Aglonas grēkceļojuma piezīmes - 1
|
Līga Izabella Irbe
|
11.08.2014., Aglona
Alelluja! Alelluja! Šorīt (11.08.) mani modināja teltī. Ja atverot acis uz mani no telts otras puses neraudzītos skudras, domātu, ka stāvu pie Paradīzes durvīm. Patiesību aptvert palīdzēja arī stīvā mugura uz kāda zemes kukuržņa zem guļammaisa. Maz taču ticams, ka tādas sīkas nebūšanas sagaidītu mūs apsolītajā vietā?
Rīta Mise gultā (lasi teltī) man bija vēl nebijis piedzīvojums. Godīgi sakot, kauns sametās. Rausos laukā, lai piedalītos cienījamākā veidā (lasi - jostu uz Baziliku), bet paspēju tikai uz beigu daļu Bazilikas laukumā. Mainīju virzienu un devos svētavotā noskalot muti, bet tur vakardienas evaņģēlists jau priekšā - uzlicis savu mini skaļruni, lai arī tiem, kuri gan pašu ezera malu pēc ūdens zogas, tiktu kāds Dieva vārds. Katram sava sūtība šai pasaulē :) , citam vajāt ar vārdu, citam tapt vajātam ar to pašu.
Visādi citādi 11.augustā Bazilika vēl tukša, tikai uz slimajiem veltīto Misi tauta saradās. Bīskaps Bulis runāja skaisti- Dievs nedara visu, ja esi slims, ej pie ārsta, nevis vienkārši paļaujies uz Dievu. Tas bija pretēji kā domāju viņu runājam - paļauties tikai uz Dievu. Patīkams pārsteigums, ka Baznīca neuzskata sevi par vienīgo ārstu cilvēka miesai un dvēselei.
Te netrūkst arī amizantu Dieva bērnu - kāda tante zaga burkānus blakus Bazilikai esošajā dārzā bļaudama: "Ja kādam ir, ir jādalās! Un zagts taču garšo labāk!" Otra viņas likteņa biedre tik dikti slavēja Dievu ar roku vicināšanu, ka šķita trāpīs kādam priesterim pa galvu. - Tie gan ir izņēmumi, šādi likteņa bērni.
Svētceļnieku grupas vēl nav ieradušās un, manuprāt, tieši tagad, pirms pašiem svētkiem, ticību te var sajust vistīrākajā veidā bez pompa, komercijas un cilvēku straumēm.
Uzkāpu uz podesta, kur 14./15.augustā stāvēs V.E. arhibīskaps un Ko. Par ko viņš domā, stāvēdams tūkstošu priekšā, un ko domā ikviens no tiem, kuri raugās viņa sejā, gaidot sprediķī kau ko savai dvēselei vai situācijai veldzējošu? Par ko domāšu es? ....