Lai iekarotu Parīzi ir jāiemīl Monmartra

  • 8 min lasīšanai
  • 32 foto
Šis ceļojums bija pirms mazliet vairāk kā pirms mēneša un mazliet saīsinātu variantu nopublicēja Neatkarīgā rīta avīze, bet nu nolēmu tomēr padalīties arī ar Draugiem.lv Sagadījās, ka man uzdāvināja braucienu uz Parīzi - vai nav jauki! Pie viena arī piestrādājot par kurjeru un noķerot nelielu stresu lidostā par to vai viss būs kārtībā ar pārsniegto bagāzas limitu un absolūti aizmirsto veselības aprošināšanu, tomēr tiku lidmašinā un biju ceļā uz lielo mīlestības pilsētu... Jāteic ka tā lieta par to mīlestību noteikti nav izdomāta, jo tik daudz un tik bieži skūpsoties pārīšus kā Parīzē es nebiju redzējusi nevienā Eiropas pilsētā, nebija nozīmes ne vecumam, ne reliģiskajai piederībai, ne idejiskajai pārliecībai - skūspstās viņi visur... Nu tā: bija sesdienas rīts (labi - pusdienlaiks...) un es biju gatava Parīzes iekarošanai. Ar ko lai sāk apskati Parīzē?? Pieļauju, ka ja es izdarītu aptauju par šo tēmu - lielākas atbilžu sakristu ar manējo... EIFELIS - nu protams!! Dažas metro pieturas un es nokļuvu Trokadero laukumā, pārvarējusi nelielo mulsuma brīdi, jo no metro izejas neko prātīgu ieraudzīt nevarēja, devos līdzi pūlim un nebiju kļūdījusies... Te nu viņš bija - lielais, dižais, slavenais Eifelis. Iespaidīgi... Jāteic viens fakts gan mani mulsināja - tās eiropas zvaigznes kas bija uzkarinātas uz tā. Eifelis ir skaists iespaidīgs simbols Francijai un franču vīrišķībai, bet kāds gan tam sakars ar Eiropas savienību??!! Labi... lai nu tās zvaigznes tur paliek - mans uzdevums bija tikt līdz augšai. (Ir man tāda neliela vājība līst augšā uz jebkuriem pasaules jumtiem kur tik laiž... )Ha!! še tev nu bija - Top floor temporary closed. Nu cūcība, ārā spīd saule, no vēja ne miņas bet tie mūdži ņem un aizslēdz pašu svarīgāko - nu nevajag ar, atradīšu citas izklaides! Turpat blakus Eifelim ir kuģīšu piestātne un starp populāro Batobusu un parastu ekskursiju kuģīti tomēr izvēlos otro variantu un stundu pavadu Sēnas ūdeņos baudot silto rudens sauli un pirmo dienu Parīzē. Tilts tāds, tilts šitāds, māja, pils, stacija... Stunda pagāja ļoti ātri un es biju atpakaļ tupar kur biju sākusi. Nu ko - dodamies iekarot Eifeli otrreiz. Trešās reizes nebūs noteikti... Man paveicās - viss ir kārtībā un es stājos rindā. Brīdinu visus - kopumā lai tiktu līdz pašai augšai man pagāja kādas trīs stundas, jo neviens jau nebija brīdinājis, ka otrajā stāvā ir vēl viena rinda uz nākamo liftu... labi ka ir silts un nelīst... frančiem pavecās... Jāteic man bija labs laika kavēklis... labu laiku atpakaļ manās rokās nonāca Stīvena Klārka grāmatiņa " A year in the MERDE". Grāmatiņa ir par to kā vienam anglim veicās Parīzē, dzīvojot tur gadu. Burvīgs maziet pat sarkastisks angļu humors pa gliemežēdājiem - frančiem. Vārdu sakot tieši kā piemērots manam ceļojumam. Vārdu sakot nepagāja ne pus diena kā tiku līdz pašai augšai un atpakaļ uz zemes. Tā - Eifelis pieveikts, varam pievērsties citām Parīzes Must see lietām un vietām. Nākamā manā sarakstā bija Triumfa arka... Un atkal tas Eiropas karogs - nu cik tad var tie franči ar savu lielummāniju, bet lai nu paliek... Ātri tiku līdz augšai vēl ātrāk atpakaļ... Atkal ķeksītim tā teikt, bet iestājās problēma, jo tālāk mans plāns bija absolūti neskaidrs, ar izņēmumu ka paklusām bija pielavījusies pamatīga bada sajūta... Latvieši - stipra tauta, nekad neapstājas tādu grūtību priekšā kā izsalkums, it sevišķi ja vēl apskatāmo vietu saraksts ir tik garš! Bet škiet kāds augstāks spēks man lika tovakar izvēlēties Monmatras vēlīno apmeklējumu... Izkāpjot Absesses metro stacijā nekas neliecināja par turpmāko notikumu attīstību, jo tautu masas sesdienas vakarā kaut kur nesteidzīgi klīda, ko nezinātājs varēja norakstīt uz tūristu vulgaris parastām naksnīgām pastaigām, bet še tev nu bija... "Bads... Linda Tev gribas ēst un ilgi Tu nepastaigāsi tā filozofiski garām visām tām mazajām kafejnīciņām Monmartras ielu malās...", kāda balstiņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka, kamēr es tai padevos pie iestādes ar nosaukumu "Pizzeria Pomodoro" "Loģiski..." teiks tie kas zin manu vājību uz Itāliju un visu kas ar to saistīts un vēl piefiksējot ka apkalpo arī itāļi es vai kusu aiz laimes, jo beidzot kāds ar mani runāja normālā angļu valodā un tikai pasmējās par manu sajūsmu šajā sakarā. Vai jūs zināt ka Monmartrā ir vienīgais Parīzes vīna dārzs, aptuveni tik mazs kā mans divistabu dzīvoklis un katru gadu Oktobra sākumā tur novāc vīnogas un kam par godu tiek rīkoti lieli svētki ar gadatirgu un uguņošanu Monmartrā? Es to noteikti nezināju, bet man bija tā laime un milzīgā veiksme (sauciet kā gribat) tieši tur un tajās dienās būt tur!!! Vēl jautājums: "Vai Jūs zinat MC2 Gastronome veikala aptuveno produkciju?" Es tagad zinu, jo to visu un vēl pamatīgu klāstu ar franču vīniem un šampaniešiem varēja par lētu naudu dabūt šajā gadatirgū. Plus vēl mūzika un liela jautrība! Netaceros cik vīna glāzes es jau biju izdzērusi, bet beidzot uz manu "je ne parle pa francais" kāds atbildēja nevis ar strupu "Ah" bet aptuveni saprotamā angļu valodā runāja tālāk un vēlējās uzzunāt kā mani sauc... :) (Šis bija vienīgais izņēmums manā absolūti skaidrajā pārliecībā kas radās šajā braucienā par atsķirību starp frančiem un itāļiem, varbūt kāds man nepiekritīs, bet ja Tu kādam itālim atbildi ar: es nerunāju itāliski, viņam būs absolūti vienalga vai tu runā vai nē... sākumā vinš mēģinās izlīdzēties ar savām skopajām angļu valodas zināšanām, tad sāks ar zīmju valodu un ja vēl tas nelīdzēs tad pieaicinās talkā draugus lai tulko, bet saruna notiks jebkurā gaījumā, savukārt franči uz to pašu atbildēs ar strupu "Ah" un turpinās savas ikdienišķās gaitas itkā nemaz nebūtu tevi redzējuši...) Viņu sauca Semi - pus francūzis, pus marokānis nenosakāmā vecumā starp 40 un 60 gadiem. Pats gan viņš man apglavoja, ka viņam esot 42... nu kaut kā maņ škita, ka tas ir viņa vēlamais nevis patiesais vecums... bet lai nu kā tur būtu ar to vecumu, bet pateicoties viņam es uzzināju par drīzumā gaidāmo salūtu. Salūts bija vienkārši lielisks - sēžot Sacre Coeur bazilikas piekājē ar pudelīti vīna skatīties salūtu kuru šauj no Monmatras kalna apakšas ir vienreizējs piedzīvojums, jo sajūta bija tā, itkā tu sēdētu tieši salūtā iekšā. Tik tuvu tās salūta puķes vēl nebiju nekad redzējusi... Salūts beidzās, bet svētki gan nē. Ar Semi palīdzību es mazliet iepazinu Monmartras pamatiedzīvotājus - māksliniekus un to atpūtas vietas (nevis tūristiem paredzētās), vārdusakot bija burvīgi, bet viss reiz beidzas... Brīdī, kad mans pavadonis piedāvāja aiziet iedzert kafiju viņa netālu esošajā dzīvokli, sapratu, ka mans šīvakara jaukais piedzīvojums ir strauji beidzies un jāsāk meklēt taksis. Es varbūt esmu mazliet naiva, bet stulba jau nu noteikti nē. Nemūžam nenoticēšu, ka vīrietis varētu aicināt sievieti uz savām mājam tāpat vien... tipa parunāt par viņa grāmatu kolekciju... :)) Bet visas sievietes ir aktrises.... un man tik pēkšņi uzmācās tāds sagurums, tāds sagurums... ka pirmais garāmbraucošais taksis mani jau veda mājum uz Clishy rajonu. Nākamajā rītā tomēr bija jūtamas uzdzīves sekas, bet es taču biju PARĪZĒ... tākā viss pārējais bija absolūtas pupu mizas! Man vismaz šīsdienas plāns bija skaidrs - bija jāredz Monmartra arī dienas laikā, jo vakar vakarā neko daudz bez vīna plauktiem tā arī neredzēju... :) Es iemīlējos Monmartrā, tājās mazajās ieliņās ir tieši tas šarms ko es tik ļoti meklēju lielajā Parīzē. Svētki vēlarvien turpinājās: gadatrigus piedāvāja vēl vairāk garšīgu ēdienu un dzērienu, ielu muzikanti spēlēja dažnedažādu mūziku, vārdusakot dzīve mutuļoja uz katra Monmartras stūra. Vieni no ielu muzikantiem pat īpaši iekrita man sirdī, jo nespēju atturēties iegādāties viņu disku: saucas "Melnie nagi" un spēlē viņi kaut ko līdzīgu Kusturicas mūzikai bet tikai franciski un izskatījās arī viņi kā tādi tipiski Monmartras iedzīvotāji kam vajag nopelnīt naudiņu nākamajai vīna pudelei... :) Ar šo mūziku laikam Monmartra man asociēsies visu atlikušo mūžu!! Tā pagāja gandrīz pus diena, kad attapos ka tomēr bez Monmartras ir jārēdz arī vēl šis tas, bet tomēr tā negribējās to vietu pamest, ka sev apsolīju, ka noteikti te vēl atgriezīšos pirms mājās braukšanas. Tālaikais man tāds tipiskais tūristu maršruts: pāris metro pieturas līdz Pompidū centram, ko gan vairāk izmantoju kā bezmaksas tualetes apmeklējumam, nevis kā savādāk, bet to taču nevienam nav jāzin, ne? ;) Tālāk cauri dažiem parkiem un ielu krustojumiem līdz nonācu Sitē salā ar tās ievērojamāko objektu Notre damme de Paris... hmm... nenoliedzami skaisti un grandiozi, bet... pirms pāris mēnešiem es biju Romā kur redzēju Sv.Pētera katedrāli un Florencē St. Maria dei Fiore, tāpēc gaidāmā sajūsma izpalika, bet man nenoliedzami patika! Vakars un bads atkal darīja savu, jo pēc mana plāna man vakariņas bija paredzētas blakus esošajā Latīņu kvartālā, protams pēc tā apskates. Jāteic, ka nezin kāpēc es biju par šo parīzes daļu kaut ko par daudz sadomājusies, jo bez dažām kafenīcu pilnām ielām, maz kas man tiešām lika sirdij aiz sajūsmas ietrīsēties, tāpēc nolēmu sevi ar garām pastaigām nemocīt bet izvēlēties kādu no turienes krodziņiem savām otrajām vakariņām Parīzē. Tākā itāļu picērija bija pilna, iegriezos kādā bez specifiskas ēdienkartes. Tākā man nekur nebija jāsteidzas un mani neviens nekur negaidīja, varēju mierīgi baudīt silto vakaru un garāmejošo tūristu pūļus, bet tad mani piesaistīja kāds cits šīs kafejnīcas apmeklētājs. Viņš noteikti bija no Āzijas, Ķīnas, Japānas vai kādas citas turienes valsts, to gan konkrēti nezināšu... bet viņā mani piesaistīja kas cits nevis viņa aziātiskais izskats. Viņam noteikti bija kaut kāda fotografēšanas mānija. Sākumā viņš nobildēja visas ēdienkartes lapas, kad viņam atnesa uzkodu šķīvi - viņš nofotografēja arī to... Itkā jau nekas neparasts, bet kad viņš sāka fotografēt arī pusapēstas porcijas, es sāku raizēties par savu drošību. Apēda vēl pāris karotes - nofotografēja, viņam atnesa otro ēdienu - atkal tas pats: paēd, paēd nofotografē, saldais - atkal tas pats scenārijs, nezinu kā tas beidzās, jo pat mana nestaidzīgā ēšana un vakara baudīšana beidzās ātrāk nekā šī vīrieša fotovakariņas... :) Es atkal biju sagaidījusi tumsu Parīzē un šoreiz nolēmu pabeigt manu pagājušā vakara nodomu, jo biju domājusi pēc Monmatras nelielās apskates, aizdoties paskatīties uz izgaismoto Eifeli, taču Monmartra mani tovakar nekur nepalaida... :)) Izrādās, ka Eifelis par godu Francijas prezidentūrai bija apkarināts ne tikai ar zvaigznēm, bet arī tumsā mirdzēja zilā krāsā. Jāteic man ļoti patika, pat neskatoties uz tām dzeltenajām zvaigznēm. Un sesdien iekavēto ar uzviju paspēju svētdien. Ar šo arī varēju slēgt savu Eifeļa nodaļu Parīzē, jo man jau 2 dienām tas paguva pamatīgi apnikt (nezinu kā ar šo anti Eifeļa sindromu gan cīnās paši parīzieši... ) - visur bija Eifelis, suvenīros, bildēs, fotogrāfijās, visur... Nemanāmi bija pienākusi pirmdiena - pēdējā diena manā Parīzes ekskursijā. Vienmēr ir nedaudz skumji, kad saproti ka labais beidzas, bet man ir iemesli turp atgriezties... Tā kā daudziem nelaimīgajiem šī pirmdiena biju darbadiena, tad nolēmu to arī sāk ar jauno biroju rajonu La Defansa un uzlīst arī turienes la grande arche, kas man visnotaļ zibenīgi izdevās, jo atšķirībā no senajām celtnēm, kad cēla šo, bija jau izgudrots lifts. Žik trup, žik - atpakaļ. Tādā mazliet sirreāla sajūta tajā jaunajā rajonā. Viss tāds sterils, cilvēki vienādi - uzvalciņos, visi bizenē kā tādas skudriņas no vienas augstceltnes uz otru. Tākā šī bija mana pēdējā diena Parīzē, tad draudzene, kura mani laipni uzņēma, gatavoja tādas kā atvadu vakariņas un man mājās bija jābūt laicīgāk nekā iepriekšējās dienās, kas savukārt nozīmēja, ka parīzes vakariņas bija jāpārceļ uz pusdienām. Man nebija daudz variantu par ko šaubīties, kur es ieturēšu šīs pēdējās parīzes pusdienas - protams ka Monmatrā! Atkal izvēle krita uz kādu picēriju, šoreiz citu! Ak... ardievu Monmartra! Es noteikti te vēl atgriezīšos!! Atkal pāris metro pieturas un es biju no kalna lejā, lai paspētu apskatīt vēl mazliet, kas nebija apskatīts. Plāna bija atrast La Fayette galeriju. paskaidorjumiem: tas ir ļoti grezns lielveikals, kur pārdot visu iespējamo firmu modes preces sākot ar Loreal un beidzot ar Vievienne Westwood un tamlīdzīgiem. Veikals tiešām fantastiski skaits, taču tākā tur atrodamās preces nav īsti manam maciņam atbilstošas ātri vien to pametu. Atkal pāris metro pieturas un es atkal nokļuvu Sitē salā, jo biju sapratusi ka esmu izlaidusi vienu ļoti svarīgu lietu savā eksursijā - es nebiju vēl uzrāpusies uz Notre damme jumta!!! Ātri vien atradu pareizās durvis no kurienes varēja sākt kāpienu. Taču man bija aptrūkusies skaidra nauda un šī pasākuma darba laiks skaidri bija rakstīts līdz 17.30, bija tikai 16.30 un es nesteidzīgi uzmeklēju bankomātu, bet atgriežoties secināju, ka viss ir slēgts! Jāpiezīmē ka bija tikai kādi 16.50... tad nu pamatīgi izstudējot izkārtni nācās kārtējoreiz secināt to ka franči laikam jau piedzimst dīvaini... maziem burtiem bija rakstīts ka augšā vairs nevienu nelaiž 45 pirms darba laika beigām... dksjh@jhf@jcs% Kāda makarona pēc tad ir jāraksta ka atvērts ir līdz 17.30 ja reāli to slēdz jau 16.45, man tā arī netapa skaidrs, bet skaidrs bija viens - es te atgriezīšos un iekarošu arī Francijas slavenākās baznīcas jumtu, kā veiksmīgi esmu to jau izdarījusi ar lielākajām Itālijas baznīcām... :) Tākā man pēkšņi bija parādījies brīvs laiks veltīju to nesteidzīgai pastaigai pa Parīzi: cauri Sitē salai, pāri kādam no jaukajiem Sēnas tiltiem, garām Luvrai, cauri Tulerī dārzam uz Elizejas lauku pusi. Elizejas lauku burzma un tuvākā metro stacija bija manas pēdējās Parīzes sajūtas šogad, bet tiku arī pie pārliecības, ka man tur ir daži nepabeigti darbiņi, tāpēc - Parīze, gaidi mani atkal!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais