AUSTRUMPRŪSIJA, 13.–17.08. 2014., 1. turpinājums.

Jānis Vasiļevskis 22.08.2014 3 min lasīšanai

Malborkas (Marienburgas) Teitoņu ordeņa pils

Otrā diena: Olština – Ostroda – Malborka – Gdaņska. Tā kā slavenā Ostrodas– Elblongas kanālu sistēma, sakarā ar vērienīgiem slūžu sistēmas rekonstrukcijas darbiem šogad tūristiem nav pieejama, brauciens pa kādu no 83 km garās kanālu sistēmas posmiem izpalika. Te interesantākais ir tehniskais risinājums vietās ar reljefa paaugstinājumu, kur atsevišķus posmus kanālu sistēmā kuģīši ar visiem pasažieriem tiek vilkti „pret kalnu”, apmēram 10 km posmā pārvarot 104 m augstuma starpību. Veicām pārbraucienu līdz Malborkai, izmantojot pavisam mazus vietējās nozīmes ceļus, gūstot iespēju redzēt šo teritoriju „no iekšpuses”, kas nebūtu iespējams, izmantojot galvenos ceļus. Vietām šie ceļi bija tik šauri un izskatījās diezgan kritiski, taču mēs izbaudījām visus to piedāvātos „jaukumus”, brīžiem kratoties kā zirga vilktos ratos. Vietām bija saglabājies sens bruģa klājums. Bija jautri...

Malborkas (vācu: Ordensburg Marienburg) Teitoņu ordeņa pils nenoliedzami ir viens no iespaidīgākajiem apskates objektiem reģionā. Pēc Akras (Acre, tagadējā Izraēlas teritorijā, kur 12. gs beigās tika dibināts Vācu jeb Teitoņu ordenis) zaudēšanas 1291. gadā Vācu ordeņa virsmestra rezidence tika pārcelta uz Venēciju, bet 1309. gadā uz Marienburgu Prūsijā. Pirmajā nozīmīgākajā būvniecības fāzē tika uzcelta Sapulču pils, nocietināts klosteris, kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu Augšpils. Viduspils tika uzbūvēta neilgi pēc 1310. gada, bet Lielmestra pils tika būvēta no 1382. līdz 1399. gadam. Jau krietni agrāk – 13. gs pirmajā pusē ar Romas pāvesta svētību ordenim tika piešķirtas īpašas privilēģijas Prūsijas iekarošanai. Līdz Grīnvaldes kaujai (1410. gada 15. jūlijā, kad ordenis cieta sakāvi kaujā ar poļiem un lietuviešiem) pils bija Teitoņu ordeņa valsts politiskais centrs – lielmestru dzīvesvieta.

1997. g. Malborkas pili iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, jo tā ir lielākā, labi saglabātā ķieģeļu gotikas aizsardzības būve pasaulē (kompleksa kopējā platība – 210 000 m²), kas uzskatāmi raksturo Vācu ordeņa krustnešu arhitektūru. Pils ir sava laika modernās restaurācijas tehnikas un filozofijas paraugs, daudzi no izmantotajiem restaurācijas principiem kļuvuši par aksiomām. Pils komplekss tiešām ir grandiozs, tā apskatei, atkarībā no ieinteresētības pakāpes, jāvelta 2 – 4 stundas. Sīkāk neaprakstīšu, tas jāredz katram pašam!

Pēcpusdienā ap pieciem iebraucām Gdaņskā. Ne bez problēmām beidzot iekļuvām iepriekš rezervētajā naktsmītnē, t. s. apartamentā – dzīvoklī daudzstāvu namā pilsētas rietumu pusē. Augustā, kā jau tradicionālajā atvaļinājumu mēnesī, Gdaņska bija tūristu pilna, diezgan ilgi meklējām vietu, kur noparkot mūsu busiņu, līdz atradām nelielu brīvu vietu kādā nostūrī labu gabalu no iecerētā vecpilsētas iepazīšanas maršruta sākuma. Tā kā tradicionāli bijām atkal iekavējuši pusdienas, labs laiks pagāja, kamēr kādā paprastā nomales ēstuvē ieturējām vēlas pusdienas, atkal ar piedzīvojumiem (savējie sapratīs).

Gdaņska (kādreizējā brīvpilsēta Danciga) ir sestā lielākā Polijas pilsēta ar apmēram 500 000 iedzīvotājiem, kas kopā ar Gdiņu un Sopotu veido t. s. Trīspilsētu (Trójmiasto) ar vairāk nekā miljons iedzīvotājiem. Lielākā Polijas osta, pilsēta ar bagātu vēsturi un tradīcijām. Veidojusies kā tirdzniecības osta vācu un poļu kultūru mijiedarbībā. Sena Hanzas savienības pilsēta (no 1361. g.). Pilsēta, kurā atskanējuši 2. pasaules kara pirmie šāvieni. Arodbiedrības Solidarnošč rašanās vieta, par kuras līderi izvirzījās kāds tolaik mazpazīstams kuģu remonta rūpnīcas elektriķis Lehs Valensa, vēlākais atjaunotās Polijas valsts prezidents (1990.–1995.).

Gdaņskas vecpilsētas iepazīšanu sākām pilsētas vēsturiskajā daļā – Główne Miasto pa t. s. Karaļu ceļu – vecpilsētas posmu, pa kuru tradicionāli pilsētā ieradies karalis ar savu svītu. Tas iet pa Dlugi ielu un Dlugi Targ ielu. Ceļš sākas ar reprezentācijas vārtiem Vizina, kas no XVII gs otrās puses rotāti ar Polijas, Gdaņskas un Prūsijas karaļu ģerboņiem. Uz Dlugi ielu nokļūstam pa renesanses stila Zelta Vārtiem, kas būvēti triumfa arkas formā 1612.–14. g. Dlugi ielā atrodas daļēji restaurētas skaistas mūra mājas no XV–XIX gadsimtiem. Ielas galā atrodas Główne Miasto gotiskā stila rātsnams, kas celts XIV gs, XV–XVI gs apbūvēts ar ļoti bagātīgām iekštelpām, galvenokārt, no XVI–XVII gs. Rātsnama tornis, 82 m, ir augstākā ēka vecpilsētā. Laukumā Dlugi Targ atrodas pilsētas simbols – Neptūna strūklaka (1633. g.). Tai blakus atrodas „Artuša māja” (1478.–81. g.) – viens no skaistākajiem vecpilsētas namiem, kas gan tagad atrodas restaurācijā un tā fasādi sedz pārklājs. Dlugi Targ noslēdzas ar renesanses stila Zaļajiem vārtiem (1564.–68. g.).

Paralēli Dlugi Targ rajonam iet viena no Gdaņskas skaistākajām ielām – Mariackas iela – tā sākas no Mariackas baznīcas, kas ir lielākā Polijā un otra lielākā Eiropā (pēc Ķelnes Doma). Uzcelta 1343.–1502. g. Rekonstruēta pēc sagraušanas II Pasaules Kara laikā. Baznīcas garums ir 105 m, augstums 29 m, tornis (ieskaitot skatu torni) ir 78 m augsts. Baznīca vienlaicīgi var uzņemt 25.000 cilvēku. Arhitektūra izceļas ar ļoti lielu vienkāršību.

Aiz Zaļajiem vārtiem ir Motlavas upe, no kurienes atiet kuģīši uz Vesterplates pussalu un ostas apskati. Gar upi stiepjas vecās ostas rajons. Vietā, kur beidzas Szeroka iela, ir Vecais Ceļamkrāns, kas uzcelts 1442.–44. g. kā ostas ceļamkrāns. Tiek uzskatīts, ka tas ir viens no pirmajiem šāda veida ceļamkrāniem un tagad ir vecākais saglabājies šāda veida ceļamkrāns Eiropā. Tur atrodas Centrālais jūras muzejs.

Pastaigājoties gar Moltavas krastu, nonācām pie burinieka „Melnā pērle”, kas gan nav tikai butaforija un krogs, kā daži mūsējie domāja, bet pilnvērtīgs kuģis, ar kuru var veikt braucienus pa Moltavas upi, kā vēlāk izlasīju. Vakars noslēdzās ar poļu alus baudīšanu uz burinieka klāja.

Staigājot pa skaisto vecpilsētu, tās iespaidīgā arhitektūra, greznie un senie nami izskatījās tik ticami seni un grūti bija iedomāties, ka tie visi gandrīz pilnīgi ir uzcelti no jauna pēc 2. pasaules kara, jo 1945. gadā Sarkanajai armijai "atbrīvojot" Gdaņsku, 90% pilsētas teritorijas bija pārvērsti drupās...

(Turpinājums sekos)