Foot passengers Kopenhāgenā!!!

  • 6 min lasīšanai
  • 18 foto
„Ir ap 10:00. Beidzot esam ostā. Gaidām, kad 10:45 aties busiņš uz kuģi. Brauksim uz Gedser. Tālāk plānojam uz Kopenhāgenu. Kā – vēl nezinām. Meklēsim domubiedrus uz kuģa. Vai stopēsim. Vēl nezinām. Gaidām kādu sms no couchsurfing. Vakar izsūtījām trīs vēstules. Tagad tikai gaidām. Ir arī rezerves variants, ja līdz Kopenhāgenai neizdodas tikt – Nykobing. Gaidām. Un vēl es mājās aizmirsu pasi. Pat neiedomājos par to. Cerams, ka nevajadzēs” Braucam no Rostokas uz Gedser (miests Dānijā). Kuģu satiksme diezgan bieža – ik pēc divām stundām Scandlines peld. Ceļā paiet tikai 1h 45 min. Jauki. Turp atpakaļ – tik vien kā seši eiro. Izbraucam no ostas. Skaists skats uz Warnemundi. Pūš. Auksts. Rokas salst, bet tas netraucē bliezt pa pogām. Top bildes. Jūrā. Viļņi šūpojas. Liekas kā želeja. „Drīz būsim Dānijā. Paēdām maizītes, ko bijām sasmērējušas līdzi. Izkrāsojam zīmi stopēšanai. Neviļus radās tikai viens jautājums, kā pareizi ir Copenhagen vai Cophenhagen. Otrajā variantā liekas par daudz H. Tagad mēģināsim tikt uz Kopenhāgenu. Cerams, ka izdosies. No couchsurfing vēl joprojām nekādu ziņu. Gaidām. Drīz iebrauksim ostā. Hurrā! ” Tuvojoties Dānijai mūs sveic lidojošie pludiņi – kaijas. Un tā speram pirmos soļus Dānijā. Sākumā bija doma, ka tad, kad nokāpsim no kuģa, mēģināsim nostopēt kādu no mašīnām, kas bija uz kuģa. Bet tev nu bija. Tik operatīvi visi pazūd tālēs zilajās, ka spēj vien muti atplest. Visi jau prom. Kamēr mēs nokāpjam no kuģa, visi jau prom. Stāvam, blenžam, Būtībā liekas, ka esam nekuries vidū. Šai miestiņā ir vesela viena iela. Viena. Pie mājas ar trīs skursteņiem esot autobusa pietura. Baznīcā notiek dievkalpojums. Līdz autobusam uz Nykobing vēl kāda stunda. Ideja par Kopenhāgenu kaut kur planē. Braucam uz Nykobing. Tā tiek nolemts. Tā kā vajadzētu vietējās naudiņas. Ejam jautāt tuvējā hotelī, vajag papildus informācijas plūsmu smadzenēm. Veram durvis vaļā. Neveras. Ciet. Ejam uz tuvējo veikalu. Tur mums izmaina naudiņas. Kas to būtu domājis, miestā ar vienu ielu ir pat tūristu informācijas birojs, kas kā domājies – tavu brīnumu – ir ciet. Un vēl bez tās pašas vienas ielas un ciet esošā biroja ir kaut kas līdzīgs šosejai. Pie pirmās ieraudzītās mašīnas velkam ārā savu Scandlines bērnu stūrītī izkrāsoto zīmi – COPENHAGEN – kas to būtu domājis, neapstājas. 10 min un yes, mašīna un brauc. Un neapstājas. Vēl kādas 10min. Mašīna. Brauc. Un neapstājas. Un drošības pēc stāvam un stopējam autobusa pieturā, jo varētu gadīties, ka šajā varen dzīvajā satiksmē neviens tā arī neapstāsies. Nu visādi jau var gadīties. Un brauc. Autobuss. Un apstājas. Maksājam. Tātad braucam. Labi, ka tā. Ārā sāk snigt. Pēc kādām 45 min nonākam Nykobing – lielākā pilsēta Falster salā. Ārā slapjš. Laikam tas arī ir iemesls, kādēļ man savas jau tā slapjās kājas negribas bīdīt tuvāk pilsētas centram. Bet ejam virzienā, kas kā liekas varētu būt Kopenhāgenas virziens. Būs būs, nebūs, labāk lai ir. Ir. Nav jau mums obligāti jātiek uz Kopenhāgenu, vienkārši ļoti negribējās svētdienu pavadīt mājās. Izvelkam savu krāsojumu un smaidam. Te jau paradīze. Mašīnas. Daudz. Un visas brauc. Tikai žēl, ka garām. Nu ko tur daudz. Nepaiet ne 10min. Pat mazāk. Apstājas. Neticas. Mēs jau to visu sākumā nemaz nebijām domājušas nopietni, bet nu jau sēžam mašīnā, kas brauc uz Kopenhāgenu. Pie auto stūres Somālieties, kas jau 20 gadus dzīvo Dānijā. Jauki. Mašīnā skan afrikāņu mūzika – mēs taču decembrī uz Āfriku brauksim. Viņš esot bijis Krievijā. Stāsta savus piedzīvojumus. Reiz lidostā, kad pa skaļruni ziņots par lidmašīnām – Samaļot takoj i takoj. Viņš cilvēks apjucis, jo bijis vienīgais melnādainais tai lidostā – devies jautāt, kas par lietu, ko gribot no somālieša. To atcerēšoties vēl ilgi. Un vēl Maskavā esot auksti. Un vēl tur dzerot daudz vodkas. Daudz par daudz. Un esot jauki, ka mums Latvijā ir pašiem sava valoda. Sava kultūra. Un Dānijā daudz tiltu. Sāk snigt. Putināt. Un labi, ka esam mašīnā. Jaukais somālietis aizved mūs līdz pašam centram. Izlaiž mūs pie Trevoli parka. Novēl mums droši pavadīt laiku skaistajā Kopenhāgenā. Atvadāmies. Sāk satumst. Krēsla. Stāvam. Mēģinām aptvert, ka tiešām esam te. Vēl vakar tikai bija viena plika doma par Kopenhāgenu. Un nu mēs esam te. Nesagatavojušās. Vienkārši esam te. Patīk. Lai kaut cik varētu saprast, kas te, kur te un kā te, dodamies uz centrālo dzelzceļa staciju. Tur veiksmīgi atrodam karti. Nu tad ejam ielās. Noejam atkal garām mirdzošajam Trevoli parkam. Auksts. Bildes ar tādas nekādas. Nav statīva. Bet ir tumšs. Auksts. Kājas slapjas. Bet piedur tā pilsēta kaut kā. Ļoti. Aplūkojam City Hall. Izejam galveno gājēju ielu. Lai vilktu ārā karti, ir pārāk auksti, tirgus placītī mūziku spēlē indiāņi. Var nopirkt sieru, cepumus, cepures, koka pastaliņas. Mēs aprobežojamies ar skatu kartiņām. Gribas redzēt Kristiāniju. Liekas, ka ir jau nakts. Bet tikai pieci vakarā. Cilvēku pilnas ielas. Daudz riteņu. Kā patīk. Visi tik min. Tā ir Kopenhāgenas aura, kas traucas ik mirkli garām. Bet neaiztraucas nepamanīta. Ejam domājams virzienā uz Kristiāniju. Ieraugam Christiansborg palace. Patīk, kaut kas tai visā piedur un pievelk. Dodamies tālāk. Knippelsbro. Tilts. Tas mūsu statīvs. Varam no tālienes nolūkoties uz Royal Library – The black Diamond. Skaisti. Otrā pusē stikla ēkas. Tās liekas sarunājas ar melno dimanta skaistuli. Vakara klusumā riteņi vēl garām traucas. Ne viens vien. Uz zemes mētājas spēļu kārtis. Līdz Kristiānijai tā arī netiekam. Ir tiešām auksti. Dosimies laikam mājup. Apmetam nelielu loku un jau pa citu tiltu nonākam atpakaļ stacijā. Pie info puiša noskaidrojam šo to par vilcieniem uz Nykobing. Internetā ieskrietuvē top skaidrs, ka tomēr ir izdevība vēl šovakar tikt atpakaļ uz vācu zemi, tikai nekas nedrīkst kavēties. Jo starp vilcienu un autobusu ir tik vien kā 5 min. Vilciena biļete izrādās lētāka nekā plānots, jo redz mēs ceļojam pēc 16:00! Jauki!! Studentiem šādas lietas dikti patīk. Vilciens ērts, tikai šūpo mazliet vairāk nekā jau ierastie vācu vilcieni. Braucam. Vilciens kavējas. Labi, ka autobuss arī kavējas. Mums veicas. Šoferis interesants. Trenuškās. Jautā, no kurienes esam. No Kreivijas? Nē, čalīt , no Latvijas. Braucam. Un atkal snieg. Pār ceļu pārskrien maza stirniņa. Iebraucam Gedser. Soļojam braši uz ostu. Mēs jau te visu zinām. Nav jau ar daudz, ko zināt. Uzgaidāmā telpa tukša. Nevienas dzīvas dvēselītes. Tik vien kā piemineklis M&M kondžām. Biļešu kase ciet. Gaudo vējš. Vēl stunda līdz kuģim. Atceramies zāģi, es zinu, ko tu izdarīji pagājušā vasarā. Baisi. Taisām pašas savu jautrību. Fotosesija ar žurnālu modeļiem. Iemēģinām soliņus, ja nu kas – varbūt būs tur jāguļ. Aiz loga aizvīd stāvs. Labi, ka bez zāģa. Ostas darbienieks. Ostā ienāk kuģis. No tā iznāk cilvēki. Izbrauc mašīnas. Uzkāpj darbinieki. A mēs stāvam aiz aizslēgtām durvīm. Skatāmies, uz kuģi. Uz soliņiem. Neviens neliekas ne zinis. Visiem vienalga. Vai vispār kāds zina, ka mēs te tādas divas esam. Vēl 5 min un kuģim jāatiet. Durvis ciet. laikam nav pieņemts tik vēlu kuģot. Nekas nenotiek. Nu ko skrienam. Tur, kur mēs nedrīkstam. Bet līdz kuģim tiekam. A ko domājies? Tur ar durvis ciet. Jauki, jauki. Scandlines rullē. Pēc gaidīšanas tomēr kāds atslēdz mums tās kuģa durvis. Esam vienīgās footpassengers uz klāja. Tā vien liekas viss lielais kuģis mums divām vien. „šeit esam vienīgās fussganger. Ir vēl pāris tie, kas brauc ar auto. Gribējām nopirkt kaut ko siltu, jo labvēlīgā biļešu cenas pārpratuma dēļ mums ir liekas 40 kronas. Tagad sēžam, rastām, pa TV rāda reklāmas, visu laiku vienas un tās pašas. Apēdām pēdējās maizītes. Drīz iesim iečekot, ko dod veikalā, vajadzētu būt vaļā. Tikai rodas vēl viena problēma, kā tikt no ostas uz Lutten Klein. Ir stipras aizdomas, ka autobusi vairs neiet. Bet būtībā liekas, ka plānošana mums neder.” Beidzot esam Rostokas ostā. Stāvam pie durvīm. Gaidām, kad atvērsies durvis. Tad ta jaunums – neveras. Apkopējs sāk savu darbu. Mēs stāvam pie aizvērtām durvīm. Caur stiklu redzam kādu stāvu, vēl joprojām labi, ka bez zāģa. Bet neveras tās durvis. Līdz kuģa skaļrunī info speciāli mums – Please, all foot passengers use the same exit that is for cars. All passengers – nu ja visi, esam veselas divas gab. Kātojam lejā. Tur jau sen nevienas mašīnas nav. Tik divas mēs. Un vēl pāris ostas darbinieki. Un vēl nākamās mašīnas, kas gatavojas uzbraukt uz kuģa un tam visam pa vidu mēs. Bet šeku reku. Mums pretī traucas lielais autobuss– termināla buss. Divām vien lielais buss. Katrā ziņa – rācijas sakari viņiem darbojas labi. Bet secinām, ka laikam neviens sen tik vēlu nebija kuģojis bez auto. Ir pus divi naktī. Mēs esam ostā. Nav autobusu. Nav vilcienu. Viss te jau pārstājis kursēt ap deviņiem vakarā. Ar kājām tālu, bet nekas jau neatliek. Jāiet. Ejam. Smejam. Un brauc. Mašīna. Un apstājas. Jo nostopējam. Un lai gan nav pa ceļam, aizved mūs līdz galvenajai vilciena stacijai. Tur mēs sagaidām nakts autobusu, kas mūs aizvizina uz mūsu rajonu. Esam beidzot mājās. Ir trīs naktī. Un mēs nesēdējām svētdienā mājās. Mēs bijām Kopenhāgenā. Un liekas, veiksme mums visu dienu stāvēja klāt. Un tas nekas, ka mazo nāriņu neredzējām. Un Kristiāniju arī. Bet tas nekas. Mēs vismaz centāmies. Nākamreiz. P.s. šodien zvanīja no Scandlines, teica, ka kuģis, ar kuru plānojam decembrī doties mājās, neies. Atrodas darbnīcā. Nekas, brauksim nākamajā dienā. Bet mums jau patīk tas Scandlines. Dikti patīk.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais