Fussball Europameisterschaft 2008

28.11.2008
11 min lasīšanai

Kā tas viss sākās… Sāksim stāstu kā pieklājas – no sākuma! Tātad… pirms gada manā pastkastītē iekrita piedāvājums – vai es vēlētos būt to vidū, kas ir brīvprātīgie palīgi Eiropas čempionātā futbolā 2008 Zalcburgā, Austrijā. Ilgi nedomājot, teicu – jā! Pagāja kāds laiciņš un tad sākās… tikšanās ar Radi Vidi Pats vadītāju Agatu… Tikšanās ar abiem puišiem – Jāni un Andreju, kas arī brauc uz Austriju šī paša iemesla dēļ… Līguma parakstīšana… Pēdējie norādījumi, pēdējie padomi, pēdējie laba ceļa vēlējumi… Jāpiebilst, ka vēl paātrinātā kārtā nācās nomainīt pasi, citādi tālāk par Rīgas lidostu netiktu:) Austrija ir federāla valsts, kas sastāv no deviņām federālajām zemēm. Tās ir: Augšaustrija, Burgenlande, Forarlberga, Karintija, Lejasaustrija, Štīrija, Tirole, Vīne un Zalcburgas zeme. Austrija ir viena no mūsdienīgākajām un labāk pārvaldītajām valstīm Eiropā. Tomēr, apbrīnojot elpu aizraujošās ainavas, var šķist, ka laiks šeit ir apstājies un cilvēks ir nonācis pagātnē – tik ļoti neierasti ir austriešu ciematiņi – kā mazas pasaku mājiņas viena pie otras salipušas ap kalniem… Austrieši ļoti lepojas ar savām tradīcijām un tautastērpu (Tracht) atzīst par svinīgiem brīžiem piemērotu apģērbu. To valkā visur – sākot no greznas balles Vīnes operā līdz pat futbola spēlei Eiropas čempionātā. Pirmā nedēļa. Rīga – Obertauern Ir 26.maija pēcpusdiena un mūsu trijotne, bagāžu nodevuši un biļetes dabūjuši, dodas uz TaxFree zonu gaidīt izlidošanu. Jā, šķita, ka būs jāgaida ilgi – iebraucām lidostā divas stundas pirms lidojuma; bet tās divas stundas pagāja neiedomājami ātri:) un lūk – jau skan aicinājums uz lidmašīnu. Vēl tikai pēdējā biļešu pārbaude, busiņš aizvizina līdz lidmašīnai, un…esam gaisā! Attā, attā, Latvija! Uz tikšanos jūlijā! Pēc divu stundu lidojuma pa baltiem mākoņiem, lidmašīna nosēžas Vīnē. Kā viņi tur mētā ceļasomas! Šausmas!!! Iešūpo un no lidmašīnas laukā un bagāžas vedējā iekšā! Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāsaka, ka Rīgā ar ceļotāju bagāžu apietas saudzīgāk! Lidostas terminālī tad nu sagaidījām savu bagāžu un devāmies meklēt pārējos brīvprātīgos. Kā ieraudzījām uzrakstu „Group EVS Austria”, tad bija skaidrs, ka esam klāt. Priekšā jau bariņš brīvprātīgo no citām valstīm – mēģinājām iepazīties…bet neiet jau tik ātri tik daudz vārdus atcerēties:) Nekas – lai sapazītos, laika būs diezgan. Uz Obertauernu devāmies ar brīvprātīgo autobusu pēc pāris stundu tusēšanas pa Vīnes lidostu (jāsagaida taču bija pārējie brīvprātīgie, jo Obertauerna no Vīnes atrodas aptuveni četru stundu brauciena attālumā). Tas jau nekas – vismaz iepazinām Vīnes lidostu:) Kad nonācām galā, bija jau aptuveni trīs no rīta un tik tumšs, ka tālāk par degungalu neko ieraudzīt nevarēja. Tāpēc pat nenojautām, kur mūs atvedusi talantīgā šoferīte. Tik vien zinājām, ka esam kaut kur Austrijā:) Tā kā bija jau vēls, mūs fiksi un ātri sadalīja pa istabām un aizsūtīja čučēt, lai no rīta būtu svaigi kā gurķīši un paspētu uz visu saplānoto. Pirmais skatiens no rīta bija nevis uz citiem, bet uz apkārtni…tik tuvu kalniem biju pirmoreiz:) un tie jau nebija nekādi sīkulīši:))))) Pirmais rīts fantastisko kalnu ielokā sākās ar kopīgu spēli, lai vismaz varētu sākt iegaumēt dažus brīvprātīgo vārdus, jo nav jau joka lieta – iegaumēt 80 cilvēku vārdus!:) Spēles darbība: sasveicinās viens ar otru, paspiež roku un nosauc savu vārdu. Tālāk tad it kā pieņem tā otra vārdu, un sveicinoties ar nākamo, nosauc to. Piemēram – Jānis sveicinās ar Māri, tālāk Jānis kļūst par Māri un Māris par Jāni, kas sveicinoties ar Annu, kļūst par Annu, bet Anna savukārt pieņem Jāņa vārdu. Turpmākās nedēļas veiksmīgam darbam tikām sadalīti grupās jeb stadionos (kā jau tematiski pienākas:) ) ar diviem treneriem katrā. Stadionu būtība bija iepazīties tuvāk ar pārējiem brīvprātīgajiem, kā arī iemācīties sadarboties starptautiskā līmenī, lai savās mītnes pilsētās (Zalcburgā un Vīnē) mēs visi darbotos kā vienota komanda. Jāsaka gan, ka šis mērķis tika sasniegts un pēc pirmās nedēļas jau pazinām viens otru labāk, zinājām vismaz sava stadiona biedru vārdus, kā arī valstis, no kuras katrs nāk. Protams, kā jau šādos pasākumos pieņemts, bija arī valstu prezentēšanas vakars. Katrs prezentējās kā nu mācēja. Mums bija uztaisīta maza prezentācija ar dažiem faktiem par Latviju, kā arī dažas ēdamas un dzeramas lietas. Jāatzīst, ka šiem eiropiešiem vislabāk garšoja rupjmaize, vafeļu torte un konfektes „Serenāde” (ko vēl otrā dienā prasīja). Interesanti, bet fakts:) Kā pirmās nedēļas sastāvdaļa bija arī ekskursija pa Zalcburgu! Kas nu uz turieni devās pirmo reizi, kas jau bija šajā pilsētā bijis – visi bija priecīgi. No rīta gan vēl mazliet „pamācījāmies” ar kādas interesantas spēles palīdzību. Spēlējām kāršu spēli, kas izskaidroja vārdu „Intercultural” (starpkultūru) – četri kāršu spēles galdi, pie kuriem runāt nedrīkst un katram galdam ir savi noteikumi. Pa galdiem mainījās spēles raunda uzvarētāji un zaudētāji. Šādā veidā mums palīdzēja saprast, kā citas kultūras pārstāvji jūtas svešā kultūrā, līdz saprot „spēles” noteikumus. Pēc šīs garās dienas, kad daži no mums izvēlējās pilsētu iepazīt nevis gida pavadībā, bet ar karti rokās un ejot, kur deguns rāda un sirds ved (teikšu tā – tas ir vislabākais veids, kā iepazīties ar vēl nezināmu pilsētu), mūs gaidīja vēl kāds pārsteigums! Izrādījās, ka esam ielūgti kā goda viesi pasākumā „Netdays” Zalcburgas „visspicākajā” jauniešu atpūtas vietā „Hangar 7”, kas pieder Red Bull īpašniekam. Hangar 7 atrodas blakus Zalcburgas lidostai un tur var ieraudzīt dažādas lietas, kas ir saistītas ar „Red Bull” – Formula 1 auto, lidmašīnas,utt., un, protams, nogaršot šo enerģijas dzērienu. Piedāvāja arī kādu jaunu produktu – kaut ko līdzīgu minerālūdenim ar ārstniecisko augu piedevām „Carpe diem!” (Tver mirkli! – latīņu val.). Kā jau jauniešu pasākumā pienākas, šajā iepazīšanās nedēļā bija ne tikai „mācības”. Paspējām arī padziedāt karaoki, izstaigāties pa apkārt esošajiem kalniem un aiziet mazā ekskursijā uz blakus esošo ciematiņu Obeertauern. Godīgi sakot, apbrīnojām mūsu mājvietas saimniekus – 90 cilvēkiem ēdienu trīsreiz dienā plus vēl divas kafijas pauzes katru dienu, nemaz nerunājot par citiem darbiem, ko mēs varbūt nepamanījām, gatavoja 5 cilvēki! Lai nu kā, bet brīvprātīgo un treneru sarīkotās ovācijas pēdējās pusdienās šī ģimene bija nopelnījusi:) Kādā no pastaigām pa kalniem spriedām, ka varētu iegādāties kādu mazu mājiņu kalnos, kur aizbraukt ik pa laikam. Neko daudz jau nevajag – vien jumtu virs galvas un mazu virtuvīti, kurā gatavot:) Tā tad būtu vieta, kur visiem šī projekta dalībniekiem satikties:) Četras galvenās nedēļas. Kuchl – Salzburg Tā nemanot pienāca brīdis, kad 61 brīvprātīgais devās uz Zalcburgu un 20 uz Vīni. Pienākumi šajās pilsētās bija atšķirīgi – Vīnes brīvprātīgie strādāja jauniešu centros, bet mēs Zalcburgā – fanzonā, jauniešu zonā, kā arī fanu vēstniecībā. Kuchl ir mazs ciematiņš pusstundas brauciena attālumā no Zalcburgas. Šajā ciematiņā, kurā dzīvo ~7000 iedzīvotāju tad nu bija mūsu apmešanās vieta – tikko jaunas uzceltas studentu kopmītnes. Dzīvošanas apstākļi tur bija tādi, ka man pirmā doma, ieejot savā istabā bija: „Ja tās ir kojas, tad es vēlos studēt Austrijā!”:) Katram sava istabiņa ar virtuvīti un vannas (precīzāk - dušas) istabu, turklāt vēl pieczvaigžņu skats pa logu – uz kalniem! Kaut gan – pusei tomēr tā nepaveicās – viņiem tika skats uz blakus kopmītnēm. Pirmajā vakarā mūs ar mazu uzrunu sveica Kuchl birģermeistars. Kas zīmīgi – viņam šajā vakarā bija kāzas! Tā nu kopā ar mentoriem un „Akzente” vadītāju Barbaru nodziedājām viņam apsveikuma dziesmu. Un nākamajā vakarā mums bija pikniks ar vietējo jauniešu deju kolektīvu. Dažus deju soļus iemēģināja gandrīz visi. Jau Obertauern un pirmajā braucienā uz Zalcburgu bijām ievērojuši, cik saudzīgi austrieši izturas pret apkārtējo vidi – nekur neredzēja mētājamies kaut mazāko atkritumu kriksīti. Tāpat arī šeit – pirmais darbs pēc atslēgu izdalīšanas bija norādījumi – kā šķirot atkritumus. Jo – ja tu esi citā valstī, tad arī cieni šo valsti, valsts dabu un noteikumus! Vairākas dienas pēc kārtas braucām arī uz Zalcburgu – saņemt formu, noklausīties pēdējo informāciju par darbu, kā arī iepazīties ar vietējiem brīvprātīgajiem. Kopumā Zalcburgas fanzonā un fanu vēstniecībās strādāja aptuveni 250 brīvprātīgo. Tas ir – neskaitot „Österreichisher Wachtdienst” jeb apsardzes brīvprātīgos. Tā ātri vien bija klāt 7.jūnijs – Eiropas čempionāta futbolā 2008 pirmā diena! Kā jau tas parasts, pirmajā dienā bija mazliet nesaprašanās par pienākumiem, kamēr tikām skaidrībā kas un kā, un tad jau turpmākajās nedēļās strādāt bija pavisam viegli. Savas darba vietas bija iespēja izvēlēties. Varēja strādāt vai nu pie ieejas vārtiem, vai pie skatuves, vai arī fanzonas teritorijā. Visu čempionāta četru nedēļu laikā man bija iespēja izmēģināt pastrādāt visās šajās vietās. Visvairāk laika gan pavadīju Altermarkt vārtos, jeb kā es tos dēvēju „savos” vārtos. Kāpēc? Kāpēc neizvēlējos neko nedarīt un „strādāt” iekšā teritorijā vai pie skatuves? Atbilde ļoti vienkārša – pie vārtiem bija visideālākā vieta, lai komunicētu ar futbola faniem, Zalcburgas iedzīvotājiem un pilsētas viesiem. Tas nekas, ka bija tādas dienas, kad naktī pēc darba pat runāt negribējās, vien doties uz staciju un braukt „mājās” uz Kuchl… tas nekas, ka vācu valodu labāk sāku saprast vien trešās nedēļas beigās… Precīzāk gan būtu teikt, ka tieši pateicoties strādāšanai vārtos, mana vācu valoda no 0 līmeņa pacēlās uz līmeni, kurā spēju saprast un pat atbildēt uz elementārākām lietām:) Dažādie futbola fani būtu atsevišķa stāsta vērti:) sākot ar grieķu zilibaltajiem tērpiem un beidzot ar spāņu dzeltensarkanajiem:) Jā, jūs taču atceraties, kuras valsts komanda uzvarēja, vai ne? Pareizi atbildēja tie, kas sacīja „Viva España!” Tā tiešām bija Spānija, un mūsu kolektīvs palēnām no atsevišķu valstu faniem kļuva par Spānijas faniem:) Ticiet man – pusotru mēnesi dzīvojot futbola gaisotnē, nevar neiedraudzēties ar šo spēli!:) Austrieši, protams, bija sagatavojušies uz visu – paredzējuši visas iespējamās nekārtības un problēmas…bet par prieku visiem – nekādu dižo problēmu nebija…vien daži mini kautiņi ārpus fanzonas pēc spēles beigām. Visādā citādā ziņā fani bija ļoti pieklājīgi un ievēroja fanzonas noteikumus. Vienīgi daži pārstāvji nevēlējās šos noteikumus ievērot, bet par laimi….tie bija tikai daži atsevišķi mirkļi, kas nespēja sabojāt kopējo noskaņu. Turklāt, ar neapmierinātiem un dusmīgiem cilvēkiem runāt viegli ir tad, ja aiz muguras ir apsardze, kā tas bija vārtos:) Jo mūsu – brīvprātīgo – uzdevums bija informēt fanus par to, ko drīkst un ko nedrīkst ienest fanzonā. Tādējādi stāvējām pirms vārtiem, pirms apsardzes. Pēdējā nedēļā jau varējām nomainīt apsardzi dažos darbiņos – tik labi bijām sapazinušies diendienā strādājot kopā. Kad sanāca pastaigāt pa fanzonu un paskatīties, kā klājas citiem brīvprātīgajiem, nācās secināt, ka „manos” vārtos ir vismājīgāk (lai cik tas ari dīvaini neskanētu). Kāpēc? Tāpēc, ka mēs ar kolēģiem ātri sapazināmies un sastrādājāmies. Jāatzīst gan, ka no Eiropas brīvprātīgo projekta šajos vārtos strādāju es vienīgā:) tā nu nekas cits neatlika, kā runāties ar vietējiem brīvprātīgajiem un apsardzes puišiem. Katrin, Günter, Kati, Rayner un citi…beigās kļuvām par labiem kolēģiem, kas saprotas no pusvārda:) turklāt, strādāšana pie vārtiem dod arī privilēģijas – ejot iekšā fanzonā pa saviem vārtiem, tu netiec pārbaudīts, un tā vari ienest savu minerālūdens pudeli un lielo fotoaparātu.:))) Dažās pēdējās spēļu dienās, kad jau bija pusfināli un fināls, tad arī es samainījos un sāku strādāt fanzonas teritorijā. Vēlējos pamēģināt – kā tad tur iekšā ir. Jā, spēles bija labas…un tas arī viss… jo komunikācija ar faniem bija ļoti minimāla – ne tā kā pie vārtiem. Taču šādas garlaicīgās dienas bija tikai dažas – kā jau teicu – pusfināli un fināls:) Jāsaka, ka mūsu darbalaiks bija vienkārši ideāls – sākām ap pieciem vakarā, pēdējās dienās pat vēlāk, un tad līdz vienpadsmitiem, divpadsmitiem (kamēr beidzas spēle). Tā nu no rītu puses varējām paspēt apskatīt Zalcburgu un tuvākos tūrisma objektus ap Zalcburgu. Taču apmeklējām ne tikai vietējos objektus. Kādā brīvdienā, kad brīvs bija gandrīz visiem, devāmies uz Minheni – divas stundas vilcienā un bijām klāt. Tomēr man (un cik zinu, vēl daudziem) tur nepatika – pēc mierīgās, harmoniskās Zalcburgas dzīves, Minhene šķita pārāk trokšņaina, pārāk liela. Protams, nebija jau tā, ka mēs tikai strādājām:) bija arī izklaides – pikniki brīvajos vakaros, Zalcburgas naktsdzīves iepazīšana, smiekli un joki. Tomēr nebija tā, ka pēc šādām izklaidēm kāds nevarētu strādāt – viss notika pieklājīgi un ar mēru. Pēdējā nedēļā pilsētas dome mums sarīkoja Pateicības vakaru VIP zonā:) Mūsu boss Valters teica lielo paldies visiem, visiem, kas palīdzēja, lai Zalcburga iegūtu faniem visdraudzīgākās pilsētas titulu. Arī visa projekta gaitā Valters bija fanzonā uz vietas un palīdzēja, ja bija nepieciešams. Katru dienu, atzīmējoties, ka esam ieradušies, katram tika Valtera rokasspiediens – sīkums, bet patīkams:) Jums jau noteikti interesē tāda sadaļa kā ēšana…nu – ēdināti tikām labi:) Sākumā gan mums centās iemānīt dažādus tradicionālus austriešu ēdienus, bet nesanāca…un tad jau uz projekta beigām kantīnē parādījās kas pazīstamāks – lazanja, kartupelīši, salāti, makaroni…:)) bet bija garšīgi:) turklāt, kas bija ļoti nozīmīgi karstajās jūnija dienās (Zalcburgā visu jūniju bija īsta vasara:) ), katram brīvprātīgajam bija arī bezmaksas dzērienu (Kola, Fanta, Sprite, minerālūdens vai enerģijas dzēriens) taloniņi. Vispār par rīkotājiem jāsaka vien labi vārdi, jo par visu bija padomāts. Gan par darba apstākļiem, gan arī nodrošinājumu ar visu nepieciešamo – sākot no siltām pusdienām un beidzot ar lietus jakām. Pēdējās noderēja tikai trīs reizes – pārējās dienās laiks bija saulains un silts. Jocīgi – Austrijas 30 grādi ir vēsāk kā Latvijas 30 grādi. Tas laikam tāpēc, ka Austrijā, pateicoties kalnu klimatam, gaiss nav tik mitrs kā Latvijā. Kad beidzās finālspēle, sajūtas bija divējādas – no vienas puses prieks par Spānijas uzvaru, no otras – dīvainas skumjas par to, ka čempionāts ir beidzies. Pat negribējās ņemt nost STAFF cepurīti un STAFF karti. Ejot uz vilcienu vēl atvadījāmies no citiem iepazītajiem brīvprātīgajiem un apsargiem. Jocīgi bija tā – iet to ceļu, kas staigāts gandrīz katru vakaru mēneša garumā (Zalcburgas vecpilsēta - stacija) un apzināties, ka tā ir pēdējā šāda pastaiga konkrētajā kompānijā. Jo gan jau būs citas reizes Zalcburgā, bet tās jau būs citā kompānijā, un tas jau tad būs cits stāsts. Pēdējās trīs projekta dienas. Tulln – Wien Pēdējās trīs projekta dienas nodzīvojām pilsētā, kas no Vīnes atrodas aptuveni 40 minūšu brauciena ar vilcienu attālumā. Tās dēvēja par projekta novērtēšanu. Pirmais prieks jau bija atkal satikt trenerus un mūsu draugus, kas projekta laikā strādāja Vīnē. Turklāt jau pirmajā pēcpusdienā mūs visus kopā atkal aizveda uz Vīni. Šoreiz tas bija kā improvizēts pilsētas rallijs – doti punkti, kas jāapskata un kas jāizdara. Un kas gan tas par Vīnes apmeklējumu bez Vīnes šniceles?:) To mēs paguvām nobaudīt uzņēmējorganizāciju rīkotajās kopīgajās vakariņās. Tāpēc – DANKE, Akzente un DANKE Grenzenlos!:) Šo trīs dienu laikā notika arī dažas grupu nodarbības – tāpat kā Obertauern – stadionos. Izrunājām, kā mums gājis un ko ar šo pieredzi varētu darīt tālāk. Bija arī sagatavotas aploksnes katram, kurās varēja ielikt laba vēlējumus un paldies sacījumus konkrētajam cilvēkam. Tas bija it kā lai mēs neaizmirstu šo skaisto kopā pavadīto laiku…, bet vai tad ko tādu ir iespējams aizmirst??? Šajās dažās dienās ar prieku runāju arī latviski, jo visa šī mēneša laikā Zalcburgā latviski runāju vien dažas reizes – dažādo darba vietu dēļ ar kolēģi no Latvijas – Andreju – maz sanāca satikties, Jānis no Vīnes atbrauca uz pāris dienām ciemos, un, lai cik tas arī dīvaini nebūtu – Zalcburgā sastapu vēl tikai divus latviešus, kas bija izbrīnīti par faktu, ka kāds pēkšņi ar viņiem sāk runāt latviski:) Tā nu Tulln bija pietiekami daudz brīva laika, lai varētu stāstīt, kā mums Zalcburgā gājis, un klausīties, kā klājies Vīnē strādājušajiem. Tā nemanot pienāca pēdējais vakars, pēdējā nakts…un jau trijos naktī bija pirmās atvadas…un tā ik pēc pāris stundām… Deviņos no rīta pienāca arī mūsu kārta doties uz lidostu. Piebrauca busiņš – salikām jau savus čemodānus iekšā, bet Barbara sacīja, ka mums vēl mazliet mūsu transports jāpagaida, taču mēs braukšot reizē ar busiņu. Pagaidījām pāris minūtes un piebrauca…. Jauna, skaista, ērta vieglā mašīna! Mašīnas marku man neprasiet – neatceros!:) Šāda ekskluzīva mājās braukšana bija mums trijiem un vēl pēc tam trim grieķiem, kā uzzināju no Facebook (jā, pēdējā naktī tur piereģistrējās gandrīz visi, lai varētu sazināties). Vēl mazliet ar mašīnu, un tad jau bija klāt Vīnes lidosta…iečekošanās, bagāžas nodošana un ejam uz TaxFree zonu… satikām vēl dažus mūsējos, kam lidmašīnas bija līdzīgos laikos ar mūsējo, atvadījāmies vēlreiz un tad jau bija jāiet uz lidmašīnu. Pa ceļam tika noķerti pēdējie suvenīri un nu jau sēdējām lidmašīnā. Cik jocīgi – lidojot UZ Austriju, lidmašīna bija pilna ar vāciski runājošiem cilvēkiem, bet tagad – lidojot NO Austrijas, lidmašīnā skanēja tikai un vienīgi latviešu valoda!:) Divas stundas salda miega lidmašīnas „ērtajā” krēslā un nu aiz loga jau atpazinām Olaini, Mārupi… mazs atsitiens pret zemi… pagrieziens…un bijām atpakaļ mājās – Latvijā!:) Mums ieejot lidostā, pa skaļruņiem skanēja: „Lūdzam iekāpt pasažierus reisā Rīga - Vīne”. Tas bija tas pats laiks, kad mēs pirms pusotra mēneša kāpām lidmašīnā….

Fussball Europameisterschaft 2008

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem