Zimbabve: Āfrika bez palmām un augļiem, toties ar zvēriem
|
Bens Latkovskis
|
Zimbabve: Āfrika bez palmām un augļiem, toties ar zvēriem
Bens Latkovskis
Ja pieminot Āfriku, iedomājamies palmas un augļu bagātību, tad Zimbabve ir izteikti neāfrikāniska valsts. Palmas tur retumis var ieraudzīt vien pilsētu apstādījumos, bet augļi jebkurā Latvijas lielveikalā ir krietni bagātīgākā klāstā. Izņēmums ir avokado, kas tur nopērkams ievērojami lielāks, garšīgāks un lētāks nekā pie mums.
Zimbabve ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, tāpēc pārsteidz tās galvaspilsētas Harāres eiropeiskums, kārtība un labklājība. Jau izkāpjot no lidmašīnas, gaidītā pussagruvušā šķūņa vietā ceļotāju skatienam paveras moderna, tīra, var pat teikt, eleganta lidosta. Lūks, vietējais zimbabvietis, no kura esam paredzējuši ceļojuma vajadzībām noīrēt džipu, pretēji solītajam lidostā mūs nesagaida. Tam, ka neviens nebūs pretī esam gatavi un domājam kā līdz rezervētajai viesnīcai tikt pašu spēkiem. Taču pieci nedaudz apjukuši baltie, stāvoši ar ceļojuma somām blakus lidostas izejai, nevienu neinteresē. Pāri laukumam stāv vairāki taksometri, gar kuriem, savā starpā tērzējot, slaistās šoferi. Viņi par mums neizrāda ne mazāko interesi. Tas ir neparasti, jo parasti citur pasaulē no uzmācīgajiem taksometru šoferiem grūti atkauties. Jūtams, ka valstī valda režīms, kurš sabiedrību disciplinē.
Kamēr meklējam taksometru, tur jau nāk Lūks un stāsta par iemesliem, kāpēc nav varējis ierasties laikus. Šie stāsti ir tikpat fantastiski, cik nenozīmīgi, tāpēc tiek uztverti tikpat jēgpilni, cik uzruna – How are you! Proti, nekādi. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Pie tā, ka laiks ir plaši stiepjams jēdziens, Āfrikā pierod ātri. Lūks ir tērpies brūnā, spīdīgā, apspīlētā uzvalkā. Viņa ogļumelnā galva ir gludi noskūta un vietā, kur pakausis saskaras ar kaklu, izveidojusies paprāva laba barojuma rieva. Viņš nav resns, bet padrukns. Pirksti ir gaļīgi un rokas spiediens mikls. Vadot automašīnu, viņa rokas ir sažņaugušas ne tikai stūri, bet arī neiedomājami apbružātu, saņurcītu dolāru vīšķīti. Lai arī Zimbabvē apgrozībā ir ASV dolāri, tie tur ir tādi, kādus diez vai pat amerikāņu sirmgalvji būs redzējuši. Pateikt, ka tie ir līdz pēdējam nobružāti nozīmē nepateikt neko. Šķiet, ka šie dolāri izgājuši cauri divdesmit metrus garajai bifeļa gremošanas trakta sistēmai. Vairākkārt.
Gumijotie dolāri
Zimbabvi dažkārt piesauc, lai raksturotu valsti, kur nabadzība un ekonomiskais haoss novests līdz galējai robežai. Daudziem vēl atmiņā stāsti par Zimbabves hiperinflāciju, kad vairums valsts iedzīvotāju bija ne tikai miljonāri, bet pat miljardieri un triljonāri. Patiesību sakot, miljonārs bija pēdējais nabags, jo lētākā putras bļoda maksāja miljardus Zimbabves dolāru. Taču tas viss ir palicis pagātnē un tagad apgrozībā ir ASV dolāri un visas cenas veikalos norādītas šajā valūtā.
Joprojām populārākais suvenīrs, ko tūristiem uz ielas piedāvā nopelnīt griboši puišeļi, ir naudas zīmes ar neskaitāmām nullēm. Lielākā Zimbabves centrālās bankas izlaistā banknote ir ar 100 triljonu lielu nominālu. Tas ir vieninieks ar četrpadsmit nullēm. Jau piecus gadus Zimbabves dolāri ir izņemti no apgrozības un šajos gados triljonu dolāru banknotes tūristiem izpārdotas. Tagad suvenīru gribētājiem jāapmierinās ar miljardu vērtām naudas zīmēm. Pats iegādājos divdesmit miljardu banknoti, bet citam pārdevējam redzēju 50 miljardu kupīru. Mazāka nomināla naudas zīmes pārdod veselām polietilēna kulītēm. Viens mazais Maxima izmēra maisiņš pilns ar nevērtīgajiem zimbabviešu dolāriem – 5 ASV dolāri.
Vairumā veikalu darbojas kases aparāti. Ne tikai galvaspilsētā, bet arī mazākās pilsētiņās. Lai gan apgrozībā ir ASV dolāri, valsts centrālai bankai nav iespēju šo valūtu emitēt un dolāru ir tik, cik to ir dabā taustāmā veidā. Tāpēc gandrīz visas dolāru banknotes ir līdz pēdējam nodriskātas, tumši pelēkas papīra lupatiņas, kurās ar grūtībām var saskatīt ASV prezidentu aprises un nomināla ciparus. Šīs lupatiņas nevar apstrādāt ne bankomāti, ne naudas skaitāmās ierīces. Var padomāt, ka šādus nodriskātus papīreļus viegli viltot, jo uz tām nav saskatāmas nekādas ūdenszīmes vai kādas citas pretviltošanas zīmes. Taču naudas zīmju papīrs ir tik izturīgs, ka pat pēc vairāku gadu klejojumiem pa sasvīdušām rokām banknote nesadalās, bet gan iegūst gumijotas lupatas formu, ko noviltot gandrīz neiespējami.
Mazākais papīrnaudas nomināls ir viens dolārs, kas ir pārāk liela nauda, lai būtu mazākā apgrozībā esošā naudas vienība. Nepieciešamas maiņas monētas, taču Zimbabves dolarizācija notika stihiski un ASV centu nav vispār. Sīknaudas funkciju pilda Dienvidāfrikas randi un Botsvānas pūlas. Taču arī kaimiņvalstu monētas ir nepietiekamā daudzumā, jo apgrozībā ir tik, cik tās ieved un samaina vietējā tirgū. Praksē visbiežāk veikala kasieris atlikuma vietā piedāvā kaut kādas sīkpreces, – pildspalvas, čupa-čups konfektes, vietējā ražojuma košļājāmās gumijas (atgādināja kādreizējos Kalev ražojumus) vai pat izolācijas lentes.
Kādreizējās pārticības ēnā
Zimbabves galvaspilsētā Harārē cauru gadu valda mērens, eiropeisks klimats, jo tā atrodas pusotru kilometru virs jūras līmeņa. Āfrikas apstākļiem tā ir tīra, sakopta un samērā jauka pilsēta. Uzreiz ārpus moderni apbūvēta centra sākas mazstāvu apbūve, kur ielu malās rindojas zemu, platu vainagu koki, veidojot tuneļveida alejas. Mājas no ielas ir norobežotas ar mūra žogiem un plašiem apstādījumiem. Vairums no šīm mājām celtas laikos, kad valstī valdīja balto mazākums. Vēl 1980. gada sākumā Harāre saucās Solsberija, bet Zimbabve Dienvidrodēzija. Tolaik valstī dzīvoja nepilni 300 tūkstoši balto, kas veidoja vairāk kā 4% no visiem iedzīvotājiem. Tieši balto kopiena savās rokās turēja visu politisko un arī ekonomisko varu. Šiem nedaudz vairāk kā 4% Zimbabves iedzīvotāju piederēja ap 70% visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Par spīti starptautiskai izolācijai (jo valstī valdīja aparteida režīms), Zimbabve bija viena no Āfrikas attīstītākajām valstīm (to, ka šī valsts kādreiz ir piedzīvojusi labākus laikus Harārē nevar nepamanīt).
Pēc koloniālās sistēmas sabrukuma aparteida režīmu noturēt palika arvien grūtāk. 1980. gada 18. aprīlī Zimbabvē izbeidzās balto kundzība, valsts mainīja nosaukumu un izkļuva no starptautiskās izolācijas. Tajā pašā gadā Maskavas olimpiskajās spēlēs Zimbabves sieviešu lauka hokeja komanda ieguva olimpisko zeltu. Komandā visas dalībnieces bija ar baltu ādas krāsu. Zimbabve ir ieguvusi vēl septiņas olimpiskās medaļas, tai skaitā divas zelta (visas Atēnu un Pekinas olimpiskajās spēlēs) un arī tās ieguvusi Zimbabves balto kopienas pārstāve – peldētāja Kristija Koventrija.
Lielākās Zimbabves problēmas saistās tieši ar dažādu kopienu nespēju sadarboties uz savstarpēja izdevīguma pamata (kā to, pateicoties Nelsona Mandelas autoritātei, izdevās panākt DĀR). Pēc tam, kad 1980 gada vēlēšanās pie varas nonāca Roberts Mugabe (viņš pie varas ir joprojām) tika solīts, ka balto īpašumtiesības netiks apdraudētas. Sākotnēji tas tā arī bija, bet jau 1982. gadā sākās R. Mugabes nesaskaņas ar citu brīvības cīņu varoni Džošua Nkomo. Pēdējais no valdības tika padzīts un sākās masu nekārtības. Valstī kļuva nedroši un baltie, kurus politiski neviens nepārstāvēja, sajutās īpaši apdraudēti. Sākās balto pakāpeniska emigrācija. 1999. gadā Zimbabvē bija palikuši vairs tikai 120 000 cilvēku ar baltu ādas krāsu. Tieši tad sākās baltajiem piederošo zemju vardarbīga atņemšana. Varas iestāžu klusējošais atbalsts šai prettiesiskajai zemju atņemšanai izraisīja Rietumu valstu protestus un pret Zimbabvi noteica ekonomiskās sankcijas. R. Mugabe bravūrīgi noraidīja „ārējā spiediena” politiku un nedomāja piekāpties. Baltie masveidā emigrēja un sākās straujš ekonomikas pagrimums, kas beidzās ar pilnīgu haosu 2008 – 2009. gadā. Tagad valsts pamazām atkopjas, taču bezdarba līmenis joprojām ir virs 70% līmeņa un daudzi darba meklējumos izbrauc uz kaimiņos esošo, daudz turīgāko Botsvānu un DĀR.
Laukos kā Mozus laikos
Dzīves līmeņa atšķirības Zimbabvē ir milzīgas. Harares piepilsētas Avandolas tirdzniecības centrs tikpat kā neatšķiras no Spice Rīgā. Gan pēc izmēriem, gan dizaina. Vienīgā atšķirība ir tā, ka visi cilvēki ir ar melnu ādas krāsu un āra ēstuvēs sēž daudz vairāk vīriešu rūpīgi izgludinātos uzvalkos un ar kaklasaitēm. Cenas ļoti līdzīgas Rīgas cenām. Pat zināma vilšanās – esi nolidojis 10 000 kilometru un nekādas eksotiskas. Pat nenofotografēju šo centru, jo tādas bildes arī Rīgā var uzņemt.
Situācija būtiski mainās, nobraucot no galvenajiem autoceļiem (kopumā nobraucām 2480 km, no kuriem lielāko daļu pa zemes ceļiem). Nomaļākos lauku apvidos cilvēki dzīvo gluži aizvēsturskos apstākļos. Vairums mājokļu ir apaļas māla būdas bez logiem ar konusveida salmu jumtiem. Nekādas elektrības un kaut minimālākās sadzīves tehnikas. Dažviet šīm būdām arī sienas ir no salmiem vai niedrēm. Šādos primitīvos mājokļos dzīvo nevis atsevišķi, īpaši trūcīgi zemnieki, bet vairākums lauku iedzīvotāju. Lauku ceļi lietus laikā kļūst grūti izbraucami pat ar pilnpiedziņas džipu. Vietām kādreiz celtie tilti ir sabrukuši un ceļš izbraucams vienīgi, ja upe izžuvusi un krasta krauja pietiekoši sausa. Pa šiem lauku ceļiem var nobraukt vairākus simtus kilometru (ar vidējo ātrumu 30 km/h) un nesastapt nevienu citu transporta līdzekli, izņemot ēzeli. Tāpēc katra garāmbraucoša mašīna izraisa bērnu interesi un viņi skrien skatīties uz šo neparasto brīnumu. Tāpat laukos nav gandrīz nekādas lauksaimniecības tehnikas. Pirmo traktoru ieraudzījām pēc divu nedēļu ceļojuma, jau atgriežoties Harāres tuvumā. Taču arī tas bija paredzēts šosejas malu appļaušanai, nevis lauksaimiecības darbiem. Kukurūzas lauki stāv ar nokaltušiem stiebriem, bet nepļauti. Raža tiek novākta ar rokām, izlaužot kukurūzas vālītes.
Tā kā bezdarba līmenis ir ļoti augsts, tad pilsētās katrs strādājošais ļoti cenšas turēties pie sava darba. Pat tad, ja par to maksā ļoti maz. Samērā pieklājīga provinces viesu nama menedžeris Ītaijs uzzinājis, ka braucam uz Viktorijas ūdenskritumu gandrīz apraudājās un, lamājot prezidentu Mugabi sūrojās, ka savos 27 gados ne reizi tur neesot bijis. Viņš stipri šaubījās vai vispār kādreiz savā dzīvē to redzēs, jo dzīve Zimbabvē esot pilnīgi bez perespektīvām un pie visai vainīga Mugabes politika. Ītajs atzina Mugabes kādreizējos nopelnus, taču tagad agrākais varonis esot kļuvis vecs, jebkādas reformas veikt nespējīgs diktators, kura vienīgā interese esot noturēties pie varas. Valstī kupli sazēlis prezidenta drošībnieku klans, kurš kontrolējot pilnīgi visu. Uz jautājumu, kā tad Mugabe varot uzvarēt vēlēšanas, Ītajs pasmīn: „Tu vari iet uz vēlēšanām un balsot par ko gribi, tāpat uzvarēs Mugabe. Ja kāds mēģina kaut ko iebilst, tam...” un viņš ar izstieptas delnas asu kustību it kā nocērt sev roku.
Ja autobusa biļete no Harares līdz Vikfolam (tā vietējie sauc Viktorijas ūdenskritumu) maksā 50 ASV dolāru vienā virzienā (ap 800 km), tad parastam zimbabvietim šāda ekskursija nav pa kabatai (veikala kasiera alga ir 80 dolāri mēnesī). Tajā pašā laikā Ītajs kategoriski atteicās mūs izmitināt gandrīz pilnīgi tukšā viesu namā drusku lētāk, bez reģistrēšanās, samaksājot viņam uz rokas. Bailes zaudēt darbu, mēģinot kaut ko pa kluso izkombinēt, bija lielākas, nekā vēlme nopelnīt (varbūt pat mēneša algu).
Ja ir iespēja godīgā ceļā nopelnīt, tad zimbabvietis šādu iespēju nelaidīs garām. Pēc brauciena pa dubļainajiem (kur bija lietus) un putekļainajiem (kur lietus nebija) ceļiem, mūsu džips bija apaudzis ar biezu dubļu kārtu. Iekšpusē panelis un sēdekļi klāti sarkanīgiem putekļiem. Viesnīcas apsargs piedāvājās mašīnu pa nakti nomazgāt. Veltas bija atrunas, ka šo darbu pa tumsu un bez nepieciešamā aprīkojuma nevar izdarīt. Apsargs sliktā angļu valodā (kas liecināja par zemu izglītības līmeni) dievojās, ka esot pasaulē labākais automašīnu mazgātājs un viņš mašīnu notīrīs gluži kā jaunu. Viņš bija tik neatlaidīgs, ka bija vien jāpiekrīt šim piedāvājumam. No rīta mašīna bija nomazgāta pēc Latvijas standartiem uz vāju četrinieciņu pēc piecballu skalas un puisis bija apmierināts, ka varējis nopelnīt četrus dolārus.
Piecīšu ēra uz ceļiem
Ja viesnīcas apsargs par četriem dolāriem bija gatavs ar spaini un lupatu pustumsā vairākas stundas mazgāt pagalam netīru automašīnu, tad cita zimbabviešu kategorija naudu pelna daudz vieglākā veidā. Tie ir satiksmes policisti. Viņu ir ļoti daudz un mēs par viņu esamību tikām brīdināti. Ieteikums bija vienkāršs – ja tevi uz ceļa aptur policists, tad nolaid loga stiklu tikai tiktāl, lai caur šķirbiņu padotu piecdolāru zīmi un neielaižoties sarunās brauc tālāk. Augstākā pilotāža ir šo operāciju veikt, nepārtraucot sarunu ar citiem salona pasažieriem un pat nepaskatoties uz policista pusi. Jāatzīst, ka ceļojuma laikā šādi rīkoties tā arī neiemācījāmies, kaut kopumā kukuļos samaksājām 35 ASV dolārus.
Pirmo reizi tiekam apturēti pēc izbraukšanas no Harāres. Ceļš ir labs, plats, satiksme ne pārāk intensīva un uzmanība vairāk vērsta uz to, lai pierastu pie kreisās puses satiksmes. Tāpēc policista aicinājums piestāt pārsteidz negaidīti. Viņš daudz nerunā, tikai parāda radara ekrānu – 91 km/h. Cik tad ir atļautais? 80 km/h. Vai ar (pieci izplesti pirksti) pietiks? Saliek roku plaukstas tā kā lūgšanā un pamāj ar galvu. Taču pēc piecīša iedošanas, izrādās, ka tas tomēr esot par maz. Vēl piecus. Nākas iedot.
Ceļa zīmes, īpaši ātruma ierobežojošās, ir saliktas bez jebkāda pamatojuma. Kalnā ejošā ceļa posmā tieši pirms līkuma var stāvēt zīme, ka atļautais ātrums ir 100 km/h, bet uz taisnas, triju joslu (katrā virzienā) autostrādes ierobežojums 80 km/h. Uz grumbuļaina zemes ceļa uzlikta zīme, ka atļauts braukt 60 km/h, lai gan šādu ātrumu tur varētu attīstīt vienīgi ar tanku. Ja policists (-e) nevar piesieties par ātruma pārkāpšanu, tad cenšas atrast vienalga ko. Vai visas lampas darbojas, vai aizmugurē sēdošie ir piesprādzējušies utt. Ja kaut ko atrod, tad policists atplaukst priekā gluži kā makšķernieks, kad līdaka spininga galā pieķērusies. Šādai ceļu policistu bardzībai gan ir arī sava gaišā puse. Automašīnu parks ir labā tehniskā stāvoklī un uz ceļiem valda civilizēta kārtība.
Zvēri un cilvēki kopā
Galvenie Zimbabves tūristu pievilkšanas objekti ir Viktorijas ūdenskritums un mežonīgā daba. Dzīvnieku pārpilnajos Zimbabves nacionālajos parkos tikpat kā nav nekādu ierobežojumu. Tanzānijas un Kenijas nacionālajos parkos nevar pat iebraukt bez gida pavadības un, braukājot pa parka teritoriju, ir kategoriski aizliegts izkāpt no transporta līdzekļa. Ja tur šie aizliegumi tiek stingri ievēroti, tad Zimbabves nacionālajos parkos joprojām atļauts brīvi pārvietoties un darīt ko grib. Vienīgie ierobežojumi saistīti ar pašu dzīvnieku labsajūtu. Tiem nedrīkst darīt pāri un tos nedrīkst piebarot. Aizliegts ievest arī augļus, jo to smarža pievilina ziloņus un nīlzirgus, kuri tūristu mītnēs varētu meklēt banānus, ābolus vai citus augļus. Īpaši bīstami tas ir telšu nometnēs. Mēs dzīvojām divstāvu mūra lodžā, kurai apkārt pa nakti kuplā skaitā ložņāja dažādi dzīvnieki (ziloņi, nīlzirgi, hiēnas, pērtiķi). Grūti spriest, kā jūtas cilvēki guļam telšu nometnēs, jo nav diez cik omulīgi, ja dzirdi, ka turpat aiz telts sienas pārvietojas vairākas tonnas smagi milzeņi.
Samērā vieglprātīga attieksme pret cilvēku drošību Zimbabves parkos saistīta ar to, ka savvaļas dzīvnieki lielā skaitā dzīvo arī ārpus rezervātu teritorijas cilvēku blīvi apdzīvotos apgabalos. Ir amizanti redzēt ziloņus ganāmies zem augstspriegumu elektrolīnijām vai savā nesteidzīgajā gaitā slājam starp divām mājām, kuru pagalmos rotaļājas bērni. Zambezi upē un Karibas ūdenskrātuvē vietējie makšķerē zivis blakus urkšķošiem nīlzirgiem un turpat makšķerniekiem aiz muguras ganās zebras.
Piebraucot pie Mana Pool parka galvenā ofisa, tieši pie durvīm pāris metru attālumā zemi raka kārpcūka un pāri ceļam krūmu pudurī ar svaigiem dzinumiem mielojās zilonis. Zilonis bija dažu metru attalumā no ceļa. Varēja viņa fonā fotografēties, viņu pētīt vai pat kaitināt (ja tāda vēlēšanās būtu). Nekādu ierobežojumu. Pat vēl vairāk. Nebija nekādu brīdinājuma uzrakstu, ka jābūt uzmanīgam.
Mūsu lodža atradās pašā Zambezi upes krastā. Aigars, kurš desmit gadus nodzīvojis Kanādā un pieradis, ka brīdinājuma uzraksti ir pat tur, kur reāli nekādas briesmas nedraud, pēc iekārtošanās lodžā sadomāja izpeldēties upē. Uz aizrādījumiem, ka upē var būt krokodili, Aigars bezrūpīgi atrauca, ka nekādu brīdinošo uzrakstu nav – tātad krokodilu šeit nav. Uz īsu brīdi iemeties upē, viņš ātri vien no ūdens izlīda un kad vēlāk turpat netālu ieraudzījām saulē gulošu krokodilu, bija spiests atzīt, ka „laikam prāta aptumsums bija uznācis”.
Paši izprovocējām arī ziloņu uzbrukumu. Ieraudzījuši netālu no ceļa malas brikšņos ganāmies ziloņu ģimeni, nospriedām tās fonā nofotografēties. Sākumā gribējām pa vienam izkāpt no mašīnas un katrs klusām ar ziloņu ģimeni fonā nofotografēties. Taču ziloņi tik mierīgi ēda un nelikās gar mums ne zinis, ka mūsu piesardzību iemidzināja. Drīz vien jau visi bijām ārā no mašīnas un paskaļi komentējām kā labāk nostāties, lai sanāktu labākas bildes. Mūsu klātbūtne galvenajam ziloņu tēviņam galu galā uzkrita uz nerviem un viņš nikni uzrūcis draudīgi metās uz mūsu pusi. Vienā acumirklī aizmirsām fotografēšanos, selēcām mašīnā un sapratām, ka ar lielajiem dzīvniekiem joki mazi.
Viktorijas ūdenskritums ir Zimbabves galvenais tūrisma magnēts. Klimats un apkārtējā ainava, tuvojoties šim dabas brīnumam, mainās. Ja augstāk plakankalnē, par spīti lietus sezonai, jaušams hronisks ūdens trūkums, tad, tuvojoties Vikfolam, ainava aizvien vairāk sāk līdzināties Latvijas dabai. Plakankalnē valdošo dzeltenpelēkzaļo augu valsts un sarkanīgi brūno zemes krāsu nomaina nospiedoša zaļās krāsas dominante. Gluži kā Latvijā. Iepriekš ceļu malās vietējie zemnieki tirgoja vienīgi ķirbjus, šeit jau parādās kukurūzas vālītes un arbūzi. Bijām nobraukuši vairāk kā tūkstoš kilometrus pa Zimbabves ceļiem, bet izņemot nez kur audzētus banānus un tomātus neko citu nebijām nogaršojuši. Pamēģinājām arbūzus. Par Latvijā nopērkamajiem šie bija krietni negaršīgāki. Miza trīs pirkstu platumā. Mīkstums miltains, gļotains, ar staipīgu sulu un pilns daudzām, sīkām sēkliņām. Vēlreiz pirkt Zimbabves arbūzu nebija vēlēšanās.
Vikfolas pilsētiņa, kā jau pilnībā orientēta uz tūrismu, ir visnotaļ sakārtota, mierīga un pēc skata civilizēta. Tieši mūsu ierašanās dienā pilsētā nebija elektrības, kas šajā valstī nav retums. Vairums iestāžu ir apgādātas ar saviem strāvas ģeneratoriem, tāpēc elektrības padeves traucējumi lielas problēmas nerada. Pats Viktorijas ūdenskritums no pilsētiņas centra ir 1,5 km attālumā. Biju gaidījis, ka krītošā ūdens dārdus varēs dzirdēt vairāku kilometru attālumā, bet tā nebija. Vienīgais, ko varēja dzirdēt un redzēt jau no tālienes, bija virs ūdenskrituma riņķojošie helikpoteri, kuri par 140 dolāriem katram interesentam deva iespēju 15 minūtes apskatīt ūdesnkritumu no augšas.
Tūrisma ceļvežos nav vienprātības, kad ūdenskritumu labāk apmeklēt. Lietus periodā pāri augstai, platai kraujai gāžas visvairāk ūdens un skats ir visiespaidīgākais, taču milzīgais ūdens daudzums rada tik daudz šļakatu, ka ūdenskritums ir vērojams kā caur miglu. Sausajā periodā labi saskatāma dziļā aiza un ūdenskrituma kanjons. Bijām aprīlī, kad beidzas lietus periods un ūdens līmenis ir augstākais gadā. Redzamība bija apmierinoša, lai gan atsevišķās vietās migla bija tik bieza, ka neļāva saskatīt aizas pretējo malu. Tomēr ar redzēto pietika, lai apjaustu dabas necilvēcisko varenību.
Latviju nezina vai jūt līdzi
Atpakaļ uz lidostu mūs atkal ved Lūks. Viņam šoreiz ir zils uzvalks un šai uzvalku dažādībai jāliecina viņa augstā pārticība. Uzvalks Zimbabvē norāda uz īpašu sociālo statusu. Pat dziļos laukos, braucot pa putekļainu ceļu, dienas vidus karstumā gadījās redzēt pretim nākam cilvēku uzvalkā un ar kaklasaiti. Visticamāk, tas bija vietējās skolas direktors vai kāds administrācijas ierēdnis.
Lūks neslēpj vēlmi pārcelties uz dzīvi Eiropā un rūpīgi izprašņā par iespējām aizbraukt uz Latviju it kā biznesa darīšanās. Pirms viņš satika mūs, par Latviju nebija dzirdējis itin neko un pirmajā satikšanās reizē vairākkārt pārjautāja, kā sauc grūti izrunājamo zemi, no kuras esam atbraukuši. Šāda nezināšana nepārsteidz. Ja Latvijā mēdz teikt, ka Eiropā mūs nesaprot, tad pasaulē mūs vienkārši nepazīst. Izņēmums bija vietējie, jau tur dzimušie baltie (tādus sastapām divus). Zimbabve ir viņu vienīgā dzimtene, bet viņi ir saglabājuši interesi par pasauli un uzzinot, no kurienes esam, daudznozīmīgi novilka: You have a big problem! Ar to domājot Putinu kaimiņos un viņa politiku. Dīvaina sajūta, ka beztiesīgā balto minoritāte Zimbabvē uz tevi raugās gandrīz vai ar līdzjūtību.
