Kā "Baltijas ceļš - 25" velobrauciens mūs aizveda uz Pērnavu...

  • 2 min lasīšanai

Ir 5.20 no rīta. Kaut kur neatlaidīgi zvana modinātājs, vēstīdams, ka ir pienācis laiks celties. Nāk miegs. Saspurojamies un ceļamies. Rīta tēja un kafija, īsas pārdomas un dodamies uz mašīnu. Drīz sagaidām arī mūsu līdzbraucēju, kura jānogādā līdz pašai Latvijas-Igaunijas robežai. Kad izbraucam, pulkstenis rāda nedaudz pāri sešiem no rīta. Pilsēta tāda pavisam aizmigusi. Mēs tādi pusmiegaini. Ir labi. Braucam mierīgi, satiksme pavisam rāma. Pirms norunātā laika esam jau robežpunktā, kur jau ir pāris LA transporta līdzekļi un pirmie velobraucēji. Māsa saņem velobrauciena krekliņu, pāris foto, daži vārdi un šāviens gaisā, velobrauciens ir sācies. Tagad turam īkšķi par māsu, kurai ar riteni jarullē turpat vai 180 km. Nav joka lieta. Nākošreiz vismaz zināsim, ka uz šādu braucienu ļoti veselīgi ir iegādāties šosejai paredzētās riepas, kā arī krējumos turēt kādas izotoniskās želejas, kādus "spēka" vai proteīna batoniņus....

Kad māsa ar pārējiem velobraucējiem jau pazudusi mūsu skatieniem, noelmjam, ka jādodas dziļāk brāļu tautas teritorijā. Bez lielas spriešanas nolemjam, ka brauksim uz Pērnavu.

Ceļi Igaunijā ir labāki, ātruma ierobežojums ārpus apdzīvotas vietas - 90 km/h, apdzīvotās vietās - 50 km/h. Var jau smieties, ka igauņi tādi lēnīgi, bet tur cilvēki brauc daudz mierīgāk. Neviens necenšas tevi apdzīt, ja tu brauc ar maksimāli atļauto ātrumu, kā tas, diemžēl, ir pie mums Latvijā. Jā, viela pārdomām...

Tomēr neskatoties uz igauņu prātīgo braukšanu, uz ceļiem redzējām ļoti daudz sabrauktu lapsu. Pa ceļam - nekā īpaša - meži, lauki.

Drīz jau esam Pērnavā. Atrodam stāvvietu, kura pēc mūsu izpratnes ir bezmaksas stāvieta, jo nav ne zīmes, ne marķējuma. Kā vēlāk izrādās, ka tam neesot nozīmes, ka na zīmes - tajā rajonā visas stāvvietas esot maksas. Nu ko... Mums paveicās, tikām cauri ar čeku par 0.00 EUR, stāvvietas apkalopjošā personāla vārdiem sakot - par brīdīnājumu. Nākošreiz stāvvietu izvēlēsimies rūpīgāk.

1 minūtes gājienā ir jūra. Tā pati jūras, kas pie mums, tikai pavisam brūnā krāsā, laikam vējš saskalojis smiltis, tāpēc tāda krāsa. Pludmale sakopta, labiekārtota. Laikam jau tāpēc, ka turpat slejas balta, skaista viensīca.

Turpat pie jūras ieturam līdzi paņemtās pusdienas un dodamies aplūkot pilsētu. Sākumā ceļš ved cauri parkam, kurā slejas seni un diži koki. Vai tas ir vēja ietekmē, jo gandrīz visi koki ir slīpi, kā citi nosauca - Pērnavas dejojošais mežs. Patīkami, ka parkā ir arī ziedu apstādījumi, kas uzreiz rada svētku sajūtu. Pāris kvartāli un priekšu un esam agrākajā Hanzas savienības pilsētas sirdī. Ēkas nav augstas, lielākoties gaišas, brīžiem pat radot iespaidu, ka mēs atrastos kādā kūrortpilsētā. Aizgājām līdz tiltam, kas iet pāri Pērnavas upei. Tur tilta piekājē, droši vien mašīnu stāvlaukumā izplēties krāmu tirdziņš, kurā katrs tirgo, ko nu grib. Lielākoties tie ir pilnīgi krāmi, kas kādam varbūt izrādās ļoti noderīgi, apģērbs, apavi, rotaļlietas. Publika visdažādākā. Tomēr neredzējām, ka kāds īpaši sparīgi iepirktos.

Un tā mēs vienkārši, klusi un mierīgi klimtām pa šaurajām vecpilsētas ielām, nemaz nesteigdamies atpakaļ. Jā, Pērnava ir īstā pilsēta, kurā var tā mierīgi klimst, priecājoties un baudot.....

Ja vēl domā braukt vai nebraukt, es iesaku - brauc! Patiks. :)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais