Kenija. Sastrēgumā pie lauvām
|
Māris Puķītis
|
Raksts sākotnēji publicēts žurnālā "Vides Vēstis" (www.videsvestis.lv), nu nododu arī draugiem.lv ceļojumu sadaļas cienītājiem. Ceļojums noritēja šogad, aprīlī.
Kur vien sniedzas skatiens, desmitiem kilometru tālu ir savanna, bet aiz muguras – majestātiskais Kilimandžāro kalns. Un tuvumā nav manāmi lauvas, ne ziloņi – par laimi, jo mūsu busiņš ir kārtīgi
Mēs atrodamies Amboseli rezervātā Kenijā, uz kurieni devos pašās marta beigās. Kamēr Latvijā vēl bija vēss pavasaris, brīžiem ar krusu, mums, septiņiem latviešu ceļotājiem – Āfrikas svelme. Lai gan šis bija lietus sezonas laiks, līņāja tikai pāris reizes un gana ātri pārgāja. Tomēr uz ceļa savannā gadījās pietiekami biezi dubļi, lai būtu papildus piedzīvojums.
Hakuna matata jeb nekādu problēmu
Rezervātā no auto nedrīkst kāpt ārā, bet šī reize ir izņēmums. Savanna te ir līdzena, bet krūmiem, kur varētu slēpties plēsēji, vienīgie uzbrucēji ir sīkas, negantas mušiņas. Ceļabiedrs Arnis čakli cilā lāpstu un dod padomus mūsu šoferim Papa – ikdienā mūsu tautietis stūrē kravas auto Skotijā. Pēc stundu ilgiem cīniņiem ap iestigušo transportlīdzekli talkā ar trosi nāk mūsu kompānijas otrs busiņš ar Kapteini Benu pie stūres.
Hakuna matata – no problem! Tā Kenijā saka bieži, ar sīkām un arī lielākām likstām ir jārēķinās, un nav ko izsamist. Protams, vieglāk jau pateikt nekā izdarīt, sevišķi, kad ceļabiedru busiņš nostājas priekšā lauvu ģimenei...
Ar to nu safari jārēķinās, ka vietām var izveidoties sastrēgumi – pat septiņi tūristu auto var stāvēt rindā vai aplī, lai iemūžinātu lauvu māti ar mazuļiem vai vientuļu gepardu uz pakalna. Slavenajā Lielajā migrācijā, kad tūkstošiem antilopju pārņem savannu, ar ceļotāju straumēm esot vēl trakāk.
Nīlzirgs viesnīcas dārzā
Tāpēc pirmais praktiskais padoms – ja gribat ietaupīt, uz Keniju var droši braukt aprīlī, kad lietus vairs negāž aumaļām. Dzīvnieku migrācijas laikā augustā jārēķinās pat ar divtik lieliem izdevumiem. Bez šaubām, ko redzēt, būs daudz vairāk, tomēr arī mēs tukšā nepalikām.
Savam safari izvēlējāmies Kenijas firmu Sunset Africa, kas piedāvāja samērīgu cenu un plašu programmu. Ceļš veda vispirms no Rīgas uz Stambulu, no turienes ar Turkish Airlines uz Mombasu.
Vienu dienu veltījām braucienam uz Vasini salu un snorkelēšanai (tie, kas devās pētīt zemūdens brīnumus, pēc tam ilgi par to vien runāja). Pēc tam – Amboseli, slavenā Masai Mara, Nakuro, Naivaša ezers un Austrumtsavo (jeb Tsavo East).
To sajūtu, kad lēnām tuvojas, sadalās un no abām pusēm mašīnu desmit metru attālumā apiet ziloņu bars, izstāstīt nevar – to ir jāredz un jājūt. Degunradži, žirafes, zebras, impalas, gnu, gazeles, lērums dažnedažādu putnu – desmit dienu laikā redzējām daudz.
Pie Naivaša ezera Sopa Lodge viesnīcā ap septiņiem vakarā uz vakariņām nāca pavadīt sargs – jo mauriņā ganīties iznāca nīlzirgi. Tas nebija mārketinga triks, hipopotami tiešām tur bija, un ir jāņem vērā, ka šie dzīvnieki mēdz būt neprognozējami un skrien olimpiskā sprintera cienīgā ātrumā. Nekļuva gan skaidrs, ko līdzētu sargs, jo viņa bruņojumā manīju tikai lukturīti.
Nīlzirgu dēļ šī bija vienīgā vieta ceļojuma laikā, kur naktī neizgāju mazajā Kenijas dārzu safari – tverot objektīvā naktstauriņus, prāvus prusakus, vaboles, sienāžus un citus Āfrikas kukaiņu pasaules brīnumus.
Gandrīz lielais piecnieks
Vērojot dabu, nekādas īpašas receptes nav, turiet acis vaļā un noteikti izskaidrojiet šoferim, ko īsti gribat. Dzīvnieki šeit var pienākt pārsteidzoši tuvu, tikai piecu metru attālumā no mašīnas var iet žirafe, lai nobildētu zebras, antilopes un lauvas, var pat iztikt bez teleobjektīva, man bija situācijas, kad zilonis neietilpa kadrā.
Safari šoferi savā starpā sazinās pa rācijām un zina, kur atpūšas lauvas, gepardi vai cits lielā piecnieka dzīvnieks, lai tūdaļ turp vestu savus klientus. Tad nav brīnums, ka ap pāris lauvām stumdās septiņi džipi un busiņi. Lielajā piecniekā ietilpst zilonis, degunradzis, bifelis, lauva un leopards. Mēs redzējām visus, izņemot pēdējo – leopards ir piesardzīgs zvērs, medī naktīs un cilvēkos maz rādās.
Masai Mara gan šoferis Papa pēc piknika zem koka mums apgalvoja, ka bijis šāds gadījums – akurāt tieši šajā pašā vietā reiz pusdienojuši citi tūristi un, kad devušies prom, ieraudzījuši, ka zaros virs viņiem atpūšas leopards. Nu, mums tā nepaveicās.
Toties redzējām servalu – visu cieņu Arnim, kurš, nebūdams ne pieredzējis putnu vērotājs, ne zoologs, no braucoša auto pamanīja ļoti daudz, tostarp šo reti ieraugāmo savvaļas kaķi, ap 20 metru no ceļa, vakara mijkrēslī.
Ja esat savā kompānijā vienojušies, ka apstāsieties pie katra savannas mazputniņa, šoferim tas ir jārespektē. Galvenais, skaļi saukt Stop! vai kārtīgi uzsist ar plaukstu pa jumtu. Brīdinu, ka pilnīgi pēc jūsu prāta nekas nenotiks, šoferis var sākt arī braukt, pirms esat dabūjis labākos kadrus, turklāt nebrīdinot, tāpēc var gadīties mašīnā uzkrist virsū līdzbraucējam. Neaizmirsiet turēties, un fototehniku labāk neatstāt uz sēdekļa savā nodabā.
No Kenijas putniem parasti visi zina strausu (ir divas sugas), bet kopumā ir ap 1100 lidoņu sugu – krāšņi nektārputni, vairākas ķīvītes, degunradžputni, zivju dzenīši, bišu dzeņi, un tieši šeit man laimējās dažu metru attālumā skatīt zaļo vārnu. To pašu, kas Garkalnē bieži sēž uz vadiem, bet tuvāk par pussimts metriem nepielaiž. Kenija ir ziemošanas vieta daudziem Eiropas, arī Latvijas putniem, mazliet neierasti bija vērot simtiem balto stārķu līdzās antilopēm.
Malārijas odi un zilonis krūmos
Vienīgās radības, no kā šeit jāuzmanās, ir malārijas odi. Viesnīcās gultas ir kā baldahīni, moskītu tīklu pārsegtas, pirms safari ir jāsāk lietot pretmalārijas zāles. Dariet to, un neklausieties gudriniekos, kas skandina, ka tam nav jēgas un pelna tikai farmācijas korporācijas. Gadā nomirstot ap miljons malārijas slimnieku, un mēs viņiem negribējām pievienoties.
Vienīgais – nevajag uzreiz pirkt visu, ko piedāvā, pirmajā aptiekā par zālēm prasīja ap 50 dolāru, un tas ir dārgāk nekā Latvijā. Pieprasījām šoferim, lai ved uz citu aptieku, un rezultātā dabūjām zāles par 25 dolāriem, kas turklāt nebija jālieto katru dienu. Pietika ar četrām tabletēm, viena nedēļā, lietoju arī divas reizes pēc atgriešanās. Pretmalārijas zāles vajagot sākt dzert jau nedēļu pirms došanās ceļā, tomēr mums viss ir kārtībā.
Tiesa, Masai Mara mūs brīdināja, ka jāsargās arī no ziloņa. Ar ceļabiedru Oskaru pievakarē, kamēr vēl gaisma, sadomājām iziet no viesnīcas teritorijas. Visi hoteļi, īpaši dabas parkos ir aiz žoga, bieži pat aiz elektriskā, bet mūs sargs, neko ļaunu nedomājot, izlaida pa vārtiem. Savanna tur gan vēl nesākās, tikai koki un krūmi gar ceļu uz masaju ciemu, kur cerējām dabūt kādu putnu.
Mūsu ekskursijā iejaucās trijotne ar mopēdu, kas laipni un uzstājīgi ieteica neiet uzņemtajā virzienā – tur varot būt elefants un lauvas! Mums gan nešķita, ka tik tuvu ciemam būs tādi zvēri, bet tad atskrēja manāmi pārbijies sargs – izrādās, uz mopēda bija braucis viņa priekšnieks, kas sadevis sukas par to, ka tūristi izlaisti ārā apēšanai. Pēc tam aizlikām par puisi vārdu un ļoti ceram, ka viņš darbu nezaudēja.
Masaju sadzīve un agresīvais mārketings
Atgriešanās pie masaju ikdienas vismaz nedaudz civilizācijas labumus iepazinušam jauneklim diez vai ietu pie sirds. Masai Mara viesnīcās strādā arī daudzi masaji, kurus nekļūdīgi var pazīt pēc garā, slaidā auguma. Viņu ciematos palikušie tautieši dienu vada, ganot govis (masajiem vienīgajiem ir ļauts ieiet rezervātos par velti un ar visiem lopiem), pārtiek no to gaļas un piena ar asinīm.
Būdas ir celtas no govs mēsliem un salmiem, turas desmit gadus, pēc tam masaji citur būvē jaunas. Elektrība – tikai par valsts naudu uzceltajā ciema saietu namā, kur var sarīkot apgabala tikšanos un iepazīt nākamo sievu vai vīru. Lai gan zemes pietiktu, viņi neko neaudzē, un tā arī tūkstošiem gadu piekopj savu lopkopju klejotāju dzīvesveidu. Mājokļos ir tikai viena telpa ar primitīvām guļvietām un pavardu stūrī – ar atklātu liesmu, dūmi iziet pa mazu lodziņu. Ārā masaji netaisa ēst savtīgu iemeslu dēļ – tad būšot jādalās ar visu kopienu. Arī ārpusē nopelnītā nauda ejot kopīgā katlā, lai gan ganāmpulks esot katram savs.
Toties vienu tradīciju masaji ir atmetuši, un tas priecē – viņu zēni vairs neapliecina brieduma sasniegšanu, ar šķēpu nogalinot lauvu. Tagad lauvas un pārējā daba ļauj pelnīt ar tūrismu, tostarp arī masajiem. Pie iebrauktuves rezervātā katru tūristu busu sagaida masaju sievietes, pret kuru pārdošanas mākslu nobāl jebkurš mūsu mārketinga speciālists.
Kņada ir briesmīga, viņas dauzās un trinas gar logiem, gluži kā zombiji šausmu filmā, pietiek pavērt mazu šķirbu, kad mašīnā spraucas rokas, lido iekšā aproces, koka žirafes un citi suvenīri, aicinot pirkt, pirkt, pirkt. Visā šajā jezgā masajietes gan neaizmirst, ko ir iemetušas busā cerībā, ka tūristiem iepatiksies. Ir jākaulējas, un šo to var nopirkt izdevīgi – par 12 eiro es tiku pie lieliskas masaju mačetes. Pēc darījuma gan labāk aizvērt logu (vienlaikus bīdot ārā tirgotāju rokas), citādi miera nebūs.
Suvenīru bodes nekad nav par daudz
Sliktākais šādā ceļojumā ir garie pārbraucieni, vienā vietā pavadot ne vairāk par divām dienām. Turklāt uz Masai Mara no Rietumeiropas līmeņa šosejas nogriežas zemes ceļš caur savannu, kas 70 kilometru ved pa bedrēm un pieveicams vien divās stundās.
Mēs parasti izbraucām septiņos no rīta, lai nākamajā punktā nokļūtu pēc astoņām stundām, ātri paēstu un trauktos uz pēcpusdienas safari, pirms saule noriet. Būtiska nianse – lai kā bija jāsteidzas, vismaz viens suvenīru veikals šoferiem nekad nešķitīs lieks ceļa kavēklis.
Formāli viņi to sauc par stopu, kur apmeklēt tualeti, bet realitātē pieved saviem tautiešiem bankomātus no Eiropas. Pirmajā reizē iegrābos, nejēdzot kaulēties. Āfrikā ir svarīgi saprast, ka bez kaulēšanās nekādi, citādi pārmaksāsiet trīs, ja ne piecas reizes. Pirmajā tirgotavā man par T–kreklu prasīja 5000 Kenijas šiliņu! Mūsu naudā tas ir 41 eiro, tā arī teicu veiklajai tirgotājai, kas tās ir Eiropas cenas un vēl vairāk. Tomēr ar kaunu jāatzīst, ka galu galā nopirku to kreklu par 30 eiro, un vienīgais mierinājums ir atbalsts Āfrikas ekonomikai.
Zināšanai – patiesībā daudz ko labu un krietni lētāk bez jebkādas andeles var nopirkt hoteļu veikalos, kur cenas ir fiksētas. Patiešām labs afrikāņu stila vietējā šūdinājuma krekls izmaksāja 20 eiro, bet parastāki T-krekli ap 11 eiro.
Ja reiz runa ir par krekliem, vietā piebilst, ka metiet pie malas stereotipus par Āfriku, ja tādi ir – vismaz Kenijā ļaudis pliki nestaigā un ēst ir, ko. Protams, ir savas īpatnības. Piemēram, Mombasā, kur pirms un pēc safari pārlaidām pāris naktis, viesnīca atradās privātmāju un jauno projektu rajonā. Ielas šajos villu kvartālos nav asfaltētas, tikai bedraini zemes ceļi. Acīmredzot attieksme tāda – ja jau pietika naudas savrupmājām, asfaltējiet paši.
Maza, bet taisnīga atlīdzība
Norēķini pārsvarā notiek skaidrā naudā, bez čekiem un kases aparātiem. Tomēr Kenijā ir arī lielveikali, kur viss notiek tāpat kā pie mums, tikai ir vēl papildus ekstra – darbinieks, kurš laipni saliek maisos jūsu pirkumus un par to neko neprasa.
Tas ir dīvains izņēmums, jo mazu, bet taisnīgu atlīdzību vietējie censoņi gaida ik uz soļa. Tikko bijām ielidojuši Mombasā, ap pulksten četriem naktī, kad ceļabiedrs Kaspars iznāca no lidostas tualetes stāstīdams – viņam pēc roku mazgāšanas uzreiz pasniegts dvielītis. Domājis, ka te gan ir serviss, bet laipnais cilvēks tikpat veikli pastiepis plaukstu. Tieši tāpat ir ar čemodānu vilcējiem lidostā un viesnīcās, un viens dolārs vai 100 vietējo šiliņu ir godīga samaksa.
Neskopojoties, jo tā ir Kenijas darbarūķu un viņu ģimeņu iztika. Nevis humānā palīdzība (nerunāju par dabas katastrofām un kariem), graujot vietējo darba tikumu un ražošanu, bet naudas tērēšana uz vietas ir tas, kas Kenijai un Āfrikai ir vajadzīgs.
Starp citu, biju dzirdējis, ka vietējie mēdz piedāvāt nopirkt skolas burtnīcas, apgalvojot, kas tas būšot bērnu izglītības labā. Ar šādu murgainu situāciju saskārāmies Vasini salā, kur ēstuves saimniece mēģināja piedāvāt burtnīcas. Ciemats uz salas tiešām ir trūcīgs, tomēr šāds darījums atgādināja bērna skolas somas pārdošanu, apgalvojot, ka nu viņam būs nauda mācībām. Tā vietā iedevām skolas fondam dažus vietējos simtus, sakot, lai burtnīcas patur sev.
Turklāt Kenija ražo gaumīgas klades un burtnīcas, tā ka tās var arī nopirkt lielveikalā un sadāvināt vietējiem, nevis vest līdzi. Vēl der zināt, ka Kenijā teju kā maksāšanas līdzekli uztver arī pildspalvas un... zeķes. Nopietni – ja pie nopirktajām krellēm vai cita suvenīra piemetīsiet zeķu pāri, tirgotājs būs priecīgs.
Tomēr tas nenozīmē, ka Āfrikā valda pilnīgs posts. Protams, arī tādas vietas tur ir, bet Kenija nav ne Mugabes līdz kliņķim nolaistā Zimbabve, ne asiņainu nemieru postītā Centrālāfrika vai Nigērijas ziemeļi.
Mazliet no TV ziņām
Tomēr ar pavisam rožainām brillēm skatīties arī nevajag. 2008. gadā Kenijā pēc prezidenta vēlēšanām izcēlās nemieri, kuros nogalināja vismaz pāris simtus cilvēku, tostarp 30 upurus sadedzināja dzīvus ar visu viņu baznīcu – kā 1941. gadā holokaustā Rīgā... Ap 70 000 ļaužu devās bēgļu gaitās. Nairobi lielveikalā pērn septembrī teroristi nogalināja vairāk nekā 60 cilvēku. Tikai dažas dienas pirms mūsu ierašanās Mombasā šajā pilsētā islāma ekstrēmisti iebruka baznīcā un dievkalpojuma laikā nošāva trīs cilvēkus.
Ja mēs to nezinātu no TV, avīžu un interneta ziņām, mums par tādām šausmām nerastos pat aptuvena nojausma. Jo mēs redzējām valsti ar fantastisku dabu, kuru sargā, pat reindžeri ar automātiem, un arī valsti, kas ekonomiski strauji attīstās.
Par to liecina auto (un ne vecu lūžņu) sastrēgumi Mombasā un Nairobi. Mēs uz viesnīcu Mombasā kādā vakarā braucām teju pusotru stundu – bija beidzies darbalaiks un ielas pārblīvētas, turklāt bardaku veicina tas, ka nav luksoforu. Un vēl viens izaugsmes rādītājs – uz ielām un šosejas daudz cementa vedēju, jo valsts rosīgi būvējas. Tomēr rezervāti šajā bumā paliek neaizskarami, kaut vai tāpēc, ka daba ir ļoti būtisks Kenijas ļaužu iztikas avots – gan T-kreklu tirgotājam, gan pavāram viesnīcā, safari šoferim, reindžeram un daudziem citiem.
Un, ja par drošību – mūsu pirmajā safari viesnīcā Amboseli ceļabiedrei no telts tipa numura nozaga neuzmanīgi atstātus 90 dolārus. Tā var gadīties un gadās jebkur pasaulē. Viņa par šo bēdu pasūrojās šoferim, pasūrojās viesnīcas reģistratūrā un – ceļojuma pēdējā dienā jau Mombasā mūs visus uz kafiju uzaicināja, atvainojās un personiski aploksni ar nozagto summu atdeva šā hoteļu tīkla vadītāja. Un tā vairs negadās jebkur pasaulē. Hakuna matata!
Māris Puķītis
Pats svarīgākais svahilu valodā
Jambo – sveiks
Hakuna matata – nekādu problēmu vai neņem galvā
Habari gani – kā klājas?
Nzuri – labi (atbildot uz iepriekšējo)
Jā – Ndiyo
Nē – Hapana
Paldies – Asante
Lūdzu – Tafadhali
Atvainojiet – Samahani
Polepole – lēnām
-----------------------------
Šis tas, ko der zināt
* Kā jau minēju dzeramnaudas ir dodamas par katru pakalpojumu, tās jāierēķina arī safari brauciena tāmē – 5–10% šoferim no jūsu samaksātās summas. Tā ir pieņemts, protams, ja šoferis salaidīs visu grīstē, varat nemaksāt.
* Vietējiem nepatīk, ka viņus fotografē. To vajag respektēt, protams, var palūgt atļauju, reizēm cilvēki pat piekrīt. Dolārs vai 100 šiliņu piekrišanu var stimulēt, tomēr jūtiet mēru, tā var arī aizvainot. Austrumtsavo parka reindžere piekrita ar mums bildēties bez jebkādas naudas.
* Ja ejat uz pludmali, rēķinieties, ka jūs var apstāt beach boys – pludmales puiši, kas uzplijas ar saviem gida pakalpojumiem, protams, par atlīdzību.
* Ēdiens ir garšīgs, it sevišķi viesnīcās, mūsu gaumei atbilstošs, taču jārēķinās, ka Āfrikā ir cita mikroflora, tāpēc paņemiet līdzi aktīvo ogli, probiotiķus un citas zāles.
* Alus arī Āfrikā ir alus, nekāda vaina. Ja atnesīsiet uz veikalu tukšo pudeli, alus izmaksās ap eiro, ja nē – 1,25 eiro.
* Ja lidojat ar Turkish Airlines, visdrīzāk būs jāpavada nakts Stambulā gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Labā ziņa – šī lidsabiedrība šādos gadījumos tranzīta pasažieriem piešķir viesnīcu par brīvu. Mēs dabūjām pat pieczvaigžņu hoteli ar brokastīm.
dubļos.
iesēdies
