Kur viss jau zināms - Ņujorka

Dita Pabrika 19.08.2014 8 min lasīšanai

Saņemties un uzrakstīt par neseno ceļojumu uz Ņujorku, jāatzīst, bija diezgan grūti. Par iemeslu var nosaukt gan vasarā „uzaudzēto” slinkumu, gan faktu, ka kopš sava pēdējā referāta maija beigās esmu, gluži kā bērnībā, kad pēc vasaras atpūtas rokraksts līniju kladē pēkšņi kļuva šķībs un neglīts, vienkārši aizmirsusi, kā ātri klabināt tastatūru. Tomēr visloģiskāk izskaidrojamais iemesls varētu būt, ka man sagādāja zināmas grūtības saprast, ko stāstīt un kā pastāstīt. Ar Ņujorku cilvēkus ir grūti iepazīstināt pirmoreiz – mums visiem par šo pilsētu, mazāk vai vairāk, jau ir radies iespaids un mums visiem šķiet, ka to jau pazīstam. Tas notiek pateicoties amerikāņu kultūrai, ko uzsūcam caur mūsu TV ekrāniem, ziņām, modi un jebkuru popkultūras jomu, ko vien var iedomāties – Ņujorka ir pasaules „it” pilsēta, kurai un kuras iedzīvotājiem visi it kā vēlas līdzināties. Jo tā ir – Ņujorkā tiešām viss ir kā filmās. Aizbraucot tur, tu tiešām redzēsi reklāmām un mirdzošiem ekrāniem pārbāztu Times Square, Centrālparka milzīgos apvāršņus, daudz resnu cilvēku, neveselīgas pārtikas, Starbucks uz katra stūra, vismaz vienu melnādaino gangsteru kautiņu, dīvainas modes tendences, tvaikos kūpošas ielas, neskaitāmi daudz debesskrāpju un, protams, dzeltenos taksīšus. Šo vietu nevar nosaukt par eksotisku un iepriekš neviena neizzinātu, tomēr nevar noliegt, ka tā ir īpaša. Reti kurš nekad nav vēlējies tur kaut reizi nokļūt. Man šāda iespēja radās, un tāpēc varu ar savu stāstu kādam citam apstiprināt, vai tieši otrādi, izkliedēt par šo pilsētu radušos stereotipus, kā arī iepazīstināt tuvāk ar to, kas sagaida tos, kuri arī nolēmuši Ņujorku apskatīt pašu acīm.

Tiem, kas neceļo uz lidojoša paklāja

Uz Ņujorku vispirms ir jānokļūst, tāpēc tiem, kurus tāpat kā mani, baida ilga uzturēšanās gaisā, varu droši atzīt – bez panikas, viss ir pavisam ātri un nesāpīgi. Nu labi, 9 stundas lidmašīnā galīgi nevar uzskatīt par kaut ko ātru, tomēr visa pasaule vienmēr šķiet jaukāka, ja pa rokai ir bezmaksas rumkola un trīsarpus stundu garas filmas. Iedomājies dienu, kuru pavadi dirnam dīvāna, scrollojot jaunumus feisbukā un ik pa laikam uztaisot powernapu. Tātad lidojums uz Ņujorku ir principā jebkura cita tava nedēļas diena, tikai tūkstošiem kilometru augstumā. Kas attiecas uz pārvietošanos Ņujorkā, tad tur visērtāk ir izmantot metro vai savas kājas. Metro ir iespējams iegādāties izdevīgas 30$ nedēļas kartes, kas der pilnīgi visiem maršrutiem. Ņujorkas metro sistēma ir ļoti attīstīta un vispār nav sarežģīta, tomēr reizēm gadās aizbraukt uz pilnīgi otru pusi un izkāpt neomulīgā geto rajonā vai arī ar tukšu vēderu un vakarkleitā divreiz vienā piegājienā pusstundu gaidīt vilcienu, kas konkrētajā dienā vai laika posmā nemaz nekursē. Mūsu iecienītākais un tajā pašā laikā reizēm arī nīstākais pārvietošanās līdzeklis bija kājas. Tas ir diezgan loģisks lēmums, ja ir vēlme redzēt pašu pilsētu, nevis tikai tipiskākos apskates objektus vai pazemi. Tas ir arī diezgan stulbs lēmums, ja ārā ir +34, nav piemērots apģērbs un esi nolēmis pirmajā dienā nostaigāt nedēļas normu. Mēs nedaudz pārspīlējām ar staigāšanu, jo gribējām apskatīt un aptvert maksimāli daudz, tāpēc katras dienas beigās kājas nācās mērcēt ledainā ūdenī un mēģināt sev iestāstīt, ka Ibumetīns palīdzēs tam, ka kāja ir uzpampusi četrus izmērus lielāka. Bet ar jums notiks tieši tāpat, jo lai arī Ņujorka ir neizmērojami liela, esot tur tā nešķiet un nav iespējams nociesties, un laiku saplānot loģiskās, samērīgās devās. Ņujorkā, vismaz Manhetenā, ir diezgan grūti apmaldīties. Visa pilsēta ir sadalīta „kubiciņos” un ielas sadalītas numuros – 1.,2.,3.,…, tāpēc pēc 57. ielas pēkšņi nenonāksi uz Aspazijas bulvāra, bet gan uz 58. ielas. Citas opcijas, ko neizmantojām paši – autobuss un city bike, kas makā 30$ diennaktī. Arī dzeltenos taksīšus apskatījām vien no ārpuses, bet nākamreiz, kad nokļūšu Ņujorkā, noteikti iekāpšu taksī un satraukti nokomandēšu „Follow that car!!”

Oh my goood, like, I’m sooooo an american! Ja var kaut vai jokojot teikt, ka tipisks latvietis, piemēram, ir kūtrs un necieš krievus, tad pateikt, kāds ir tipisks amerikānis nevar. Tikpat labi var teikt, ka tipisks amerikānis ir resns un tievs, balts, melns un aziāts, strādīgs un slinks, bagāts un bomzis, gaumīgs un legingi ir bikses, miermīlīgs un tēmē uz tevi ar ieroci, idiots un ģēnijs. Tomēr pavadītajā laikā tik un tā likās, ka esam nokļuvuši vietā, kur viss šķiet tik pazīstams, ka gribas teikt: „tas ir tiiiiiik tipiski!”. Principā, aizbraucot uz Ameriku tu nevis meklē ko jaunu, bet gan vienkārši pierādi sev to, ka viss ir tieši tā, kā tu to paredzēji. Klausoties viņu sarunas šķiet, ka klausies dialogu no filmas. Pludmalē divi savstarpēji sveši melnādainie burtiski piedejos viens otram klāt, čalis kārtīgi nopētīs visai omulīgās meičas dibenu un noteiks „oooooooh, dat ASS!” uz ko korpulentā meiča, nošūpojot rādītājpirkstu novilks „A – aaaah!” balto tīneidž-meiteņu sarunas izklausīsies kā izgrieztas no „Gossip Girl” un pārsvarā izklausīsies pēc „OU. EM. DŽĪ!”, „like” un attiecību problēmām. Ķīnieši dzīvo paši savā pasaulītē un tas, ko viņi saka nav saprotams vispār, bet no tā, ko tev ātrā tekstā pasaka sweatpants un sievu sitamajā kreklā tērpies latino izcelsmes vīrs, tev visticamāk būs bail. Īpaši, ja tas notiks kādā nepārāk drošā Bruklinas rajonā. Vēl pēc nostalkotajām sarunām var teikt, ka amerikānis ir liels narciss. Kad viņu starpā veidojas dialogs, patiesībā veidojas viena cilvēka uzstāšanās, kurā viņam beidzot ir iespēja izlielīties, izplātīties un izteikt pilnīgi visu savu viedokli par pilnīgi visu un reizē neko, vispār neklausoties, ko saka otrs. Varbūt jāsecina, ka patiesībā tipisks amerikānis ir netipisks amerikānis.

Kāds Kalifornietis pirms brauciena man stāstīja, ka Ņujorkieši neesot pārāk draudzīgi, bieži lietojot vārdu, kas sākas uz “F” un uz ielas varot arī tevi noignorēt, ja tev ir kas sakāms. Man, kā jau tipiskai kūtrajai latvietei, nedraudzīgi cilvēki vispār nav nekāda faking problēma, turklāt, pa ielu ir jāiet steidzīgi, dusmīgi uzglūnot tiem, kas velkas pa priekšu edge interneta ātrumā, nevis jāsit klaču. Viņa teikto paturēju prātā līdz iekāpšanai lidmašīnā. „Cool tattoo, where did you get it?” – „In Latvia” – tā sākās saruna ar pirmo amerikāni un komplimentu sērija Jāņa (Jānis – #celabiedrs #boyfriend #love #swag) tetovējumam mūsu ceļojuma laikā. Saruna turpinājās ar to, ka ņujorkietis pateica, ka viena no viņa mīļākajām grupām ir no Latvijas. Pēc viņa izskata varēja spriest, ka šī grupa noteikti nav „4.elements”, tāpēc atbilde „Skyforger” nepārsteidza. Tomēr kārtējo reizi uznāca mazā latvieša prieks, ka kāds zina par mūsu eksistenci. Par mūsu eksistenci gan nezina pārāk daudzi, taču cilvēki nekautrējas pienākt un mēģināt to noskaidrot. Pēc atbildes saņemšanas tas viņiem tāpat neko daudz neizsaka un ir pārāk gari skaidrot, kurā gadā sākās Dziesmu svētki, ka mēs viņus sakapājām kaut kādā tur slidu sporta veidā, kas nav basketbols un ka dead people festival ir daļa mūsu kultūras, tāpēc vieglāk ir pateikt, ka mēs vienkārši esam no Eiropas. Vienreiz pie ieejas bārā melnādainajam apsargam atbildējām, ka „Latvia is near Russia” uz ko pretī saņēmām „Oooooooh shiiiiiiit! Ok, go in!”, tā kā arī tas derēs. Ņujorkieši ir arī ļoti izpalīdzīgi. Tā piemēram, kāds bārmenis mums izpalīdzēja piedzerties un notriekt līdzpaņemto naudu, visu vakaru cienājot ar supergaršīgiem, big-ass kokteiļiem. Tajā pašā vakarā kāda daļēji homoseksuāla kompānija mums palīdzēja turpināt piedzerties un no parasta „pa mierīgo” bāra aizvedot mūs uz „not, like, SUPER-dancy, but liiiike, kinda daaanceey” vietu, kā arī izglītoja mūs stāstot, kāda ir dzīve Amerikā, ja esi „fabulous”. Bet tā kā teorētiski esmu ziemeļnieciska atturīgā latviete, tad vispār jā, tas nozīmē, ka ņujorkieši tiešām ir visai briesmīgi cilvēki. Publiski smaidīt, izteikt komplimentus un runāt ar svešiniekiem taču ir nepiedodami!

Laimi par naudu nenopirksi, diabētu gan. Tas notiek gadījumā, ja laimi mēra brokoļos vai jebkurā citā dārzenī, kas nav frī kartupelis. Tā kā mums paredzētajā miteklī Manhetenā atradās arī virtuve, tad ar vieglu sirdi domājām, ka uz pārtiku jau ietaupīsim, jo pirksim un gatavosim lielākoties paši. Tāda pozitīva ideja bija. Tad aizgājām uz veikalu un šo sajūtu it kā atlaida. Ja Latvijā tomātgurķkrējuma salātus ēd students, tad Ņujorkā – vidējs buržujs. Nopērkot pāris tomātus, gurķi, sīpolu, skābo krējumu un alu samaksājām aptuveni 30 dolārus (~25 eiro). Aizejot uz Maķītī par abiem samaksājām sešus. Tas tā. Lai arī iepirkšanās veikalos tā arī nekļuva mazāk sāpīga, relatīvi lēti paēst ārpus mājas mēs divu nedēļu laikā iemācījāmies. Pirmkārt, lētums un dārgums ir atkarīgs no vietas, tāpēc ēst restorānos Manhetenas centrā noteikti nebūs lēti, turklāt ir jāatceras, ka lai arī cik tu maksātu, tev ir jāatstāj vēl papildus vismaz 18% no cenas dzeramnaudā. Vislētāk “wannabe fancy” stilā sanāks paēst restorānu ķēdēs, piemēram, Applebees, ko varētu dēvēt par amerikāņu Čili picu – nekas šiks un izsmalcināts, bet pārmaiņas pēc ēdienkartē atradīsi arī rīsus vai salātus. Lēti un daudz var paēst Čainataunā. Tur restorānā mazs un apaļš ķīnietis absolūti nesaprotamā wannabe angļu valodā tev mēģinās paskaidrot kas ir garšīgi, kas nē un iedos ēdienkarti, kura sastāv no kādiem trim simtiem ēdienu. Porcijas būs gana lielas, lai pusi no tās vēl vestu uz mājām un ēstu vakariņās. Vai izsmērētu pa somu, kā notika manā gadījumā. Tomēr mūsu mīļākā virtuve bija amerikāņu nacionālā – mazās picas ēstuves, ko var atrast uz jebkuras ielas stūra. Neticu, ka jebkur citur pasaulē ir iespējams dabūt tik sasodīti garšīgu picas šķēli par 2 dolāriem, cik Ņujorkā. Turklāt, ja par šiem diviem dolāriem ir iespējams dabūt picu, kuras sastāvdaļa ir jau iepriekš pieminētais izsmalcinātais buržuju dārzenis brokolis. Pica mazajā ielu ēstuvītes noteikti ir Ņujorkas MUST-HAVE.

To-do and not-to-do lists

Nerakstīšu, cik ļoti forši un cik ļoti noteikti visiem ir jāuzbrauc Empairā un jānodzied Ališas un Jay – Z slavenais gabals, jāiziet cauri Centrālparkam, jāpārdozē un jānopozē Starbucks kafija, jāpāriet Bruklinas tiltu, jāapskata World Trade Center memoriālu, jāizgrūžas cauri aziātu tūristu pulkiem Times Square vai jāredz Brīvības statuju. Īpaši nerekomendēšu par katru cenu lauzties apskatīt statuju, jo tā ir diezgan lame un tikai nedaudz lielāka par suvenīru veikalos nopērkamajām. Tiešām, lol nau verc. Bet nau verc arī instagramā likt bildes ar saviem kaķiem, bet mēs to darām tik un tā. Tā kā neviena no šīm vietām nepaliks neapskatīta. Heads up arī par to, ka ejot uz Empire State building jums piesiesies vismaz pārdesmit džekiņi, kas mēģinās iestāstīt, ka biļeti lētāk ir nopirkt pie viņiem, nevis pie ieejas. Tās vairumā gadījumu ir muļķības, bet viņi māk ļoti labi tevi pārliecināt. Tāpat ir jācenšas izvairīties no cilvēkiem, kas uzsākt sarunu kādā no tūristu pārbāztajām vietām, izsakot komplimentus, jautājot no kurienes esi, un jebkā citādi cenšoties uzturēt sarunu. Trīs minūtes vēlāk tu nopirksi viņa diezgan briesmīgo R&B disku, jo negribēsi aizvainot disku rokā turošo Lil’ Lito, viņa smago darbu un vispār būt rasists. Nacionālā dabas muzeja apmeklējums nebūs gluži kā „Nakts muzejā”. Visticamāk, tas būs kā „Migrēna bērnudārzā”. Eksponātu izkārtojums neizprotams, visapkārt pilnīgā anarhijā skraida bērni, haoss un troksnis, turklāt dinozauri, meteorīti un mamuti nav tik iespaidīgi, cik varētu šķist. Kas attiecas uz citiem muzejiem – ja neesi liels muzeju fans, tad uz lielāko daļu muzeju neaiziesi tāpat, garo rindu dēļ.

Tiem, kuri uz Ņujorku brauc ļoti karstā laikā, iesaku vismaz pāris dienas paslinkot Coney Island pludmalē, nopeldēties okeānā, iedzert aukstu Coronu un apēst sulīgu mango. Pludmales „apdzīvotība” gan atgādina Majorus, tomēr šajā gadījumā tai ir savs šarms – priecīgi cilvēki ar maģīšiem, saulessargiem un džointiem visapkārt liks domāt, ka esi nokļuvis hipiju kūrortā. Apskati High Line garden. Tas ir parks, kas veidots uz vecām vilcienu sliedēm, aptuveni 4 km garumā. Vērts redzēt ir arī Flatiron ēku – šaurāko māju Ņujorkā, kā arī aizbraukt un izmežģīt kaklu, cenšoties saredzēt jaunā tirdzniecības centra „smaili”, aiziet uz Centrālparku vakarā, apsēsties un pavērot jāņtārpiņiem līdzīgos, spīdīgos kukainīšus, kuri atgādina mazas, lidojošas lampiņas, iziet ielās saulrietā un sagaidīt tumsu. Izpirkt tukšu Urban Outfitters. Aizbraukt uz Moto cafe Bruklinā. Lieliska atmosfēra un ļoti garšīgi. Iespējams, viena no manām mīļākajām atmiņām par ceļojumu.

Ņujorku nav vērts apskatīt, ja vēlies redzēt perfekcionismu, baudīt kultūru un jūsmināties par skaistiem objektiem vai kulturālajiem un glaunajiem iedzīvotājiem. Ņujorka ir nekārtīga, trokšņaina, haotiska, smacīga, reizēm bīstama un var izraisīt arī daudz negatīvu emociju. Un tas ir tas, kas šajā pilsētā piesaista – perfekta savā haosā un tipiska savā netipiskumā, bet vienmēr dzīvības pilna. Oriģinālais raksts lasāms http://ditapabrika.wordpress.com/2014/08/18/kur-viss-jau-zinams-nujorka/