AUSTRUMPRŪSIJA, 13.–17.08. 2014., 1. daļa

Jānis Vasiļevskis 22.08.2014 3 min lasīšanai

Piecu dienu Austrumprūsijas brauciens pa maršrutu: Rīga – Augustova – Olština – Ostroda – Malborka – Gdaņska – Fromborka – Lidzbarka Varmiņska – Kenština – Gerloža (Wolfsschanze) – Mamerki (Mauerwald) – Mazūrijas ezeru tūre (Mikolajki – Ruciane–Nida) – Augustova – Rīga.

Agrāk kaut kur lasīju, ka Poliju nosacīti var iedalīt trijās daļās – Ziemeļpolijā (ūdeņu zeme), Viduspolijā (garlaicīgā Polija) un Dienvidpolijā (kalnu zeme). No tūrisma viedokļa visinteresantākās ir Dienvidpolija (no Krakovas uz dienvidiem, Polijas Tatri) un Ziemeļpolija (bijusī Austrumprūsija, kādreizējā brīvpilsēta Danciga (Gdaņska) un Pomerānija). Šogad augustā nelielā grupā (ar 8+1 busiņu) izdevās realizēt jau pagājušajā gadā iecerēto braucienu pa senās, zudušās baltu tautas zemi, kas tagad atrodas Polijas ZA daļā – kādreizējo Austrumprūsiju. Administratīvi tā ietilpst Varmijas–Mazūrijas vojevodistē, bet Gdaņska jau ir citā – Pomožes (Piejūras) vojevodistē, kādreizējā Pomerānijā.

Pirmā diena: Rīga – Olština. Lai nokļūtu gleznainajā Mazūrijas novadā, Augustovā jāpagriežas uz rietumiem. Šī nelielā kūrortpilsēta lepojas ar 19. gs. tehnikas brīnumu – Augustovas kanālu, kas tika celts, lai savienotu Vislas un Nemunas upes un varētu nokļūt līdz Baltijas jūrai.

Nu esam nonākuši zemē ar tik bagātu vēsturi, ar kādu droši vien nevarētu lepoties neviens cits tagadējās Polijas reģions. Vispirms tā ir mūsu radinieku – baltu tautu – senprūšu zeme. Par senprūšiem dēvē 11 prūšu zemju konfederāciju, tie piederēja pie rietumbaltu cilšu grupas, kurā bez viņiem vēl ietilpa skalvju, galindu, jātvingu un kuršu ciltis. Pirmo reizi avotos senprūšu ciltis minētas Tacita „Ģermānijā” kā aisti. Par nokļūšanu Vācijas sastāvā reģionam jāpateicas 13. gs šeit izveidotajai Teitoņu ordeņa bruņinieku valstij, kas radās uz iekaroto prūšu zemju pamata, kuru pakļaušanai Teitoņu bruņiniekiem bija nepieciešami 70 gadi.

Braucot cauri Tūkstoš ezeru zemei, kā dēvē šo ap 52 000 km² plašo Mazūrijas novadu ar vairāk nekā 2000 ezeriem, kas robežojas ar Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalu, iebraucam mazā, jaukā pilsētiņā Mikolajki, lai precizētu kruīzu kuģu ostas atrašanās vietu. No šejienes ceļojuma pēdējā dienā paredzēts brauciens pa Mazūrijas ezeriem. Pilsētiņa interesanta, tajā dominē tradicionālajai Polijai neraksturīgas 19. gs. vācu arhitektūras formas. Paugurainais, mežainais un ūdeņiem bagātais reģions pārsteidz ar ainavu krāšņumu, šauriem un līkumainiem ceļiem.

Izbraukuši no Rīgas pēc astoņiem no rīta, Olštinu sasniedzām pirms pieciem pēcpusdienā. Iekārtojušies viesnīcā pilsētas nomalē pie viena no daudzajiem apkārtnes ezeriem, devāmies iepazīt tās vēsturisko centru. Olština (poļu: Olsztyn), līdz 2. pasaules karam ietilpa Vācijā ar nosaukumu Allenšteina, mūsdienās ir Varmijas–Mazūrijas vojevodistes centrs. Atrodas gleznainā vietā vēsturiski senprūšu apdzīvotā apvidū pie Linas upes. Olština izveidojās 14. gs. vidū (pirmoreiz minēta rakstiskos avotos 1334. g.) senprūšu cilts varmu teritorijā kā apmetne ap Varmijas bīskapijas uzcelto pili. 1410. g. lietuvieši, 1414. g. poļi un 1454. g. prūši ieņēma pilsētu bez cīņas. Beidzoties Trīspadsmitgadu karam, Olština 1466. g. nokļuva Polijas sastāvā, t. s. Karaļa Polijā. Gadsimtu gaitā pilsēta kļuva poliskāka pēc iedzīvotāju sastāva, jo Olštinā ieradās daudz poļu no citām valsts daļām.

Kā visās pilsētās šajā reģionā, vecpilsētā atrodas Teitoņu ordeņa pils, kuras būvniecība šeit tika pabeigta 1397. gadā. Tā, protams, vēlākos gados tika vairākkārt pārbūvēta. Pils tuvumā ļoti populārais slavenā poļu astronoma Nikolaja Kopernika (poliski gan raksta: Mikołaj) piemineklis. Kopernika deguns uz nomelnējušā pieminekļa fona ļoti izceļas, tas tūkstošiem roku pieskārienos pamatīgi nospodrināts. Mazāk zināms ir tas, ka viņš ir bijis ne tikai astronoms, bet arī Olštinas pilsētas pārvaldnieks, kurš guvis arī militārus sasniegumus, organizējot Olštinas aizsardzību. 1519.–1521. gada Polijas– Teitoņu ordeņa karā Koperniks kā bīskapijas bruņoto spēku virspavēlnieks – kapitula komisārs, – vadīja Varmijas bīskapijas pilsētu aizstāvēšanu.

Olštinas vecpilsēta ir kontrastaina – plašas gājēju ielas un ēnaini parki, līdz mūsdienām saglabājušies pilsētas mūra fragmenti un jaunbūves stiklotām fasādēm, tradicionālie sarkano ķieģeļu nami, romantiskās vārtu arkas, spilgts, ornamentiem rotāts ielu segums, suvenīru veikaliņi, kafejnīcas un vēsturiskās Olštinas sakrālais simbols – Sv. Jēkaba beznīca jeb pilsētas Doms, uzbūvēts 14. gs nogalē, 19. gs sākumā ieguvis neogotisku veidolu. Sv. Jēkabs tiek uzskatīts par pilsētas aizbildni. Viens no Sv. Jēkaba ceļa atzariem (Jēkaba ceļš – viens no slavenākajiem svētceļnieku maršrutiem visā pasaulē) ved no Sv. Jēkaba katedrāles Olštinā uz Jēkaba ceļa galamērķi – Santjago katedrāli Spānijas pilsētā Santjago de Kompostella.

Nesteidzīgā pastaigā pa vecpilsētu apskatījām arī Veco rātsnamu, seno nocietinājumu fragmentu – atjaunotos Augstos vārtus (Wysoka Brama), kuru priekšā notiek izrakumi, atsedzas kādi senumi. Noslēgumā aizgājām līdz Jaunajam rātsnamam, kas atrodas ārpus vecpilsētas teritorijas.

(Turpinājums sekos)