceļnieki)
|
Andris Šimfs
|
Svētceļnieki: Jaunākajiem bija 7 gadi, vecākajam 57. Kompānija diezgan raiba. Dažādi vecumi, dažādas nodarbošanās un dzīves pieredze, visdažādākie raksturi. Un tas tiešām ir brīnišķīgi. Jo šaubos, vai mēs jelkad satiktos tādā sastāvā, ja ne svētceļojums :) . Un divās nedēļās Tu iepazīsti, mācies sadzīvot, uzklausīt, pieņemt un mazliet mīlēt savus biedrus, brāļus un māsas. Divas nedēļas no rīta līdz vakaram ejot un darbojoties kopā parādās visdažādākās raksturu un personību iezīmes. Arī ceļa fiziskās un garīgās grūtības uztveram dažādi, un arī pārbaudījumi ceļā ir katram savi. Protams tulznas, neiztrūkstošās ceļabiedrenes ir gandrīz katram, taču dažiem ir īpaši smaga situācija ar kājām, bet nu, katram savas nastas. Katrā ziņā ceļā var atrast daudz iemeslu pukstēt un stenēt, bet tas nav nekas iepretī tam emocionālajam lādiņam, ko Tu saņem kopīgi lūdzoties, sajūtot grupas biedru atbalstu un plecu un sajūtot to vienotību virzoties uz mūsu mērķi. :) Man tā ir arī neatkārtojama sajūta atrauties no ikdienas un pabūt tādā, savā ziņā, paralēlā pasaulē. Iespēja uzlūkot arī savu dzīvi no malas un varbūt pat tādā, kā mūžības perspektīvā.
Svētceļojums ir kā maza dzīve, ar saviem priekiem un dažreiz arī bēdām, priecīgiem, gaišiem mirkļiem un smagnējākiem brīžiem, arī ar ciešanām un asarām un lielisko brāļu un māsu atbalsta un cilvēciskās klātbūtnes sajūtu, ar sirsnīgu pieķeršanos un šķiršanās skumjām. Šinī svētceļojumā ejot, un mazliet tā kā no malas visu vērojot, nemitīgi bija prātā šis salīdzinājums par svētceļojumu, kā dzīvi miniatūrā, bet pārņēma arī sajūta, ka mēs visi esam ievīstīti mūsu Tēva bezgalīgajā mīlestībā un žēlsirdībā, burtiski "iepakoti" tajā, kā mazi bērni, kurus grasās vest ziemīgā pastaigā. Un mēs visu varam pārvarēt un pārdzīvot Viņa sargājošajā mīlestībā. Tādi nu ir un tādā interesantā dimensijā atrodas svētceļnieki. :)
Turpinājums sekos..... :)