Vārti uz Ankoras templi - Siem Reap
|
Līga Guļaško
|
Nākamajā rītā agri esam augšā (again!) un sakravājušas mantas - jāpamet mūsu karaliskais numuriņš :( Lejā mūs sagaida administrators, saka pateicības vārdus, ka esam izvēlējušies viņu viesnīcu un katrai uzdāvina khmeru šallīti. Lai gan viņiem pašiem, šķiet, šalles vērtība nešķiet augsta (piemēram, cirkā ar tām šallēm slaucīja sviedrus, meta zemē), mums tā ir patiesa bagātība! Atvadoties administrators saka, lai iesakām viņa viesnīcu mūsu draugiem - tad nu, DRAUGI, braucot uz Battambang izvēlaties Star Hotel! :)
Izejam no viesnīcas un redzam, ka mūsu kafejnīca ir ciet! Administrators piedāvā palīdzēt un uzzvana kafejnīcas īpašniecei. Pēc 5minūtēm smaidīgā sieviete, acīmredzami samiegojusies, tomēr atver kafejnīcu. Viss vēl nav sakārtots, starp galdiņiem stāv divi skūteri. Fiksi notrauš putekļus pie kāda galdiņa, un aicina mūs apsēsties. Kamēr gaidām savas pankūkas, pildītas ar svaigiem augļiem, apkārt notiek rosība - mājinieki izved skūterus uz ielas, saliek uz ielas galdiņus, noslauka putekļus… Saņemam savas brokastis, kuras ar gardu muti arī notiesājam. Sakām lielu, lielu paldies smaidīgajai kafejnīcas īpašniecei un ar skumjām atvadāmies - tik ļoti mājīga sajūta viņas necilajā kafejnīcā, jo mūs tik laipni vienmēr apkalpoja! Ejam uz autoostu un gaidām savu autobusu uz Siem Reap. Biļetes nopirkām iepriekšējā vakarā, viesnīcā. Protams, ka nekādu pārsteigumu - autobuss kavējās… Autoosta sastāv no soliņa un... viss :D Tikai soliņa! Kamēr gaidām autobusu, vērojam apkārtni. Lēnām sāk vērties vaļā visur esošie veikaliņi, visur skan slotu švīkoņas… Daudzi cilvēki joprojām pidžamās! Kā vēlāk noskaidrojās, ne vienmēr tas nozīmē, ka cilvēki aizmirsuši pēc miega pārģērbties, jo pidžama Kambodžā ir pavisam normāls ikdienas apģērbs :) Jaunieši skolas tērpos uzsēdušies uz skūtera dodas uz skolu. Mazākos skolēnus arī ved uz skolu skūtera aizmugurē, uz dažiem skūteriem pat 3 bērni virsū! Īpatnēji izskatās, ka solīda sieviete biroja kostīmā ar skūteri dodas uz darbu :D Pretī autoostai ir autoskola - tā vismaz mums šķiet, jo uz sienas ir milzīga izkārtne ar ceļa zīmēm. Autoostā uz blakus soliņa kāds pāris tiesā brokastis - rīsi ar kaut ko :) Ēd, protams, ar rokām. Ēdienus te pārsvarā pārdod maisiņos - rīsi maisiņos, gaļa maisiņos, pat zupu un sulas pārdod maisiņos :) Un ēd viņi no tiem maisiņiem visur!
Pēc apmēram pusstundas autobuss tomēr pienāk un varam doties uz Siem Reap. Lai arī ceļš nav ļoti tāls, tomēr braucām turpat 6-7h, jo ceļi daudz kur bija ļoti slikti. Acīmredzot, to pašu plūdu dēļ, jo pa logu varēja redzēt daudzas applūdušas teritorijas, cilvēki praktiski dzīvo būdiņās virs ūdens. No būdiņas līdz sauszemei tiek pa tiltiņu, jeb vienkārši dēli. Skati pa logu diezgan vienveidīgi - lauki, tad mazas pilsētiņas un viss. Redzējām arī pirmos ūdens bifeļus, kuri plunčājās ceļa malā :) Tuvāk pilsētai parādās daudzas dārgas viesnīcas, daudzas vēl tiek celtas. Garais ceļš ir nogurdinošs… Ievērojam, ka khmeri ir ļoti draudzīgi - ja ceļa sākumā autobusā iekāpj pilnīgi nepazīstami cilvēki, tad ceļojuma beigās visi izkāpj ārā kā labākie draugi. Autobusā visi dalās ar ēdienu, pat ja pirms 10 minūtēm viens otru nepazina. Tāpat pieskata bērnus, pavisam sveši ļaudis paņem svešo bērnu klēpī, iedod viņam padzerties u.t.t. Lindai kāds mazais khmeru puisēns sita kanti - atnesa savu mazo soliņu un nolika blakus Lindas sēdvietai. Sāka turpat spēlēties, kamēr Lindai bija bail pakustēties, lai nepieskartos bērnam un neaizvainotu ģimeni :) Un jā - viņi ir ļoti skaļi! Vēl mūs mulsināja vīriešu rotas - vairākiem vīriešiem redzējām zelta gredzenus ar kristāliņiem :) Nu tādus ļoti sievišķīgus - nezinu nevienu LV vīrieti, kas tādus piekristu nēsāt :D Un vēl, un vēl... vairāki cilvēki telefonu tur ar ekrānu uz ārpusi :D nevis ekrānu piespiežot pie auss, kas ir normāli pie mums :) Un vairākiem vīriešiem pamanījām telefonus ar bērnišķīgiem ķinķēziņiem - vienam bija pat Hello Kitty virsū :) Daudz tādu lietu, kas šķiet mums dīvainas, bet tajā pašā laikā aizraujošas!!! Beidzot nonākam Siem Reap. Pilsētas burzma :) Atmiņā iespiedies skolēnu “autobuss” - mazā, tādā kā kravas piekabē saspiedušies pārdesmit bērni - sēž saspiedušies, viens otram klēpī, puse stāv kājās. Šķiet, ka tur nav brīvs neviens kvadrātcentimetrs :) Īsti nezinām, kur mums jākāpj ārā, neviens arī nevar atbildēt uz šo jautājumu, jo angliski nesaprot. Kad jau kādu laiku braucam pāris metrus 10 minūtēs, jo ir ļoti lieli sastrēgumi, izlemjam, ka kāpsim ārā. Izkāpjam svelmainajā saulē! Nezinām, kur esam :D Sākam iet kaut kādā virzienā un meklēt kādu tuk-tuku. Kā par brīnumu - nevienu neredzam… Pēc kāda laiciņa tuk-tuki parādās, bet saprotam, ka ar angļu valodu te pavisam čābīgi, neviens neko nesaprot! Te pie mums pienāk kāda jauna meitene un jautā, vai var mums palīdzēt. Rādām agoda viesnīcas izdruku ar adresi. Viņa tādu vietu nezinot, arī blakus esošais tuk-tuk vadītājs, kurš uzradās nez no kurienes, nezina. Viņa piedāvā uzzvanīt viesnīcai un pajautāt kā to atrast. Pēc neilgas sarunas khmeru valodā, sieviete tikpat khmeriski :) paskaidro tuk-tuk vadītājam, kā tik uz viesnīcu. Šķiet, ka viņš saprot! Dāma mums uz atvadām iedod sava skaistumkopšanas salona skrejlapu, ja nu mums vajagot nogriezt matus vai uzlakot nagus :) Mazliet pakaulējamies ar tuk-tukistu par cenu un dodamies uz viesnīcu. Kā izrādās, nemaz tik droši vadītājs nezinu, kur atdodas viesnīca - sāk acīmredzami maldīties! Pēc kādām 10minūtēm mums sāk palikt apnicīgi riņķot, bet nekas cits mums neatliek. Beidzot vadītājs izdomā pajautāt saviem kolēģiem ceļmalā, kur atrodas viesnīca. Viņi zina - tepat aiz stūra :D Viesnīca atrasta - izskatās pēc mazas villas :) Mūs laipni sagaida pati viesnīcas īpašniece, acīmredzami turīga khmeriete. Mūs uzņem ar atvēsinošiem dvielīšiem un gardu tradicionālo tēju. Kad esam aizpildījušas reģistrācijas anketu, dodamies uz savu numuriņu. Mūs pavada jauns vīrietis, ar kuru ceļā uz numuriņu uzsākam sarunu. Pajautā no kurienes esam, ko darām, kurās valstīs esam bijušas. Nosaucam visas valstis, kurās esam bijušas (pāris sanāk :)) Pajautā, lai uzminot, cik valstīs viņš bijis? Vienā - Kambodžā… :( Stāstam, ka pie mums šobrīd ir ziema un ziemā pie mums ir sniegs. Viņš zinot, kas ir sniegs, esot redzējis bildēs un filmās, bet pats ziemu neesot, protams, izbaudījis. Un viņš sajūsminās par mūsu balto ādu - pačamda vēl, vai tā ir īsta :) Esam savā numuriņā - tas nav tik karalisks, cik Battambang, bet vienalga ļoti skaists, turklāt pa logu paveras burvīgs skats uz māju jumtiņiem un palmām!
Nometam somas un izlemjam uzreiz mazliet iepazīt pilsētu dodoties pastaigā. Ejam kaut kur kaut kādā virzienā. Taciņas vai gājēju ietves te nav, ejam vai nu pa ceļu vai pa zāli :) Tepat zālē tiek pārdotas dažādas iešļūcenes un sandales. Ejam, ejam, ejam… Mēģinām pie reizes atrast kādu veļas mazgātavu! Piekūstam :D Centru neatrodam, bet šķiet, ka ejam mūžību. Mēģinām noķert kādu tuk-tuku. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem tomēr vienā tiekam iekšā. Angliski gan vadītājs īpaši nesaprot, bet vārdu “market” tomēr atpazīst :) Vadītājs mūs atvedis uz Siem Reap Old Market.
Šeit, kā jau visos tirgos var nopirkt visu ko! Izlemjam, ka savas piekusušās kājas varētu atpūtināt fish spa, bet nevaram atrast. Atrodam vienīgi tirgus teritorijā, ielas malās, bet negribās, lai visi garāmgājēji noskatās, gribam iekštelpās. Tā nu paliekam bešā! Tad izlemjam doties paēst. Ieejam praktiski pirmajā restorāna tipa ēstvē, ko redzam. Izlemjam nobaudīt spring rolls un kārtējo fruit shake (tos mēs dzeram daudz un bieži, šķiet, ka pašas par fruit shake pārvērtīsimies :)) Spring rolls ir ļooooti gardi, mērcīte ir ļoti asa, bet šņurkādamās tomēr ēdu, Lindai tomēr bija par stipru, bet arī bez mērcītes spring rolls ir ļoti gardi. Arī viesmīle neslēpj savu patiku pret mūsu balto ādu - parāda uz savu perfekti, viegli brūno ādu un pasaka, ka tā nav skaista... Vēlāk staigājam pa tirgus teritoriju. Nonākam tirgus iekštelpās. Uhh, kas par aromātu :D Saprotu, ka tā tik ir eksotika, bet tā smaka rauj uz augšu! Jo tiek pārdots viss vienuviet - zivis, dārzeņi, augļi, dažādi jau gatavi ēdieni alumīnija bļodās, uz kuriem pat paskatīties nevaru, kur nu vēl nobaudīt.
Izlemjam pamest eksotiku un aiziet pāri ielai uz grāmatnīcu iepirkt kādu suvenīru. Tā kā esam nogurušas, izlemjam paņemt vakariņas veikalā un doties mājās. Veikalā nopirkām ūdeni, sulas, kafiju, ķiršu un vaniļas kolu (jānobauda ir :)) , augļus, maizi un džemu brokastīm + paķeram saldējumu! Un esam gatavas doties uz viesnīcu! Noķeram tuk-tuku un braucam. Ar mūsu palīdzību tuk-tuka vadītājs veikli atrod viesnīcu. Tā kā šodien sapratām, ka atrast angliski runājošu tuk-tuk vadītāju, te nemaz nav tik viegli, tad izlemjam prasīt viesnīcā ieteikt mums kādu tuk-tuka vadītāju, kurš runātu angliski un varētu būt mūsu rītdienas šoferis pa Ankoras tempļiem. Tā neesot problēma, par 25$ varam dabūt šoferi uz visu dienu. Zinām, ka cena ir augsta, bet kaulēties neizdodas, tad nu samierināmies. Galvenais, ka šoferis ir sarunāts un 4:30 no rīta sagaidīs mūs lejā! Viesnīcā nolemju BEIDZOT uztaisīt šķīstošo kafiju, kuras, kā izrādās, man nereāli pietrūkst. Istabiņā ir maza elektriskā tējkanniņa un arī tasītes. Laimīga uzvāru kafiju un ieberu kafiju krūzītē… Bļāāāviens, esmu nopirkusi sauso pienu! SAUSO PIENU, nevis šķīstošo kafiju. Nu kurš varēja iedomāties, ka tādās paciņās kā mums 3in1 kafija, pārdod sauso pienu??? Linda, protams, izplūst smieklos un es, pārvarot šoka un vilšanās stāvokli, arī nespēju valdīt smieklus :) Nākamreiz pētīšu iepakojumus rūpīgāk!
Lai sazinātos ar mājiniekiem caur viesnīcā esošo WiFi, nākas iet uz balkoniņa, jo istabā nevaram uztvert signālu.
Bet vakarā tas ir patīkami, uz balkona ir arī galdiņi un krēsli, tā nu sēžam, čatojam un klausāmies kādā īpatnējā skaņā. Ejot atpakaļ uz numuriņu, mūs pārsteidz gekons :)
Kā vēlāk noskaidrojām, tieši viņi izraisa šo īpatnējo skaņu, kuru pat nezinu ar ko salīdzināt! Skaļi vardes kurkstieni?? :D Nomazgājamies un dodamies gulēt, jo rīt kārtējais super agrais rīts...
Vairāk par piedzīvojumiem Kambodžā lasi: ll-travel.blogspot.com