Kā ceļoju Dolomītos
|
Lilia Limane
|
Dzidri zaļas puķu pilnas ielejas, tumšu egļu ieskautas nogāzes, virs kurām slejas balti pelēcīgas klintis, bet kaut kur augstu augstu nesaredzams vēl guļ sniegs, no kura izurdz strautiņš, kas no lejas izskatās kā maza taciņa pie klints, un nesas lejā, barojot leknos puķu palagus. Tādi var būt daudzi kalni, šoreiz –Dolomītalpi.
Kalni sniedz daudz iespēju pārbaudījumam, arī iespēju izvēlēties: vari mierīgi no rīta pusstundas laikā aizčāpot līdz pacēlājam, izbraukt dažus posmus, izbaudīt skatus un justies kā virsotnes iekarotājs, lai pēcpusdienā dzertu vīnu krodziņā. Bet vari arī nosvīdis kāpt līdz kādai pārejai, ik pa laikam padzeroties dzidro strauta ūdeni, lai nokāptu jau citā ielejā un pēc tam vēlu vakarā pārguris un sāpošām kājām ieveltos viesnīcā, lai rītā atkal uzņemtu startu uz citu pāreju. Manam gandarījumam vajadzīgs pašas spēku pārbaudījums, gan fizisks, gan garīgs, jo kāpjot kalnos un vispār viens ceļojot, attīsti garas spējas, mobilitāti, gūsti jaunu pieredzi.
Dolomītalpos var nokļūt no dažādām lidostām – Insbruka un Verona būtu tuvākās, taču no Rīgas pa tiešo bez Milānas var braukt uz Venēciju vai Minheni. Arī man bija doma turp ierasties Milānā vai Venēcijā, bet atpakaļ pa augsto un skaisto Alpu ceļu pāri Brennera pārejai -aizbraukt uz Minhenes lidostu. Tomēr mainīgā lidostu cenu politika, sezonas laikā sakāpinot tās, neļāva darīt kā vēlos, bet samierināties ar to,kā varu. Un tā ceļš no Bergamo lidostas uz Bolzano vilcienā ar pārsēšanos Brescia un Verona, pēc tam ar diviem vietējiem autobusiem Bolzano –Ortisei- Passo Gardena , kur Gardenas ielejā rezervēts hotelis,sākās rīta agrumā un noslēdzās ap četriem pēcpusdienā. Atpakaļ tāpat. Iepriekš izkalkulējot un saskaņojot vilcienus, kā arī braucot ne tikai reģionālajos, bet arī dārgākajos intercity vilcienos varētu tikt ātrāk. Man šāds laiks bija nepieciešams, ieskaitot nezinīša mīcīšanos, bet tagad jau ar lepnumu varu teikt, ka esmu Itālijas sabiedriskā transporta spečuks. Piemēram, iemācījos bez problēmām sapirkt biļetes automātos, un tā atpakaļceļam Bolzano nopirku visas trīs vilcienu biļetes līdz Bergamo, kas ļauj noķert nākamo vilcienu, ja tas atiet tikai pēc 5 min. Es tomēr laiku ceļā neskaitu par zaudētu, jo ekskursijai var pieskaitīt arī ainavas aiz loga. Aiz Veronas kalni sākas jau tūlīt un vērojami vairāk nekā divu stundu braucienā līdz Bolzano, jo vilciens ripo pa ieleju, tādēļ nevienā tunelī neiebrauc. Bet no Bolzano ar autobusu jau sākas īstie Dolomīti un tad tā vien kā apburts veries pa logu.
Viesnīciņa novietota kalna galā 2121 m v.j.l.tieši Passo Gardena (Gardenas pāreja), no kurienes atiet takas vairākos virzienos – gar kalnu nogāzēm pa ieleju uz priekšu un atpakaļ, vai arī šķērsojot kalnu grēdas uz abām pusēm un nokļūstot no Val Gardena jau citā ielejā vai ja vēlies, iekarojot kādu virsotni. Pēc garā ceļa pēcpusdienā pastaigājos tikai gar kalnu grēdām, pajūsmojot par hiacintēm, ķeizarkroņiem, margrietiņām, gaiļpiešiem un simtiem citu zināmu un nezināmu puķu. Kad staigāt bija apnicis, nolēmu nelīkumot atpakaļ pa taku, bet doties taisni pāri zālienam uz ceļu un viesnīcu, kas šķietami raudzījās pretī ar roku aizsniedzama. Un pārliecinājos, cik pamatoti ir šur tur taku malās izvietotie brīdinājuma uzraksti nepārvietoties ārpus marķētajām takām. Jo zāle izrādījās ne vien gandrīz neizbrienami gara un bieza, bet slēpa sevī tik daudz dūksnāju, tērču un grāvju, ka tikai novilkusi kurpes tiku tiem pāri un „īsajā” ceļā pārmocījusies, beidzot sasniedzu asfaltu, pa kuru vairoties no mašīnām jau pustumsā sasniedzu viesnīcu.
Viesnīciņā kalnu kartes sakarinātas gar sienām, bet lietošanai netika piedāvāti nekādi informatīvi materiāli. Turpat bija gan veikaliņš, kur varēja iegādāties kartes par sākot no 7 eur, bet tā kā biju par skopu šo naudu izdot, izvēlējos taku uz labu laimi uz Rifugio Puetz(rifugio-kalnu namiņš ar restorānu), kas sasniedzams pēc 2 h 40 min, kā vēstīja uzraksts uz ceļrāža. Taka drīz vien ielīkumoja akmeņainā zonā, nepriecējot ar zālājiem vai mežu. Saulīte sildīja, ļaužu uz takas ka biezs, pat pačurāt nebija iespējas. Tas liecināja, ka izvēle pareiza. Kāpiens nebija no vieglajiem un pavēra dažādus klinšu un akmeņu rakursus, kā arī apgājām mazu zaļu, dziļi ieplakā dusošu ezeriņu. Strautu un ūdenskrtitumu nebija, tā ka dzeramā ūdens papildinājumi bija dabūjami tikai galamērķī, ko izdevās sasniegt tikai pēc kādām četrām stundām, jo aprēķinot takās ejamo laiku, atpūtas un foto pauzes laikam nav ierēķinātas. Liela daļa kāpēju tālāk devās lejā pa nogāzi, kas veda uz Langental, kas arī bija prātīgi darīts, jo tā ir skaista ieleja. Bet es pagriezos uz Kolfusco. Tikko bija sasniegta Kolfusko, sāka arī līt. Tā tas turpinājās visas nākamās dienas – ja nelija divpadsmitos, tad lija divos, trijos vai četros, un tikai vienu dienu noturējās līdz astoņiem vakarā. Tā tas pie viņiem esot jau no aprīļa, bet ziemā bijis 7 metrus dziļš sniegs. Labums tāds, ka lietus parasti pēc dažām stundām mitējās, atstājot slapjas un slidenas takas. Pāris stundas garajā mājupceļā no Kolfusko no jauna uzradās graujošs pērkons , dimdinot varenās klintis un liekot sadzirdēt to grandiozo spēku, un zibeņi uz meža takas plaiksnījās tieši acu priekšā. Ierados mājās žļurkstošām kurpēm un pēc siltās dušas karināju žāvēties drēbes. Pat vakariņas negribējās.
Brokastis gan garšoja lieliski. Atklāju, ka kāpjot kalnos, brokastis vēlams saglabāt kā vienīgo ēdienreizi, jo ar piebāztu vēderu iešana grūta. Kad vienreiz pēcpusdienā apēdu picas gabaliņu, stāvumā pat piemetās vēdergraizes. Tādēļ pārsvarā centos pa dienu neēst neko vairāk par kādu augli vai šokolādes gabaliņu, bet vakaros iztikt ar ūdeni. Šķiet, pāris nedēļas šādā režīmā baudot dabas skaistumu, būtu nost varbūt pat savi 10 kg bez kādiem svara vērotājiem.
Nākošajā dienā pa egļu ieskautiem ielejas ceļiem devos uz tuvāko pilsētiņu Sella di Val Gardena. Neviena cilvēka un arī dzīvnieka, tikai melna vāverīte aizlocījās pa egles stumbru. Pilsētas pievārtē uzdūros tieši atpūtas centram, kur saplūduši vai visi iedzīvotāji ar bērniem un bez, lai izklaidētos, paēstu un dotos pastaigā pa Langental ieleju, kura te sākās. Pagāju arī es kādu gabalu, taču drīz sāka līņāt, tāpēc devos uz pilsētu, kur zem kāda restorāna nojumes pārlaidu lielo gāzienu. Tūrisma informācijas centrā tiku pie kalnu kartēm, nu varēšu staigāt pa takām, izprotot vietas ģeogrāfiju. Veikali piedāvāja gan ziemas sporta inventāru, gan vasaras modes preces, taču kārtīgu pārtikas veikalu neizdevās atrast, tāpēc apēdu picas gabalu un lēnā gaitā gar šalcošas upītes krastu devos uz viesnīcu pa citu ceļu. Šajā tāda kā plezīra dienā izdevās palikt gandrīz sausai, krājot spēkus nākamajai, kad biju iecerējusi pa grūtu Augsto Alpu taku šķērsot kalnu grēdu un apmēram 7 stundās sasniegt citu ieleju – Val di Fassa.
Rītā ar visu „omnia mea mecum porto” mugursomā jau 8.00 biju uz takas. Kājas slīdēja dubļos, bet sākoties akmeņiem, kļuva sausāks. Sāka spiest mugursomas siksnas, atcerējos slikto laika prognozi un pakļāvos vilinājumam, ka brauciens uz manu galamērķi – Passo Pardoi – autobusā būs skaists un ja turpināšu līkumot starp klintīm, tie skati paliks neredzēti. Tā sevi uzkurbulējusi, gļēvi griezos atpakaļ uz autobusu pieturu. Skati pa autobusa logu, arī iebraucot Alta Badia ielejā, neko būtiski jaunu priekšstatos par Dolomītu ielejām neienesa, arī sinoptiķu solītajam lietum par spīti aiz loga jautri spīdēja saulīte, tāpēc pēc vairāk kā stundas braukuma izkāpjot vēsajā un vējainajā Passo Pardoi, sāku pārdomāt,kuru maršrutu pieveikt vai arī doties kājām uz Kanaceju (Canazei), kur norunāta viesnīca. Taču šodien pa augstajiem kalniem staigāt nebija lemts. Meklējot taku uz Canacei, satiku jauku pārīti no Milānas. Kāpēc gan iet kājām, lai taču es piešķirot sev atpūtu un braucot ar viņiem automašīnā, līdz Kanacei esot 16 km un visapkārt mežs, nekādas takas tur nemaz neesot. Biju lasījusi, ka apmēram 5 km garai takai vajadzētu būt, tomēr ļāvos automašīnas vilinājumam un pēc neliela brīža jau izkāpu mežu ieskautā kalnu pilsētiņā. Baltās Dolomītu klintis gandrīz nebija saredzamas aiz augstajām eglēm, bet cauri pilsētiņai nomierinoši burbuļoja divas upītes. Arī namiem ne vainas, bet uz kāda staba uzraksts norādīja pat virzienu uz „Supermercado” – reta iespēja kalnu pilsētiņās! Tomēr supermerkado iekšā tā arī netiku – bija svētdiena, bet nākamajā dienā atgriezos no kalniem tieši veikala slēgšanas brīdī 19.20 (dīvains darbalaiks!), kad ļaudis ārā laida, bet iekšā ne. Nolēmu atzīmēt ērto ierašanos Canazei ar Vīnes šniceli kādā restorānā, jo biju iecerējusi pārbaudīt, vai tirolieši cep labas Vīnes šniceles. Degustācijas rezultāts neiepriecināja, šnicele bija plāna kā lielā pankūka un sausa, bet klāt tikai frī ar citrona šķēlīti un pētersīļu zariņu. Ja nebūtu paņemta arī vīna karafīte, būtu sāja sajūta, bet ar vīna palīdzību uzpravītā dūšā devos pastaigā gar upīti un priecājos par pirmajām zemenēm, ko Alpos ieraudzīju. Te nu atkal bija jāatceras padoms nenogriezties no takas, jo zemeņu dēļ gandrīz nošļūcu pa slapjo zāli no tikko lietus piemērcētās kraujas. Vīns galvā, zemeņu garša mutē, tikai nedaudz apdauzīts ceļgals, staltas egles, upīte, kas burbuļoja taisīdama vienu pēc otras ažūras kaskādes – skaisti. Un tad vēl ezeriņš vai dīķītis ar gulbjiem-ko vēl vajag pilnai romantikai? Tā līdz vakaram sevi atpūtinājusi nākamajai – ceļojuma grūtākai un arī skaistākajai dienai – devos uz privāto viesnīcu „Pieters”, kur biju noīrējusi smuku istabu un kur mani rīt gaidīs jaukā saimniece ar labām brokastīm un stāstīs, cik ļoti viņai patīk Rīga.
Bet man patīk Alpi, un nu jau gar otru upīti bez kaskādēm spirgtā rītā soļoju Albas virzienā, lai nokļūtu Dolomītu pašā sirdī Marmoladā. Senāk biju iedomājusies, ka Marmolada ir Dolomītu augstākā virsotne, bet izrādās- tas kalnu masīvs, kur slejas vairākas no augstākajām smailēm. Marmoladas pakājē guļ kalnu grēdu ieskauts Lago Fedaia (Fedela ezers) dzidri zilā krāsā, bet pa tā krastu tilts ved uz restorāniem un pacēlāju. No tāluma pacēlāju nevarēju saskatīt, un tikai klātpienākot sapratu,kāpēc. Tās te nebija vis ierastās kabīnes, bet mazi restoti groziņi – šūpulīši, apmēram 70 cm augsti, kuri slīd iekārti vadā un katrā stāv viens vai divi cilvēki. Nu, nē, šitādā es kāpt nevaru, apjukusi apsēdos uz soliņa un prātoju, kā lai piepilda ieceri tikt līdz ledājam, jo kāpt kājām pa visai sarežģīto nogāzi un pēc 3-4 stundu gājuma no Kanacejas nepavisam nepietika dūšas. Jo ilgāk raudzījos pacēlājā, jo drošāk ap sirdi kļuva. Pacēlājs gan virzījās čīkstēdams un drebēdams, bet neviens šūpulītis zemē negāzās, arī iekšā laidējs puisis apgalvoja, ka parikte esot droša. Tā beidzot paņēmu biļeti un ielēcu balkoniņā. Turpceļā neko daudz no ainavas neredzēju, jo skatījos lejup un prātoju, kāds būtu rezultāts, ja kristu un ar šausmām secināju – nē, aiz šitās kraujas vēl nav gala stacija, viņš vilksies gar to krauju, un tik lēni vilksies! Beidzot biju gan augšā, pie paša ledāja, apņēma tik laba sajūta, un saule jo spoža un rimts vēsums kā skaistā marta dienā. Apsēdos uz soliņa un pavēros apkārt. Skaistums neizsakām, uz kuru pusi vien acis griez! Uz virsotnēm, taisni uz priekšu, uz leju uz ezeriņu – visur kosmisks skaistums, kādu tomēr no lidmašīnas nemūžam neredzēsi. Cilvēki priecīgi mīcījās pa sniegu, bērni pikojās, citi iegriezās kafejnīcā, citi staigāja pa baltajiem kā krīts klinšainajiem laukumiņiem un nogāzītēm, bet stiprie un drosmīgie vīri un sievas pāri ledājam devās uz pāreju, lai nokļūtu Kortīnas ielejā. Es pēc laiciņa laidos lejā, baiļu vairs nekādu, sejā smaids, sveiciens pretimbraucošajam, skatieni tālumā un nožēla, ka lejā jau- tik ātri!
No Marmoladas nolēmu paņemt vēl vienu taku Passo Pardoi virzienā un neaizsniedzot to, pagriezties uz Canazei. Kāpiens bija diezgan grūts, bet ļoti skaits, skati gandrīz līdzvērtīgi tiem, kas redzami no Marmolada ledāja pakājes. Nedienas sākās tur, kur taka sadalījās – uz Passo Pardoi aizgāja normāla taka, bet uz Canazei – dievs pasarg, cik sarežģīti atrast un pārvarēt šķietami īso ceļu. Norāžu un marķējuma gandrīz trūka, nezinu, vai nopēros mežā nost no īstās takas, bet neilgi pirms Canazei tiku uz tādas kā melnās trases, kas laikam bija domāta īpaši ekstrēmiem BMX braucējiem, ar tiltiņiem, no kuriem jālec. Un arī lietus ar pērkonu tuvojās dimdēdams, padarot atmosfēru mežā taisni baisu. Biju tik laimīga, ka beidzot tiku Canazei sveika vesela! Tā nu nezinu, vai tos pāris kilometrus no Pecol uz Canazei var aiziet pa normālu taku!
Tās tad arī bija pēdējās ceļojuma nedienas. Nākamajā rītā jau atkal kāpu autobusā, lai pēc pāris stundām Bolzano pieēstos saldējumu, izstaigātos pa upes krastu gar vīnogu laukiem līdz pilij, un tikai ap pusnakti būtu Bergamo lidostā, kur sēdēšu internetā, gaidot agro Rīgas reisu. Un tagad jau atkal kalni iztēlē, fotogrāfijās. Tik ilgi gaidīts ceļojums, tik ātri beidzas, lai sāktos jauns sapnis par nākamo kalnu pārgājienu.
