Aglonas grēkceļojuma piezīmes - noslēgums, kas reizē ir sākums...
|
Līga Izabella Irbe
|
2014.gada 14.augusts - svētki iet vaļā. Cilvēki brauc un brauc- visur veidojas rindas, pie altāra ikonas, svētavota, WC, vienīgi uz grēku sūdzēšanu to vēl nav :) . Pirms dienas Mises bija svētceļotāju grupu prezentācjas un, ja neskanētu vārdi Dievs un Jēzus, Jums šķistu, ka esat superīgā jaunatnes festivālā, kur jaunieši likuši lietā visu izdomu, lai labāk parādītu svētceļojuma laikā piedzīvoto. Dziesmas, dzeja, stāsti, sausi fakti, utt. Dziesmas gan radio Lāgas stilā, gan dzejoļi 19.gadsimta stilā. Hm, katoļu Baznīca - vecmodīga un kokaina?! Ne šajā brīdī! Bīskapi un kardināls aplaudē, smejas un dažai izcilai prezentācijai pat sāk dziedāt līdzi, kā, lai noturas pretī Valmieras orģinālajam repa gabalam [piedziedājums- jā, hm, aha, aha!]. Un tas viss iet vaļā Aglonas Bazilikā :) ! Tā katoļu Baznīcas puse, kas līdz šim mirklim man bija nezināma. Secinājums - Aglona noteikti ne vienam vien cilvēkam dod iedrošinājumu, ka būt kristietim nav vecmodīgi, jo, lai kādai paaudzei Tu nepiederētu, Tu redzēsi un satiksi savas paaudzes pārstāvjus. Ir cilvēki, kas tieši te vai svētceļojuma laikā nolemj kristīties un tiek arī nokristīti.
Par mīļo tirgu - viss notiek :) , nauda plūst, iepirkumu maisiņi cilvēkiem briest. Vienīgi fonā neskan jaunāko latviešu vai ārzemju autoru hīti, bet Bazilikas piedāvājums - Sv. Mise, vesperes vai citi dziedājumi.
Par cilvēkiem. Ir jautri brīžī. Jau minētajā Misē Bazilikā ienāk arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un kardināls. Abi apsēžas. Man aiz muguras viena meitene prasa otrai: "Kas ir tas vecākais? Jānis Pāvils II? Ieradies". Otra tā domīgi: "Nezinu, man liekas, ka viņš taču nomira". Neizturēju - pagriezos un pateicu, ka tas tikai kardināls Pujāts :) un Jāni Pāvilu II var negaidīt. Bazilikas WC pēc apmeklējuma dāvina kāda ārzemu bīskapa dzīvesstāstu un foto, lūk, evanģelizācija, no kuras atkal nevar izvairīties, jo uz WC takš gribas :) [ok, tas notika tikai vienā WC- būsim objektīvi].
Tā pienāca 14.augusta vakars, debesis noskaidrojās, zāle pažuva un varēja ļauties bērnības priekam, proti, mesties zemē un smagajos gubu mākoņos virs Bazilikas censties sazīmēt dažādas zīmes.
14.augusta vakars - Krusta ceļš veltīts Ukrainai. Bīskaps Bulis runā trāpīgi un emocionāli, fakti griež prātā un miesā burtiski kā ar trulu nazi. Baltās izgaismotās Bazilikas un tumšo debesu fonā tas viss šķiet vēl baisāk un neizbēgamāk. Bezspēcības sajūta. Cilvēku jūra ar svecēm. Tā gribētos noticēt, ka vēsture neatkārtojas, taču tas viss notiek tepat līdzās, tepat ir Ukraina, tepat Krievija. Krusta ceļš - Ukrainas sāpju ceļš ar krustu, kuru Eiropa atsakās palīdzēt nest.
Nakts Sv. Mise aizstumj nospiestības sajūtu, jo tajā piedalās suitu dziedātāji ar visu slaveno Ē-Ē-Ē. Tā ir vēl viena lieta, kas, manuprāt, ir tā vērta, lai kaut reizi dzirdētu dzīvajā un tieši Aglonā. Nakts piķa debesīs no baltās Bazilikas skanošie Alelluja ar suitisko Ē-Ē-Ē patiesi ir kaut kas neaprakstāmi jancīgi skaists. Tā nav tikai liturģija; tā ir mūsu novadu sadziedāšanās - saplūšana. Pilnīgs ommmm.
14.augustā ieradās materiāltehniskais atbalsts un tieku pie glaunāka guļamā, siltām zeķēm un vakariņām! Paldies!
15.augusts - svētku noslēguma diena. Ierodas Solvita, Straujuma un prezidents ar apsargu bariem. Pat no helikoptera nosēšanās laukuma 500m līdz Bazilikai tie jāved ar ekskortu īū-īū-īū pavadībā. Phē. Nožēlojami redzēt politiķus, kuri joprojām izmanto būšanu šeit tikai, lai pazīmētos tautai - sak, es arī ar Jums. Viens pat kā tāds medību suns veic tādu kā apli vērtēšanas ringā. Fui un fui. Stīvie politiķi izvietotajās tribīnēs izskatās pēc izzagtām vaska figūrām no Tiso muzeja, kas atdzīvojas tikai tad, kad arhibīskaps ierodas paspiest miera sveicienam rokas.
Un tad jau sākas kopējais skrējiens uz mājām. Kurš pirmais uz savu auto un prom no svētkiem.
Šo to Jums uzrakstīju, cik raibs bija mans stāsts, tik raibi ir šie - Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā. Pašu galveno nerakstīju, jo pārdzīvojumus nevar aprakstīt, pierakstīt vai no kaut kā norakstīt. Tie paliek mūsos un turpina dzīvot ar vai bez mūsu gribas kā vējā palaista spalva savu dzīvi. Var visam ticēt, var par visu smieties, var sašust un pelt, bet tikai tad, ja kaut vienu gadu esi te bijis, piedzīvojis un sajutis to raibumu bez kura nav iedomājama Latgale un patiesībā arī visa mūsu Latvija!
Lai noslēguma vārdi manis rakstītajam ir tie paši, ar ko beidzās svētki - Dievs, svētī Latviju!