Atgriežoties Taizemē pie ziloņiem
|
Līga Guļaško
|
Pēdējais rīts Kambodžā...
No rīta pamostos pirms modinātāja, jo dzirdams nenormāls troksnis. Sāku klausīties - šķiet, ka kāds ir mūsu vannas istabā!!! Vīrietis!!! Kāds vīrietis, kurš mazgājas mūsu dušā un skaļi krēpo un izdod visādas dīvainas skaņas!!! Teikšu kā ir - esmu diezgan pārbijusies un vienīgais kas nāk prātā ir iztēloties, ka es vēl guļu cerībā, ka vīrietis nomazgāsies un dosies prom! Varbūt mūsu vakardienas līķis augšāmcēlies???
Skatos, ka Linda arī ir augšā, bet tāpat kā es - nekustas no vietas. Linda pamana, ka es arī esmu augšā un saka - mūsu vannas istabā kāds ir! Ir, es arī dzirdēju! Vannas istabā ūdens tiek aizgriezts un pēc pāris minūtēm Linda saņem dūšu un iet skatīties, kas tur ir! Es teiktu, ka Linda izskatījās kā no CSI vai vismaz kā Semīrs no "Kobra", kas slepeni piezogas pie durvīm un ar plašu kājas vēzienu atsper durvis skaļi kliedzot - STĀT! OK, ok - es pārspīlēju... Patiesībā durvis tika atvērtas lēni jo lēni un tad tāda vilšanās Lindas balsī - neviena te nav! Aizskrienu paskatīties - patiešām neviena nav. Vannas istabā nemaz nav logu un pa ventilācijas lūku neviens cilvēks nevar izlīst... Tā nu BEIDZOT sapratām, ka tas ir bijis no blakus istabas un sākam smieties par savām dumjajām domām :D Vārtāmies smieklos un Linda saka, ka esot domājusi, ka vīrietis mūsu istabā ticis caur griestu paneļiem, tāpēc viņiem tās šķirbas :) Kad smieklu lēkmes ir garām, paķeram mūsu mugursomas un dodamies gaidīt autobusu lai dotos uz Koh Kong robežpunktu. Busiņš, protams, kavējas... Kad šķiet, ka mūžība pagājusi, busiņš tomēr ir klāt un dodamies uz autoostu. Autobusā tiekam iesēdinātas gandrīz aizmugurē un varam doties. Brauciens ilgst apmēram 6as stundas, bet skati aiz loga ļoti skaisti - kalnaini! Toties brauciens bailīgs pa šiem kalniem, daudz izskalotas bedres un uz ceļiem sakrituši akmeņi, kuri nobiruši no kalna. Garie pārbraucieni nogurdina, bet saprotam, ka priekšā vēl daudzi tādi!
Beidzot esam klāt. Pie robežpunkta strauji aug rinda, kamēr sagaidām savas somas, tā ir 2x garāka. Saņemu savu somu un tā ir cauri slapja... Ceru, ka vismaz ūdens pie vainas. Metu slapjo somu mugurā un ieņemam rindu, lai tiktu ārā no Kambodžas. Kamēr stāvam rindā, vairāki pārdevēji piedāvā cigarešu blokus :D Rinda uz priekšu virzās ātri, man kā vienmēr nepamatots satraukums, jo zinot khmeru izcilo angļu valodu, man bail, ka pajautās ko tādu, ko nesaprotu... Linda iet pirmā un jau pēc kādām minūtēm 2ām ir ārpus Kambodžas. Mana kārta... šķiet, ka mani "tur" visilgāk, pēta pasi, 100x pārbauda vīzas, bet beigu beigās tomēr atdod dokumentus un arī es esmu ārpus Kambodžas. Dodamies uz Taizemes robežpunktu, kur divi ļooooti smaidīgi formās tērpti tajieši lūdz parādīt mugursomas. Še - ņemiet manu slapjo, izmirkušo somu! Pārbauda ne īpaši rūpīgi, bet savanda diezgan pamatīgi. Ar vēl platākiem smaidiem tiekam palaistas uz robežas. Pirms tikšanas atpakaļ Taizemē, atkal jāaizpilda imigrācijas kartiņa. Kad to esam paveikušas, ceram, ka tiksim ielaistas Taizemē. Linda jau atkal pirmā un pēc pāris minūtēm jau ir pāri robežai! Mana kārta... stāvu ilgi un dikti... manā pasē tiek bakstīts ar pirkstu, dzirdu kaut ko līdzīgu "tādas valsts nav"... tiek spiesti zīmogi visās malās, parunāts ar kolēģi joprojām bakstot manā pasē (jau paspēju iztēloties, kā ar to pirkstu tiek izurbts caurums manā pasē!). Skatos, ka Linda arī sāk nervozēt... Beidzot saņemu savu pasi no nelaipnā robežkunga un atpakaļ neatskatoties dodos iekšā Taizemē!
Ir tā, ka mums īsti nav plāns, kur un cik tālu mēs šodien dodamies. Tā kā ir pēcpusdiena, nolemjam doties uz tuvējo pilsētu Trat, tur pārnakšņot un tad nākamajā dienā doties uz Koh Chang salu. Kamēr šo izdomājām, nokavējām busiņu un nu jāgaida nākamais. Tikmēr aizejam nopirkt ko dzeramu. Dzerot sagribas uz WC, atrodam kaut kādu mistisku norādi. Gar šauru eju starp mājām jāiet lejā un jā - te nu tās ir! Šīs WC bija... es pat nevēlos aprakstīt, bet mūsu WC vērtēšanas sistēmā var ielikt tikai knapu vieninieku! Tas visu izskaidro :D
Pēc kādas stundas sakāpjam mikriņā un dodamies ceļā ar kādu vecu un mīļu, šķiet, vācu pensionāru un vēl pāris cilvēkiem. Pēc kādas stundas nonākam kādā pilsētiņā, kurā mums liek pārsēsties citā mikriņā. Tajā redzam kādu franču jauniešu pāri, ar kuriem braucām no Sihanoukville. Šie arī mūs atpazīst un jautā vai arī braucam uz Trat. Pēc neilgas sarunas saprotam, ka viņi arī dodas uz Koh Chang, saka, ka uz pēdējo prāmi varam paspēt. Ok, nolemjam doties kopā, viņi izskatās pieredzējušāki par mums :D Beidzot nonākam Trat autoostā un mēģinām sarunāt, lai mūs aizved uz ostu. Saaicinām visus, kuriem vajag tikt uz ostu un dodamies ceļā. Tātad - esam mēs divas, franču pāris, kāds jauns vīrietis no nezinu kurienes (pieņemsim, ka brits, akcents likās līdzīgs) un jau zināmais vācu pensionārs (pie sevis nodomāju, cik ļoti vizuāli līdzīgs manam vectēvam!). Vesti tiekam pikapā, kuram izveidoti soliņi un jumts virs galvas. Izskatās apmēram šādi.
Pusceļā pikaps pietur pie kādas ceļojumu aģentūras un mīļais opis izkāpj ārā, mēs pārējie dodamies tālāk uz ostu. Brits saka, ka redzējis, kā opis tikai šorīt esot atvadījies no savas Sihanoukville daiļavas un tagad devās uz Pattaya (kura, kā zināms, ir Taizemes prostitūcijas galvaspilsēta). Esmu šokā par mīļo opīti!!! :D
Braucam tālāk un nonākam pie vietas, kur jāpērk biļetes. Nopērkam biļetes gan turp gan atpakaļ. Un pēc kāda brīža tiekam nogādāti ostā. Prāmis vēl jāuzgaida, bet mūs priecē, ka esam paspējušas uz šodienas prāmi. Pēc brīža prāmis ir klāt un varam kāpt virsū. Prāmis ir milzīgs, bet uzticību ļoti neievieš - tāds aprūsējis :D
Apakšējā stāvā atrodas mašīnas, augšējā stāvā - cilvēki :) Uz prāmja ir vienkāršas sēdvieta un arī bāriņš, kurā var nopirkt dzērienus un uzkodas. Izbaudīt apkārtējo ainavu nesanāk, jo drīz jau paliek pavisam tumšs. Franči mums pajautā, uz kuru pludmali mums vajadzēs, varbūt varam vienu taxi ņemt? Labs jautājums, ņemot vērā, ka mums nav ne mazākās jausmas ar ko tās atšķiras. Ņemam palīgā Lonely Planet un izvēlamies "lēto" pludmali - Lonely Beach, kas esot backpacker`u iecienīta. Izklausās pēc mums :) Un jā - tā sanāk pa ceļam un nolemjam visi braukt ar vienu taxi. Ostā jau gaida taxi, kas ir tas saucamais pikaps. Sakāpjam visi iekšā + vēl kaut kāda puišu grupa, kuru somas tiek uzmestas uz jumta. Sēžu pašā malā, ārpusē - forši, man būs vislabākais skats :) Jap, kā tad - labi, ka izdzīvoju :D Sala ir ļoti kalnaina un ar daudziem asiem līkumiem - sēžot malā ir pamatīgi jāiekrampējas, lai neizslīdētu uz ceļa. Neskaitot sāpošās, stipri iekrampētās rokas, sala iepatīkas uzreiz, gaisā valda patīkami salda smarža! Braucot pa kalnaini līkumaino ceļu tas ir diezgan tumšs, tik ik pa brīdim izbraucam cauri kādam apdzīvotam miestiņam, kurā ir suvenīru bodes, ēstuves un hoteļi. Pirmie tiek izlaisti sveši puiši, pēc kādām 20minūtēm mēs - esam klāt Lonely Beach. Atvadāmies no franču pāra un brita. Sākam meklēt, kur palikt pa nakti. Informācijas centrā mums ierāda viesnīcu tieši pretī, taču nolemjam vispirms pašas pameklēt. Meklējot naktsmājas satiekam jau redzēto britu - šis izskatās apmaldījies :) Apskatam 2as vietas un otrajā arī nolemjam palikt - skaista maza mājiņa ar mazu balkoniņu uz kuru var tikt pa privātu taciņu cauri nelieliem džungļiem :) Taču, kad esam samaksājušas, atklājas kārtējie mīnusi - vannas istabā ir nevis pelēkas sienas, bet sapelējušas sienas - pamatīgi ož pēc pelējuma, savukārt guļamistabā ir tik intīms apgaismojums, ka jāskatās, kur kāju likt, gandrīz vai ar lukturīti jāiet :) visādi citādi ir ok, tomēr nolemjam rītdien meklēt citu viesnīcu! Uhhh, dodamies gulēt, lai rītdien sāktu atklāt Taizemi :)
Nākamajā rītā esam agri augšā. Pirmais plāns - ātri sameklēt jaunu naktsmītni, kamēr neesam saelpojušās pārāk daudz pelējuma sēnītes :) Domājam paklausīt informācijas centra meitenei un iet uz hosteli, kuru viņa ieteica. Staigājam šurpu turpu - neviena nav. Sākam bļaustīties un tomēr parādās kāds vīrietis. Palūdzam parādīt kādu istabiņu - oho, par lētāku cenu te ir 2x labākas istabiņas! Nedomājot ne sekundi ņemam ciet! Hostelis sastāv no vairākām mazām mājām, pa vidu dārzs. Nav īsti skaists un kopts, bet tāds... īsts!
Nolemjam sameklēt veļas mazgātavu un tad kādu aģentūru, kura varētu noorganizēt mums kādu steidzamu ekskursiju pa salu. Ātri vien atrodam veļas mazgātavu (atvērta tipa telpa ar vairākām veļas mašīnām) un turpat netālu arī kādu tūrisma aģentūru, pareizāk sakot nelielu būdiņu, kurā atrodas tūrisma aģentūra. Tajā kāda jauka dāma mums piedāvā dažādas ekskursijas un mēs ilgi nedomājot lemjam par labu ziloņiem - brauciens ar ziloņiem, to barošana un mazgāšana. Mums tiešām paveicās, ka turpat uz vietas pēc kādas stundas jau tika sarunāta mūsu ekskursija! Uzzinot, ka esam no Latvijas, sieviete uzlec kājās un skrien pēc savas planšetes un saka, ka pazīst kādu latvieti, esot klubiņā iepazinusies. Atver facebook un rāda izplūdušu, tipisku naktskluba bildi, kurā sieviete ir ar kādu cilvēku, kā viņa saka - latvieti :) Jautā vai nepazīstam? Tiešām, tiešām nepazīstam??? Mēģina atcerēties kā viņu sauc, bet mēs joprojām nepazīstam. Diezgan skumji, ka es nepazīstu visus latviešus...
Sarunājam atnākt pēc kādas stundas un palūdzam vai viņa nezina, kur ir kāds valūtas maiņas punkts? No galda apakšas tiek izvilkta kaste uz kuras rakstītas valūtas, kādas var apmainīt. Tomēr atsakām, jo gribam oficiālāku maiņas punktu, kuru arī sieviete iesaka. Apmainām naudiņu, mazliet pastaigājam un iepazīstam apkārtni, kad jau laiks doties atpakaļ uz tūrisma aģentūru. Drīz jau mūs savāc pikaps, kurā jau ir kāds pāris pēc 40gadiem no Austrijas un jauns pārītis no Francijas. Drīz jau mums pievienojas vēl viens pārītis, šķiet, ka no UK (?). Brauciens ar pikapu dienas laikā ir pavisam savādāks kā pilnīgā tumsā - ik pa brīdim paveras kāds elpu aizraujošs skats, līkumainas un kalnainais ceļš dienas gaismā izskatās vēl bīstamāks, taču brauciens ir patiešām izklaidējošs. Pēc kāda laika nogriežamies no galvenā ceļa un turpinām braukt pa zaļāku vidi. Drīz vien ieraugām kokus, kuriem apsieti apkārt maisiņu, kuros jau satecējusi sula. Austrietis paskaidro, ka tie esot gumijkoki. Drīz jau esam nometnē un es jau ieraugu pirmo ziloni, kuru zibenīgi nofotogrāfēju ar telefonu :)
Pirms brauciena mums tiek piedāvāts apsēsties pie galdiņiem un mums iedod dzēriena pudeli un augļus. Pārējie no mūsu kompānijas ir patiesi runātīgi, mēs uzzinām, kur visi pārējie ir ceļojuši, cik ilgi u.t.t. Un izrādās, ka UK pāris arī tikko atgriezies no Kambodžas un ir diezgan interesanti paklausīties viņu redzējumu par Kambodžu. Beidzot mēs tiekam aicināti pie ziloņiem. Neslēpšu - esmu mazliet nobijusies, bet vienlaicīgi arī sajūsmā. Neticami, bet kāpjam uz tā paša ziloņa, kuru pirmo nofotogrāfēju! Uzkāpšana uz ziloņa notiek no tādas kā piestātnes. Segli (nezinu kā pareizāk tos nosaukt) izskatās patiešām nedroši, bet izvēles jau nav, iekārtojamies maksimāli ērti un esam gatavas izjādei. Ziloņa saimnieks mūs iepazīstina ar ziloņu meiteni. Manā atmiņā viņu sauca Nīmvona (vai tamlīdzīgi), kas tulkojumā nozīmē "ūdens" un viņai ir 26gadi. Izjādēm izmantojot tikai meitenes, jo tās esot mierīgākas. Nepagāja ne minūte, kad saprotu - nu būs ziepes. Mūsu ziloņu meitene dodas lejā pa stāviem uzkalniem. Esmu iekrampējusies seglos, jo esmu pārliecināta, ka trūkst tikai mazliet, lai es neizripotu ārā! Šķiet pretdabiski un neiespējami, ka zilonis spēj kāpt lejā pa tik lieliem stāvumiem!!! Mēs nespējam valdīt platos smaidus, kuri paliek arvien platāki un platāki - mēs jājam ar ziloņiem, neticami!
Brauciens ir patiešām interesants - ziloņu meitene mūs ved pa kalniem un lejām, caur džungļiem un nelielām upītēm. Ziloņa saimnieks nokāpj lejā un piedāvā mūs nofotogrāfēt. Visu turpmāko ceļu viņš mums skraida visapkārt un nepārtraukti iemūžina mūsu sajūsmu par Nīmvonu. Tiek fotogrāfēts arī ūdens, koki u.t.t. :D
Mūsu ziloņu meitene ir ļoti ēdelīga - ik pa brīdim kaut kur piestāj, norauj kādas lapas un uzēd. Ziloņa saimnieks vada Nīmvonu ar dažādiem rūcieniem un kunkstiem - izklausās smieklīgi, bet Nīmvona viņu saprot un turpina ceļu joprojām gremojot. Skatos, ka uz citiem ziloņiem saimnieka vietā sēž tūristi - ārpus segliem. Man kaut kā bail, Lindai tāpat, tāpēc paliekam nu jau ērtajos seglos. Vienu brīdi Nīmvona saniķojas un sāk rūkt, viss ķermenis no rūciena dreb kopā ar mums :) Un ar snuķi palaiž pūtienu tā, ka zeme un lapas uz visām pusēm šķīst :) Tomēr niķis ātri vien pāriet un turpinām doties tālāk. Citi ziloņi saniķojās tiktāl, ka sāka taurēt - neiedomājami skaļš troksnis :) Saimnieks saka, vai tiešām nevēlamies sēdēt uz ziloņa kakla? Ok, kad tad, ja ne tagad - neveikli mēģinu pārsēsties no segliem uz kakla. Tiiik forši, vienreizēja sajūta! Bet ērti gan nebija :)
Ziloņu meitenes āda ir asa, tāpēc, ka to klāj diezgan asi sari, austiņas plīvo vējā, snuķis meklē gardumus. Pasakaini, abas ar Lindu esam septītajās debesīs :) Diemžēl mūsu brauciens tuvojas beigām. Nokāpjam no mūsu ziloņu meitenes un dodamies uz ziloņu "ēdamistabu". Mums tiek iedoti vairāki ķekari ar banāniem, kurus dot ziloņiem. Nīmvona banānus ņem maigi jo maigi, neticami, ka tik liels snuķis var būt tik maigs. Kā jau teicu - apetīte mūsu ziloņu meitenei ir ļoti laba - tā mēģina izraut banānus nevis pa vienam, bet visu ķekaru uzreiz :)
Pabarojam meiteni, uzņemam kārtējās bildes un dodamies uz vietu, kur varēs peldēties. Diemžēl pašas nepiedalījāmies, jo peldkostīmi tika nodoti veļas mazgātavā, taču skatīties arī bija ļoti interesanti. Mūsu Nīmvona praktiski visu laikus sēdēja zem ūdens - varēja redzēt, cik ļoti viņai patīk! Ziloņu mazgāšana gan ir simboliska - tiek piešķirta birste un tad nu paberzē to ziloni :) Pēc komandas ziloņi uzšļāc tūristiem virsū ūdeni.
Lieliska izklaide pat tikai skatoties!
Pēc peldes savācāmies pikapā - visi no mūsu pikapa bija ļoti apmierināti ar šo izklaidi ar ziloņiem! Vēl pēdējais skatiens ziloņu virzienā un dodamies prom!
Atgriežoties mūsu Lonely Beach rajonā izdomājām aiziet paskatīties, kāda tad izskatās pati pludmale :D Nemaz tik vienkārši pie tās pludmales nevar tikt - visur sabūvētas viesnīcas un caur viesnīcām iet nedrīkst, ja tur nedzīvo.
Pēc kādas mazliet garākas pastaigas gan atrodam spraudziņu, pa kuru tikt uz pludmali. Pati pludmales zona ir ļoti šaura, bet sauļoties un paspēlēt bumbu gan tas netraucē.
Mēs mazliet pavērojam apkārtni un interesantos tūristus, nolemjam doties paēst.
Dodoties atpakaļ uz mūsu rajonu ieraugām bariņu ar cilvēkiem. Aizejam paskatīties un tur vesels bars ar pērtiķēniem, kuri iznākuši no džungļiem :)
Vienam pat kafiju sagribējās :)
Pirms dodamies ēst, aizejam pie mūsu tūrisma aģentūras sievietes un nopērkam biļetes rītdienai uz Pattaya. Tik ērti - mūs savāks šeit pat un Pattaya izlaidīs pie mūsu vēlamās viesnīcas.
Savā rajonā atrodam burvīgu ēstuvi mūsu rajonā - skaistu namiņu, kurā uz neliela paaugstinājuma ir sadalītas zonas, kuras pilnas ar spilveniem uz kuriem sēdēt un galdiņš. Man gan parasti liekas neērti sēdēt praktiski uz zemes un ēst, bet bija tomēr ļoti forši, jo bijām divatā un vietas bija daudz.
Ehhh, svētlaime - esi izgūlies skaistā vietā, visapkārt koki caur kuriem spīd bungalo jumtiņi, dzer aukstu kokteili... Ēdieni tiek gatavoti kaut kur lejā - tos uzvelk augšā uz ēstuvi par vienkāršu grozu :) Ēdiens patiesi gards!
Aizgājām savākt savas izmazgātās drēbes - tīras un smaržīgas :) Pa ceļam pamanījām kādu jauku degvielas uzpildes staciju :)
Jau palēnām iestājas tumsa. To izmantojam, lai šopingotu :) Beidzot iegādājamies pirmās harēmas bikses - tās te ir daudz, liela izvēle un maksā smieklīgi - maz apmēram LVL 3! Apmeklējam arī kādu stendiņu pie kura nepārtraukti veidojas rinda - kāda sieviete taisa svaigos kokteiļus un pankūkas ar dažādiem pildījumiem. Baudot kokteili varēja saprast, kāpēc tādas rindas - šiem kokteiļiem netiek pievienot cukurs/sīrups, tie ir dabiski garšīgi! Lai gan pierasts pie ļoti saldajiem kokteiļiem, šis ir tiešām atspirdzinošs!
Ar pilniem vēderiem dodamies uz hosteli, lai dotos pie miera :)
Vairāk par piedzīvojumiem Kambodžā lasi: ll-travel.blogspot.com