Uz Phnom Penh pie latviešiem
|
Līga Guļaško
|
Uhh, jāceļas un jādodas! Sapakojam savas paunas, kuras paliek arvien lielākas un smagākas, sākam izskatīties pēc ēzelīšiem - nastu nesējiem. Atvadāmies no burvīgās istabiņas, administratora un dodamies uz ielas dabūt kādu tuk-tuku. Izdodas ātri un lūdzam mūs aizvest uz autoostu. Kāds brīnums - tādu īstu autoostu neesot, bet vadītājs zina, no kurienes atiet autobuss uz Phnom Penh. Esot patālu, tāpēc kaulēties arī nesanāca tik labi kā gribējās :( Bet braucam tiešām salīdzinoši ilgi... Izbaudām pēdējos skatus no tuk-tuka, izmantoju izdevību un uzņemu pēdējās bildes no no Siem Reap.
Sākam pagriezienu un pēkšņi vadītājs piestāj malā, sāk sakliegties ar citiem tuk-tuku vadītājiem un saka mums, ka šis autobuss, kurš jau praktiski sācis atiešanu no kādas mazas pieturiņas, dodas tieši uz Phnom Penh. Tad pāris sekunžu laikā mūsu somas tiek iekrautas autobusā, mums liek samaksāt un kāpt iekšā autobusā. Viss notiek tik zibenīgi, ka nepaspējam pat acis pamirkšķināt! Knapi atrodam vietu kur apsēsties, kad autiņš jau brauc tālāk. Ok - daleca! Gan jau gribēja pa dārgo biļetes pārdot, patiesībā cena noteikti krietni mazāka... Nav jau pirmā un pēdējā reize :D Samaksājām, šķiet 12$, cik patiesībā maksāja biļete baltajiem - joprojām nezinām (un negribam zināt :)) ! Zinām tikai to, ka vietējie par biļetēm maksā smieklīgi zemas cenas, mēs praktiski atmaksājam visu autobusu. Pusceļā iekāpa kāda sieviete, kura brauca līdz pašai Phnom Penh un viņa samaksāja (ja mēs nepārskatījāmies) kādus 36 santīmus mūsu naudiņās pārrēķinot, kamēr mēs apmēram 6Ls katra.
Brauciens solās būt apmēram 5-6h garš. Skati pa logu sāk šķist vienveidīgi... Kaut kur pusceļā redzam plūdus un to sekas - kur vien skaties, visapkārt tikai ūdens, gan pa labi, gan pa kreisi. Praktiski virs ūdens ir tikai ceļā, pa kuru brauc autobuss. Var redzēt, ka ceļs ir celts uz augšu, svaigi uzbērumi, kaut kur jau asfaltēts, citur nē. Pa šiem plūdiem cilvēki pārvietojas ar laivām. Dīvaini, kad redzi laivojam vietējo, kuram blakus koka lapotne, jo viss pārējais koks ir zem ūdens (atvainojos par bilžu kvalitāti - fotogrāfēts no braucoša autobusa caur autobusa stiklu!)...
Brauciens ilgs mūžību, kad šķiet, ka tūlīt, tūlīt būsim, izrādās tā ir cita pilsētiņa. Trakākais, ka nu neeeenormāli vajag uz WC :D Iepriekšējās pieturvietas neizmantojām (nekāpām ārā), jo neko tualetēm līdzīgu nemanījām + blakus krūmos čurājošie khmeri mūsu aizdomas par WC neesamību tikai pastiprina. Un citu pieturvietu nav... Braucam jau vairāk kā 7h un saprotu, ka tik nogurdinošs brauciens man nav bijis pilnīgi nekad... Ārā jau tumsa un beeeeidzot mēs esam klāt - Phnom Penh! Esam piestājuši kaut kur - autoosta tā noteikti nav, bet izskatās kā vienkārša ielas mala! Paņemam savas somas un pirmajam tuk-tukam rādam adresi, kurā mitinās Miks ar Zani.
Sanāk vai puse pilsētas apkārt, visi burās kartē, bet neviens neko nezina. Prasa, vai var zvanīt uz to numuru, kas uz lapiņas. Jā - zvani! Cik saprotu, tiek runāts ar Zani, viņa skaidro, kur jābrauc. Tuk-tuks klausās un šķobās, acīmredzami neko nesaprot... Mana pacietība ir galā, kuru paspilgtina mana izmisīgā WC vajadzība! Ejam meklēt kādu kafejnīcu, pirmajā ko redzam, tajā arī ejam. Pasūtam fruit shakes un es pilnā hodā dodos uz WC :D Nu es jūtos mazliet cilvēcīgāk :) Dzeram fruit shakes un es saprotu, ka man šobrīd negribās pilnīgi NEKO, galva skaidri nedomā - reāls besis uznācis! Saprotam, ka jāsaņemas - latvieši mūs gaida, nevaram pievilt! Linda palūdz kafejnīcā pie letes, vai var izmantot telefonu. Atļauja mums tiek dota un pēc aptuveni 3 sarunām saprotam, ka neko nesaprotam. Pašsajūta neuzlabojas, bet izdzeram fruit shakes un dodamies uz ielas cerībā, ka kāds tomēr sapratīs, kur mūs jāved. Mūsu centieni drīz atmaksājas - kāds tuk-tuks piekrīt mūs par 3$ aizvest uz adresi! Esam stingras savā nostājā - maksāsim tikai tad, kad aizvedīs līdz adresei, ārā nekāpsim, līdz nebūsim galā - divas latviešu fūrijas! :))
Tuk-tuks nekur nesteidzas, lēni braukā, uzpilda tuk-tuku ar degvielu (viņiem benzīntankos ir speciāls amats - degvielas uzpildējs :)) , pāris reizes nākas braukt citādi, jo notiek kāzas un vairākas ielas slēgtas. Nonākam uz pareizās ielas, jāatrod tikai pareizais numurs - riņķojam šurpu turpu, bet numura nav. Tuk-tuks izkāpj parunāties ar vietējiem. Prasām arī mēs viņiem - vai te nedzīvo baltie :) Jā, jā - dzīvo gan. Norāda ar pirkstu uz pareizo dzīvokli. Mēs beidzot tiekam pamanītas un Miks nāk mūs ielaist iekšā. Tuk-tuks no mums tomēr izspiež 4$, jo adrese esot neprecīza… Tā kā viņam taisnība un strīdēties nepavisam negribās, tad dodam viņam tos 4$!
Miks ar Zani mūs sagaida ļoti laipni, ierāda mums istabiņu, iepazīstina ar bailīgajiem kaķiem :) (ja mana atmiņa neviļ, kaķis tiek izrunāts kā čmā!) Noliekam mantas un izlemjam doties vakariņās. Galvā mums putra, nevaram izlemt pat starp divām dotajām izvēles iespējām! Atstājam visu Mika un Zanes ziņā un dodamies vakariņās.
Diemžēl neatceros konkrēti, kas tā bija par vietu, kurā mēs vakariņojām, bet vieta bija ļoti skaista un ēdieni arī patiešām gardi. Neatceros arī, ko tieši ēdām, bet atceros varžu kājiņas (gardas!), banānu ziedu salātus, kaut kādu zivi, piparu mērcīti (debešķīga ar varžu kājiņām :)) Vakariņas sarunājoties un izbaudot gardos ēdienus paiet ātri, vēderi pilni un nolemjam doties mājās. Pa ceļam piestājam pie kādas kokosriekstu tirgotājas nopirkt kokosriekstus. Mājās (Mika un Zanes mājās :)) dzeram savus kokosriekstus (šis jau man pat garšoja - nebūs mans mīļākais dzēriens, bet nevar ne salīdzināt ar pirmajā dienā dzerto!), turpinām klačošanos. Interesanti taču uzzināt, kā latviešiem iet citās zemēs! Bet tā kā esam nogurušas līdz nāvei un Zanei rītdien darbs, tad nolemjam doties pie miera. Miks mums piedāvā nākamajā rītā doties ekskursijā uz zīda ražotni, kurai atteikt, protams, nevaram :)
Nomazgājamies un ejam čučēt - kādā Pnom Penh dzīvoklī, kurā ir veseli četri latvieši!
Nākamajā rītā ceļamies laicīgi, lai dotos ekskursijā kopā ar Miku. Ja godīgi - jūtamies joprojām nekā! Labi vien, ka vakardien nolēmām braukt ar tuk-tuku nevis ar velosipēdiem vai skūteriem, lai gan dienas beigās tomēr šķita, ka nemaz nebūtu bijis tik traki.
Lai nu kā - Miks ar Zani bija jau mums sarunājuši tuk-tuka vadītāju, esot pazīstams un praktiski katru dienu Zani vedot uz darbu! Tuk-tuka vadītājs gan galīgi sašļucis, Zane ar Miku min, ka varbūt viņam ģimenē kas slikts noticis, jo pāris dienas neesot braucis un pirms tam kaut ko par savu mammu bija minējis. Lai nu kā - šodien viņš ir darbā un ved mūs uz prāmi, kas aizvedīs mūs uz zīda salu. Brauciens nav īpaši garš, jau drīz esam piestātnē. Prāmis arī vairs nav jāgaida, praktiski uzreiz varam kāpt virsū. Uz prāmja atrodas viss -automašīnas, tuk-tuki, velosipēdi, cilvēki. Ticu, ka ved arī govis :D
Brauciens ir samērā īss - kādas 15 minūtes. Kad jau tuvojas salas krasti, ir redzami tādi kā peldošie ciemati (pie Siem Reap patiešām ir peldošie ciemati uz kuriem gan nebraucām milzīgās cenas dēļ - ceļš, laivu īre, gids u.t.t.).
Tiešām kontrasts, jo pāris minūtes atpakaļ bijām Phnom Penh centrā, kurā ir daudz modernu ēku, zeltītu tempļu u.t.t. Šeit nelielas būdeles saceltas no dažnedažādiem materiāliem, lielākoties peld pa ūdens virsmu. Šķiet, ka turpat zvejnieki zvejo sev un ģimenei pusdienas :)
Esam uz sauszemes un braucam tālāk uz vietu, kurā notiek zīda šaļļu aušana. Kad esam klāt, mums nāk klāt kāda vietējā khmeru meitene, kura jau pazīst Miku. Mūs laipni sagaida, nosēdina pie galda un cienā ar gardumiem - augļiem un garšīgu saldo ēdienu, kuram nosaukumu gan nezinu, bet to, šķiet, pagatavo rīsu un banānu masu ietinot banānu lapās izveidojot tādu garu desiņu līdzīgi kā taisot suši. Un tad desiņu sagriež gabalos, vismaz 2x garākos kā suši (jeb kādos vien gribās :)) . Recepti gan nezinu, par sastāvu arī nevaru 100% apgalvot, bet bija patiesi garšīgi - ļoti, ļoti saldi! Meitene stāsta, ka pašreiz nav daudz tūristu, jo gidiem esot jāmaksā "nodeva", lai tūristus vestu tieši uz šejieni. Kad bijām gardi panašķējušies, meitene mūs aizved uz nelielu būdiņu, kurā rāda un stāsta, kā tiek izgatavots zīds. Tiek parādīti gan zīdtārpiņi, gan kūniņas, gan jau gatavais zīds.
Un beigās jau parāda pašu zīda šaļļu aušanu. Var arī paši izmēģināt, es drosmi nesaņēmu (pusi mūžu mocītos pārmetumos, ja kaut ko sabojātu :D), bet Linda gan pamēģināja :) Protams, ka pašām audējām tas viss notiek zibenīgi, ar balto cilvēku ātrumu nemaz nevar salīdzināt! Un pašās mini ekskursijas beigās patīkamākā daļa - šoppings :D Šaļļu daudz, izvēle liela, ļoti grūti izvēlēties. Es beigās paņēmu divas burvīgas šalles, Linda paņēma veselas trīs!
Atvadījāmies no burvīgās zīda šaļļu ražotnes (par ražotni gan to, laikam, nevar nosaukt) un devāmies tālāk. Braucot gar upes krastu Miks stāsta, ka dienas vidū te nākot govis mazgāties. Atceros, ka to redzēju “1000 jūdzes Kambodžā” sērijā. Diemžēl vēl nebija dienas vidus un šāda ekskluzīva iespēja redzēt govis ūdenī mums nebija, nāksies samierināties ar redzētajiem skatiem, kur ūdens bifeļi ielīduši ūdenī tā, ka tikai galva spīd ārā :)
Dodamies uz prāmi, lai tiktu atpakaļ uz Phnom Penh centru. Prāmis drīz ir klāt, visi sabrauc, sakāpj virsū un peldam :)
Braucot uz krastu, redzam skaistas būdiņas. Izrādās, ka tur ir ēstuve. Saprotam, ka laiks pusdienām, tāpēc arī nolemjam turpat paēst.
Vietiņa ļoti skaista - būdiņas sadalītas nelielos laukumos, kuru vidū ir paklājiņš un ap paklājiņu četri šūpuļtīkli. Vienkārši, bet ļoti skaisti.
Pasūtīt ēdienu gan nav tik vienkārši, jo ar angļu valodu švaki, saprotam tikai to, ka nūdeles nav. Tad nu pasūtam rīsus ar vistu. Pēc brīža mums tiek atnests grāpis ar rīsiem, bļodiņa ar mērcīti un vesela (cepta) vista :D Paklājiņa vidū ir vairākas gāzēto dzērienu bundžiņas, saturu var nojaust tikai pēc bildītēm :) Garšīgas, bet ļoti saldas! Vispār mums šķita, ka visi gāzētie dzērieni, pat mums zināmās Coca-Cola, Fanta u.t.t. te ir saldākas nekā Latvijā... Piedāvājam arī tuk-tuka vadītājam pievienoties pusdienu "galdam", viņš kautrīgi piekrīt, bet apsēžas tā nostāk. Liekam rīsus bļodiņās, mēģinām sadalīt vistu, bet tas mums īsti veiksmīgi neizdodas. Baltajiem palīgā nāk mūsu tuk-tuka vadītājs, kurš zibenīgi sadala vistu vairākos gabalos :D Easy! Es vēl skatos uz mērcīti, saku, ka laikam tomāti. Miks pasmaida, jā tomāti :) Skaidrs, nekādi tomāti man nespīd, tas laikam bija čili, bet tā kā man nav nekas pret asiem ēdieniem, tad nedaudz arī mērcīti izmantoju - nekāda vaina, ja lieto nelielos daudzumos! Kad esam paēduši, baudām vēl gāzētos dzērienus šūpojoties šūpuļtīklos...
Te ir tiiik labi - ēnā ir patīkams vējiņš!
Pēc kāda laiciņa saprotam, ka jādodas tālāk. Sarunājam ar tuk-tuku un Miku, ka izlaidīs mūs pie tirgus, kur mēs sāksim nelielu pilsētas apskati, kamēr Miks dosies mājās - kādam ir arī jāstrādā :D
Phnom Penh centrālais tirgus ir milzīgs un tirgus ēka ir ļoti skaista!
Mums nav konkrētas vēlmes, ko gribam nopirkt, tāpēc nolemjam vienkārši pastaigāt un skatīties visapkārt :)
Tas, kas notiek Phnom Penh tirgū, diez vai kādreiz notiks Rīgas Centrāltirgū. Te viss notiek vienuviet - pārdodas drēbes, kosmētika, aksesuāri, turpat blakus var kaut ko sašūt un pa vidu visam tam Tu vari iet pie zīlnieces, safrizēt matus un uztaisīt manikīru / pedikīru. Un nevis vienkārši blakus, bet pavisam cieši klāt :D Es nevarētu iedomāties frizēties "frizētavā", kurā mazgājot galvu man gar sāniem spraucās tūristi vai lakojot nagus kāds pēdas attālumā pērk apakšveļu. Viss tiešām notiek blakus, bez nekādiem nodalījumiem un sienām! Savukārt tirgus ārpusē pārdodas trauki, ēdieni (pārsvarā augļi un svaigas zivis un citi jūras produkti), protams, ka arī drēbes. Nu kā jau katrā tirgū! Mēs nopirkām tikai pāris pastkaršu izmēra zīmējumus ar mūkiem, ļoti skaisti! Izstaigājām visus četrus Phnom Penh tirgus "starus", apgājām apkārt un nolēmām doties uz Karaļa pili. Diez gan ilgi kaulējoties, sarunājām kādu tuk-tuku mūs tur aizvest. Pie ieejas neliela rinda, kamēr gaidām savu kārtu, tikmēr lasām noteikumus - protams, ka šeit arī nedrīkst ienākt ar atkailinātiem pleciem. Mēs to jau zinājām un paķērām līdzi lielās šalles, ar kurām apsegties. Nonākot pie kases mums tomēr tiek norādīts, ka ar šalli apsegtiem pleciem nedrīkst iet, ja zem šalles ir kaili pleci. Un mums tādi ir! Nu neko darīt, saprotam, ka iekšā mums netikt, lai gan pirms mums viena meitene ar savu ģimeni tika iekšā, neraugoties ar plikajiem pleciem, kuriem pāri bija apmesta šalle. Ejot ārā mums tiek piedāvāti t-krekli, kurus uzvelkot, mēs tiktu iekšā, bet TIK ļoti mēs negribām tikt iekšā, lai pirktu kaut kādus klamzīgus kreklus par pārspīlētu cenu. Diena ir karsta un nolemjam aiziet apsēsties pie Mekongas upes krastiem pretī Karaļa pilij. Sēžam, pļāpājam un saprotam, ka esam uzmanības centrā pāris vietējiem kungiem. Nav jau, protams, pirmā reize - uz mums kā baltajiem lūr virsū daudz un bieži :D Sākumā patīkami, bet nu jau sāka palikt apnicīgi un nepatīkami. Mekongas upes krastos kāda vietējā dāma izmazgājusi veļu un turpat uz betona apmales izlikusi, lai tā žāvējās. Mazliet dīvains skats galvaspilsētai :D
Lai arī ir tikai pēcpusdiena, esam nogurušas un nolemjam doties mājās pie Mika un Zanes. Šoreiz ar mūsu palīdzību tuk-tuka vadītājs veikli atrod īsto māju un dzīvokli. Diemžēl neviena nav mājās... Nolemjam pastaigāt pa rajonu. Rajons neko diži neatšķiras no pārējiem citiem Pnom Penh rajoniem - visur ir drūzma, troksnis, miljoniem vadu un klaiņojošu suņu! Dodamies uz uzpildes stacijas veikaliņu paķert ko ēdamu un dzeramu un turpinām vazāties. Kad esam kādu stundu bezmērķīgi klejojušas, mēģinām vēlreiz doties uz mūsu Phnom Penh mājām. Diemžēl joprojām nekā - mājās neviens nav. Nolemjam ieiet pretī esošajā viesnīcā un pajautāt, vai nav iespējams caur viņiem nopirkt biļetes uz Sihanoukville. Zinām, ka gandrīz visās viesnīcās to var izdarīt, bet nezinām, vai to var izdarīt arī tad, ja pašas šajā viesnīcā nedzīvojam. Pēc ilgām apspriedēm un zvaniem, administratore mums piešķir divas biļetes rītdien agri no rīta. Ideāli! Palūdzam, vai nevaram pasēdēt vestibilā, kamēr Miks ar Zani ierodas mājās, uz ko administratore neiebilst. Sēžam vestibilā, klačojamies un spēlējam Candy Crush, kad pēc kāda laika pamanām, ka Miks ar Zani ir mājās. Dodamies iekšā un nolemjam, ka ir laiks vakariņām. Šoreiz izlemjam par labu Āzijas virtuvei un dodamies uz suši ēstuvi. Šī ēstuve ir diez gan populāra un galdiņi tur parasti pilni, bet mums tomēr tiek viens piešķirts. Kā parasti, nezināmās vietās ir nezināmi ēdieni un es nezinu ko pasūtīt - jo lielāka izvēle jo grūtāk (jā, jā - ar mani ir grūti! :)) Pieticīgi ar Lindu kaut ko nezināmu pasūtām, lielāko nastu atstājot uz Mika un Zanes pleciem - viņi pasūta, šķiet, visu pašu garšīgāko, kas te ir. Labi, ka tā, jo pašas ar saviem spēkiem šos gardumus nebūtu izvēlējušās. Turpinām nelielu klačiņu, Zane tuvāk pastāsta par savu darbu skolā un var redzēt, ka viņai šis darbs tiešām patīk! Kamēr klausāmies stāstos, ģimene no blakus galdiņa mēģina mūs nofotogrāfēt kā ēsmu izmantojot mazuli - fotogrāfē it kā mazuli, bet patiesībā mūs. Līdzīgi, kā mēs mūkus fotogrāfējam :) Ar pilniem vēderiem dodamies mājās un pavadām pēdējo nakti Phnom Penh, jo rīt jau dodamies uz Sihanoukville. Pēc Mika un Zanes ieteikuma esam arī izvēlējušās doties uz kādu ļoti mazapdzīvotu salu - tieši tas kas mums vajadzīgs! Ar labu nakti Phnom Penh!
Vairāk par piedzīvojumiem Kambodžā lasi: ll-travel.blogspot.com