Parīzes izjūtas noslēpums

  • 3 min lasīšanai
  • 8 foto
Eifelis Rīts sākās daudzsološi. Laika apstākļi bija kā radīti Eifeļa torņa apmeklējumam, tāpēc ātri pabrokastoju un devos turp. Jau iepriekšējā vakarā biju nogājis garām šim pašam tornim, tāpēc jau bija apstiprinājušās aizdomas par to, ka rindas uz augšā tikšanu ir necilvēcīgi garas. Desmitos vakarā savu kārtu gaidīja ap trīssimt gribētāju, tāpēc manai teorijai, ka desmitos no rīta iekļūšanai jābūt vieglākai bija loģisks pamats. Tomēr visur esošā tūristu gūzma nepamet mani ne soli un augšā braucot lifts ir pilns ar dažādās valodās runājošu masu. Lai arī esmu ieradies šeit nedēļas sākumā, pabūt vienam ar šarmanto Parīzi pilsēta nodevīgi neļauj. Pat uzbraucot augšā, kur tu relatīvi varētu aizbēgt no cilvēku plūdiem, tevi pārņem zaudējuma rūgtā garša – torņa spice ir tikai šaurs gaitenītis apkārt inžiniertehnikas augstākajam lidojumam un tu negribot noslīgsti apmeklētāju fotoaparātu jūrā. Saprotu, ka neesmu izvēlējies īsto vietu Parīzes garšas izbaudīšanai, dodos lejup. Metro Parīze tomēr ir liela pilsēta, tāpēc ērtākais pārvietošanās veids šeit ir metro. Liekas, ka tikai šeit tu vari ieraudzīt īsto pilsētas kustību un cilvēku steigu. Vilcieni kā tādas dzīvsudraba lodītes tekalē pa pazemi šurpu turpu, nogādājot steigas pilnos un uztraukuma nomāktos parīziešus uz mājām, darbu, skolu...Jā arī šeit izgaist mans priekšstats par parīziešiem kā dzīvespriecīgiem, nebēdnīgiem pasaules baudītājiem. Tā pati steiga, nevīžība un ne grama izdaudzinātā franču romantisma. Tikai avīžu vietā te vilcienā lasa grāmatas. Vienīgais, kas atdzīvina manu interesi par šiem ļautiņiem ir kāds muzikants, kas spēlē vijoli vienā no neskaitāmajām stacijām. Viņš, ieraugot mana fotoaparāta objektīvu, viegli uzsmaida liekot manīt, ka velta šo skaņdarbu man. Lociņš slīd viegli un līksmi pār stīgām, burtiski izdziedot katram garāmgājējam – „hei ieklausies, dzīve var būt arī tāda – viegla un līksma!” Liekas, vijoles stīgas ir aizvijušās līdz manai sirdij, prātā skan tikai vijolnieka radītā noskaņa un es vairs nedzirdu apnicīgos – „Pardon!”, katru reizi, kad kāds man ir uzgrūdies pārblīvētajā metro. Ir pienākusi mana stacija. Es dodos virszemē. Luvra un vīrs ar lielo cepuri Iznākot no metro, attopos liela parka vārtu priekšā. Tilerī dārzs. Nedroši dodos iekšā, jo, pēc manām aplēsēm, man vajadzētu atrasties citā parka daļā. Tomēr manas navigācijas problēmas netraucē novērtēt parka plašumus un cilvēku rudenīgos stāvus. Parka alejas piebirušas novembra lapu zeltā, rotā manu pastaigu patīkamās ainiņās. Jauna ģimene izgājusi pastaigā ar savu zelta retrīveru spēlē bumbu, kāds pārītis apskāvušies bārsta viens otram mūžīgās uzticības vārdus un ... jā un kāds vīrs, kas piesēdis netālu no Luvras uz soliņa piesaista manu uzmanību. Patiesībā jau vīrs kā vīrs, tikai mani uzjautrina viņa netipiski lielā cepure, kādu, liekas, esmu redzējis Lui de Finesa filmā par ebreju rabīnu. Vīrs domīgs sēdēja un uzsmaidīja katram garām gājējam, liekas, gribēdams uzsākt sarunu. Tomēr neviens neielaižas un vīram tikai atliek turpinat savu mēmo sarunu ar garāmgājējiem vienatnē. Atšķirībā no vijolnieka metro, šis vīrs ir manāmi sašutis par manu vēlmi viņu iemūžināt un vientuļnieka sejas vaibsti pauž manāmu nicinājumu man. Nolemju tomēr veco vīru likt mierā un doties apskatīt Luvru. Netālu melnīgsnēji puišeļi tirgo vienreiz lietojamos lietussargus un ceptus kastaņus, tomēr šo jaunekļu sejas nevieš uzticību, tāpēc, lai arī nedaudz izmircis lietū, no „lieliskajiem” piedāvājumiem atsakos. Jāsaka gan, ka tāpat kā no Luvras apmeklējuma, jo, ieraugot milzīgos muzeja apveidus, veltīt visu dienu dīkdienīgai klīšanai pa gaiteņiem pasaku nē. Tā nav mana Parīzes izjūta. Un to tā arī vēl neatradis, dodos mājup. Monmartra, ielu muzikanti un mana Parīzes izjūta Pēdējā Parīzes apmeklējuma diena man ir veltīta Monmartrai. Esmu daudz dzirdējis par šo vietu kas, ir izvietota uz pilsētas augstākā pakalna, tapēc arī pamatoti cerēju uz ceļojuma izdevušākos dienu. Un manas cerības attaisnojās ar uzviju. Jau iznākot no metro, sapratu, ka šī ir ir vieta manai dvēselei, tāpēc apņēmīgi speru soļus iekarojot augstās kāpnes. Lai arī šeit ir uzmācīgie tipiņi, kas tev cenšas aptīt nez ko ap roku un notirgot pat savu māti, mani pārņem sajūta, ka beidzot esmu aizbēdzis no lielpilsētas kņadas, steigas un grūstīšanās. Kādā šķērsielā negaidot uzskrienu trim muzikantiem, kas dzied franču šansonus. Mūzika skan tik apburoši un viegli, ka es beidzot saprotu, jā šī ir mana Parīzes sajūta, tas ir tas, ko es gaidīju, bet nevarēju uztaustīt visiem zināmajos apskates objektos, kas pārpildīti ar tūristiem. Mani pārņem miers un labsajūtā un pat nemanu, ka esmu nostāvējis te jau pārdesmit minūtes. Tomēr dodos tālāk, jo Monmarta ir vēl neizzināta. Izstaigājot mākslinieku rajonu, izbaudot apkārtnes kāpņu nogurdinošo valdzinājumu un atceroties lieliskos šansonus, atgriežos pie Svētās Sirds katedrāles kāpnēm, kur izvietojušies vairāki muzikanti, triku meistari un dzīvās skulptūras. Turpat pie katedrāles, uz kāpnēm ģitāras spēlē divi jaunieši. Skan visiem pazīstamas dziesmas, uz kāpnēm sasēduši cilvēki dzied līdzi muzikantiem un liekas nekas nespēj izjaukt šo idilli. Pāri pilsētai riet saule un sarkanais padebesis tikai pastiprina manas izjūtas – jā šī ir patiesā Parīze, tāda, kādu es to biju iztēlojies un pēc kādas ilgojies. Mans Parīzes šarma noslēpums ir atklāts un sildīs man sirdi vēl ilgi. Vismaz līdz nākamajai reizei. Ezis Parastais


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais