Komandējums uz Itāliju (No UK)
|
Ilze Baiža
|
Jau sen gribēju veltīt vienu rakstu komandējumiem. Man tajos ir nācies pabūt diezgan bieži, un jāteic, ka tie ļoti patīk. Patīk tāpēc, ka var iegūt jaunu pieredzi, satikt citus ekspertus un nodibināt jaunus kontaktus, bet galvenokārt tāpēc, ka mīlu savu darbu. Tie, kas nekad nav devušies ārzemju komandējumos, maldīgi iedomājas, ka šie komandējami ir izklaide, iespēja redzēt citas valstis, taču realitātē kaut ko apskatīt izdodas gaužām maz vai pat nemaz. Ja arī izdodas, tad uz paša iniciatīvu, sevi dzenot pretī noguruma slieksnim un visbiežāk pilnīgā tumsā. Parasti darba braucienus var aprakstīt ar pavisam vienkāršu shēmu : celšanās ļoti agrā rīta stundā, ap trijiem vai četriem naktī→ nokļūšana līdz lidostai→ lidojums→ autobuss/vilciens līdz konferences vietai→ konference/tikšanās→ steigšanās atpakaļ uz lidostu→ vēla nokļūšana atpakaļ mājās → atpakaļ uz darbu nākošajā dienā. Secinājums ir tāds, ka komandējumi nav izlaide, bet gan darbs un ļoti atbildīgs, jo nes savas valsts, vai kompānijas vārdu Pasaulē. Man tie parasti sākās ar milzu gatavošanas un prāvu kaudzi izlasītu dokumentu, taču man patīk mans darbs un to daru labprāt, bez sūkstīšanās.
Itālijas braucienu izvēlējos tāpēc, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad kaut, ko tiešām izdevās apskatīt. Lai arī pati konference sākās 8.30 un beidzās 16.30 labākus lidošanas laikus/maršrutu kā sekojošo neviens nevarēja atrast: Mančestra– Milāna, vienu dienu iepriekš, un atpakaļ Milāna – Mančestra, vienu dienu pēc konferences ap trijiem. To uzzinot uzreiz ienāca prātā, ko gan es varētu apskatīt, ja jau tāda iespēja reiz dota?! Milānu? Parmu, kurā notika tikšanās? Nē, es izvēlējos Venēciju. Tas, ka mana ideja ir nedaudz traka, sāku nojaust tikai tad, kad sāku internetā skatīt vilcienus no Parmas uz Venēciju, un tad no Venēcijas atpakaļ uz Milānu. Ja konference beigtos pēc plāna, es Venēcijā iebrauktu ap astoņiem vakarā, un, lai laikā tiktu uz lidmašīnu, to man būtu jāpamet 9:00 no rīta. Neprāts? Kas par to, es noteikti biju ar visām četrām par. Nopirku internetā biļetes, pasūtīju viesnīcu un nepacietīgi gaidīju braucienu. Lieki piebilst, ka savu ‘mazo’ novirzīšanos no maršruta finansēju pati, bet darbavieta bija informēta.
Mans ceļojums sākās četros no rīta, no mājām Birstwith ar taksometru nokļuvu Harrogaitas dzelzceļa stacijā, un tālāk ar diviem vilcieniem tiku līdz Mančestras lidostai. Milānā nokļuvu ap trijiem pēcpusdienā, un likās, ka man ir bezgala daudz laika, taču realitātē vilciens no Milānas lidostas līdz Milānas centrālajai stacijai gāja apmēram stundu. Pa logu rādījās drūms skats – aumaļām lija lietus, un sliedes galvenokārt ieskāva lielas pelēkas sienas, kas apzīmētas ar lielākoties nelītiem grafiti. Es izvilku dokumentus no somas un turpināju iedziļināties darba problēmās. Parmā nokļuvu tikai ap astoņiem vakarā, pilnīgā tumsā (Komandējums notika šā gada februārī). Viesnīcā gribēju vēl šo to pārlasīt, taču nespēju turēties pretī gultas un iespējas iztiept kājas kārdinājumam.
Konferences diena pagāja lieliski, satiku daudzus bijušos Ziemeļzonas kolēģus no Dānijas un Somijas, EFSAs pārstāvjus, kas mani pazina no VAAD laikiem un daudzus citus ekspertus. Noslēgumā bija žēl, ka nevarēju palikt, lai nedaudz parunātos, biju pati sev uzlikusi misiju, kura tagad bija jāpilda – jāiet uz dzelzceļa staciju, lai beidzot nokļūtu Venēcijā.
Mans sapnis par vienu no Eiropas romantiskākajām pilsētām pārtapa realitāte, sperot pirmos soļus ārā no stacijas ēkas. Lai arī pilnīgā tumsā, es dzirdēju ūdens skalošanos, un gaisumu atspulgus rotaļājoties laivu radītos vilnīšos. Atbrīvodamās no smagajiem paīru kalniem un citām mantām viesnīcā, es izgāju ielās, kas man par pārsteigumu bija ļaužu pilnas. Ar kājām devos uz Svētā marka laukumu, pa ceļam ieejot kādā no suvenīru veikaliem, kas pat tik vēlā vakara stundā bija atvērti. Kaut pilsētā nekad nebiju bijusi, ar kartes palīdzību orientējos lieliski, ja vien būtu vairāk apgaismojuma, tad vispār sūdzēties nevarētu. Pēc samērā ilga gājiena nokļuvu pie Svētā Marka laukuma, taču tas man par nelaimi bija viss applūdis. Kāds kungs pie ieejas tirgoja vienreizējos gumijas zābakus, bet es atteicos tos pirkt, varbūt noskopojos pāris eiro, bet varbūt pats pārdevējs mani atbaidīja ar nemitīgo uzmākšanos un neļaujot izbaudīt skatu, ko varēja redzēt no pēdējā sausā pakāpiena. Savu vakara pastaigu nobeidzu ar maltīti kādā restorānā netālu no viesnīcas, priecājoties par gardo itāļu virtuvi un laipno apkalpošanu.
Cēlos augšā tikai pēc pāris stundām atkal, lai tiktu uz pirmo kuģīti - autobusu, kas izvadāja mani pa Venēcijas kanāliem krustu šķērsu. Skaisti, taču tikai austot gaismai, es nedaudz varēju ieraudzīt to, ko īsts tūrists redz savām acīm šeit atbraucot. Pilsēta iznira no tumsas, atmirdzot zilganzaļajam ūdenim un baltajiem namiem. Krāsu kontrasts sāka acu priekšā gleznot visā tā košumā, bet man bija laiks doties – 9.00 no rīta iekāpu atkal vilcienā, lai sāktu savu ceļu atpakaļ uz Milānas lidostu. Secinājums ir viens, noteikti braukšu vēlreiz, bet kā īsta tūriste!
