Kā es gandrīz tiku pie 2000 kamieļu liela ganāmpulka...

  • 13 min lasīšanai
  • 135 foto
Tieši tik daudz kāds Fesas tirgotājs man piesolīja par manu meitu. Apspriedāmies un izlēmām, ka tomēr par maz. „Darījums” izpalika. Bet viss sākās ar to, ka es uzaicināju abas māsas doties kopīgā manis izsapņotā ceļojumā pa Marokas karaļvalsti. Kamēr tika apspriests maršruts un iespējas par cik un kādā veidā apceļot Maroku, gluži nemanot braucēju pulciņš izauga no trīs līdz septiņiem. Gala beigās aizbraucām seši (gluži kā „mazie bundzenieki”). Tika izstudēta vesela virkne interneta saišu, ceļotāju forumi (liels paldies arī Draugiem.lv ceļotājiem) un iegādāts Lonely Planet ceļvedis. Īsa „ekspotīcijas” bilance Ceļojuma laiks – šī gada 1-15.oktobris (13 dienas Marokā, 2 dienas turp-atpakaļ ceļam) Izmantotās aviolīnijas – Ryanair no Rīgas caur Frankfurti (Hahn) - turpceļā līdz Marakešai, atpakaļ no Fesas, rezervējām četrus mēnešus iepriekš – visu lidojumu izmaksas vienam braucējam – 127 lati Maršruts – 4 dienas Marakeša, 2 dienas Atlasa kalni ar nelielu ielūkošanos Ourzazetā, Draa ielejā, Zagorā, 4 dienas Essueirā, 3 dienas Fesā (plānos bija ieskriet” arī Kasablankā, bet dzīves īstenība ieviesa savas korekcijas – tātad ir iemesls aizbraukt vēl) Pārvietošanās līdzekļi – satiksmes autobuss, vilciens, taksis, džips (kalnos, tuksnesī) Naktsmītnes – Marakešā un Essueirā riadas, Fesā – LP ieteiktā 3*viesnīca (visas vid. 40 eiro par 2-viet.numuriņu ar brokastīm), Zagorā – nakts tuksneša apmetnē Laika apstākļi – vidēji 30-35 grādi, Essueirā ap 26, ūdens okeānā ap 20 (visnotaļ pieņemams mums ziemeļniekiem) Emociju ir tik daudz un kontrastiem bagātas, ka ļoti grūti tās aprakstīt īsā ceļojuma anotācijā, jo gribas pastāstīt vēl šo un noteikti arī to un to.... Tādēļ mēģināšu tikai ieskicēt spilgtākos iespaidus. Par medinām „Ak dievs, mēs dzīvē no šitā labirinta laukā netiksim!!!” šāda doma mums visiem gandrīz vienlaicīgi ienāca prātā brīdī, kad Marakešas taksists, atstājis savu palietoto petit taxi lielākā ielā, mūs pa medinas līkloču šaurajām šķērsieliņām veda uz aizrunāto riadu. Jo izrādās vienīgais transports, kas te var izspraukties ir mopēds (lielākā daļa no tiem stipri atgādināja mūsu veco Rīga-12), velosipēds vai ēzelītis. Pirmajā iespaidā ieliņu izvietojums šķiet haotisks, nesaprotams, turklāt vēl tikko savās dienas gaitās sākuši rosīties medinas iedzīvotāji – ir troksnis, karstums, daudz ļautiņu – tāds riktīgs burziņš!! Un tam pa vidu mēs zosu gājienā aiz šoferīša – tikko taisnā ceļā no lidostas plati ieplestām acīm un noģērbušies atbilstoši Eiropas laika apstākļiem. Liekas, ka esam šķērsojuši neskaitāmas ieliņas, izgājuši cauri vairākiem kvartāliem, apgājuši nezin cik „tupikus”, kamēr nonākam līdz mūsu riadai. Un tikai vēlāk, kad esam atjēgušies no pirmajiem iespaidiem un pāris reižu izstaigājuši „iezīmēto” maršrutu – saprotam, ka bailēm tomēr ir lielas acis – jo izrādās tuvākā lielākā medinas „maģistrāle” ir pavisam vienkārši un ātri sasniedzama - galvenais, izdzirdot aiz muguras taurējam mopēdu signālus, jāpaspēj laikus pieplakt pie ēkas sienas, turklāt vēl pamanoties neuzkāpt virsū vienam no neskaitāmajiem medinas kaķiem. Jau pēc pāris dienām Marakešas medinā lielos vilcienos orientējamies tīri labi, piepalīdzot LP un Marokā izdotai kartei, ko jau Latvijā mums laipni iedeva viens Marokas apceļotājs. Galvenais – brīdī, kad kāds no Jaunajā pilsētā nofraktētajiem petit takšiem ir izsēdinājis tevi norunātajā galapunktā medinā un tu saproti, ka tas tomēr pilnīgi noteikti nav tevis nosauktais mērķis – nestresot un noorientēties, mēģinot iestāstīt garāmgājējiem norādīt kartē atrašanās vietu. Vietējie ir ļoti atsaucīgi, bet diemžēl kartē orientējas slikti, lai neteiktu, ka neorientējas vispār, un dievs vien zina ar kādu „trešo aci” viņi redz īsto ceļu. Bet arī no šādām situācijām mēs tikām laukā, un pēc nelielas maldīšanās, atrodot riktīgo vietu, nu jau ar smaidu uz lūpām atceramies mūsu satrauktos prātus un takša šoferītim veltītos epitetus. Medinas ir tik ļoti līdzīgas un tai pat laikā tik ļoti atšķirīgas. Līdzīgas tāpēc, ka tās ir pilsētas vecākā daļa, visas apjoztas lieliem mūriem. Bet ar to arī līdzības beidzas – aiz mūriem atklājas katrai pilsētai sava īpašā aura. Nu kā var salīdzināt Marakešas, Essueiras un Fesas medinas – katrai no tām ir sava īpašā „garša”. Marakešas medina – laikam vispopulārākā ceļotāju vidū, ņigu ņegu šeit tusējas kopā visraibākā publika - gan vietējie, gan iebraucēji. Šķiet arī vistrokšņainākā no visām, ar visneatlaidīgākajiem tirgotājiem, ar viskrāšņākajām pilīm un, protams, ar vislielāko ēdnīcu zem klajas debess. Es neuzskaitīšu visus ievērības cienīgos šīs medinas apskates objektus. Man īpaši kolorīts likās rajons ap Bahijas un El-Badi pilīm un kvartāli netālu no medinas vārtiem Bab Doukkala. Par Djema al Fena laukumu bija tik daudz lasīts un skatīts, ka, redzot to „dzīvajā”, bija neliela vilšanās sajūta – šķiet gaidīju, kaut ko vairāk. Laikam „vissulīgāk” Marakešas medinu raksturo V.Čērčila teiktais – „Ja jums ir tikai viena diena Marokā, pavadiet to Marakešā”. Essueiras medina – apbrīnojami gaiša – sava balti zilā krāsojuma dēļ, ļoti viegli izprotama, laikam tādēļ, ka vismazākā no redzētajām un arī tādēļ, ka ieliņu izkārtojums šķita ļoti sakarīgs. No vietējiem mēs šeit izjutām ļoti uzmanīgu, varētu teikt pat ar patiesas intereses pilnu attieksmi. Tirgotāji nemetas virsū pēc pirmā tevis vērstā skata uz pārdošanai izlikto preci. Aplūko – patīk – sāc kaulēties, nepatīk – ej tālāk īpaši neviens tev pakaļ neskries un nepierunās. Protams, nevar nepieminēt mākslas galerijas – to Essueirā ir uz katra soļa. Kaut kur tiku lasījusi, ka šeit mākslas salonu un saloniņi ir vairāk nekā pārējā Marokas teritorijā kopā ņemot. Medina Fesā – vislielākā no visām (un ne tikai Marokā, bet visā arābu pasaulē). Vienīgā pilsēta, kur mūsu naktsmājas neatradās medinā. Šeit mēs pēc LP ieteikuma izlēmām ņemt gidu, kuru nofraktējām turpat pie centrālajiem vārtiem – pareizāk gan būtu teikt – gids, večuks ap 65 gadi, nofraktēja mūs, tikko izkāpušus no petit taxi. Par 6 stundas ilgu izvadāšanu pa medinas ieliņām, iekļaujot visas obligātās un ne tik obligātās apskates vietas, Mohameds paprasīja kopā 250 dirhamus (ap 15 lati, dalot uz seši, uzskatījām, ka ļoti pieņemama cena). Un nevīlāmies ne mirkli, jo varēja pilnībā atslābinoties ļauties plūdumam – kur Mūs Mohameds veda, tur gājām – un redzējām mēs, man šķiet, pietiekami daudz, tikām vesti pa tādām līkloču ieliņām, kur nemūžam nebūtu iedrošinājušies iet. Šī medina pārsteidza ar savu krāsainību, medresēm un mošejām (ne velti Fesa ir Marokas reliģiskais centrs), ar iespēju redzēt, kā amatnieku darbnīciņās top visdažādākās lietiņas – kā jauns vīrietis izšuj smalku rakstiņu uz līgavas kāzu tērpa, kā padzīvojis metāla apstrādātājs (kurš ilgu gadu darba rezultāta zaudējis redzi vienai acij) kaļ sarežģītu ornamentu uz metāla šķīvja, kā jauneklis, skaists kā persiešu princis, apstrādā koku, no kura vēlāk tiks izgatavots krāšņs baldahīns, un protams, ādu ģērētāji vienā no Fesas medinas galvenajām „atrakcijām”. Tā arī netiku skaidrībā – kura no medinām man patika vislabāk, secinājums – visas redzētās medinas sniedza apbrīnojami vērtīgas mācību stundas ģeogrāfijā, vēsturē, mājturībā, matemātikā, valodniecībā un, protams, savstarpējo attiecību psiholoģijā. Pa Atlasa kalniem un tuksnesi Pierunāju savus ceļabiedrus doties divu dienu izbraucienā no Marakešas pāri Atlasa kalniem līdz Zagorai, pa ceļam ielūkojoties Ourzazetā, šķērsojot Draa ieleju un nakšņojot tuksnesī berberu teltīs. Izvēlējāmies nelielu tūrisma kantorīti Sahara Expedition, kuru ieteica arī kāds draugiem.lv ceļotājs (kantoris atrodas uz Rue Ben Marine un Avenue el Mouhodine stūra blakus Djema el Fena laukumam). Cena par divu dienu braucienu (transports-džips ar šoferi, 2 ēdienreizes – vakariņas un brokastis, nakšņošana teltīs) no cilvēka 650 dirhami (ap 40 latu). Uz mūsu jautājumu, kā mēs ieskaidrosim šoferim, ka mēs esam tie īstie, kas samaksājuši par braucienu, kantora darbiniece izplēš no mistiskas kladītes ceturtdaļu lapas, uzraksta dažus vārdus arābiski un kopējo samaksāto summu (labi, ka mēs arī rakstām arābu cipariem -sapratām) un ar smaidu izsniedz šo dīvaino „maksājumu kvīti”. Tā kā mēs jau Marokā bijām ne pirmo dienu, tad lieki par to nesatraucāmies – noformēt naudas lietas šādā veidā laikam ir ierasts. Precīzi 7.00 no rīta, kā piekodināts, esam pie kantora durvīm un izrādās neesam vienīgie – jau pulcējas pāris japāņu, vairāki franču studenti, neiztrūkstošie briti. Vieni braukšot tāpat kā mēs 2 dienu, citi - 3 un 4 dienu braucienā. Kā jau ierasts, arī te viss notiek lēnām un nesteidzīgi – tikai ap pusastoņiem parādās busiņi – viens no tiem klasiskā stila džipiņš ar ļoti kolorītu šoferīti. „Es gribu braukt ar šito!” – paģēr Kitija. Laikam jau tāda bija Allaha griba, jo Ibrahims (tā izrādās sauca šoferīti) uzjautā, kurš no gaidītājiem dodas 2 dienu izbraucienā un no trim grupiņām tieši mūsējo aicina sev līdzi. Ibrahims ir jautrs, miedz visiem ar aci, palīdz sakravāt mūsu mugursomas. Salīdzinājumā ar citiem marokāņiem runā angliski puslīdz saprotami. Kā vēlāk sarunās noskaidrojas, Ibrahims ir berbers – tādēļ ar lielu prieku ikreiz braucot šo maršrutu, un ceļā ne vien reiz bijām liecinieki tam, ar kādu cieņu un mīlestību viņš apsveicinājās ar satiktajiem tautiešiem (arī tādiem, kurus saticis pirmo reizi). Ceļš ved pāri Atlasa kalniem – tas ir fantastiski skaists, ko grūti aprakstīt piemērotos vārdos. Serpentīns, kas ved cauri kalniem, brīžiem liek novērst skatu no loga, un brīdī, kad Ibrahims pa mobilo tālruni runājot sāk aktīvi žestikulēt ar abām rokām, atraujot tās no stūres, kļūst pavisam neomulīgi – tas tā maigi sakot. Bet arī tas pieder pie lietas. Izrādās Draa ieleja ir viena no galvenajām hennas audzētavām Marokā. Milzīgajās dateļpalmu birzīs starp palmām ir nelieli zaļgani krūmiņi, ko sākumā noturam par kaut kādām garšvielām – kā skaidro Ibrahims, tā ir henna. Vēlāk, Essueirā, mēs hennu brīnišķīgu zīmējumu veidā izmēģinājām arī uz savas ādas! Ourzazetā esam ap pusdienas laiku, atvelkam elpu, paēdam pusdienas, nobaudot vienu no gardākajiem tažiniem, kas šeit ēsts. Ir pats dienas vidus un saule cepina nežēlīgi, bet tomēr saņemamies un ejam skatīt medinu. Pie ieejas tajā „piesitas” vietējais gids – prasa par visiem kopā 70 dirhamus (ap 4 lati) – saules nogurdināti, mēs piekrītam – lai ved! Onkulis ap gadiem 60-70 ar dažiem zobiem mutē, kā rezultātā viņa trūcīgā angļu valoda kļūst pavisam grūti saprotama, bet no stāstītā galveno apjaušam – nu kolorīti! Kazbahs „uzrunāja” – laikā, kad saule zenītā un karstums ap 40 grādiem, līkumojām pa šaurajām ieliņām – ēkas pārsvarā apmestas ar baltu kaļķi. Jūtama Sahāra elpa – iedzīvotāji šeit daudz tumšāku ādas krāsu un atšķirīgākiem sejas pantiem. Mēs tiekam vesti līku ločiem – reizēm ir tik labi ļauties atslābumam – nav jāiespringst lūkojoties kartēs. Interesanti – bet šajā medinā ir pat savs ebreju muzejs – ļoti kolorīts onkulis mums izrāda dažādas relikvijas, sākot ar Dāvida zvaigznes atveidojumu mālā, metālā, stiklā un beidzot ar tepiķiem, kuros berberu raksti mijas ar jūdu simboliku. Onkulis ir no tiem, kuriem ir neviltota interese par mums un mūsu zemi. Lūdz iedāvināt kādu suvenīru no Latvijas, un mums ar nožēlu jāatceras, ka tas viss mums ir palicis Marakešas riadā. Pēc Ourzazetas ceļš ved uz Zagoru, kur no jestrā Ibrahima stafeti pārņem berberi. Katrs tiekam pie sava kamieļa (manējam viena auss pagalam sadīrāta – nez kurš un kādos apstākļos to apskādējis?). Lēnām zosu, tas ir, kamieļu gājienā virzamies iekšā tuksnesī, stundas gājiens ir pārbaudījums ne tikai manai, bet vēl daža laba pēcpusei. Pa ceļam mūs lenc bērneļi, diņģēdami ko nebūt. Jolanta dāļā pildspalvas (sarkastiski piebilstot, ka diez vai viņi zina ko ar tādām darīt – par šerpu, man šķiet), Māris savas bikšu kabatās lūko pēc končām. Izskatās, ka arī šeit ir savi likumi un tiek ievērotas nospraustās robežas – vienu bērnu bariņu nomaina cits, pie kam dažs labs aizkavējoties cita „ietekmes sfērā” dabū trūkties. Saulrietu diemžēl pilnībā nevaram izbaudīt – pamalē uzradušies mākoņi daļēji aizsedz krāšņo skatu. Jau melnā tumsā ierodamies apmetnē, kura sastāv no trim lielām teltenēm, vienā no tām nakšņosim mēs, otrā pieci britu jaunekļi un meitene japāniete. Viens no vietējiem „iedala” mums telti un izrāda guļvietas – lielus matračus un vesela kaudze ar kamieļvilnas segām. Telts paredzēta gulēšanai kādiem 20 cilvēkiem, tā kā mēs seši jūtamies ērti plašajos „apartamentos”. Vienīgais gaismas avots – pārnēsājams gāzes baloniņš ar degli, kas vēlāk kalpo kā gaismeklis arī mūs vakariņu galdam ārpus telts. Labierīcību – nekādu!! Bet bijām jau informēti, ka var izmantot visu plašo apkaimi nezin cik km rādiusā. Nu ko, atgriežamies pagātnē. Kamēr iekārtojam savas guļvietas, ārā pie telts rosās berberu zēns un izripina vairākus kilimus un improvizētu galdu, pie kura ēdīsim vakariņas. Tiek uzriktēts „welcomdrinks” jeb berberu viskijs jeb latviski – ļoti salda piparmētru tēja. Apsēžamies, skatamies – briti pie savas telts arī rosās – nodomājam, interesanti, bet šeit viņi uzvedas tik neierasti klusi – laikam nakts, tuksnesis un attālums no apdzīvotām liek „pierauties”. Pie mums apsēžas berberu zēns, mēģinām „vest saviesīgas sarunas”, bet puisis diemžēl runā tikai vienā, savā arābu/berberu mēlē. Pēc laiciņa tiek atnestas vakariņas – milzīgs kūpošs un brīnumaini smaržojošs tažins – protams, kā arī citviet pa sešiem to milzīgo bļodu pievārēt nevaram. Vakariņu laikā uzrodas kaķi un suņi, kuriem arī tiek pa kādam gabalam no tažina gaļas. Vakars ir ļoti silts (ne vēsts no tuksneša vēsās nakts elpas, ko solīja), zvaigznes un mēnesi pie debesīm nedaudz aizsedz mākoņi, bet vienalga jūt, cik debesis ir zemu – tikpat kā ar roku aizsniedzamas. Laiski atguļamies tepiķos un vērojam, kā ierodas trīs berberu jaunekļi un sāk gnou mīzikas improvizācijas uz bungām, tai skaitā, arī uz tukšām benzīnkannām. Mūsu pulciņam pievienojas otras telts iemītnieki un kādu pusstundu ļaujamies mūzikas spēles valdzinājumam. Ir mazliet sirreālas, netveramas sajūtas – bet viennozīmīgi pozitīvas! Nakti pārlaižam mierīgi, esam izgulējušies, teltī pat kļūs par karstu, pret rītu ieraugu, ka briti „satāfelējušies” rindiņā ārpus telts. Rīta gaismiņā sākam rosīties, lai ieraudzītu tuksnesi īsi pirms saullēkta. Apbruņojušies ar fotoaparātiem neliela suņuka pavadībā klīstam pa kāpām un ķeram vienu kadru pēc otra. Pēc kāda laiciņa tiekam saukti brokastīs un drīz jau arī riktējamies atpakaļceļam. Es un vēl viens ceļabiedrs esam izlēmuši, ka ceļā dosimies kājām, jo diemžēl gribēšana jau bija sēsties kamieļa mugurā, bet varēšanas nebija. Tā nu ašā solī dodamies nopakaļus karavānai, iešana ir viegla, tik šoreiz tuksneša bērnu „uzlidojumus” izjūtam vēl jo tiešāk – puišeļi un meitenītes bariem mūs, tik viegli iegūstamu laupījumu – apsēduši ne pa jokam. Bet mēs tālredzīgi atstājuši savu mantību kamieļa mugurā un apbruņojušies tikai ar fotoaparātiem mēģinām atkauties un iestāstīt viņiem, ka jau vakar jau tikām atdevuši visu, kas dodams. Noliktajā vietā mūs atkal „pārķer” Ibrahims, salādē mūs un mugursomas džipiņā un dodamies atpakaļceļā uz Marakešu. Ceļš garš, ir diezgan karsti, Ibrahims ir jautrs, stāsta dažādus jautrus atgadījumus iz savas pieredzes, vadājot tūristus. Ik pa brīdim piestājam, lai apskatītu un iemūžinātu kārtējo skaisto ainavu, pusdienas paēdam pavisam mazā kalnu ciematiņā. Vakarā ap sešiem Marakešā tiekam izsēdināti pie tūrisma kantora. Esam ļoti noguruši, bet vienojamie kopīgā secinājumā, ka brauciens bija tā vērts. Par Marokas gastronomiskajā baudām Tažins, kuskuss, falafela, harira, pastilja, humoss, šiš-kebab – šo marokāņu pavārmākslas brīnumu uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Uzskatu par pilnīgi neatņemamu jebkura ceļojuma sastāvdaļu - vietējās virtuves gara darbu izgaršošanu. Jau pirms brauciena, lasot info par marokāņiem raksturīgajiem ēdieniem, tika sastādīts „obligātais minimums”, kas jānoprovē. Viens no īpašākajiem piedzīvojumiem bija pastiljas jeb baložu pīrāga nobaudīšana. Vispirms jau vajadzēja sameklēt vietu, kur to izdarīt, jo izrādās ne katrā ēstuvītē to gatavo, par cik pastiljas tāpat kā kuskusa pagatavošana ir ļoti darba un laika ietilpīgs process. Ēdām mēs šo marokāņu virtuves brīnumu Essueirā, nelielā medinas kafejnīcā, kur pat bija arī tā variācijas gan sāļā, gan saldā versijā. Dzīvē tas ir paliels kārtainās mīklas pīrāgs ar baložu (vistas) gaļas un mandeļu pildījumu, pīrāgs ir pārkaisīts ar pūdercukuru un kanēli – nu kombinācija sākotnēji šķiet tāda dīvaina. Daļa no mūsu kompānijas diezgan rezervēti izturējās pret manu vēlmi pasūtīt šo meistarstiķi, bet nu ļāvās pierunāties. „Jā, interesanti...” – parasti šos vārdus saka par ēdienu tad, kad īsti nav skaidrs, vai tas garšo vai tomēr nē. Tā arī bija mūsu gadījumā - puse no mums ar to arī aprobežojās – tas ir nobaudīja pa mazam kumosiņam un palika pie domām, ka gaļa ar cukuru un kanēli nu nekādi nav savienojama. Otrā puse, kurā ietilpu arī es, bija sajūsmā par šo ēdienu. Varu ieteikt nākamajiem pastiljas baudītājiem – sākumam pasūtiet vienu porciju - mums uz sešiem bija pilnīgi gana (jau bijām nobaudījuši marokāņu salātus un veļ šādas tādas uzkodas) – mūsu gadījumā pīrāgs bija neliela pusdienu šķīvja lielumā un pilnīgi pietika gan nobaudīšanai, gan ņemot vērā to, ka dažam labam tas negāja pie sirds – daļa no pastiljas tika iesaiņota līdzi paciņā, kas vakarā tika notiesāta riadas terasē baudot mūsu sarūpētās vakariņas. Otra marokāņu virtuves „zvaigzne”, par kuru vēlētos padalīties pieredzētajā, ir kuskuss. Autentiska kuskusa gatavošanai aiziet vismaz 4-5 stundas - tikai tad tas sasniedz savas garšas augstākās virsotnes. Pirmais kuskuss, ko ēdām Marakešā pirmajā vakarā Djema el Fena laukumā, lika mums vilties – ēdiens bija vēss, pavisam parastu garšu un nu nepavisam tāds, kādam pēc nostāstiem vajadzētu būt. Toties Essueirā mums palaimējās - dabūjām fantastiskāko kuskusu, gatavotu īpaši mums. Dienu pirms aizbraukšanas mūsu riadas saimniece piedāvāja vakariņām pagatavot kuskusu – no speciāli audzētām vistiņām un pašās „ripinātiem” kuskusa putraimiņiem. Neskatoties uz to, ka mēs pašu sarūpētas vakariņas praktiski vienmēr ēdām riadā, izlēmām, ka šoreiz tādā veidā šiki atvadītos no šīs okeāna pilsētiņas. Nosauktā cena likās diezgan augsta 100 dirhami (6 lati) par porciju. Pēc pieredzes jau zinot, cik lielas ir tažīnu porcijas – pasūtījām trīs porcijas uz visiem. Vakarpusē, ienākot pa riadas durvīm, mūs pārsteidza fantastiski aromātiska un garda smaržu buķete. „Ak, tu kungs un tētīt, es taču nevarēšu tos astoņus sagaidīt!!!! Varbūt palūgt servēt ātrāk to vakariņu galdu? Šitā taču ir tautas spīdzināšana”. Saimniece Aiša mūs aicina pie riadas pagalmā klāta galda, kur sveču gaismā laistās izvietotie trauki un „darba rīki” trīs personām!!!!! Acīmredzot ļoti vājo angļu valodas zināšanu dēļ (patiesības labad sākot bez tām) saimniece nav sapratusi, ka mēs tās trīs porcijas pasūtījām uz sešiem. Mēs neko, apsēžamies visi un ar nepacietību gaidām, kas nu tagad sekos. Saimniece ieraugot pie galda sēžam divreiz lielāku pulciņu, nekā tika pieteikts, nedaudz apmulst, bet pēc mirkļa parādās ar papildus traukiem – viss kārtībā – uzsmaida! Vēl pēc dažām minūtēm mums arvien spēcīgāk izjūtām brīnumainā ēdiena smaržu – kuskuss tiek nests – cik labi, ka providence mūs nolika uz „īstā ceļa” – šķīvis ar kuskusu 3 personām bija apmēram nelielas vašbļodas izmērā. To ieraugot mēs visi novaidamies – mēs taču to nenotiesāsim!!! (jāsaka, ka tā arī bija, vismaz trešdaļa palika neskarta un ne jau tādēļ, ka nebija gardi, vienkārši vietas vēderā ir tieši tik daudz cik tās ir). Kuskusa graudiņi katrs par sevi, irdeni, nesaķepuši, pāri tiem sautētas saknes un uz šī kalna virsū „uzsēdināta” vesela šmorēta vista. Klāt trauciņi ar trīs dažādām mērcītēm. Pateikt, ka bija ļoti garšīgi, būtu pateikt neko – vārdos nav izstāstāms!!! Varētu vēl stāstīt par ņammīgajiem virtuļiem, kurus ver uz striķa, kā mēs veram baranciņas, par ramadana pamatēdienu – hariras zupu, par neskaitāmajām kebabu un tažinu variācijām, un vēl un vēl.... Noslēgumā.... Necili kalnu ciematiņu kleķa mājokļi un krāšņākās Marakešas pilis un Fesas mošejas, okeāna svaigā brīze un tuksneša svelmainā elpa, tirgotāju aicinošās trokšņainās balsis un muedzinu dziedošie aicinājumi agrā rīta stundā, pēc ēzeļa un cilvēku urīna smakojošas medinas ieliņas un kārdinošais marokāņu ēdienu aromāts, serpentīna ceļš Atlasa kalnos un bezceļa brauciens par tuksneša smiltīm, Marakešās medina visos iespējamākajos terakotas krāsu toņos un zilibaltā Essueiras pilsētiņa. Šādu kontrastu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi. Aizbrauciet un ieraugiet to visu paši savām acīm!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais