Alānija. Alanja. Alanya. 2014.g. septembra pirmā nedēļa.

Romans Sams 15.09.2014 6 min lasīšanai

Alanja. Latviski arī – Alānija?

Plus trīsdesmit grādi. Ūdenī. No Gismeteo. Kā var atteikties kārdinājumam papeldēties? Izvēle ātra, bet noteikta – atpūta atvaļinājumā ar nelielu ceļojumu pieskaņu. Lidmašīnas biļetes tika rezervētas momentāni, viesnīca – nekavējoši, bet jau otrā dienā skaidrs – rezervēts. Jāizbrauc pēc nedēļas – ceturtajā septembrī. Visu noteica svarīgākais – nepieciešamība atpūsties un pēc agrās rudens iestāšanās arī sasildīties. Sasildīties nedaudz izdevās. Atpūsties, izgulēties – kā parasti...

Bez maksas ar reklāmu nenodarbojos, bet informācijai – tūroperātors Novatours, kurš Turcijā veiksmīgi ar Akay sadrbojas, nedaudz gan ar turku precizitāti, bet ar latvisku noteiktību. Atzinība!

Pirms diviem gadiem, tieši šajos datumos Turcija tika ar mašīnu divas reizes šķērsota – tā kā tālās zemes tradīcijas jau dažas bija zināmas. Tagad tās tikai pastiprinājās – strādīga tauta. Strādā visi – pretstatā mūsu zemei, miskastēs neviens nevandās, dzērāju, narkomānu u.t.t. – nav! Braucot sabiedriskajos autobusos, vērojot ļaužu izturēšanos un uzvedību, rodas pārliecība, ka mūsu mūsdienu cilvēciskās attiecības ir ar apzinātu nodomu sačakarētas, lai policejiskās un municipālās struktūras varētu sūknēt valsts kasi. Vai pie mums narkomānus nevairo tāpēc, lai municipāļi varētu bariem slīpēt trotuārus? Vai pie mums bezjēdzīgus ātruma ierobežojums nerada, lai ceļu policijai būtu pamats krūmos slapstīties un iepirkt fotoradarus? Vai turki paciestu tādu valdību, kura arbūzu un meloņu ielas tirgotājiem liktu iepirkt kases aparātus? Cilvēki dzīvo, brauc, strādā un arī atpūšās. Apmēram trešā daļa atpūtnieku, kas mūsu viesnīcā, turki. Otra trešā daļa – krievi. Pārējie – slovāki, poļi, zviedri, vācieši. Skandināvi esot bijuši tie, kuri Alānijas kūrortos vieni no pirmajiem esot sākuši pirms gadiem trīsdesmit masveidīgi atpūsties. Daļa turku atpūtnieku ir no Vācijas. Braucām pilsētas autobusā laikā, kad no darba mājās strādnieki atgriežās – ne piedzērušies, ne smirdīgi, ne rupji un uzmācīgi. Dēļ audzināšanas un kārtības valstī – tā saprotams, ka mūsu valsts ir pakliba. Biļetes cena – pusotra lira, tālākam padsmit kilometrus garam braucienam – divarpus liras, kas attiecīgi – 55 un 90 eirocenti. Šoferis, kas arī kasieris un konduktors, ņem naudu un izdod atlikumu cilvēkiem iekāpjot un viņam garām paejot – rindas neveidojas, jo biļetes netiek lietotas, jo naudas mērogs ir dēļ tautas izdomāts, nevis banku varai patīkams. Nauda, kas metālā, tiek uz paneļa kastē sabērta, tā, kas papīra – zem lupatas nedaudz tālāk paslēpta. Nav draudu, ka kāds ar naudas kasti aizlaisties gribētu – tas būtu vienkārši, jo priekšējās durvis visu laiku atvērtas. Dēļ audzināšanas un kārtības – nav šādu draudu! Nav bariem zaļās vestēs ģērbtu kontrolieru, nav nevajadzīgu tur pārbaužu. Vajag izkāpt – saki kur, autobuss pie apmales tiks apturēts. Iekāpšana pie pieturām, bet nevienam gribētājam citā vietā atteikts netiek – šoferim ir uzdevums – pasažierus pārvadāt un ņemt no viņiem maksu. Ja kāds neciešami smird, tad tikai kādas valsts tūrists ar labi reklamētu dezodorantu nemazgājies sapūties.

Pilsēta veidojas un attīstās. Pirms dažiem gadu desmitiem ap centru divjoslu apvediela divos virzienos izveidota tika, ar atdalošu sietu ielas vidū zālienā. Pāri pāriet gribošiem – ik pēc dažiem simtiem metru apzīmēta pāreja, kur uzmanīgi jāskatās – lai zem auto nepakļūtu. It sevišķi tūristiem ir jābūt uzmanīgiem, ja palūdz šoferi pirms pārejas tie pieturēt – nevar mesties gar autobusa priekšu tie pāri uz otru pusi, jo var ne tik zem garām braucošā, bet arī paša autobusa pakļūt. Droša pāreja – kad nebrauc mašīnas, vai krustojumos, kur luksofori. Ielas vidū zālīte tiek pļauta un regulāri laisīta. Par ātrumu – drīkst pa platām ielām cauri pilsētām – deviņdesmit, septiņdesmit, kur bīstami, tur ierobežojumi – piecdesmit. Nav stulbas sabiedriskās joslas, jo satiksme ar ierobežojumiem mākslīgiem arī mākslīgi bremzēta mūsu valstī tiek. Kas brauc, tam atbildība par savu rīcību. Dēļ audzināšanas un kārtības. Un policisti nepiesienās – ja ilgi deg sarkanais un pa šķērsojamo ielu neviens nebrauc, pirmais aizbrauc rolleris, tad daži moči un tad visi pārējie.

Uz vietas esot saprotams ir simtiem viesnīcu piedāvājums. Tās pat centrā viena otrai blakus saceltas, ar baseiniem un ūdens parku caurulēm. Un atpūtniekus daudzus ne mašīnas braucošās, ne ļaudis staigājošie nesatrauc. Viesnīcas, kas pārsvarā ir grandiozas, ir ļoti dažādas – pie jūras, pāri šosejai, pat simtiem metru tālu – tās, varbūt, sezonai, kad jūrā nepeldās? Visu nosaka cenas proporcionālās.

Nauda. Katrā valstī savs maksāšanas līdzeklis. Nožēlojamas ir valstiņas bez savas naudas. Turki savu liru ciena. Plastmasas kartiņas no bankām izdomātās lietošanā nemanāmas. Visur – nauda. Tur, kur tūristi, tur var maksāt arī eiro, dolāros. Ne pēc kursa, bet pēc turku attiecības. Tāpēc labi, ja visi kursi galvā paturami – autobusos izdevīgi maksāt lirās, citā vietā, kur citas cenas – dažu reizi eiro. Ir vietas, kur cenas rakstītas, no kurām nesaprotami – pārdevējam ļoti vajadzīgi dolāri. Vai tā labāk noapaļojas?

Tirgus. Tirgi tradīcijām bagāti. Bet turku tirgi, kas Sporta pils, ir deģenerējušies – somas, kurpes, krekli, maciņi un jaciņas visās vietās vienādi. Daudz un liela izvēle, bet katram pārdevējam tik no katra ir pa vienam. Cenas – pirmā nosauktā ir pusotru līdz četras reizes augstāka par pēdējo, kad jau uz ielas pakaļ skrien. Ja cena rakstīta – tāpat. Cena pēdējā – tā visiem pārdevējiem vienāda. Bet pēc cenas pirmās varat savu vērtējumu izzināt. Preču kvalitāte daudz zemāka kā Rīgas centrāltirgū, kad preces vēl no Turcijas bij vestas. Bet dažu simtu metru attālumā ir daudzi labi veikali, kur preces arī turku, bet dažas klases augstākas. Tur cenas bieži uzrakstītas – tik pieņemamas, ka kaulēties ir neērti, bet stila labā dažu reizi noderīgi. Tā kā ceļojums šis ir bez mašīnas, tad daudz rokās nestiepsi, bet daži izskatīgi krekli tika nopirkti. Pēc diņģēšanās par Ls 12,- gabalā, naudas bijušās ekvivalentā (trīs par 140 lirām). Rakstīts 100% kokvilna, bet pavalkājot – ar piedevām no plastika. Bet bez pārmetumiem – arī kokvilnas palagi viesnīcā gaisu cauri negrib laist dēļ šķiedrām mākslīgajām. Labas ādas kurpes vīriešu – Ls četrdesmit. Bet dēļ svara lidmašīnā vedamā un dēļ kautrības, lai apavu badu no Rīgas veikalu ķemmēšanas turkiem nerādītu, tik ar vienu pāri bija jāsamierinās.

Uzraksti. Par cenām – tas jau skaidri. Par ielām, virzieniem un vietām apskatāmām. Šķiet, ka turkiem tas viss ir tā kā valsts noslēpums. Kad braucām mēs ar mašīnu, tad pēc turku kartes, kur šosejas kā bērnu krāsojamā grāmatā ar flomasteru savilktas, ar miljonīgo mērogu ne vienmēr bija labi orientēties, arī dēļ uzrakstiem uz ceļu stūriem. Tagad līdzīgi – labas kartes nopērkamas nav un uz ielu stūriem uzraksti nav atrodami. Cietoksnis Alānijā – pa ielām vairākām uz kalna spici sasniedzams ar grūti pamanāmu „Kale” uzrakstiņu pakājē. Kad ar kājām divas trešdaļas ir uzkāptas, tad atklājums – apskates darba laiks tik līdz pusseptiņiem – jārāpjās ir atpakaļ. Un otrā dienā viss no jauna. Bet apskate ir vērtīga, skati uz visām pusēm iespaidīgi. Augstums virs jūras līmeņa? – labi noslēpts tiek. Vikipēdija saka – 250 m.

Viesnīca. Uz citas klints līča otrā krastā kā cietoksnis. Pēc sajūtām – ap 125 m virs jūras līmeņa no cietokšņa lūkojoties. Apmēram puses augstumā. It kā pēdējā gar piekrasti no Alānijas centra 12 km attālumā. Bet autobusa gala punkts pirms viesnīcas šlagbauma sarunāts. Viesu ērtībai. „Utopia World”. Viesnīca ar teritoriju grandiozu, bet nemēramu, jo slīpumos, un neaprakstāmu, jo tā kā noslēpums. Ir māja centrālā ar diviem atriumiem un diviem smtiem numuru un „villas”, kas vasarnīcas ar sešiem numuriem no katras puses – tā kā pie maksimāla piepildījuma pusotru tūkstoti spēj brīvi izvietot. Pēc ļaužu aprites pie restorāna galdiņiem tagad par tūkstoti tur vairāk viesu nebija. Vakara koncertos, kas katru vakaru – pie skatuves ir pieci simti sēdvietu, kas tikpat kā pilnas. Bet konstruktori un šī grandiozā projekta īstenotāji ir ļoti meistarīgi – nakādas drūzmas, nekādas grūstīšanās, nekur nekādas rindas. Pie baseiniem un pludmalē var vienmēr iekārtoties, lai nebūtu pie citiem tuvu. Vienīgās rindas – trīs, četri cilvēki pie saldējuma, kas arī cenā iekļauts ir. Ēdieni – ap simtu, ja salāti un kūkas pieskaitāmi. Kāds tūrists par viesnīcu šo bija sūdzējies – nav garneles un suši. Patiesi – nav!, bet kāpēc nedoties uz Honkongu vai Riga Plaza? Svaigi spiesta sula – pilnīgi bez rindas, jo par maksu – sešas liras par trešdaļlitra glāzi (sešarpus eiro litrā). Apelsīnu, ābolu, burkānu. Ēst var dabūt gandrīz nepārtraukti – ar starpbrīdi no vieniem līdz diviem naktī. Garneļu nav, bet gurķi mizoti, rīsi garšīgi un putkrējuma tortes neaprakstāmas!

Kad iebraucām mēs viesnīcā ar rezervētu numuru galvenajā mājā, no recepcijas meitenes piedāvājums – jūs taču gribat numuru ar skatu uz jūru?, vai ne?, bet jūsu numurs vēl nav iztīrīts – mēs piedāvāsim lielāku numuru „saimniecības ēkā”, kurš tagad brīvs, lai jūru varētu jūs nepārtraukti vērot. Kam jūra, ja svarīgākais vanna? Ar viesnīcas auto mūs uz „dārgāko” numuru aizveda apskatīt – skaidrs, piečakarēt gribēja. Atteicāmies, labāk gaidīsim, lai tīra mūsējo. Te – pēc divām minūtēm jau tīrs! Bet tas esot turku stilā. Tāpat kā informācijā – ar tepiķi vai parketu. Bet ieklājuši laminātu.

Ceļojiet! Dabu, skatus izbaudiet! Un citu tautu viesmīlību.