Eiro-Trip 2014

  • 20 min lasīšanai
  • 22 foto

Vasaras darbi nu ir padarīti tāpēc ceļošanas prieki var sākties. Pedējo gadu laikā man jau ir izveidojusies tradīcija katru gadu kaut kur aizstopēt. Līdz šim biju pabijis vairāk pa Austrumeiropas valstīm līdz ar to šogad izvēle krita vairāk uz rietumiem – Vācija, Nīderlande. Kā jau katru gadu, pēc saviem ceļojumiem es sociālajos tīklos ievietoju ceļojumu aprakstu ar bildēm lai draugi, paziņas un pat nepazīstami cilvēki varētu no manis uzzināt ko jaunu par ceļošanu un citām Eiropas valstīm.

Šogad mans ceļa biedrs ir daiļā dzimuma pārstāve Aiva. Pa abiem kopā nospraudām aptuveno maršrutu – Latvija, Lietuva, Polija, Čehija, Austrija, Vācija, Nīderlande, Vācija, Polija, Lietuva, Latvija. Kā mums gāja? Lasi tālāk!

1. diena – Labi, ka nebija jāguļ teltī.

Šogad ceļu sāku nedaudz savādāk. Dažādu misēkļu dēļ tiekos ar Aivu Rīgas centrā kaut gan tas nebija paredzēts. Izbraucam no Rīgas ar Ķekavas mikroautobusu līdz vecās Ķekavas centram. Iepērkam vēl pēdējās nepieciešamās preces un sākam stopēt.

1. stopēšanas vieta bija nedaudz pirms Bauskas šosejas un Rīgas apvedceļa šķērsojušā rotācijas apļa. Pulkstens ir 11:20 – ne pārāk daudz, bet maz arī nē. Šīs dienas mērķis ir nokļūt Varšavā, jo tur mums ir naktsmājas un tur ir reāli nokļūt vienas dienas laikā.

1. mašīna nebija jāgaida pārāk ilgi, taču mana ceļa biedrene jau ir pārsteigta par to, ka mašīna jāgaida ilgāk par 5 minūtēm, kas viņai ir retums. Lai vai kā, pēc apmēram 30 minūtēm mūs paķer 1. mašīna, kas mums par laimi brauc uz Poliju. Forša sajūta, jo ar vienu mašīnu bez problēmām tiekam ļoti tālu, kas palielina mūsu iespējas nokļūt Varšavā jau šodien. Šoferis un viņa kolēģis bija retu industriālo iekārtu speciālisti, līdz ar to viņi bieži braukā pa Eiropu, jo tādu darbu kā viņi dara, prot tikai kādi 6 cilvēki pasaulē. Ko tieši viņi darīja, tas gan man nebija skaidrs. Abi kungi bija ļoti smieklīgi. Iebraucot Polijā viņi vairāk sāka atvērties. Beigās pilnīgi viss, ko viņi teica bija rēcīgs. Tā nu ar smaidu uz lūpām mēs šķīrāmies no viņiem Polijas pilsētā Bialistokā. Par cik šajā pilsētā jau esmu bijis, apmēram zināju uz kurieni ir jāiet lai tiktu Varšavas virzienā. Kādi 2 līdz 3 km ar kājām un esam nākošajā stopēšanas vietā. Scenārijs līdzīgs kā Ķekavā – jāgaida aptuveni 30 minūtes un mašīna ir klāt. Šoreiz apstājās gruzīns, kurš nodarbojās ar humpalu biznesu. Šis cilvēks bija vienkārši ekstremāli draudzīgs. Priekš manas aukstās ziemeļnieka dvēseles dažkārt šķita, ka pat pārāk draudzīgs. Viņš pat piedāvāja man braukt uz Gruziju ar saviem draugiem, jo viņam tur ir mājas, kur neviens nedzīvo un tur tik var ballēties u.t.t. Kas no viņa puses nāk īsts un kas nē, to bija grūti pateikt, jo man viņš patiesi šķita labsirdīgs un krietns vīrs. Pietam es krāpniekus ļoti ātri izskaitļoju. Apmainījāmies ar tālruņa numuriem un pāris kilometrus pirms Varšavas šķīrāmies.

Stopēšanai augustā ir viens liels mīnuss. Ātrāk paliek tumšs un jo vairāk tu brauc uz dienvidiem, jo vairāk to jūt. Kad izkāpām ārā no otrās automašīnas, bija jau tumšs. Bet tas nekas! Mēs esam Polijā, valstī, kurā ir visvieglāk stopēt Eiropā. Šeit nostopēt mašīnu var pat nakti. Un, protams, šī hipotēze kārtējo pierādās. Nebija jāgaida pat 10 minūtes līdz nākamais auto apstājas. Ar nākamo mašīnu mums atkal paveicās. Pusmūža poļu pāris mūs pieveda tieši pie mūsu naktsmāju durvīm kaut gan tas viņiem bija 12 kilometru līkums. Ko lai saka – ļoti jauki cilvēki.

Varšavas centrā esam aptuveni 22:00 pēc Polijas laika (-1 stunda) Galīgi nav slikts rezultāts. Varšavā palikām pa nakti pie poļu meitenes, kura mani uzaicināja paciemoties pie viņas. Ceļotāju sociālajā tiklā couchsurfing.org biju ielicis informāciju, ka šajās dienās būšu Varšavā un varbūt ir kāds, kurš gribētu ar mums satikties vai pat iedot naktsmājas. Varšavieši bija pārsteidzoši atsaucīgi un es saņēmu 4 uzaicinājumus. Ko tādu es piedzīvoju 1. reizi. No šiem 4 cilvēkiem izvēlējos meiteni vardā Klaudija, kas bija ļoti laba izvēle. Līdz ar mums pie viņas ciemojās arī 2 meitenes no Ukrainas, kas bija kā papildus bonusiņš. Beigās tāda interesanta pasēdēšana sanāca. Protams, neizpalika arī politiskās sarunas bet šajā gadījumā no tām nebija iespējams izbēgt. Lai vai kā vakars bija foršs. Mūsu nama māte, Klaudija, bija nopirkusi pāris vīnus un aliņus un šajā vakarā es iepazinos ar jaunu mīļāko poļu aliņu. Ak, tas alus bija tik nenormāli labs. Nopietni, es tā kaifoju to alu malkojot. Saucās Lwowek. Ražots no kviešiem un citi tāda tipus mēdz dēvēt par balto alu. Noteikti iesaku pamēģināt!

Lwowek aliņš - labākais šī ceļojuma brūvējums.

2. diena – Alus bārā nedaudz zem 1 eur.

No rīta satikāmies ar saviem draugiem no Latvijas, kas bija ieradušies uz Die Antword koncertu. Papļāpājām, ieēdām brokastis un šķīrāmies gan no latviešu draugiem, gan no Klaudijas. Klaudiju gan bija žēl pamest jo viņa bija tik jauka un mīļa (tie kas mani pazīst, zina, ka es šādi bieži neraksturoju cilvēkus) un viņa gribēja lai mēs paliekam vēl vienu dienu bet diemžēl laiks ir mūsu ienaidnieks un mums ir jādodas tālāk, ja mēs gribam paspēt pabūt visur, kur bijām plānojuši. Un ja godīgi, tad Varšava ne tikai mani nesaista, bet pat atbaida. Ir tur pāris skaistas vietas bet kopumā neglīta pilsēta. Visur ir reklāmas, neglīta arhitektūra un nekad nepamet lētuma sajūta. Prasti, nesmuki, kaitinoši.

Varšavas pierobeža

Ar Klaudijas dotajām norādēm dodamies uz Varšavas robežu un sākam stopēt. Līdz stopēšanas vietai nokļuvām ar sabiedrisko transportu. Braucām ļoti ilgi, jo pilsēta ir liela un gar lielceļiem izstiepta. Poļiem laikam šķiet loģiski celt privātmājas blakus lielceļam. Lai vai kā, stopējam, stopējam un atkal pārāk ilgi nav jāgaida. Pēc aptuveni 40 minūtēm apstājās vīrietis kurš brauc uz mazu pilsētu netālu no Čehijas robežas. Ideāli, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs! Izrādās, ka šoferis ir profesionāls armijas snaiperis, kurš dodās atpūsties. Viņa mērķis bija pabraukāt ar moci pa Dienvidpolijas augstienēm (viņš bija 4:20 draudzīgs) Pa ceļam parunājāmies par pāris interesantām lietām, vēl viņš parādīja mums pili, kuru Disneja Volta studija gribēja izmantot priekš kino, taču komunistiskā valdība ar to nebija mierā, tāpēc viss process tajā vietā ir apstājies. Beigu beigās viņš mūs ieveda Čehijā un tur arī mūsu ceļi šķīrās.

Šī ir tā pils, kurā bija ieinteresēta Volta Disneja studija. Pašlaik šeit ārstējās policisti.

Bija jau tumšs. Stopēt stopējām, taču ne ar pārāk lielu cerību. Pamazām gājām uz priekšu līdz nonācām kādā mazā pilsētiņā. Atradām bāru, kurā alus maksāja zem 1 eur jeb 24 kronas. Iemalkojām alutiņu, uzēdām vakariņas un ar lielām grūtībām pārmijām pāris vārdus ar vietējiem. Es bieži vien izdomāju jaunus vardus miksējot krievu, poļu un čehu valodas un tādā veidā bieži vien uzminu vārdu pareizās formas.

Ciematiņā viesnīcas nav līdz ar to mums nācās gulēt teltī. Telts arī bija ļoti kolorīta. Pēdējā brīdī telti aizņemos no viena drauga līdz ar to man nebija laika pārbaudīt kāda tā telts īsti ir. Vienam koka stienītim, kas balsta jumtu nebija striķa pa vidu. Lai vai kā, telti uzceļam un kaut kā jau pārnakšņojam.

3. diena – Čehijas kalnainās ainavas un Prāga.

Telti bijām uzcēluši vietējā bāra apmeklētāja dārzā. Pamostamies, savācam visu un dodamies tālāk. Vakar snaiperis mums stāstija, ka netālu no pierobežas ir pilsēta Jeseniki, no kuras iet vilciens uz Prāgu. Šo informāciju biju paturējis galvā gadījumā ja izdomājam braukt ar vilcienu, jo Čehija ir perfekts kandidāts priekš pārvietošanās ar vilcienu, jo tur ir ļoti kalnaini apvidi un stopēt tādos ir diezgan pagrūti. Pietam, ja ar vilcienu brauc pa kalnainu apvidu, tad parasti paverās ļoti skaistas ainavas.

Skats no vilciena loga.

Šīs dienas pirmais šoferis kā reizi mūs aizveda līdz Jesenikiem, līdz ar to nolēmām aiziet paskatīties kā tur ir ar vilcieniem, cik maksā, kad attiet u.t.t. Mums par laimi uz perona tieši stāvēja mūsu vilciens. Iegādājāmies biļeti ~13eur vērtībā un sēdāmies tik iekšā. Jāatzīst, šī tiešām bija vieda izvēle. Ainavas bija tik interesantas. Pašā sākumā vilciens brauca diezgan palēni, jo tur tik tiešām bija stāvas nogāzes un reljefs ātri mainījās. Tuvāk Prāgai pārsēdāmies citā vilcienā, ekspresī, un tur jau ātrums bija krietni lielāks. Jaunāks vilciens un reljefs arī bija plakanāks.Vilcienā iepazināmies ar vietējo no Prāgas, kurš bija tetovēts tehno fans, bārmenis. Pastāstīja pāris lietas, ko sagaidīt Prāgā. Sastāstīja mums dažādas brīnumus, ka Prāgas Centrālā Stacija ir pilna ar heroīna lietotājiem u.t.t. taču pirmajā momentā pat nevienu nepamanījām.

Wasted!

Prāgā mums nebija sarunātas naktsmājas, tāpēc standarta procedūra, ko es parasti veicu, kad esmu svešā pilsētā bez naktsmājām, ir atrast kādu bāru vai kafejnīcu, kurā ir pieejams Wi-Fi savienojums. Ieejam portālā booking.com, atrodam sev pievilcīgāko hosteli un ejam uz turieni pierakstīties un nolikt mantas.

Mantas noliktas, par higiēnu ir parūpēts līdz ar to varam doties pilsētā. Čehijā man nav draugu līdz ar to es atkal izmantoju couchsurfing.org. Viens čehs bija paspējis man atbildēt un pastāstīja, ka šodien notiek Post-Rock koncerts Prāgā. Par cik, gan man, gan Aivai patīk post-rock, izdomājam iet. Tur gan jau būs arī iespēja iepazīties ar vietējiem, pabaudīt mūziku, alu. Kamēr meklējam koncerta norises vietu, mēs izstaigājām gandrīz visu Vecpilsētu. Vecpilsēta viņiem ir ļoti liela, tūristu tur ir daudz, un centrā viss ir diezgan padārgs. Patiesībā, tā kā Rīgā. Tik tiešām, Prāga var savilkt pāris paralēles ar Rīgu, vienīgi Prāga ir daudz lielāka (apmēram divreiz lielāka) un turīgāka.

Klubā, kurā notika koncerts, iepazināmies ar meiteni no Peru vārdā Sandra. Viņa bija tik ļoti smieklīga, visu laiku viens otram kaut kādus jokus stāstījām. Šajā ceļojumā sapratu, ka cilvēki no Latīņamerikas ir nenormāli forši. Visi, kurus esmu saticis no turienes ir riktīgākie joku plēsēji. Par cik esmu cilvēks, kas izbauda citus cilvēkus ar labu humora izjūtu, man latīņamerikāņi ļoti patīk. Es nekad mūžā nebūtu domājis, ka es kādreiz teiktu labus vārdus par viņiem. Labi, ka manā gadījumā pastāv ceļošana, kas sagrauj stereotipus un paplašina apziņu.

Rēcīga meitene no Peru.

4.diena – 43 gadus vecs amerikānis, kurš sniedz naktsmājas 25 cilvēkiem dienā.

Sapņoju kā es pērku ūdeni un tad to kārtīgi nodzeros un tad es pamodos. Sapratu, ka šis ir no sapņiem, kas ir jārealizē. 8 no rīta bija pagrūti atrast pārtikas veikaliņu, it īpaši, ja tas ir Prāgas centrs. Bet man tā nav problēma, jo es vienmēr visu atrodu. Atnāku atpakaļ uz hosteli un sāku modināt Aivu, kurai sejā rakstīts: „Vai, cik mums vakar bija jautri” Pamostamies, sakopjamies un dodamies tālāk. Prāgā vēlējāmies palikt 2 dienas, taču hostelī vairs nebija brīvu vietu šajai dienai un mums nebija iepriekšējās rezervācijas. Taču tas nekas! Iepriekšējā dienā Sandra, meitene no Peru, mums stāstīja, ka viņa nakšņo pie cilvēka, kas katru dienu izmitina ap 25 couchsurfing lietotāju. Izmēģinājām arī mēs savu laimi un mēģinājām kaut ko ar viņu sarunāt. Visas vietas it kā bija aizņemtas, taču viņš teica, ka padomās un atradīs mums kādu vietu un tā arī bija. Īsti nesapratu sistēmu kā viņš darbojās. Tods, mājas īpašnieks, izmitina 5 coucherus par brīvu un 20 cilvēki maksā vai arī otrādāk. Jebkurā gadījumā tam nav nozīmes, jo par nakšņošanu viņš prasa tikai 10eur, kas ir zolīda cena. Jebkurā gadījumā tas ir labāk nekā hostelis, kurā mēs nakšņojām iepriekšējo nakti. Tas bija sliktākais hostelis, kurā esmu jebkad gulējis. Virtuves tur nav, administrators nav, tualetes papīra arī nav, tev jāķēpājās ar miljons atslēgām un pat ballītes tur nav. Divos vārdos – galīgi garām. Tāpēc, ļaudis, uzmanieties no šīs vietas. Hostelis saucās Starij Ububužnik.

Nodarbojāmies ar standarta tūristiskajām aktivitātēm līdz vēlāk satikāmies ar Todu. Viņš mūs iepazīstināja ar apstākļiem un vēlāk mēs kopā ar viņu devāmies satikties ar citiem cilvēkiem, kuri nakšņos pie viņa. Kompānija bija diezgan interesanta – polis, franči, anglis, vācieši, peruiete un citi.

Vakaru pārmaiņas pēc pavadījām sēžot hosteļa dārzā nevis ballējoties. Nav jau tā, ka tas būtu ļoti slikti. Arī sēžot dārzā mēs labi pavadījām laiku internacionālā kompānijā. Vēlāk mums pievienojās Pablo no Meksikas, kurš arī bija nenormāli rēcīgs. Tāpēc tiešām, latīņamerikāņi ir labie džeki!

5. diena – Ich liebe der autobahn!

No rīta diezgan standartīga procedūra, ko es veicu, ir atrast, kur vislabāk stopēt. Kad tas izdarīts var ķerties pie brokastīm. Brokastoju kopā ar džeku no Spānijas, kurš ir Flamenko fans. Viens otram ieteicām dažādus Flamenko māksliniekus, uzspēlējām giču. Viņam bija tik forša akustiskā ģitāra. Vienkārši bauda, turēt rokās un spēlēt. Pie tam uz gičas bija leģendārā Paco De Lucia paraksts. Kruta!

Šodien bija paredzēts doties uz Vīni, Austrijā, taču Aivas draugs, kas tur dzīvo nevar mūs izmitināt, jo pats kaut kur dodas. Tad nu mēs nolēmām izlaist Vīni un uzreiz doties uz Amsterdamu. Nokļūt vienā dienā no Prāgas līdz Amsterdamai ir diezgan pagrūti līdz ar to es nemaz nekādas lielās cerības neizvirzu.

Prāgai ir ļoti virtuoza sabiedriskā transporta sistēma, par ko es tiešām biju patīkami pārsteigts. Mēs bez problēmām nokļūstam Toda ieteiktajā vietā un sākam stopēt. 1. mašīna šajā dienā bija vāciešu jauniešu pāris, kuri bija Prāgā uz Regeja,Ska koncertu. Viņi brauca uz Drēsdeni, Vācijā, kas priekš mums bija ļoti labi un pa ceļam. Kad šķērsojām Vācijas robežu, sākās mūsu pirmie piedzīvojumi ar policiju. Kamēr pārvietojamies pa lielceļu, mums priekšā piebrauc policijas ekipāža un liek piestāt malā. Pārbaudīja mūsu dokumentus un mašīnu gadījumā vai nevedam kontrabandu. Procedūra salīdzinoši ātra, līdz ar to drīz jau braucam tālāk.

Parasti mēs stopējam izmantojot zīmi uz kuras ir norādīts mūsu virziens vai galamērķis, taču stopējot Drēsdenē sāka līt lietus. Lietus sāka palikt aizvien spēcīgāks un mūsu zīme izplūda. Sapratām, ka jāmet miers un jāiet paglābties no lietus zem benzīntanka jumta. Paeejot zem jumta mūs uzrunā kāds vācietis, kurš redzēja, ka iepriekš stopējam. Teica, ka var mūs paķert līdz Leipcigai, kas mums kā reiz ir pa ceļam. Kā pēc Mērfija likuma, iekāpjot mašīnā beidza līt lietus, protams.

Nākamā pietura bija benzīntanks nedaudz pirms Leipcigas. Pašam kaut kā tie benzīntanki nepatīk. Jāiet ar šoferiem runāt un prasīt lai paķer. Šoreiz par laimi ilgi to nedarījām. Uzrunājām divus kungus un mums kā par laimi viņi tieši brauca uz Nīderlandi. Super! Viņu galamērķis bija Groningena, Nīderlandes ziemeļos. Līdz Amsterdamai ir nedaudz līkums, tomēr izdevīgāk ir aizbraukt tālāk nekā iestrēgt kaut kur Vācijas vidienē. Šo pilsētu jau iepriekš biju nedaudz pastudējis, jo man bija iespēja braukt uz turieni studēt apmaiņas programā. Vēlāk gan šī iespēja izčābēja.

Abi vīrieši bija diezgan runātīgi un interesanti sarunu biedri. Runājām daudz par dažādām tēmām. Liels pluss holandiešiem ir tas, ka viņi gandrīz visi labi zina angļu valodu, ne tā kā vācieši, un par čehiem, poļiem vispār nerunājot. Ceļš arī pagāja ļoti ātri, jo ātrums uz Vācijas lielceļiem ir ļoti liels. Vāciešiem ir izcila ceļa kultūra. Visi ir tik pieklājīgi un ievēro kārtību uz lielceļiem. Salīdzinoši ar Vāciju, mums Latvija uz ceļiem ir totāls haoss. Augstās ceļu kultūras un ātruma ierobežojumu neesamības dēļ mums bija iespēja pārvietoties ļoti ātri. Šķiet ātrākais ātrums ar kādu mēs pārvietojāmies bija nedaudz zem 240 km/h. Bet tas bija tikai vienreiz. Pārsvarā mēs braucam uz 200 km/h. Jautāsiet vai nebija bail. Nē, nebija. Bija pat interesanti. Sajūta tāda kā lidmašīnā pirms pacelšanās gaisā. Kad ceļu remontu dēļ bija jāsamazina ātrums līdz 80 km/h, tad gan radās sajūta, ka mēs rāpojam.

Pēc pusnakts nonākam Groningenas dzelzceļa stacijā. Pirmais kas nāk prātā ir riteņi ik visur! Visur! Miljons riteņi visur! Visur ir arī veloceliņi. Velosipēdisti bija vairāk kā autovadītāji.

Kad atvadījāmies no cilvēkiem, kuri mūs atveda uz šejieni, Aiva neizpratnē jautāja kāpēc es ar viņiem runāju par meitenēm. Izrādās, ka viņi bija geji tikai es to nepamanīju. Kad Aiva norādīja uz pāris viņu darbībām un stilu, tad man prātā kā puzle salikās apskaidrība. Viņi tik tiešām ir homoseksuāls pāris. Patiesībā, kuru tas rausta? Ja viņi to tik ļoti neizrāda un ja es no sākuma nemaz neapjautu to, tad man nav nekādu problēmu. Iespējams, manā prātā nedaudz samazinājās homofobijas līmenis.

Groningenā mūsu starpā sākās 1. mini-scēna. Visi hosteļi un hoteļi Groningenā ir pilnībā rezervēti, līdz ar to mums nav kur nakšņot. Šoreiz piekāpjos un piekrītu gulēt dzelzceļa stacijā. Tādām lietām laikam esmu par vecu. Nespēju tur aizmigt un labi vien ir. Pēc kāda laika mums lika atstāt stacijas ēku, jo viņi to slēdz ciet. Nav variantu. Jāiet uz parku celt telti. Aiva ietiepās un atteicās gulēt teltī, jo telts esot slikta un citas uz neko balstītas īpašības, kaut gan teltij tikai jumta stienītim nav striķa pa vidu. Beigās bez nekādiem strīdiem tāpat nakšņojām teltī. Gulēt bija pagrūti, jo ir piektdiena un šajā pilsētā notiek kaut kāds studentu tusiņš. Visapkārt valdīja studentu radīts troksnis. Vienu brīdi pat dzirdēju, ka kāds garām gājējs mūs nosauc par hipijiem. Bet ko darīt, tā gadās.

6., 7. un 8. diena – Amsterdamas kolorīts.

No rīta atrodam kādu kafējnīcu, ieturam brokastis, sameklēju ceļu arā no Groningenas un dodamies tālāk. Pagājām pāris kilometrus ar kājām līdz lielceļam. Uz lielceļa gan ilgi nesanāca pastopēt, jo drīz vien mūs aizturēja policija. Nedrīkst taču stopēt uz lielceļa. Kaut kā biju palaidis garām šo faktu par Nīderlandi. Lai vai kā, sodu mums neuzlika. Vienkārši aizveda mūs līdz tuvākajai izejai un izteica mutisku brīdinājumu. Izsēdināja mūs diezgan briesmīgā vietā, kas rezultējās ar 2 stundu gaidīšanu. Pēc jau iepriekšminētajām 2 stundām apstājās 2 sievietes. Māte, kura ved savu meitu uz kaut kurieni (jau paspēju aizmirst).

Pārsteidz arī tas, ka Nīderlandē pat veci cilvēki labi runā angliski. Ar katru stundu Nīderlande man sāka patikt aizvien vairāk un vairāk. Tas pats ar cilvēkiem. Kā tauta man holandieši ļoti simpatizē. Viņi par sevi rod progresīvu, neaizspriedumainu, plaši domājošu, intiliģentu un draudzīgu iespaidu. Šī varētu būt viena no intiliģentākajām Eiropas tautām. Tik maza valsts (par 1/3 mazāka par Latviju) bet tik labi ekonomiskie un demogrāfiskie rādītāji. Roterdamā atrodās lielākā Eiropas osta. Amsterdama ir pasaules alfa pilsēta ar plašām finanšu, kultūras, izglītības un biznesa iespējām.

Kad braucam pa lielceļu mums sāka stāstīt, ka pa šo vietu, pa kuru mēs pašlaik braucam, kādreiz bija jūra. Ūdens ir gan Nīderlandes labākais draugs, gan lielākais ienaidnieks. Puse valsts neatrodas augstāk par 1 metru virs jūras līmeņa. Būtībā visa Nīderlande ir kā vanna, kurā satek ūdens. Iepriekš domāju, ka tās neskaitāmas dzirnavas ir priekš graudu malšanas, taču patiesībā tie ir ūdens pumpji, kas izsūknē lietus un plūdu ūdeņus. Nīderlandieši vienmēr ir cīnijušies ar ūdeni. Pēc otrā pasaules kara, lai varētu pabarot cilvēkus un izslēgtu Amsterdamas applūšanas draudus viņi izbūvēja divus dambjus un izsūknēja ūdeni tā iegūstot jaunas zemes. Tik tiešām iespaidīgi. Iesaku apskatīties dokumentālo filmu par Nīderlandes kaujām ar ūdeni. Tur tiek parādīts kā viņi atrisina dažādākās problēmas ar dambju palīdzību. Saite uz dokumentālo filmu:

Ar vēl vienas automašīnas palīdzību nonākam Amsterdamā tieši pie mana klasesbiedra darba durvīm. Izcili! Nav baigi jāmaldās un jāmeklē ar smagām somām uz muguras. Pie viņa noliekam mantas un uzreiz ejam apskatīt pilsētu.

Šī vēl ir tāda patukša iela

Pirmkārt, man ir kulturālais šoks. Uz ielām ļoti daudz cilvēku, ļoti daudz riteņbraucēju, tramvaju, mašīnu. Amsterdamu satiksmes ziņā varētu pielīdzināt Indijai. Kustība ir ļoti haotiska. Tas prasa laiku lai pierastu. Uz vecpilsētas ielām staiga cilvēki, tad brauc tramvajs. Iedomājieties – tramvajs uz kaļķu, grēcinieku, vaļņu ielas. Amsterdama ir internacionāla pilsēta. Apmēram puse ir vietējie un otra puse ir imigranti. Kādreiz domāju, ka būtu baigi traki dzīvot pilsētā, kur ir tik daudz iebraucēju no visas pasaules, bet patiesībā nav tik traki. Tas pat ir interesanti. Burger King’ā tumsnējs pārdevējs pēc tava pasūtiju veikšanas ar akcentu saka: „Thank you! Come again!”. Sajūta kā filmā. Cilvēki apkārt ir ļoti modīgi, labi ģērbjās un šeit pastāv liela dažādība. Man bija interesanti vienkārši paskatīties uz cilvēkiem. Sēžot skvērā man divreiz piedāvāja iegādāties kokaīnu un viens no dīleriem pat runāja krieviski, ģērbies baltā treniņtērpā.

Kanāli, kanāli, kanāli it visur. Cilvēki pat dzīvo uz kanāliem. Tas man likās diezgan interesanti. Dažiem pat bija labi uztaisītas mājiņas uz ūdens. Arī arhitektūra Nīderlandei ir diezgan unikāla. Uzreiz ir iespējams pateikt, ka atrodies Nīderlandē. Mājas ir šauras un augstas, celtas no maziem ķieģeļiem. Pilnīgi visas mājas ir no ķieģeļiem. Pat krāsas bija daudz maz vienas un tās pašas. Izskatās labi. Visa valsts kā vienots arhitektoniskais ansamblis.

Par cik Nīderlandē marihuāna ir legalizēta, to ir iespējams iegādāties veikalos līdz ar to uz ielas ik pa laikam var just marihuānas smaržu un ik pa laikam tu redzi cilvēkus kuri ir sapīpējušies. Ar to galīgi problēmu nav. Parasti jau viņi tikai smejās un runā savā starpā. Tas arī ir viens no iemesliem kāpēc Amsterdama piesaista tik lielu tūristu skaitu.

Coffee Shop

Nīderlandē dzīvo 17 miljoni iedzīvotāju, taču velosipēdu ir divreiz vairāk – 35 miljoni. Velosipēdi nepārtraukti tiek pirkti un nozagti, pazaudēti un atrasti. Gandrīz visur riteņbraucējiem ir izbūvēta speciāla infrastruktūra pa kuru drīkst pārvietoties tikai velosipēdisti un motociklisti. Forši, vismaz autobraucējiem netraucē.

Sapratu, ka es reāli gribu dzīvot Amsterdamā. Man šī pilsēta tik ļoti iepatikās. Vienīgais šis pilsētas mīnuss ir dārdzība. Mazā kolas pudele maksā 1.75 EUR, veikalā nopērkami salāti ar gaļu 5 EUR un tā saraksts var turpināties. Kopumā, Nīderlande ir dārgāka par Vāciju.

Jebkurā gadījuma, ik katram ieteiktu apmeklēt Amsterdamu. Esmu bijis ļoti daudzās Eiropas pilsētās, taču šī likās visinteresantākā. Tur ir ļoti daudz ko darīt.

Uzskatu, ka Latvijai būtu daudz ko jāmācās no Nīderlandes. Prostitūcijas un marihuānas legalizācija ir ļoti prātīgs solis. Ar to taču nav iespējams nekādīgi cīnīties. Tas ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Cilvēki vienmēr atradīs veidu kā apiet likumus, taču legalizācijas ceļā viss tiek kontrolēts un valsts kasē ieripo monētas. Patiesībā es neredzu nevienu iemeslu kāpēc prostitūcija būt jāaizliedz, nevienu. Kurš to vispār izdomāja? (retorisks jautājums)

9. diena – Auzās esam!

Amsterdamā pabūts ir un nu ir laiks doties tālāk. Turpmāko dienu problēmas sākās tad, kad mūsu pirmais šoferis mūs aizveda pa nepareizu ceļu. Tas vēlāk rezultējās ar pamatīgu maldīšanos pa Vācijas apvidiem. Ar neskaitāmām mašīnām nonācām līdz Hāgenai, Vācijā. Izsēdina mūs tieši pilsētas centrā, kas priekš mums, protams, ir vissliktākais variants. Atrodu autobusu un braucam uz pilsētas robežas pusi. Biļete – 2.50 EUR, tāpēc nesūdzieties, ka pie mums, Rīgā, ir dārgs sabiedriskais transports. Kad nonācām kaut cik ciešamā stopēšanas vietā, bija jau tumšs. Kādu stundu, nedaudz vairāk pastopējām un metām mieru. Nav ko! Rīts gudrāks par vakaru.

Hāgena - bezcerīga vieta.

10. diena – Besī Vācija!

Vēljoprojām maldamies pa Vācijas vidu. Neskaitāmie benzīntanki, neskaitāmās stundas, ko pavadam gaidot mašīnas, ehh. Pa šo dienu tikām no Hāgenas līdz Gotingenai, netālu no Hanoveres. Vēl viena nakts teltī.

11. diena – Na Berļin pajehal!

Pamostamies ar domu, ka šodien nu tiešām ir jānokļūst Berlīnē, jo cik tad var? Par laimi diezgan ātri dabūjām braucamo. Pietam cilvēki brauca Berlīnes aglomerāciju un ļoti steidzās, kas mums, protams, ļoti patika. Izsēdināja mūs pilsētā Konigs Vusterhausenā. No turienes ar vilcieniem tikām līdz mūsu namatēva tuvākajai dzelzceļa stacijai, kurā tad mēs arī tikāmies ar mūsu nama tēvu, Ianu, no ASV. Nolikām mantas un nomazgājāmies. Kamēr Aiva dušojās, iepazinos ar Ianu. Ko lai saka, lādzīgs džeks. Sapratu arī to, ka man patīk tusēt ar Amerikāņiem. Būs kādu dienu uz turieni jāaizbrauc.

Kad visas savas higiēnas lietas bijām nokārtojuši bijām gatavi doties uz pilsētas centru, šo to apskatīt. Minimāli redzējām parīs tūristiskās vietas. Redzējām hoteli, kurā Maikls Džeksons no balkona izkarināja zīdaini, Brandenburgas vārtus un pāris citas centra vietas.

Ians iesaka doties vairāk uz Austrumberlīnes pusi, jo tur ir eksotiskāk, īstāk un ne tik tūristiski. Jo vairāk braucam uz austrumiem, jo vairāk uz ielām sāk parādīties grafitī un cilvēki arīdzam mainās. Nepagāja pat minūte, kad izkāpu no metro, kad man jau piedāvāja iegādāties zāli. Kopumā Berlīnē man piedāvāja 6 reizes iegādāties kādas narkotikas. Nesaprotu tikai vienu. Kāpēc tikai man to piedāvā? Gan Berlīnē, gan Amsterdamā.

Berlīnē ir atļauts lietot alkoholu uz ielas, kas man šķiet ļoti forši. Nav tā, ka notiktu baigās nekārtības u.t.t. Cilvēki normāli pastaigājās ar aliņu pa ielu, viss forši. Patika Berlīnes bāri. Daudz cilvēki sēž uz ielas pie bāriem, jo iekšā vai nu ir piepīpēts, vai par maz vietas, vai vēl kāds cits apstāklis. Lai vai kā tas notiek tikai naktīs nevis pa dienu, tāpēc arī nesaskatu nekādas problēmas.

12. diena – Pff, priekš kam maksāt par metro?

Dienu, zināmu iemeslu dēļ, pamatīgi noguļam. Kamēr pamodāmies, aizgājām uz veikalu, paēdam, padzērām, jau bija pienācis vakars. Steidzami jādodas uz centru, kamēr vēl ir gaišs un var kaut ko apskatīt un kaut ko pafotogrāfēt.

Nebūs! Pilsētas centrā mūs noķēra kontrole, jo braucām ar metro pa zaķi. No vācu kontroles nav tik viegli tik vaļā kā no mūsējās. Viss rezultējās ar to, ka mūs aizveda uz policijas iecirkni lai noskaidrotu mūsu identitātes, jo Aivai nebija līdzi pase un es vienkārši savu ID negribēju rādīt un meloju, ka man nav līdzi. Pasēdējām policijas iecirknī kādu laiciņu. Tad, kad man noņēma pirkstu nospiedumus, tad gan es sajutos kā riktīgākais noziedzinieks. Patiesībā es ļoti ilgu laiku biju gribējis kādreiz pasēdēt policijas iecirknī ārzemēs par kādu pārkāpumu. Domu spēks – te tev būs! Tur bija interesanti. Vienu no policijas darbiniecēm mēs visi trīs novērtējām ļoti atzinīgi, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.

Viss beidzās ar to, ka policisti mūs aizveda uz mājām un noskaidroja mūsu personas datus un aizbrauca prom. Vismaz policijas busiņā varējam nedaudz apskatīt Berlīni. Sods no DeutcheBahn – 40 EUR.

Vienīgā normālā bilde no Berlīnes. :D

Vēlāk, kad visa šī epopeja bija beigusies, mēs atkal devāmies ilgo ceļu uz pilsētu. Berlīne ir anormāli liela. Tāda sajūta, ka pilsētas centrs nekad nebeidzās. Lai nokļūtu no kāda bunkta A uz punktu B parasti prasa daudz laika, pat ar metro braucot. 21:00 mums bija paredzēts ierasties uz apmaiņas studentu ballīti, taču mēs nokāvējām tikai 2 stundas. Atnācām un daudzi jau bija prom. Švaka ballīte, ko lai saka.

Kad esiet Berlīnē, esiet uzmanīgi. Pārliecinieties vai jums ir skaidrās naudas līdzekļi, jo Bērlīnē nepieklājīgi daudz vietās nepieņem kredītkartes. Tas mani tā kaitināja. Jo Berlīne skaidrās naudas līdzekļi bija jau izsmelti.

Ap četriem naktī krodziņš jau sāka palikt tukšāks un arī mēs nolēmām doties mājup.

13. diena – Nebūtu domājis, ka tā priecāšos nokļūt Polijā.

Pamodāmies diezgan vēlu, jo iepriekšējā ilgi palikām nomodā. Arī Ianu bija grūti pamodināt, jo nabagam paģiras bija. Mums viņš bija vajadzīgs lai izdomātu ceļu ārpus Berlīnes. Beigās man vienkārši apnika un es nepaļāvos ne uz viņu, ne uz hitch-wiki.com bet gan pats izdomāju citu variantu.

No mājas izgājām tikai ap 16:00. Baigi jau vēlu. Nekāda ilgā stopēšana nesanāks, nodomājām abi. Ap saulrietu bijām uz Polijas un Vācijas robežas. Biju ļoti priecīgs pamest Vāciju, jo šī valsts man pamatīgi izbesīja. Bija, protams, pāris nianses, kas man likās foršas, piemēram, ceļi, Berlīnes metro sistēma, alkohola lietošana uz ielas, bet kopumā, nē, besī Vācija.

Uz robežas stopējām diezgan pailgi. Sāku nedaudz uztraukties, jo tur nebija, kur celt telti. Ap ceļu visur bija žogs un pat ja mēs pārrāpjamies pāri tam žogam, tur ir priežu mežs. Respektīvi visur ir saknes līdz ar to neiespējami pagulēt. Bet par laimi kāds apstājās.

Ar vienu mašīnu nobraucām no robežas līdz pat Lomžai, kas ir ļoti tālu un priekš mums tā ir ideāla pilsēta. Ap pieciem no rīta sasniedzam Lomžu. Uzceļam telti un paguļam pāris stundas lai jau rīt turpinātu mājupceļu, jo daudz vairs nav palicis.

14. diena – Mājas, mīļās mājas.

Visu laiku līst, visu laiku. No sākuma bija itkā vienalga, bet ar laiku kājas palika slapjas, tad rokas, tad drēbes un guļammaisi. Ar kādām trijām mašīnām nonākam līdz Suvalkiem, kas ir lielākā pierobežas pilsēta. Tur mūs paķēra šī ceļojuma 1. fūre. No sākuma brīnijos, kāpēc viņš tik labi krieviski runā. Izrādās, ka viņš ir baltkrievs. Diezgan interesants kadrs. Mēs pa ceļam apstājāmies 3 reizes un 2 no tām viņš iemeta automātos naudu. Vienreiz viņš pat vinēja pārdesmit zlotus. Vēl viņš stāstīja, ka Rīgā, nočņikā, viņu gandrīz nosita. Vārdu sakot, diezgan rēcīgs džeks.

Izsēdināja viņš mūs pie manis nīstās Marijampoles. Vienreiz šajā apvidū mašīnu gaidīju 24 stundas, tāpēc, man ir sava veida trauma no turienes. Šoreiz gan stopējām tikai stundu. Nākamie, kas mūs paķēra bija pacani no Kauņas. Vadītājs stūrēja ar kājām, kamēr rakstīja īsziņas. Pietam redzamība bija pašvaka lietus dēļ. Lai vai kā, viņi bija laipni un izbrauca līkumu un izsēdināja mūs ļoti labā vietā. Ja viņi tā nedarītu mums nāktos nakšņot Kauņā.

Aiva bija ļoti izbesīta. Viņai tik ļoti gribējās mājas, bet es reālistisku apstākļu dēļ sāku pamazām teikt, ka diez vai tas izdosies, jo tūlīt pat jau būs tumšs. Viņa pat pārstāja ar mani runāt.

Kauņā, kur ir vienkārši ideāla stopēšanas vieta, apstājās busiņš. Izrādās, ka es pazinu busiņa vadītāju. Viņš bija no mūsu lietuviešu draugu grupas. Atcerējos viņu no reizes, kad kopā spēlējām koncertu Tallinā. Pasaule gan maza.

Lai gan forši bija viņu satikt, diezgan tālu viņš mūs neaizveda. Turpinājām stopēt jau uz Paņevēžas šosejas. Jau ir diezgan tumšs un es ar vairs neesmu priecīgs. Nakti būtu grūti pārlaist. Visas drēbes bija slapjas, guļamaiss bija iekritis peļķē, ir auksts. Tādi slapji mēs nenormāli nosaltu.

Par laimi apstājās mūsu pēdējais ceļojuma šoferis, Mārtiņš. Patīkami atkal bija parunāt latviešu valodā, savādāk tie slāvu miksļi, kādos es komunicēju ar angļu valodas nepratējiem, jau bija apnikuši. Šoferim arī bija diezgan interesanti stāsti azotē un tā mēs apmainoties ar stāstiem pavadījām mūsu ceļu mājup. Mārtiņš brauca uz Lielvārdi, līdz ar to mums nāktos no Salaspils uz Rīgu braukt ar vilcienu. Diemžēl Salaspilī mēs būtu vēlu līdz ar to Rīga šonakt mums izpalika. Par laimi viņam pa ceļam bija manu vecāku māja. Izrādījās, ka man ir taisnība – Aiva netika tajā dienā mājās.

Par cik šī jau ir 3. reize, kad es stopēju pa Eiropu, man jau sāk apnikt. Domāju varbūt vēl vienu gadu kaut kur aizbraukt un tas arī viss. Nākotnē es vairāk skatos uz vilcieniem. Ir tāda lieta kā Inter-rail. Nopērkot biļeti par 300 EUR ir iespēja pāŗvietoties pa Eiropu ar vilcieniem uz vecelu mēnesi. Tas ir ērti, paredzami un nav tik neerti kā autobuss vai mašīna. Tā kā nākotnē skatos uz šo opciju. Bet par tagadni runājot, mīļākā valsts – Čehija bet mīļākā pilsēta – Amsterdama. Noteikti iesaku jums aplūkot abas šīs vietas, nenožēlosiet.

Fakti:

~4500 km ar 25 mašīnām, kas ir ļoti maz priekš šāda attāluma. Šogad vairāki šoferi ļoti tālu mūs aizveda.

Budžets – 230 EUR + 40 EUR sods no DeutchBahn.

Apceļotas 6 valstis, divās laika zonās, 14 dienas.

6 dienas nakšņojām pie draugiem, 2 hostelī un 5 teltī.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais