kirgizstan

ivars āboliņš 09.09.2014 14 min lasīšanai

Pamostos ap pusnakti ar sajūtu, ka man īsti nav ko elpot. Drudžaini kampju pēc gaisa un pieslējies pussēdus veros nelielā, tikko jaušamā gaismas spīdumā, kas nāk no man tieši pie pēdām esošās krāsniņas. Es pagrūžu nost tās vismaz trīs segas, ar kurām esmu sasedzies un izlienu no savas migas. Lai gan iemiegot man bija tik auksti, ka gulēt likos visās drēbēs, tagad esmu pamatīgi nosvīdis un jūtu kā pār muguru vairākās tērcītēs tek lielas sviedru lāses. Vēl daži soļi un jau esmu pacēlis smago aizslietni un ticis ārā. Debesis ir apbrīnojami skaidras un tajās nekļūdīgi iespējams saskatīt visus zvaigznājus, kuru vārdus personīgās apātijas dēļ pēdējo reizi spēju nosaukt vien bērnībā, pirms gadiem divdesmit, vai, visticamāk, vēl daudz senāk. Ārā ir dzestrs, man sejā sitas auksts kalnu vējš un gaisa temperatūra nav daudz augstāka par plus pieciem grādiem pēc Celsija. Teorētiski es, protams, zināju, ka tā notiks, taču realitātē vienalga ir visai grūti galvā to salikt kopā ar faktu, ka vēl pirms stundām sešām gaiss bija sasilis līdz vairāk nekā plus trīsdesmit. Man joprojām ir smagi elpot, es paklausos klusumā, taču beigu beigās noskurinājies lienu atpakaļ savā jurtā. Vietā, kas uz dažām dienām kļuvusi par manām mājām. Turpat blakus uz matrača guļošais vietējais puisis pie sevis miegā kaut ko purpina un es drošības labad atkal sasedzies ar visām biezajām segām, dažu minūšu laikā aizmiegu tik cieši, ka noguļu līdz pus deviņiem rītā, kad ar pretīgu, taču paša izvēlētu skaņas signālu, mani pamodina modinātājs.

Dzīve jailo un jurtās

Es atrodos Kirgizstānas centrālajā daļā, tieši pie Sonkola (Song Kol) ezera, kalnu ieplakā vairāk nekā 3000 metrus virs jūras līmeņa. Tālumā esošās kalnu grēdu smailes klāj sniegs un naktīs no tām dzirdamas skaļu vētru un negaisu atbalsis, ko papildina arī savā veidā skaistu zibens šķautņu uzplaiksnījumi. Jūlijs ir laiks, kad šeit ir vissiltāk, pats Sonkols sasilst līdz maksimums vienpadsmit grādiem un arī pēkšņas, tomēr miniatūras, sniega vērtas ir vien pāris reizes nedēļā. Tieši šī iemesla dēļ arī ir grūti noticēt neapgāžamajam faktam, ka Sonkols lielāko daļu gada – no oktobra sākuma līdz maija beigām, vai pat jūnija sākumam – ir aizsalis un vispār – ierastākā šīs vietas ainava ir neizbrienamām, metriem augstām sniega kupenām klāta.

Taču tās visas, protams, ir tikai meteoroloģiskas zināšanas. Šobrīd šeit nekādu kupenu nav un man visapkārt savā vaļā skraida suņi, kā arī ganās zirgi, sumbri, aitas un kazas. Nelielajā vasaras apmetnē, ko kirgīzi dēvē par jailo, ir kādas sešpadsmit, varbūt astoņpadsmit jurtas. No filca darinātas un ar aitu vilnu nosiltinātās teltis, kas pasargā gan no saules staru radīta karstuma, gan lietus, gan sala. Tradicionāli jurtā ir paredzēta vieta arī ugunskuram, tomēr mūsdienās tās, protams, ir ievērojami apdeitotas un piemērotas pašreizējiem apstākļiem – gan manā, gan arī lielākajā daļā citu jurtu ir atrodamas miniatūras krāsniņas ar skursteni. Tomēr jurtas griestos joprojām ir saglabājies apaļas formas caurums (kurš gan realitātē visbiežāk tiek aizklāts, lai iekšā nelītu lietus) gaismai un dūmu izvadīšanai ar pārliektām un krustotām klūdziņām. Tieši šis jurtas caurums kļuvis arī par visas Kirgizstānas simbolu un redzams arī valsts karogā.

Mans jailo, kā jau minēju, ir vasaras jailo. Tā arī mūsdienās ir ļoti ierasta prakse, ka kirgīzi vasaras pavada dzīvojot jurtās šādās apmetnēs. Tas dod iespēju savvaļā ganīt lopus un nopelnīt nesliktu naudiņu. Daudzi jailo dēļ pat izvēlas pamest darbus, bet tik pat daudzi patstāvīgu darbu ikdienā nemaz nestrādā un tieši šis ir viņu visa gada pļaujas laiks.

Un tieši tāpat daudzi izvēlas paralēli ierastajai lopu ganīšanai uzsliet arī kādu papildus jurtu, kur par nelielām naudiņām – aptuveni deviņiem eiro par nakti ar trīsreizīgu ēdināšanu – tiek izmitināti tādi tūristi kā es. Piemēram, mani uzņemošā ģimene ar ļoti runīgu pusauga meitu un septiņgadīgu dēlu, konkrētajā vietā vasaras pavada jau kopš neatminamiem laikiem, taču ar tūristiem piepelnās vien trešo gadu. Viņiem ir ne tikai aitas, bet arī zirgi un atkal par nelielām naudiņām ir iespējams uz šī pussavvaļas zirga izjāties pēc sirds patikas. Tā kā šī ir tikai mana dzīvē laikam otrā reize uz zirga, nobukoju to vien uz stundu, palūdzu pašu rātnāko lopiņu un vēl samaksāju par pavadoni. Tomēr pat tas neglābj mani no tā, ka dzīvnieks satrakojas, atsakās doties uz turieni, kur vēlos (esmu gandrīz drošs, ka tas ļoti labi juta mana diletantisma pakāpi un līdz ar to nekautrējās parādīt raksturu, turklāt rātns lopiņš būtībā savvaļā, nav tas pats, kas kaut kur Rietumeiropas stallī) un ir brīdis, kad no sirds lūdzu Dievu, lai dod man vēl vienu iespēju un neaprauj dzīvi te un tagad, turklāt vēl tik nožēlojamā veidā kā krītot no mierīgākā ganāmpulka zirga. Viss tomēr beidzas labi un nevēlēdamies izaicināt likteni uz zirgiem vairs nekāpju, domājams apkaunodams sevi cita ģimenes locekļa – mana pavadoņa, divdesmit piecus gadus veca, sarkanās treniņbiksēs tērpta namatēva brāļadēla acīs. Jo kirgīzs un zirgs ir nesauraujami jēdzieni, šķiet, no neatminamiem laikiem un uz šiem dzīvniekiem tiek sēdināti jau divgadīgi bērni, bet manas ģimenes septiņgadnieks jau spēj patstāvīgi jāt. Turklāt nevis vienkārši tipināt, kā to daru es, bet palaist rumaku auļos.

Tomēr, lai vai kā – jailo šādu ģimeņu ir četras – katrai paralēli pašu gulēšanai un virtuvei paredzētajām jurtām, ir vēl divas, kuras tiek izīrētas. Un gribētāju netrūkst, jo iespēja pavadīt dažas dienas tālu kalnos, vietā, kur patiešām, patiešām kādreiz ir mituši senie kirgīzu nomadi, pagulēt jurtā un visu redzēt pašam savām acīm, atkal piepildot kādu no mazajiem un tālajiem bērnības sapnīšiem, tomēr šķiet pārāk vilinoša.

Sniega vētra uz līdzenas vietas

Horizontu esmu vērojis visu iepriekšējo dienu un patiesībā mans plāns ir pavisam vienkāršs – no rīta mēģināt pārvarēt visus zāles un akmeņu klātos paugurus un tikt līdz vietai, kur sākas īstie kalni. Protams, nekas ļoti īpašs, tomēr gana piemērots manas sagatavotības un ekipējuma līmeņa džekam. Aprunājies ar dažiem vietējiem noskaidroju, ka pārgājiens nebūs sevišķi ilgs – ap divām stundām katrā no virzieniem, un tāpēc ceļā dodos bruņojies vien ar pusotrlitrīgu ūdens pudeli ar ko veldzēt neizturamā karstuma radītās slāpes. Es tiešām jūtos apgarots, pa ceļam sastopu vairākus savā vaļā klejojošus zirgu un sumbru barus un priecājos par neaprakstāma līmeņa skaisto, neskarot dabu. Man augstkalnu gaisa dēļ atkal kļūst grūti elpot un kādā brīdī vienkārši nogāžos zālītē, guļu, kampjot pēc gaisa smagi, smagi elpoju un veros debesīs. Man patīk viss uz pasaules un kā jau dažreiz tas gadās, gribas, lai mirklis apstājas, sastingst uz mūžīgiem laikiem un tajā var ievest tos, kuriem parādīt un izstāstīt šo pārpasaulīgo skaistumu. Taču tas, protams, nav izdarāms, tas viss ir noticis tikai ar mani un līdz ar to tā līdz galam vienmēr būs saprotams tikai un vienīgi man. Tāpēc es nekavējos pārāk ilgi, atmetu visas romantiskās blēņas, slienos kājās un dodos tālāk. Kaut kur tālumā virs Sonkola redzu tādu kā dīvainu melnu svītru, man, protams, ienāk, prātā, ka tur līst lietus, bet ar to viss arī beidzas – es par to vairs nedomāju, es dodos uz priekšu, es baudu dabu, es sēžu un veros tālumā un galu galā – es uzsāku ceļu atpakaļ.

Un man noveicas. Man pamatīgi noveicas. Aptuveni desmit minūšu attālumā no mana jailo sākas kaut kas tāds kam absolūti neesmu gatavs. Vispirms it kā nolīst dažas lietus lāses, bet tad vienā brīdī no debesīm jau gāžas pamatīgi krusas graudi. Vējš ir ārprātīgs, redzamība faktiski nekāda un gaisa temperatūra strauji un pārāk jūtami samazinās. Kamēr tieku līdz savai jurtai esmu slapjš līdz pēdējai vīlītei un domāju par to, kas būtu noticis, ja negaiss sāktos kādu stundu agrāk. Man nav nekādu cerību izšūt, krāsni kāds iekurs vien naktī, vienā brīdī es no pārsalšanas sāku kratīties tādos kā drebuļos un tāds pats slapjš palīdis zem segām mēģinu aizmigt. To, protams, izdarīt man neizdodas, es salstot atrodu pozu, kurā ir tikai ļoti, nevis ļoti, ļoti auksti un vienkārši gaidu. Jo kaut ko darīt jau īsti nav iespējams. Un droši vien arī nemaz nevajag. Ir diezgan skaidrs, ka mirt es nemiršu, ko līdzīgu vietējie pārcieš ik pārdienas un nedaudz vairāk nekā pēc stundas krusa patiešām ir prom. Ārā atkal spīd saulīte, manas uz zemes izklātās drēbes izžūst neticamā ātrumā un es pamanos vēlreiz nopeldēties spirdzinoši aukstajā Sonkola ūdenī domādams par to, ka spējā pusdienas laika krusa, iespējams, ir nevis kaut kas reāls, bet drīzāk tikai manā galvā, iedomu pasaulē, esošs.

Kumizs un zirgi

“Zirgus ir ļoti lēti uzturēt, viens zirgs četros gados izmaksā tik cik aita vienā gadā. Tam vajag tikai ganības un ziemā sienu. Tāpēc tos joprojām tik daudzi audzē gaļai. Turklāt zirga gaļa taču tomēr ir pati garšīgākā no visām, to zina visi,” man saka Izmails. Viņš ir diezgan stereotipiska izskata musulmanis, ar tradicionālu bārdu, baltu cepurīti galvā un ļoti kirgīziskiem sejas vaibstiem. Viņš piecas reizes dienā lūdzas, ievēro Ramadānu un neuzbāzīgi man ļoti daudz stāsta par Korānu. Esmu viņu kā pavadoni un šoferi nolīdzis kalnu ieskautajā Kočkoras pilsētiņā un viņš man sniegtās informācijas dēļ ir vairāk nekā visa pasaules zelta vērts. Mēs runājam ļoti daudz, aizbraucam uz senām nomadu kapenēm, apciemojam viņa brāļa ģimenes nomaļo jurtu un kopā lamājam pārāk pārgalvīgus kalnu ceļu braucējus. Mēs ēdam zirga gaļu kādā noplukušā ēstuvē un, lai gan esmu to apzināti šad tad pircis arī Rīgā, pirmo reizi saprotu, ka tā ir patiesi laba. Jo viena lieta ir to mēģināt gatavot pašam, bet otra – paļauties uz vietējo meistaru gadu simteņos uzkrāto pieredzi. Un zirgus kirgīzi tiešām ēd visādos veidos – galvaspilsētā Biškekā un citās lielajās pilsētas tas gan vairs nav gluži meinstrīms, taču laukos...Atrast ko citu citreiz var būt īsts izaicinājums. Tieši tāpat ir ar kumizu – raudzētu ķēves pienu, kurš fermentācijas rezultātā kļuvis alkoholisks. Pilsētās to ir jāpameklē, taču laukos – grūtāk to būs neatrast, nekā atrast. Turklāt būtiski atšķirsies arī garšas kvalitātes – ja galvaspilsētas Biškekas tirgus kioskā pirktais tomēr garšos kā nedaudz ar ūdeni atšķaidīts, tad ielejās svaigs iepriekšējās dienas slaukums jau būs kā no pavisam citas līgas nācis. Un, varbūt kumizs nav kaut kas tāds ko gribētos baudīt ikdienā, taču kā viena vakara izklaide sēžot slikti apgaismotā jurtā kopā ar bariņu kirgīzu vīru, runājot par globālo ģeopolitiku un laižot pa apli bļodiņu ar balto, saldi skābeno šķidrumu – tieši laikā. Turklāt kirgīzi tic, ka kumizs ir kaut kas ļoti veselīgs, nereti ārsti pat nozīmējot cilvēkiem īpašas šī dzēriena diētas un katram taču zināms, ka tas pilnībā attīra organismu un izdzen no tā ārā visu slikto. To man stāsta katrs ar ko aprunājos par kumiza tēmu un, šķiet, ka līdz ar jailo un jurtām šī nu ir lieta, ko nesagraus un neizmainīs visas pasaules globalizācijas un pārmaiņas kopā ņemtas. Kirgīzi kā klejotāju tauta ir gatava pieņemt gandrīz visu jauno un pat savā ziņā atdot lielu daļa savas identitātes, vienlaikus saglabājot lietas un paražas, kas nav mainījušas gadsimtiem ilgi un, šķiet, tādas pašas paliks arī vēl pēc simtiem gadu, ja vēl, protams, turpinās eksistēt tā pasaule, kuru mēs visi pazīstam. Par to visu es domāju saldā kumiza apreibināts laizdamies miegā savā jurtā un nudien savā acu priekšā redzot vismaz dažus no tiem senajiem kirgīziem, kuru dzīve šeit kalnu un kareivīgu ienaidnieku ieskautiem nekad nav bijusi nekāds cukurs. Gluži otrādi – drīzāk skarba cīņa par izdzīvošanu ar nepārtrauktiem klejojumiem, jaunu apmetņu meklējumiem un skatīšanās acīs pa īstam skarbiem laika apstākļiem.

Neizbēgamā pārkrievošanās

Biškeka, kā jau tas ar galvaspilsētām mēdz gadīties, ir kā pavisam cita Kirgizstāna – liela, dzīvīga, padomiska un pirmajā acu uzmetienā ļoti, ļoti krieviska. Un, iespējams, ne tikai pirmajā. Vienkārši situācija izvēršas tāda, ka Biškekā esmu divas reizes – brauciena pašā sākumā un beigās. Un, ja vispirms man šķiet, ka visapkārt dzirdu tikai krievu valodu, tad pēc tam jau tas tā gluži vairs nav. Iespējams, arī šajā gadījumā viss jāmeklē galvā un tāda viena patiesība nemaz neeksistē. Mēs redzam to ko esam iedomājušies, vai to ko zemapziņā gribam redzēt un pārējo nemaz nepamanām. Turklāt, iespējams, savu lomu spēlē arī tas, ka abus pilsētas apmeklējumus šķirt teju trīs nedēļas, vispirms mēs bijām divi, bet tagad esmu viens un pa vidu esmu pabijis gan Uzbekistānā, gan Afganistānā. Esmu ļoti noguris, esmu pie visa pieradis un pa lielam man viss ir diezgan vienalga – es tiešām manu vien to, kam manās acīs ir kāda nozīme un visu pārējo izvēlos vienkārši palaist garām.

Biškeku 1878.gadā dibināja uzbeki un toreiz to vēl sauca par Pišpeku. Tomēr nomadi nekad nav mīlējuši dzīvi pilsētas un pa īstam tā uzplauka tikai Krievijas cara laikos, kad tiešām kļuva par pilsētu mūsdienu izpratnē. No 1926.līdz 1991.gadam pilsēta nesa vēstures ievērojami pārvērtētā boļševika Mihaila Frunzes, kurš šeit ir dzimis, vārdu, bet sabrūkot Padomju Savienībai kļuva par Biškeku. Un patiesību sakot ne jau Biškeka vien ir uzplaukusi tā sauktajos krievu laikos. Atšķirībā no daudzām citām okupētajām teritorijām uz šejieni krievi savulaik patiešām atnesa kultūru. Kultūru tādā izpratnē, ka kirgīziem, protams, ir pašiem savas tradīcijas, paražas un dzīvesziņa. Taču par dziļām literatūras, zinātnes un mākslas pēdām viņu vēsturē runāt tomēr ir pagrūti – šis tas, protams, ir, taču ne sistemātiskā un valstiskā līmenī. Kirgīzi vēsturiski vienmēr ir bijuši klejotāji ar visām no tā izrietošajām sekām – pastāv pat viedoklis, ka kirgīziem pašiem savas kultūras kā tādas nemaz nav. Taču krievi atnāca, uzcēla viņiem pilsētas un iemācīja tajās dzīvot, krievi atveda literatūru, zinātni un daudz, daudz ko citu. Līdz ar to kirgīzi uz krieviem vienmēr ir skatījušies ar tādu kā nedaudz apbrīnu un to nav iespējams nepamanīt arī tagad. Par vidusslāņa trendu ir kļuvis bērnus sūtīt krievu skolās un arī manas jurtas ģimenes pusauga meitene iet krievu skolā. Izdzirdējusi manu jautājumu – kāpēc?, viņa samulst un atbild, ka kirgīzu valodu zinot jau tāpat. Arī Izmails, kurš, lai gan ģimenē runā kirgīzu mēlē, savus bērnus sūta krievu skolā un saka, ka tas dzīvē būs noderīgāk. Šobrīd aptuveni pusmiljons kirgīzu devušies peļņā uz Krieviju (te var vilkt paralēles ar Latviju, jo mūsu sēņu lasītāji ir Anglijā) un arī, ja bērnam izdodas izsisties un kļūt, piemēram, par ārstu, Krievijā vienmēr varēšot nopelnīt vairāk. “Vai mēs nebaidāmies, ka pārkrievosimies un zaudēsim savu identitāti? Nē, nebaidāmies. Krievija vienmēr ir bijusi mūsu vecākais brālis, turklāt kirgīzi, pat tie, kas kirgīziski nemaz neprot, tāpat vasarās brauc uz jailo un audzē zirgus. Mēs vienkārši runāsim krieviski, kas ir daudz ērtāk. Laukos cilvēki kirgīzu valodā runā daudz vairāk, bet, piemēram, Biškekā tos, kas lieto šo valodu uzskata par lauķiem un nedaudz apsmīkņā. Un es to varu saprast, jo runāt kirgīziski tomēr ir nedaudz vecmodīgi, es pats jau vairs ģimenē uz krievu valodu diemžēl nepāriešu, bet ceru, ka mani bērni, kad izaugs, gan runās krieviski. Krievu valoda ir nopietnāka, svarīgāka,” man ar ļoti labi jūtamu akcentu saka Izmails. Protams, varētu pasmīkņāt, ka tie ir atsevišķi īpatņi un tā tālāk, tomēr visas pazīmes liecina par pretējo – labprātīga pārkrievošanās Kirgizstānā ir noticis, nemaināms fakts, atpakaļceļa vairs nav un ir tikai laika jautājums, kad šis process loģiski noslēgsies. Un, lai gan etnisko krievu valstī ir vien nepilni septiņi procenti, kirgīzi izvēlas arī lielāko daļu informatīvo uzrakstu rakstīt abās valodās, bet bieži vien – tikai un vienīgi krieviski. Savukārt par informatīvo telpu nemaz nerunāsim. Tā atrodas absolūtā Krievijas ietekmes zonā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Revolūcijas atbalss

Latvijā Kirgizstānas galvaspilsētas vārdam citu skanējumu savulaik piešķīra prokremliskā Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs draudot, ka Latvijā būs Biškeka. Tas tika pateikts īsi pēc tur 2010.gadā notikušajiem asiņainajiem nemieriem un ieguva nedaudz etnisku – latviešus un krievus pretnostatošu nozīmi. Patiesībā Kirgizstānā nekādu kirgīzu – krievu nesaskaņu, protams, nebija. Pret korumpēto diktatoru Bakijevu vērstajos protestos piedalījās galvenokārt kirgīzu tautības cilvēki un arī zvērīgajā valdības sarīkotajā slaktiņā, kurā tika apšauts nepilns simts jauniešu, nospiedošs vairākums gan bojā gājušo, gan šāvēju bija kirgīzi. Kā man saka krievu tautības taksometra šoferis Borja, kalsns vīrs ar aizvēsturiska paskata ūsām un celtnieka darba pieredzi Kabulā – krievi toreiz nekur neiejaucās un viņus neviens neaiztika. Līdzīgi bija arī valsts dienvidu galvaspilsētā un otrajā lielākajā pilsētā Oša – tur asinspirts bija vēl lielāka un dzīvību zaudēja teju divsimt cilvēku. Tiesa, sadursmes pamatā notika nevis starp protestētājiem un valdības spēkiem, bet pārsvarā kirgīzu un uzbeku tautības jauniešiem. Lieta tāda, ka Kirgizstānas puses Ferganas ielejas lielākā pilsēta Oša (kas neskatoties uz savu atrašanos nomadu Kirgizstānā ir ne tikai vecāka par Romu, bet viena no vecākajām pasaules pilsētām vispār) vienmēr bijis tāds kā uzbeku bastions. Respektīvi, lielākā daļa tur mītošo cilvēku ir etniskie uzbeki un tieši tādēļ arī Oša tika izvēlēta par valsts trauslāko posmu. Valdības algotiem provokatoriem, protams, nebija grūti sakūdīt cilvēkus uz asiņainām sadursmēm, tomēr beigu beigās veselais saprāts ņēma virsroku un šobrīd Ošā nekas neliecina par kādu spriedzi. Tiesa tas pats Borja laiski turot mašīnas stūri tikai ar vienu roku nosaka, ka Ferganas ieleja jebkurā gadījumā vienmēr ir bijusi, ir un būs bumba ar laika degli. Tieši ielejā vienmēr sākušies Centrālāzijas dumpji un sacelšanās un pārsvarā mazizglītotie, strādnieku klasi pārstāvošie turienieši kopš mūžseniem laikiem pamanījušies kļūt par pārmaiņu dzinuli. Un tā kā Uzbekistāna, kurai ir reģionā spēcīgākā un skaitliski lielākā armija, ik pa laikam izskata vārdiskas pretenzijas uz uzbekisko Ošas apgabalu, ir skaidrs, ka esot gribēšanai jaunus nemierus tur sarīkot nebūtu nekādu problēmu. Turklāt viss reģions ar ļoti, ļoti lielām bažām gaida, kas vispār notiks ar asiņainā un slepkavnieciskā diktatora Karimova pārvaldīto Uzbekistānu. Tirānam ir jau 76 gadi un ir skaidrs, ka laika rats nežēlīgi griežas uz priekšu un agri vai vēlu viņš dosies uz labākiem (vai ņemot vērā viņa pārvaldītajā valstī notiekošās zvērības, ļoti iespējams uz daudz sliktākiem) medību laukiem. Tas, protams, radīs neizbēgamu varas vakuumu un tālākā notikumu attīstība nav prognozējama – pie varas var nākt faktiski jebkas un pa burzmu var tik izraisītas jaunas nekārtības Ferganas ielejā ar absolūti neprognozējamām sekām. Tomēr vienlaikus visi saprot, ka tas viss vēl tikai būs un kā jau tas dienvidu zemēs ierasts sevišķi neiespringst. Jo patiesi – kāpēc gan jāprāto par nepatikšanām, kuras vēl nav iestājušās un tik pat labi varbūt tā arī nekad neiestāsies?

Kalnu grēdu skaistums

Sultanam ir gadi piecdesmit, viņš ir visai korpulents un beigās izrādās viens no sakarīgākajiem neskaitāmajiem šoferiem, kuru pakalpojumus izmantoju visa Centrālāzijas brauciena laikā. Tas ir pats ceļojuma sākums un mana Kirgizstānas brauciena pirmā daļa, kurā esmu kopā ar savu brīnišķīgo ceļa biedreni Līvu, kura otrajā daļā darba pienākumu dēļ diemžēl piedalīties nevarēja. Mūsu busiņā bez Sultana un mums ietilpst vēl septiņi pasažieri un teju divpadsmit stundu garais ceļš no Biškekas uz Ošu var sākties. Protams, ir iespējams arī lidot – patiesībā skatoties uz kilometriem visai nelielo ceļa posmu ar lidmašīnu var pievārēt četrdesmit minūtēs, turklāt reisi ir no trim līdz pat piecām reizēm dienā. Tomēr esam izvēlējušies cenas ziņā ārzemniekiem gandrīz līdzvērtīgo, taču laika ziņā ievērojami garāko braukšanas opciju. Un iemesli tam ir pavisam vienkārši – ceļš no Biškekas līdz Ošai ved pāri ??? kalnu grēdai to šķērsojot pilnībā un ir viena no skaistākajām lietām ko man dzīvē jebkad nācies redzēt. Līdzīgi domā arī daudzi citi ceļotāji un tādēļ ir gatavi ziedot veselu dienu, lai brauktu ar busu, nevis lidotu. Un tas tiešām ir to vērts – būtu bezjēdzīgi aprakstīt skatus, kas tur paveras, tas jāredz katram pašam, tomēr tie ir tādi, ka man droši vien nebūtu nekas pret to, ja pārbrauciens ilgtu nevis vien divpadsmit, bet arī divdesmit četras stundas.

Atpakaļ no Ošas uz Biškeku jau lidojam, jo divreiz vienā upē iekāpt ir pagrūti un visu to jau esam redzējuši. Un Ošas lidosta ir kaut kas pieminēšanas vērts. Teikt, ka tur tiktu veikti kādi drošības pasākumi, nozīmētu situāciju ļoti pārspīlēt. Mūsu pasēs neieskatās neviens, savukārt brīdī, kad soma tiek laista caur skeneri, drošībnieks veras savā telefonā, nevis mazā monitora ekrānā. Līdz ar to es lidmašīnā brīvi ienesu savu somā aizmirsto pusotra litra ūdens pudeli un esmu drošs – ienestu jebko, ko būtu gribējis. Skatoties uz to no otras puses – kuram gan varētu būt vēlme spridzināt reisu Oša – Biškeka un, šķiet, paļaujoties uz šo loģika turas arī visa sistēma.

Es zinu, ka noteikti vēl kādreiz redzēšu kaut ko daudz labāku par Kirgiztānas ??? kalnu grēdām, kas kopš senseniem laikiem padarījušas Ferganas ieleju par grūti ieņemamu cietoksni. Un, lai gan, protams, šis brauciens, tāpat kā jebkurš cits, ir dziļi subjektīvs un balstās sajūtās, es esmu pilnībā apmierinājis savu ziņkāri par nomadiem. Turklāt kārtējo reizi pārliecinājies, ka cilvēki, lai arī cik balti, melni vai iedzelteni viņi nebūtu, savā būtībā un pamatvēlmēs visur pasaulē ir vienādi. Savukārt tas, kas mūs vienu no otra patiesi atšķir ir vietējās tradīcijas, ieražas un dzīvesziņa. Tas, kas patiesi veido cilvēku. Un Kirgizstānā atšķirīgā, grūti saprotamā un mūsu ierastajam dzīves ritmam pretējā nudien ir papilnam.

.