Deviņas dienas Vjetnamas dienvidos

24.11.2008
10 min lasīšanai

Trīs dienas pavadītas Bangkokā. Lidojam uz Vjetnamu- Ho Chi Minh. Tā kā valsts ir liela, bet atvaļinājuma laiks ierobežots, tad bijām spiesti apskatīt tikai daļu Vjetnamas. Nolēmām, ka dosimies uz Vjetnamas dienvidiem. ½ diena Ielidojam Ho Chi Minh no Bangkokas. Pirms tam esam aizpildījuši vīzas online veidlapu un pieteikuši vīzu, un par šo pakalpojumu arī samaksājuši, bet, kad dodamies pie vīzu saņemšanas lodziņa, mums atkal no jauna liek aizpildīt vienus un tos pašus papīrus. Vīza maksā 25 $ un derīga mēnesi. Pirmais iespaids par Vjetnamu- dusmīgs un nelaipns vīrelis. Pirmajā mirklī liekas, ka esam tikko atbraukuši no Smaidu zemes Taizemes uz bēdu zemi Vjetnamu. Sarunājam taxi par 35 $ līdz Madame Cuc viesnīcai, protams, atkal pārmaksājām. Pirmais šoks- satiksme. Pārvietojoties uz Ho Chi Minh vai Saigonas – kā labpatīkas- centru, uz ceļa ir izveidojies garš sastrēgums, kuru papildina haotiska motorolleru un pāris automašīnu kustības maiņa un nepārtraukta pīpināšana. Jau pirmajā vakarā saprotam, ka šeit pīpina visi un visur, lai signalizētu „palaid garām, es braucu” un pievērstu uzmanību, piemēram, cenšoties nogriezties pa kreisi starp vairākiem desmitiem motorolleru no pašas labās joslas . Šī pīpināšana vairāk domāta, lai motorolleri viens otru ātrāk pamanītu. Madame Cuc meitenes mūs sagaida lieliski! Protams, welcome drink un ķeras ap kaklu, ļoti interesējas, kā atbraucām utt. Nakšņošanas cenā ir iekļauti arī augļi pa dienu un vakariņas. Tā kā esam izsalkuši un Madame Cuc viesnīcā pirmo reizi un pirmo dienu, tad vakariņas mums ļoti labi garšo- spring rolls un zupa, ko daži sauca par ........ variantu. Pēc vakariņām mūsu „nine people group”, kā mūs iesauca Cuc meitenes, dodas uz pilsētas nakts tirdziņu. Vislielāko jautrību sagādā pirmo reizi pašu spēkiem šķērsot ielu. Aizver acis un ej. Nerausties. Ej droši pāri. Pirmajās reizēs daži izvēlējās iet pāri ielai ar plaši izvērstām rokām, lai piesaistītu vairāk uzmanības. Pirmā diena Ceļamies jau 7os no rīta (2os naktī pēc LV laika), paēdam Madam uzsildīto bageti ar zemeņu ievārīju, izdzeram jocīgu tēju vai jocīgu kafiju un kāpjam autobusā, kas mūs ved dienas tūrē pa tuneļiem (8 $). Pamata ainava aiz loga- vecas, noplukušas mājas, trūcīgi cilvēki, izkāmējušas bifeles. Redzējām arī pāris žirafes ceļa malā! 1ā pieturas vieta ir trauku u.c. izstrādājumu ražotne. Invalīdi, izmantojot gliemežvākus un olu čaumalas, veido smalkus zīmējumus uz dažāda veida traukiem, objektiem. Viņu veikaliņā cenas augstas. Pēc vienas stundas esam pie Cao Dai tempļa. Dodamies apskatīt vietējo lūgšanos. Pēc tam mūs aizved uz vietu, kur var paēst. Ekskursijas cenā pusdienas diemžēl nav iekļautas. Tad braucam uz Cu Chi, kur apskatam mežonīgos džungļus, izložņājam pa tūristiem speciāli izveidotu tuneli, kā arī daži izšauj ar lielajiem ieročiem. Jāsaka, ka tūristu tunelis vienalga bija šaurs un mazs, kaut tas krietni savos izmēros atšķiras no tiem tuneļiem, kurus kādreiz izmantoja vjetnamieši. Ekskursijas vidū tā sāk līt, ka pasākums ievelkas un džungļi lēnām pārvēršas par dubļu vagu. Braucot atpakaļ, Ho Chi Minh-ā atkal sastrēgums. Pēc vakariņām dodamies atkal uz nakts tirdziņu. Iegādājamies 2us sieviešu Nike sporta krekliņus par 7 $. Otrā diena Ceļamies vēl agrāk, jo 2u diena ekskursija pa Mekongas Deltu (23 $) sākas jau pirms 8iem. Pēc 1,5 h gara brauciena autobusā, šoferis mūs visus aizved uz tūristu vietiņu, kur var iedzert kafiju un nopirkt suvenīrus. Cai Be kāpjam laivā. Lielākais šoks un neizpratne ir par to, kā upē, uz kuras vai pie kuras tu dzīvo var darīt pilnīgi (!) visu. Ūdens ir tik netīrs, nehigiēnisks. Taisni jābrīnās, ka viņi tā dēļ neslimo. Tūres ekstra izbraucienu vērot saulrietu pa 8 $/cilv piedāvā pa 20 $/ cilv. Es nesapratu iemeslu kādēļ. Bet zinu, ka šīs lielās summas dēļ braucienu laida garām vairāki cilvēki. Pusdienas atkal nav iekļautas. Pēc pusdienām mums tiek dota pusstunda pabraukāties ar velosipēdiem pa tuvāko apkārtni vai arī gulšņāt šūpuļtīklos- kā katrs vēlas. Ekstra brauciens nemaz tik ekskluzīvs neizvēršas- upes dzīve joprojām tā pati, visi bērni māj un piemīlīgā, spalgā balsī saka „heļļoo”, saulrieta skatīšanos labākajā vietā nokavējam, bet tāpat redzam uz brīdi smukās debesis. Nakšņojam Can Tho (viesnīca iekļauta ekskursijas cenā). Vakariņās ēdam daudz augļus. Vakara tirgū nopērkam izšūtos zīda tērpus. Trešā diena Jāpulcējas ekskursijai jau 7.15. Kāpjam laivā un dodamies uz Cai Rang morning floting market. Grupu sadala 2ās daļās- kamēr viena ar mazo laivu brauc uz market, tikmēr otra atpūšas uz lielās laivas un pērk augļus no blakus esošajām laivām. Vesels, ļoti gards un salds pavisam nomizots ananāss maksa 25 sant. Arī mango ir fantastiski gardi. Atpakaļceļā piestājam vietējo sauszemes tirgū. Tad mūs aizved uz rīsu fabriku. Atgriežamies Can Tho, kur paēdam. Nogaršojam čūsku un jocīgu zupu. Tālāk gaidām tikšanos ar gidu, kas mums palīdz noorganizēt došanos tālāk uz dienvidu pusi, proti, uz pilsētu Rach Gai (pārējie ekskursanti ar gidu dodas atpakaļ uz Ho Chi Minh). Pa 8 $ dolāriem viņš mums ir sarunājis nokļūšanu līdz autoostai un pēc tam līdz Rach Gai. Kad nokļūstam autoostā, apmulstam, jo paliekam pilnīgi vieni starp svešiem cilvēkiem un nesaprotam, kuram tagad ir mūsu biļetes. Pēc 5 min viss ir kārtībā- sēžamies Mailinh Express busā kopā ar vēl 4 vjetnamiešiem un dodamies 3 h garā braucienā. Iebraucot Rach Gai autoostā, esam šokā- tūlīt kā parādās mūsu busiņš, tā virzienā metas ap 15mit mazu vīriešu. Viņi sastājas ap mūsu busu un gaida, kad kāpsim ārā, jo ir gatavi katrs pa vienam mūs sasēdināt uz saviem rolleriem un aizvest līdz viesnīcai. Mēs, protams, sēžam sabijušies un nesaprotam, ko darīt. Autobusa šoferis mūs izsēdina ārā, sakot, ka nevar mūs aizvest līdz pasūtītajai viesnīcai un nevar pateikt arī ielas nosaukumu, uz kuras atrodamies. Ņemam ārā karti un mēģinām saprast, uz kuru pusi mums jādodas. Tikmēr mazie vīriņi neatlaidīgi mūs mēģina pārliecināt, ka mēs gribam braukt ar viņu rolleriem, un turpina mūs sekot. Viņi pazūd, kad ierauga tuvojamies jaunu busiņu. Tā kā ārā ir tumšs un ielas nosaukumus nevaram atrast, tad lūdzam palīdzību tuvumā esošajās viesnīcās. Bet viņi nemāk angļu valodu. Tā pie otrās viesnīcas, kamēr viens jautā ielas nosaukumi, pārējie gaida ārā. Turpat blakus kafejnīcā ir bariņš ar jauniešiem. Viens puisi mūs cītīgi vēro un pēc laika uzrunā, sakot, ka viņš mani atceroties no Ho Chi Minh un skaidri nosauc, ko esam darījuši un kur bijuši vakar un šodien. Esam pārsteigti, bet priecīgi, jo viņš labi runā angliski un ir gatavs palīdzēt. Viņš mūs izglāba nekurienes vidū, izsaucot taksi. Šonakt divvietīgs numuriņš patīkamā viesnīcā maksā nieka 15 $ (!!!). Viesnīca atrodas uz salas, ko ieskauj upe. Vēlāk pastaigājam pa pilsētas centru un secinām, ka vietējie vēl nav apraduši šeit redzēt tūristus- viņi uz mums skatās ar lielām acīm, pēta, sveicina, pieskrien neuzkrītoši klāt, lai salīdzinātu cik ļoti viņi ir īsi, bet mēs- gari. Netālu no viesnīcas atrodam restorānu, kur lēti un labi var paēst. Svaigu augļu shake maksā zem 1 $. Ceturtā diena Plkst. 8.30 mūs sagaida taxi un dodamies uz ostu, lai sēstos prāmi „Superdong Fast Ferry”, kas mūs aizvedīs uz Phu Quoc salu. Brauciens ilgst 2,5 h. Uz kuģa iespēja sarunāt taksi. Kad iebraucam piestātnē jau pa gabalu redzam mūsu sagaidītāju, jo viņš rokās tur baltu lapu ar mūsu cilvēka vārdu. Taksista „ģids” ir ļoti runātīgs un pēc iespējas labāk cenšas nopārdot savus pakalpojumus. 5 $/ cilv par nieka 29 km liekas izspiešana, bet, tā kā tuvumā neredzam citas iespējas, izmantojam tās pašas (kā īpaša, cenā iekļautā ekstra tiek minēts fakts, ka mūsu taksī neņems vēl citus braucējus un ka mūs vizinās pa viesnīcām tik ilgi, kamēr mēs atradīsim to, ko vēlamies). Viesnīcu pirms tam nebijām rezervējuši. Otrajā „gida” piedāvātajā vietā arī nolemjam apmesties, jo cena ir ļoti laba, bet bungalo- smuki un sakopti, pie tam arī viesnīcas pludmales zonā ir izvietoti sauļošanās krēsli. „Lien Hiep Thanh” istabiņa/ bungalo 4iem cilvēkiem pa nakti maksā 44 $, 2vietīgais numuriņš- 22 $. „Gids” joprojām ir aktīvs un no viņa uz divām dienām noīrējam automātiskos motorollerus (10 $ pa dienu, t.i., 8 stundas). Protams, pirmais, ko darām, ir sauļošanās. Laiks labs un ūdens sāļš, bet silts. Pludmalē ik dienas strādā vairākas meitenes, kuras piedāvā veikt masāžu. Pēcpusdienā liekam galvās ķiveres un kāpjam uz rolleriem, kuri kopumā mūsu kompānijai ir pieci, lai dotos uz Duong Dong pilsētu. Pilsēta ir lielākā uz salas, taču patiesībā ir neliela. Visur tikai motorolleri, auto šeit ir tikai takši un arī to šeit nav daudz. Visneparastākais skats šķiet mazie bērni, ģērbušies pionieriem līdzīgās skolas formās, kas staigā gar pašu ielas malu un neviens nemaz neiedomājas, ka pie viņu braukšanas stila tas varētu būt bīstami. Mums pie „ruļļiem” sēž pārsvarā vīrieši, tādēļ braukšana īpašas grūtības nesagādā. Pirmajā braukšanas reizē visi esam nosmējušies par to, kā katrs izskatās ķiverēs un kā katrs iekļaujas satiksmē. Iebraucot pilsētā, uzreiz meklējam Vietnam Airlines biroju, lai nopirktu biļetes atpakaļ lidojumam no salas uz Ho Chi Minh. Iepriekš iegūtā informācija par to, ka šis lidojums ir diezgan populārs un tādēļ laicīgi tiek izpirkts, noder, jo 9iem cilvēkiem iekļūt vienā lidmašīnā ir sarežģītāk nekā 2iem. Mūsu tīkamākais lidojuma laiks nav pieejams, tādēļ pērkam biļetes uz to dienu un laiku, kas ir pieejams. Viena lidmašīnas biļete bez datuma maiņas iespējām maksā 41 $, ar maiņu- 50 $. Dodamies meklēt, kur paēst, kas izrādās nav nemaz tik viegli, jo esam liela un dažāda kompānija. Staigājam pa veikalu un pētām pērļu piedāvājumu. Pērles šeit ir lētas. Tiešām lētas. Kad satumst, apmeklējam arī night market, kur lielākā daļa stendi ir ar pērļu rotām. Piedāvājums principā tas pats, kas veikalos ar glaunām stikla vitrīnām, tikai cenas augstākas. Atpakaļceļš līdz viesnīcai aizraujošs- visapkārt tumšs, laternu nav, līst lietus, ceļus slidens, viegli pabraukt garām mazajām „ieliņām”. Piektā diena No rīta esam augšā agrāk, jo viesnīcā nav elektrības, tādēļ kondicionieris nestrādā. Istabā valda sutoņa. Kamēr meitenes dzīvojas pa pludmali, puiši dodas individuālā izbraucienā pa salas neceļiem. Viņi atgriežas pēc vairākām stundām, jo ceļš bija piedzīvojumu pilns. Katram no motorolleriem gadījusies kāda ķibele- viens nolicies uz sāna un kārtīgi noskrāpējis moci, pārējie uzsituši riepas. Atgriezušies viesnīcā, tiek laboti braucamie un apārstētas brūces. Kad viss ir kārtībā, braucam visi uz Pearl Farm. Ceļā uz turieni vēl viens rolleris krīt un atkal mazas traumas. Pēc tam braucam uz Suoi Daban ūdenskritumu. Ceļš pavisam šaurs, neasfaltēts un ik pa laikam ar lielām peļķēm, dubļiem. Braucot pa šaurajiem ceļiem, bērni mums atkal sauc „heļļļooo”. Ūdenskritums smuks, daļa nopeldas. Lai tiktu uz un no ūdenskrituma, jāšķērso tiltiņš, kurš liekas teju, teju sabruks. Interesanti. Braucot atpakaļ, pilsētā satiksme daudz intensīvāka- reizēm liekas, ka tūlīt, tūlīt būs avārija. Ieskrienam nakts tirgū. Kad atgriežamies viesnīcā, mūs jau sagaida rolleru izīrētājs. Sākas skandāls, strīdēšanās un dusmošanās, kas beidzas ar 70 $ par viena motorollera skādi un 150 $ par otru (ar kaulēšanos). Vakariņas ēdam blakus esošajā viesnīcā „Eden”. Sestā diena Pamostamies, sauļojamies. Plkst. 9.30 mūs pie viesnīcas sagaida busiņš, kas mūs ved uz salas dienvidiem „fishing &amp;amp; snorkeling” tūrē (15 $). Laiks apmācies un vējains. Pilsētā An Thoi nomainām busiņu pret laivu/ kuģīti. Pabraukuši kādu gabaliņu aiz Coconut salas, mums pasniedz makšķerēšanas piederumus. Mūsu kompānija ir azartiska un stājas pretī pat lielai lietusgāzei, lai tikai noķertu vēl kādu zivtiņu (visas tomēr bija salīdzinoši mazas). Tad dodamies snurkulēšanai labvēlīgas vietas meklējumos. Vienīgajā, par labu atzītajā, vietā priekšā jau ir vairākas laivas, tādēļ, gaidot, kamēr laivas paliks mazāk, mums tiek pasniegtas sātīgas pusdienas (iekļautas cenā!)- dārzeņu buljons, rīsi, zivs, kalmāru salāti. Pēc pusstundu ilgas atelpas pēc pusdienām esam gatavi līst ūdenī. Iesākumā mums pasniedz ļoti nolietotus aparātus, bet pēc laika gids jau ir noorganizējis, lai mums atved jaunākus. Ūdens bija diezgan duļķains, tādēļ laba skats bija tikai pāris vietās. Atgriežamies An Thoi un pēc mūsu ierosinājuma dodamies uz baltās smilts Sao pludmali. Gids mūs aizved arī uz pārējām lielajām pērļu fermām (paši lūdzām viņam to). Tad dodamies uz bungalo. Pludmalē skaistas debesis. Dodamies vakariņās. Septītā diena Tā kā laiks nav saulains, nolemjam atkal izīrēt motorollerus (šoreiz no cita īpašnieka :D ) un aizbraukt uz strautu/ ūdenskritumu Tranh Stream. Sāk līt un sajūtas izbrauciena laikā tādēļ ir interesantākas- ķivere noslīdējusi uz vienu pusi, sejā sitas lietus un vējš un ausīs neparastu skaņu veido lietus plēve. Ceļš ir asfaltēts- varam braukt pat uz 60 km/h! :D Blakus strautam apskatam smuku parku ar akmens figūrām. Par ūdenskrituma/ strauta apskati (4 cilvēki) un 2 motorolleru stāvvietu samaksājam 100 VnĐ (~20 sant.). Tad pilsētā iepērkamies (pērles, augļi, saldumi). Atgriežamies pludmalē, lai sauļotos un izmantotu vietējo meiteņu piedāvātos pakalpojumus. Pēc pastaigas gar krastu, peldes un sauļošanās, dodamies uz pilsētu. Vakara pelde jūrā. Kamēr divas personas no mūsu kompānijas ir devušās nakts zvejā (atgriešanās laiks gan paredzēts ap 20.00), pārējie ejam vakariņās. Vēlāk ar neparastas garšas un izskata kūku atzīmējam Mārtiņdienu. Astotā diena No plkst. 8.00 dzīvojamies pa pludmali, ķerot pēdējos saules starus. Plkst.10.15 mūs sagaida taksis, lai vestu uz Duong Dong lidostu. Laiks vējains, to mums apstiprina arī mazās un šaurās lidmašīnas pilots. Līdz šim lidojumam domāju, ka lidmašīnas spārniem jāatrodas pasažieru pēdu līmenī, bet šī pārlidojuma laikā sapratu, ka ar jocīgām skaņām un sajūtām, bet tomēr, var pacelties arī ar spārniem, kas atrodas virs pasažieru galvām. Pēc stundas jau esam Ho Chi Minh. Lidostā informē, ka smagākās somas neesot atnākušas, taču pēc 5 min uzzinām, ka neviena (!!) soma vispār nav ielikta lidmašīnā, jo slikto laika apstākļu dēļ ieliets vairāk benzīns. Somas sola atvest ar nākamo reisu. Dodamies uz Madam Cuc nolīgto taksi, kas mūs 40 min laikā aizved līdz viesnīcai. Drīz pēc ierašanās hotelī dodamies pastaigā pa centru un iegriežamies arī pilsētas tirgū, lai sapirktu pēdējos suvenīrus. Pa dienu nekurienes vidū pamanām eiropeisku maiznīcu, kafejnīcu, kur, protams, ļaujamies maizīšu kārdinājumam un Eiropas cenām. Atgriežoties viesnīcā, uzzinām, ka somas mēs visdrīzāk saņemsim tikai rīt lidostā. Pēdējā vakarā nolemjam vakariņās pārtikt no lieliskajiem augļiem. Devītā diena Reiss Ho Chi Minh – Bangkoka ir pēcpusdienā, tādēļ no rīta atkal dodamies pastaigā pa pilsētu. Nokļūšanai līdz lidostai izvēlamies vietējo, balto taksi, jo tas ir vismaz uz pusi lētāks nekā tas, ko piedāvā Madam Cuc. Lidostā beidzot saņemam mūsu somas. Cenu atšķirība lidosta/ pilsētas centrs- 1 aliņš/ 3 aliņi. Lidojam uz Bangkoku. Mums atkal ir problēmas Bangkokas lidostā, jo mūs nelaiž caur Imigration desk. Esam pilnīgi pārliecināti, ka mums ir derīga vīza, jo iepriekš nopirktā ir derīga 14 dienas, t.i., vēl 2as dienas. Taču mums lidostas darbinieki, kas salīdzinoši slikti runā angliski, paziņo, ka jāiegādājas jauna, jo iepriekšējo jau esam izmantojuši, aizlidojot no Taizemes uz Vjetnamu. Dodamies atkal katram pirkt vīzu (35 $). Labi, ka pa visiem kopā izdevās samest 315 $, jo ar kredītkarti par vīzu norēķināties nevar, bet bankas automāts lidostā arī nav, jo tas neesot droši. Ja nebūtu bijuši šie 315 $, iespējams paliktu turpat- Bangkokas lidostā (kā Toma Henka filmā „Lidosta”). Atkal pēdējie savācam somas un ejam iečekoties lidojumam uz Helsinkiem. Izlidošanas stāvā piedzīvojam kultūršoku- lidosta ir pilna- tiešām PILNA- ar „citu” reliģiju pārstāvjiem. Jūtamies neomulīgi. Kad somas nodotas un zinām, ka Helsinkos nekādām problēmām nevajadzētu rasties, atviegloti nopūšamies un ar mierīgu sirdi dzīvojamies pa lidostu, cenšoties pēc iespējas vairāk pirms garā lidojuma izstaigāties. Nākamās dienas rītā esam atpakaļ pelēkajā un aukstajā Latvijā. Vislielākās grūtības nākamās 4 (!!) dienas sagādā laika maiņa. Šajās dienās rosība mājās sākas jau ap 5iem no rīta :D

Deviņas dienas Vjetnamas dienvidos

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem