Pa Dienvidāfrikas kanjoniem un ūdenskritumiem

Zane Corlett 10.09.2014 6 min lasīšanai 131 foto

Tiek teikts, kad Dienvidāfrika ir visa pasaule vienā valstī. Šis teiciens norāda uz Dienvidāfrikas dažādo ainavu bagātību - no sniegotiem kalniem līdz karstiem tuksnešiem un daudzām skaistām pludmalēm divu okeānu krastos. 2011.gadā mēs apbraukājām šīs valsts dienvidu daļu no Cape Town līdz Port Elizabeth un daudzas vietas pa vidu. Jau tur esot bija skaidrs, ka mums ir jāapskata arī pārējā valsts. Šo – 2014.gada - ceļojumu uz Dienvidāfrikas ziemeļiem noorganizēju divu nedēļu laikā, kad atradu ārkārtīgi labu aviobiļešu piedāvājumu. Man ir līdz sīkumiem izplānoti vismaz 20 dažādi ceļojumu, kuros vēlos doties, līdz ar to arī trīs nedēļas caur Dienvidāfriku un Svazilendu bija iespējams noorganizēt pēdējā brīdī.

Ceļojums bija sadalīts it kā piecās daļās: Ūdenskritumu un Panorāmas Tūres, safari Kruger Nacionālajā Parkā, Svazilenda, St Lucia pludmales un pāris dienas pie draugiem galvaspilsētā Johannesburgā - katra no tām piedāvāja atšķirīgu pieredzi. Šoreiz pastāstīšu par Panorāmas Tūres ūdenskritumiem un Blyde Upes kanjonu. Augsti kalni un dāsni nokrišņi ir radījuši daudzus iespaidīgus ūdenskritumus tikai dažu stundu brauciena attālumā no Johannesburgas lidostas. Šeit ir vairāk ūdenskritumu nekā jebkurā citā vietā Dienvidāfrikā.

Mūsu pirmais bija ‘Bridal Veil’ jeb Līgavas Plīvura ūdenskritums. Pie katra ūdenskrituma mums bija jāsamaksā neliela summa to piekļūšanai. Bet mēs sākām mūsu ekskursiju agri no rīta līdz ar to pie Līgavas Plīvura nokļuvām pirms astoņiem no rīta, kad bijām tur vienīgie cilvēki. Atstājot mašīnu stāvlaukumā mēs devāmies 15-20 minūšu gājienā cauri meža takām, lai nokļūtu līdz ūdenskrituma apakšai, kur smalkas un caurredzamas ūdens saujas krīt no 70 m augstas sarkanīgas klints līdz mazajam ezeriņam tā apakšā. Šis ūdenskritums, lai arī ļoti jauks un skaists, ne tuvu nesalīdzinājās iespaidīgumā mūsu nākošajam – ‘Lone Creek’ jeb Vientuļās Straumes ūdenskritumam. Šis bija mans iecienītākais gan tā spēka, gan augstuma, gan skaistās apkārtnes dēļ. Tas atrodas tipisko sarkano klinšu ieloka vidū biezu mežu pakājē. Kaut gan tas arī ir 70 m augsts, izskatās gan daudz augstāks, iespējams tā lielākā ūdens daudzuma dēļ. Šeit var viegli pavadīt pāris stundas staigājot pa labi izveidotajām takām, viena no tām it kā arī ved uz ūdenskrituma augšu, mēs gan, lai ka arī meklējām, to atrast nevarējām.

‘Horseshoe’ jeb Pakava ūdenskritums ir salīdzinoši daudz mazāks un grūtāk pieejams, bet tik un tā skaists savā pašā veidā. Visi šie ūdenskritumi ir atrodami starp mazajām pilsētiņām – Sabie un Graskop, kas atrodas 30km attāluma viena no otras. Sabie ūdenskritums atrodas Sabie pilsētiņas vidū zem paliela tilta, lai gan ūdenskritums ir ļoti jauks, tilts gan nav – man nav saprotams, kāpēc tas tilts tika būvēts virs skaista ūdenskrituma, izbojājot tā skaisto apkārtni un samazinot tā pievilcību. Mac Mac Pools nav ūdenskritums, bet gan ir daudzu dabīgu baseinu virkne, kas izveidojušies seklā, akmeņainā upē. Ūdens šeit ir auksts un atveldzinošs karstā dienā. Mēs gan to apmeklējām vēsā ziemas dienā līdz ar to vairāk par kāju pamērcēšanu un pastaigāšanu nedarījām. 3 km tālāk šī upe krīt no 65m augstas klints izveidojot ļoti populāros un iespaidīgos Mac Mac Falls jeb Mac Mac ūdenskritumu. Tie abi vārdu ir guvuši no daudzajiem skotu zelta racējiem, kas agrāk apdzīvoja šo apvidu, lielai daļai no viņiem bija uzvārds Mac Mac, ko ievēroja prezidents Thomas Burger, apmeklējot šo novidu 1873. gadā, turpat viņš to nosauca par Mac Mac, zelta racējiem par godu.

Turpat tuvumā ir pilsētiņa ‘’Pilgrim’s Rest”, zelta racēju izveidota 19. gs. Šobrīd tas ir atjaunots ar tādām saglabātām ēkām kā viesnīca, pasts, Veco Drukas Māju un citām. Šīs var apskatīt par nelielu samaksu, vai arī izbaudīt šo ciematiņu pusdienojot vienā no tā bāriem, kā mēs darījām. Izvēlējāmies ’The Stables’ jeb Staļļus, kur par bāru kalpo vecā sile un no jumta karājas veci zābaki, pavadas un citas siksnas, kuru pielietojums man nav zināms. Šeit mēs nogaršojām tradicionālos ēdienus: ‘vetkoek’ – tradicionāla Afrikaans eļļā varīta maize ar pildījumu - un ‘bobotie’ – malta gaļa ar rozīnēm un ceptu olu pasniegta kopā ar rīsiem un čatniju.

Nākošo dienu mēs uzsākām dodoties jau tuvāk slavenajam Blyde Upes kanjonam. Pirmais pieturas punkts daudziem tūristiem šeit ir ‘The Pinnacle’. Šī iespaidīgā akmens kolonna, šķiet, izaug no meža tā pakājē. Kad mēs te nokļuvām migla sāka noklāt visu apkārtni, mums vismaz izdevās veiksmīgi to apskatīt pirms visas klintis palika pilnīgi neredzamas. Par nākošo piestājas vietu bijām ieplānojuši ‘God’s Window’ jeb Dieva Logu, bet migla bija tik bieza, ka izstiepjot roku laukā knapi pirkstus varējām saskatīt. Līdz ar to nācās to atlikt līdz vakaram un braucām lēnītēm ap 10 km/h līdz vēl vienam ūdenskritumam ‘Lisbon Falls’, kas 90 m augstumā ir augstākais apkārtnē. Šis ūdenskritums vārdu ir guvis par godu portugāļu zelta racējiem, kas to nosauca Portugāles galvaspilsētas Lisabonas vārdā. Diemžēl labākais skatu laukums ir aizslēgts un šis ūdenskritums ir apskatāms tikai no tā pašas augšas, kur klints aizsedz lielāko skatu, to vairāk var dzirdēt nekā redzēt.

‘Berlin Falls’ bija mans otrais iecienītākais ūdenskritums. Tas krīt 80m augstumā uz tumši zilo ezeru tā apakšā un ir redzams no pretējās klints augšas. Šeit zilais ūdens stāv kontrastā ar sarkano klinti un zaļajiem krūmiem, kas pie tās pieķērušies.

Blyde Upes kanjons sākas neliela brauciena attālumā. Gadsimtu laikā, Blyde upe ir izcirtusi kanjonu 800m dziļumā, radot klinšu, salu un krūmiem noklātu nogāžu jucekli. Kanjons sākas pie ‘Bourke’s Luck Potholes’ un turpinās 20 km garumā.

‘Bourke’s Luck Potholes’ jeb Borks Laimes Bedres ir ieguvušas to nosaukumu lielā zelta daudzuma dēļ, kas šeit tika atrasts pāris gadsimtus atpakaļ. Nosaukums pilnībā neizsaka to cik skaista, savdabīga ir šī vieta. Blyde (Priecīgā) un Treur (Bēdīgā) upes ir šeit izcirtušas bedres augstās klintīs, atgādinot caurumoto Šveices sieru. Tos savieno gal lieli gan mazi ūdenskritumi. Šeit biju gatava pavadīt vairākas stundas, bet bija jādodas tālāk uz visslavenāko skatu punktu – ‘Three Rondavels’. Pa ceļam vēl piestājām skatupunktā Lowveld – šo es visvairāk gan atcerēšos ne tā pievilcīgā skata dēļ, bet gan skaistā galda, kuru tur nopirku, dēļ. Šeit, kā jebkur citur dienvidu daļas Āfrikā, koka izgriezumi ir ārkārtīgi skaisti un samērā lēti, tie ir ļoti piemēroti kā suvenīri, kas kalpos visu mūžu. ‘Three Rondavels’ ir tā nosaukts, jo šī klints atgādina trīs, vietējo ciltņu Xhosa un Zulu, tradicionālās cilindriskās mājas. Šeit skats paveras kilometriem tālu pāri klintīm un aizām, kā arī lejā 700m dziļumā uz Blyde upi. Lai arī cik daudzas vietas ir apskatītas, šī ir viena no skaistākajām pasaulē. Tās iespaidīgums ir neapšaubāms.

Šajā dienā pusdienas ēdām ļoti ieteicamā restorāniņā Boskombuis, kurā nokļuvām pavisam nejauši, sekojot ceļa zīmēm uz skatu punktu. Boskombuis ir pavisam maza, savdabīga vieta, lielu akmeņu grēdu ieskauta. Tā piedāvā Dienvidāfrikas ēdienus, kas turpat tiek cepti uz uguns. Šī ir vieta, kur pavadīt kādu stundu, kamēr ēdiens tiek lēnām pagatavots. Ja diena ir auksta, tad meitenes iznes laukā skaistas segas, kurās var jauki sasildīties, iedzerot kafiju un gaidot ārkārtīgi garšīgo ēdienu, kas, manuprāt, ir labākais Dienvidāfrikā. Šeit, kā jebkur citur ziemeļu Dienvidāfrikā, cilvēku jaukums un viesmīlība ir acīmredzama, vienalga kāda ir to sejas krāsa.

Atpakaļ braucot piestājāmies pie skatu punktiem, kurus nācās izlaist no rīta lielās miglas dēļ. WonderView un God’s Window piedāvā iespaidīgus skatus no 700m augstās Drakensberg grēdas klints. Pie God’s Window ir arī lietus mežs uz kuru var nokļūt kāpjot pa 300 pakāpieniem. Šeit biezs mežs ar lielām papardēm aug starp un apkārt lieliem akmeņu bluķiem, ik pa laikam var manīt lielu krūmu, kura augšā ir lieli, spilgti sarkani ziedi.

Jau pēc pāris dienām, mēs nolēmām, ka ziemeļu daļas Dienvidāfrika mums patīk labāk nekā dienvidu daļas. Ne tikai tās skaistuma dēļ, bet arī cilvēku integrācijas dēļ. Līdz pat 1994. gadam ‘melnādaini’ cilvēki tika uzskatīti Dienvidāfrikā par zemākas klases cilvēkiem. Viņu kustība, iespējas un tiesības bija ierobežotas ar likumu, kā piemēram, ‘melnādains’ cilvēks nevarēja sēdēt mašīnā blakus ‘baltādainam’, viņi nevarēja atpūsties uz tām pašām pludmalēm, dzīvot tajās pašās un daudz labākās vietās utt. No 1960. līdz 1983.gadam 3.5 miljoni ‘ne-balto’ iedzīvotāju tika piespiedu kārtā uz nošķirtām vietām, kas joprojām ir palikušas kā ļoti nabadzīgas un nedrošas vietas sauktas par township. Šobrīd visiem ir vienādas tiesības, bet dienvidu daļā ‘baltie’ un ‘melnie’ joprojām turās atšķirīgi un ‘melnie’ strādā pie ‘baltajiem’, kas ir ļoti skumji. Tomēr ziemeļu daļā šāda atšķirība starp sejas krāsām vairs nav manāma, integrācija starp cilvēkiem ir daudz lielāka, kā arī abas sejas krāsas cilvēki izskatās daudz priecīgāki nekā dienvidu daļā. Tas liek tūristiem kā mums, justies daudz patīkamāk un arī drošāk. Izņemot Johannesburgu, mēs nevienā vietā šeit nejutāmies apdraudēti jebkādā veidā. Un tiem, kas jautās par Ebolas vīrusu – Āfrika ir ārkārtīgi liela, Dienvidāfrika atrodas tālāk no vīrusa ietekmētajām vietām nekā liela daļa Eiropas. Līdz ar to, nē, par to neuztraucāmies.

Ceļojuma beigās gan mums bija skaidrs, ka atgriezīsimies šeit atkal ļoti drīz.

Turpinājumā – safari Kruger Nacionālajā Parkā.