10 dienu ceļojums pa Ēģipti no Aleksandrijas līdz Abu Simbel

  • 19 min lasīšanai
Ceļojuma dienasgrāmata. Kontinents: Āfrika Valsts: Ēģipte Laiks: 08.11.2008.-18.11.2008. Informācija par ceļojumu: tūrisma kompānija IMPRO, grupas sastāvs apm. 34 cilvēki, nosaukums tūrei „Nīlas un piramīdu zeme Ēģipte”, galvenās darbojošās personas: es un mana labākā draudzene Melne (tas ir viņas pirmais ceļojums ever). Laicīgi brīdinu visus, kam nav vēlmes vai laika lasīt garus aprakstus – šīs piezīmes ir diezgan apjomīgas. Diemžēl, bet īsāk izteikties nespēju un arīdzan nevēlos. 08.11.2008. Gara un grūta diena. Jāceļas jau 4:30, jo 6:00 jābūt lidostā. Izlidojam pēc astoņiem, ielidojam pēc vieniem Hurgadā. Karsts, lidostā valda zināma panika/drūzma un rindas. Satiekam mūsu tālākā ceļojuma pavadoni aļa menedžeri, ēģiptieti Ameru, kurš palīdz diezgan ātri noformēt vīzas un tikt laukā no lidostas. Kamēr stāvējām rindā, lai atrādītu savas vīzas un saņemtu uz tām zīmogu, kuru jāatrāda būs vēl vienam „darbonim” nedaudz tālāk, nolemju samainīt nedaudz dolāru vietējās mārciņās. Veseli 5 maiņas punkti cieši blakus viens otram, darbības princips apskaužami interesants: viens maiņas punkta darbonis vāra sev kafiju, cits smēķē, vēl viens jau bauda savu uzvārīto kafiju. Šie puiši klientus tai brīdī neapkalpo, sūta pie citiem. Respektīvi, tik daudz maiņas kantoru šeit ir tāpēc, lai vismaz viens no šiem pieciem puišiem starp kafijas vārīšanu/baudīšanu vai smēķēšanu būtu brīvs un varētu pievērsties arī kādam klientam. Jauki, vai ne? Tiekam līdz autobusam un sākas garais ceļš uz Kairu. Pa logu kalni, smiltis, plkst. tieši 17:00 riet saule. Viesnīcā (Husa Hoteles) tiekam tikai ap astoņiem vakarā, pārguruši kā suņi. Pat vēlu vakarā Kairas ielas mudž no cilvēkiem un auto, tā arī iemiegam nemitīgas pīpināšanas pavadījumā... 09.11.2008. Ceļamies 5:00 ar pirmajiem saucieniem uz lūgšanām. Pie šīs melodiskās skaņas ir tik viegli pierast un tai piemīt savdabīga, senatnīga un austrumnieciska pievilcība. Ēģiptes muzejs. Ja ir vēl kāda vieta uz zemeslodes, ko apsargā vēl labāk, tad es par tādu nezinu, šeit ir vismaz 3 pārbaudes ar stariem (nezinu pareizo nosaukumu, tādi kā vārti, kam jāiet cauri lidostās, piemēram) un rentgenu, pa vidu tiek vēl atņemti arī fotoaparāti  Dīvainākais ir tas, ka pēc vairākām Ēģiptē pavadītām dienām un entajām iešanām cauri šādām pārbaudēm, es secinu, ka tās ierīces nikni pīkst katram tūristam izejot cauri un rodas bažas, ka, ja tev tā ierīce nepīkstēs – būs slikti. Tā kā varam neiespringt uz fotografēšanu, ieinteresēti sekojam līdzi gida (arīdzan vietējais puisis, kas pavada mūs visu ceļojumu) Samira stāstījumam. Interesanti un aizraujoši, bet – nenormāli daudz cilvēku. Tālāk dodamies uz Papirusu darbnīcu. Uzzinām, kas tie ir un kā tos gatavo, tad mums atvēl brīdi laika, lai iepirktos. Mani nopeilē kāds vīrs ar kruķi, pārvietojas viņš ar tik pārsteidzošu veiklību, kādu var apgūt tikai cilvēks, kas dzīvo tik pārbāztā pilsētā kā Kaira. Nākas vien mums ar Melni iepirkt plānotos papirusus tieši šeit. 4 A4 formāta pluss 1 A5 formāta papirusi par 88$ un dāvanā divi maziņi zīmējumi jau ierāmēti. Pozitīvi ir tas, ka nopērkot īsto papirusu, to var locīt un stampāt somās nebaidoties, ka tas saplīsīs, kā tas notiek ar viltotajiem papirusiem no banānu lapām un kā tik tur vēl ne. Tagad lielais mirklis ir klāt – braucam aplūkot piramīdas. Sirreālas sajūtas pārņem jau autobusā, kad pāri māju jumtiem tu ieraugi diženās smailes. Atkal pārbaudes uz pīkstēšanu un esam klāt. Kā jau drosmīgas meitenes, prasām Samiram – kā tikt apskatīt Heopsa piramīdas iekšpusi? Samirs nosmīn un saka – tas maksā 20$, bet vispirms ieejiet Heopsa mātes piramīdā bez maksas un tad izlemiet, vai vēlaties par to maksāt lielajā piramīdā. Prātīgs puisis tas Samirs. Piesoļojam pie mazās Heopsa māmuļas piramīdiņas un dodamies iekšā. Puisis pie ieejas brīdina, ka tur vietām nav gaismas. Pati ieiešana piramīdā notiek pa apmēram metru platu un 45 grādu lenķī uz leju izcirstu tuneli, mazi šauri dēlīši kalpo kā trepes, kaut atspiest pret tiem visu pēdu nevar, vietas pietiek tikai papēdim vai pirkstu galiem. Nokāpjot apmēram metrus 3, sākas taisns gaitenītis. Tumsa totāla, gaiss sasmacis, cilvēki, kas nāk aiz tevis, aizsedz vienīgo gaismas avotu – ieejas atveri. Sadodamies rokās un lēnām pustupus virzāmies uz priekšu, līdz es saprotu, ka tālāk neiešu – trūkst gaisa un tumsa kļuvusi tik melna, ka asaro acis. Atceros, ka man tak ir šķiltavas, tās piešķiļu pēdējā brīdī, kad Melnes kājas atrodas vairs tikai dažu centimetru attālumā no nākamā kāpiena 45 grādu leņķī. Vēl solis un....tad arī nolemjam beigt piramīdas iekšpuses apskati un ar lielām pūlēm izspraucamies starp lejā kāpjošo cilvēku straumi virszemē. Uz Melnes teikto, ka lejā gaismas nav vispār, iekšā laidējs tik parausta plecus – electricity problem. Jebkurā gadījumā viss ir labs, kas labi beidzas, ideju par Heopsa piramīdas apskati atmetam zibenīgi. Citiem braucējiem vien varu ieteikt paķert līdzi kādu kabatas lukturīti. Stāvot lielo piramīdu pakājē es saprotu, ka šīs mega celtnes stāvēs vēl ilgi, sajūtos tik maza un niecīga kaut kā tik grandioza priekšā. Sfinksa – skaista. Zilo debesu fons lieliski piestāv tās maigi dzeltenīgajam tonim. Lai arī bez deguna un vietām apdrupusi, tā joprojām spēj izskatīties grandioza, gracioza un eleganta. Šeit staigājošie tirgoņi piedāvā „īstos” papiruss pat par 1$. Tomēr, ja vēlaties atvest saviem bērniem dejojošu kamieļa mantiņu – citur man negadījās tādas redzēt. Pēdējais šodienas pasākums – parfimērijas jebšu eļļu darbnīca, kur mūs sagaida ļoooooti blonda krieviete no Latvijas ar traki spiedzīgu balsi. Eļļu pirkšana nebija manā interešu lokā, tādēļ noklausījusies visu to reklāmpenteri, smaržojoša pēc apmēram 7 aromātiem, izgāju laukā „izvēdināties” un man par lielu izbrīnu bez mazākās minstināšanās klāt pienāca krievu tūrists un bez kavēšanās uzsāka sarunu krievu valodā. Jāpiebilst, ka krievu tūristus man šodien nebija gadījies satikt, bet šis vīrietis laikam bija ļoti pārliecināts, ka visi šeit esošie tūristi ir no Krieviski runājošām valstīm  un, jāatzīst, ka attiecībā uz mani viņš tak nekļūdījās. 10.11.2008. Atkal ceļamies piecos no rīta, brokastīs ieprovējam mums nezināmu augli – guava, negāja pie sirds. Dīvains bumbieris ar sēklu kluci pa vidu. Dodamies uz Aleksandriju. Pa ceļam tiekam izlaisti kā tāds ganāmpulks paganīties nelielā oāzītē ar veikalu, WC, mini zoo un strūklaku. Paliek sajūta, ka esi pabijis kādā nereālā vietā, kurai šai tuksnesī nemaz nebūtu bijis jābūt. Aleksandrija ir krietni klusāka, nedaudz sakoptāka un gaisā jūtama jūras smarža, zaļi koki, zāle. Apskatām Pompeja kolonnu, kura uzcelta uz Aleksandrijas vecās bibliotēkas drupām, katrā kolonnas pusē novietota neliela sfinksa kā simbols Grieķijas un Ēģiptes vienotībai, kā nekā šo pilsētu sen atpakaļ ieņēma Aleksandrs Lielais ar Grieķijas karaspēku, kaut arī viņš bija iebrucējs, bet vietējiem viņš patika, jo pēc pilsētas ieņemšanas, ieraugot badā mirstošos un kara novārdzinātos iedzīvotājus, viņš pavēlēja tiem izdalīt pārtiku un ūdeni, kā arī ar lielu cieņu izturēties pret Aleksandrijas iedzīvotājiem un kultūru. No sabrukušās bibliotēkas redzams vien neliels pazemes tunelis ar iedobumiem sienās – vietas, kur glabājušies papirusu tīstokļi un grāmatas. Pēcāk mūs palaiž pastaigāties gar Vidusjūru, piesakot neiegādāties neko no jūras faunas – jūraszvaigznes, koraļļi, utt. Tos ir aizliegts izvest no Ēģiptes. Dīvaini, ka apstrādātu jūras faunu var izvest, piemēram, ar koraļļu krellēm nebūtu problēma, bet neapstrādātus koraļļus nedrīkst. Naudas sods ir diezgan iespaidīgs. Motazaha parks – skaists, liels parks, kura vidū ir Ēģiptes prezidenta rezidence, tā teikt patīkamais ar lietderīgo apvienots – i cilvēki pastaigājas, i valdība dzīvo. Ieraugam milzīgu gumijkoku un nolemjam atvest tā bildi manam 30cm kociņam uz virtuves palodzes, lai zina pēc tā tiekties. Turpat blakus parkam ir mūsu viesnīca (Paradise Inn). Tagad es zinu, kas ir paradīze – maza viesnīciņa, liels baseins, palmas mmmmmmmm, labprāt paliktu tur pāris dienas, bet nekā – rīt atpakaļ uz Kairu. Vakars Aleksandrijā bija vēsākais no visiem, salu pat biezā adītā džemperī, toties viesnīcas piedāvātā mango sula bija kaut kas dievīgs. 11.11.2008. Lāčplēša diena. Atkal ceļamies 5:00 un dodamies uz Kairu. Diemžēl, esmu Skandināvu vārgulis, kas nav radis pie kondicionieriem, tādēļ mana balss ir devusies atpūtā, bet tās vietā ir sauss klepus un laringīts. Autobusā šoferis kondicionieri izmanto uz pilnu klapi, visi sēžam jakās un man pat kāju pirksti botās salst. Iebraucot Kairā mūs noved gar topošo jauno Ēģiptes muzeju, kas, pēc tā pabeigšanas būs lielākais muzejs pasaulē, respektīvi viņi plāno pārspļaut pat Luvru,bet tā manā izpratnē ir nenormāli liela. Tiekam ievesti gan kokvilnas veikalā, gan zelta, sudraba veikalā, bet neko nepērkam, jo cenas un kvalitāte nav tāda, kā gribētos. Salah Al-din mošeja – lielākā Kairā. Samirs nedaudz pastāsta par islāmu, par to, ka mošejā nav solu, krēslu, nav altāra, jo visi ir tikai cilvēki, neviens nav svētāks tāpēc vien, ka ir mulla. Mošejās nav dārgu lietu, zelta inkrustāciju, jo bagātībām te neesot vieta, bagātības jādod cilvēkiem, garīgai pasaulei par to nav nekādas daļas. Ja vēl jūnijā, stāvot Vatikāna Svētā Pētera katedrālē es domāju par to, kāpēc šī vieta man neliekas nedz svēta, nedz apbrīnas vērta, tad stāvot šai mošejā, es jutos daudz savādāk, kaut kā izjustāk un tīrāk. Šī celtne manī ieviesa bijību un cieņu pret reliģiju, ko tā simbolizē. Mošejas iekšpagalmā ir metāla pulksteņa tornis ar pulksteni, kuru Francija kā pateicību bija uzdāvinājusi Salah Al-din par Luksoras obeliska uzdāvināšanu Francijas tautai (Parīze, Konkordas laukums). Manī iezogas kautrīga doma par šādu dāvanu līdzvērtības principu, jo obelisks Parīzē man liekas daudz skaistāks, lielāks un pārāks par šādu pulksteni. Te ir daudz skolēnu, kuri, ieraugot tūristu grupas, skrien klāt, māj ar rokām, sauc – hello, welcome to Egypt utt. Divas skolnieces pat pierunā Melni nofotografēties ar viņām, blondīnes te tiek uztverts kā brīnums. Samirs tik nosmej – tādas nu ir mūsu kautrīgās musulmaņu meitenes. Tālāk seko interesants gājiens pa koptu rajonu. Kopti ir kristieši, kuri šai ticībai pievērsās jau pašos pirmsākumos (atceramies Mozu, kurš savu tautu 20 gadus pa tuksnesi veda un Sinaja kalnā baušļus saņēma). Apskatām divas senas baznīcas (viena no tām tagad ir sinagoga). Vienā baznīcā atrodas it kā Mozus baušļu plāksnītes atliekas, tā celta tai vietā, kur it kā agrāk bijusi Nīla, pie tam tieši tur pēc leģendas piestājis sainītis ar mazo Mozu, kuru tieši šai vietā faraona sievas kalpones to izcēlušas no ūdens, tas esot vecākais kristiešu dievnams Ēģiptē, bet otra uzcelta uz alas (tās fragmentu var apskatīt), kurā Marija slēpās ar mazo Jēzu. Šodien pusdienās tieku pie spageti, urā, savādāk tie rīsi jau sāk riebties. Tālāk seko interesantākā dienas daļa (un arī aktīvākā, tikai mēs to vēl nenojautām) Khan el Khalili tirgus! Mums parāda vienu no tirgus ielām, piesaka neizmantot citas, jo šai labirintā varam pazust ar galiem, dod mums 2,5h laika un izlaiž no autobusa. Nenormāls troksnis, drūzma, neaprakstāmas sajūtas. Komplimenti birst kā no pārpilnības raga, mani nez kāpēc uzrunā itāliski, sauc par bella madonna, bet Melne tiek pie iesaukas Šakira :D Cenu, protams, te nav nevienai precei. Melne grib nopirkt lakatu. Ar to tad arī piedzīvojums sākās. Izvēlējāmies veikalu, durvīs stāv jauns puisis, aicina iekšā. Tā kā Melne vēl nerunāja angliski (un ceļojuma beigām viņa sāka to darīt), puisis nolēma atrast lakatu vispirms man, kaut man nodoma pirkt lakatu nebija. Tomēr tika atrasts krāsains, skaists lakats, kuru puisis uzdeva kā kašmiru, kas patiesībā ir vilna ar zīda piejaukumu. Pie viena, kamēr Melne izmeklē lakatu sev, izvēlos vēl vienu balzata piramīdiņu, puisis dod man vēl divas mazākas piramīdas tipa kā dāvanu pie pirkuma, cenu atsakās nosaukt, kamēr Melne nebūs izvēlējusies. Beidzot Melne tiek pie diviem lakatiem un sākas kaulēšanās. Puisis piedāvā man cenu 190$, Melnei kādus 120$, es, protams, paziņoju, ka šī cena man neder, lai dod milzīgu atlaidi. Tā nu pastīvējāmies nedaudz (minūtes 20) un cena bija Melnei 75$, man 90$, puika jau palika kašķīgs un brēca, ka tā esot pēdējā cena. Tad es izdarīju to, ko pēc idejas jādara, kad kaulējas profesionāli, bet es to izdarīju tāpēc, ka man absolūti nevajadzēja lakatu un kur nu vēl par tādu naudu – es pagriezos un izsoļoju no veikala ar vārdiem „I’m leaving. I will not buy it for such price.” Puisis metās man pakaļ kliedzot: „stāvi, nosauc man savu cenu, kur tu ej, neej projām!” Es paātrināju gaitu un vienā brīdī attapos, ka Melnes man blakus nav. Pa to laiku (citēju Melni) puisis atgriezies veikalā, mēģina apstrādāt Melni, kura nez kāpēc nebija devusies man līdzi. Melne, izmantojot visas savas angļu valodas zināšanas, paziņo puisim, ka neko nepirks, ja es neko nepirkšu. Puisim nebija divreiz jāsaka un jams devās man pakaļ. Ieraugot Melni iznirstam no cilvēku pūļa, ar lūpām veidojot man adresētus vārdus „ej ātrāk”, es saprotu, ka puisis ir man uz pēdām un cenšos nozust pūlī. Kādā klusākā nostūrī satiekos ar Melni un tieku apskaidrota, ka esmu devusies nepareizā virzienā – tagad, lai izietu no šī labirinta, mums būs jāiet garām viņa veikalam. Protams, es cerēju, ka šai veikalā būs iegriezies kāds cits pircējs un puisis liks mūs mierā, bet – biju naiva. Saskrienos ar viņu, puisim acis drūmas, rokas sakrustotas uz krūtīm – mēs vēl neesot beiguši kaulēties, lai tik ejot veikalā iekšā. Redzot viņu tik niknu, paliek nedaudz neomulīgi un attopos jau tai pašā veikalā. Nu jau cena nolaista līdz 55$, es nopūšos un saku – vai nu 40$ vai es eju prom. Puisis sāk atkal runāt par kašmira kvalitāti bla bla bla, es nu jau manāmi nikna atkal pasaku, ka dodos prom un lai viņš ieskrienas ar savu lakatu, izeju no veikala. Puisis izskrien un sauc tādā niknā balsī – lāābi – 50$ un savāc savu lakatu! Es, jau pilnībā pārgribējusi kļūt par lakata īpašnieci, paziņoju – es vairs nekādu lakatu negribu pirkt, viss, es eju prom. Tad atskan brēciens – lābi! 40$ nāc un ņem! Puisis teatrāli ieskrien veikalā, apstājas tā vidū, sakrusto rokas uz krūtīm un raida man tādu nikna suņa skatienu, ka man pēkšņi nu ļoti sagribas uz autobusu. Melne bailīgi nočukst – laikam jau jāpērk tie lakati. Iedodu naudu (arī Melnei cena ir 40$ beigās), paņemu preci un....pēkšņi viss mainās. Puisis sāk smieties, smaidīt, apskauj mani, sabučo uz vaiga un saka – tu nu gan esi stipra sieviete, tu proti kaulēties, malacis! Izejam no veikala ar maisiņiem, smaidīgi, ārā jau sapulcējies bariņš ar blakus veikala pārdevējiem, kuri sāk ūjināt un aplaudēt mums, arī apskauj, sabučo, novēl laimīgu ceļojumu un tikai tad es aptveru, ka esmu piedzīvojusi visparastāko, ikdienišķo Kairas iepirkšanos, sajūtas, kas pārņēma mani izejot no tirgus nav aprakstāmas – šoks, atvieglojums, lepnums un tāda dīvaina maza vēlmīte to atkārtot. Adrenalīna deva bija vienkārši grandioza. Apsēžamies kā jau tūristi uz ietves malas pie tirgus, pie Melnes pienāk mazs ēģiptiešu puisēns, sniedz roku, Melne to paspiež un atskan tikai viens vārds: „Name?” „Kristīne”. Un puika aiziet. Neko vairāk no Melnes viņam nevajadzēja. Pēc tam Melne iepazīstas ar kādu taksometra šoferi, kas piedāvā viņai lidojošo paklāju un visu, kas viņam pieder  Ierodamies Kairas dzelzceļa stacijā. Nakts būs jāpavada vilcienā, nedaudz vairāk par 1000km 12 stundās līdz Asuānai, tur mūs gaida kruīza kuģis. Gaidot vilcienu, pie manis pienāk maza auguma ļoti solīds ēģiptiešu jauneklis un lūdz mani piedalīties intervijā par Ēģiptes dzelzceļu tīkla izmatošanu, uzlabošanu utt. Aiz gara laika piekrītu, jautājumi daudz un dažādi, bet viens no pirmajiem bija ekselents – cik stundas jūs plānojat braukt līdz Asuānai? Dīvains jautājums vilciena pasažierim, kurš nu nekādi nevar ietekmēt vilciena braukšanas ilgumu  Kupeja mūs sākotnēji nošokē – maza, putekļaina. Bet par laimi, gulēt tas netraucēja un no rīta jau bijām klāt. Arī manas bažas par novelšanos no otrā stāva guļvietas uz cietā Melnes kofera, nepiepildījās. 12.11.2008. Pamostos un pa logu vienas vienīgas palmas. Dīvaini, jābūt tak ir arī citiem kokiem. Ievēroju, ka garāmbrauciošie auto ir apkārti ar cilvēkiem, cik saprotu – tie ir tādi sava veida mikriņi, kad vietas salonā vairs nav – samaksā un ķeries tik klāt, kur vari pieķerties. Ēģiptieši vispār vienkārši skatās uz lietām – tramvaji, autobusi, maršrutnieki brauc ar atvērtām vai pat izņemtām durvīm, lai tu varētu iekāpt un izkāpt tad, kad tev tas ir ērtāk. Izkāpjot konstatējam, ka beidzot mums pašiem ir jānes savas somas, parasti to darīja nesēji, tāpēc mans neviltots prieks, ka mana sporta somiņa nesver vairāk par 10kg un ir viegli pārvietojama. Pie stacijas ēkas mūs sagaida mazs vaļējs kravinieks, kurā salādē mūsu koferus, jācer, ka pa ceļam kāds neizkritīs. Tā nu bagāža aizceļo uz kuģi, bet mēs dodamies apskatīt Asuānas dambi. Šim dambim ir speciāli režģi krokodiliem, lai tie neiekļūtu turbīnās. Samirs ar dziļu riebumu sejā pastāsta, ka otrpus dambja krokodilu esot ļoti daudz, pirms dažiem gadiem esot noķerts mega eksemplārs 12m un 2,5t. Asuāna ir tīra, zaļa un sakopta pilsēta, daudz halabejās tērptu vīriešu (gara tipa kleita, kuru nēsā vīrieši), visi laipni, smaidīgi. Mūsu mērķis ir Philae templis, kas atrodas uz salas, pie tam uz citas salas, nekā uzcelšanas brīdī – ēģiptieši meistarīgi pārcēluši šo templi no nogrimušas salas un citu. Nedaudz grieķiskas ietekmes – kolonnas, nedaudz piestrādājuši kopti – izbojājuši daļu grebumu, bet skaisti. Templis īpašs ar to, ka tieši šeit pirmo reizi čūska tiek izmantota kā sargātāja un tieši no šejienes cēlusies paraža visiem faraoniem galvassegās uz pieres attēlot čūsku – mani sargā dieve Izīda, jo Izīda ar šādu čūsku sargā dievu Horu, bet faraons arī ir dievs. Laivas, kas mūs ved uz turieni, vada nūbieš. Parkošanās pie krasta nenotiek katrai laivai paredzētā vietā, kā pierasts – kuģa „kapteinis” izdomā, kur vēlas piestāt un tad rupji taranējot pārējos kuģus, izgrūstās līdz vajadzīgai vietai. Pie tam kapteinim ir diezgan vienalga, vai taranētajā kuģī kāds atrodas, vai ne. Paēdam jau uz kuģa, iekārtojamies un dodamies tepat pāri Nīlai (ar mazu laiviņu) uz botānisko dārzu, kas atrodas uz salas – skaisti, klusi, putniņi vītero, gaisā no dīvainajiem augiem savādi aromāti. Vietējais apsargs piesakās par gidu: rauj lapas, lauž zariņus, dod pasmaržot un tad vēlas samaksu, Melnes iedotais dolārs viņam tīk, tāpēc viņš nofotografē mūs abas ar manu aparātu un lūdz katrai no mums nofotografēties ar viņu, viņa mobilajā telefonā. Viņš varētu dot par mums miljons kamieļu. Mēs esot kā Nefertiti ar Kleopatru, pie tam par Kleopatru viņš dēvē gaišmataino Melni. Vakarā uz kuģa mums neliek mieru viens oficiants – viņa vienīgā vēlme ir kalpot mums (pēc tam, kad uzdoti daži kontroljautājumi: kā jūs sauc, no kurienes, vai jūs strādājat, kur ir jūsu vīri un vai jūsu vīri zina, ka esat šeit). Bet mūsu vienīgā vēlme pēc tik aktīvas dienas – mierīgi pasēdēt uz augšējā klāja. 13.11.2008. Ceļamies naktī 2:30, jo apstākļu veiksmīgas sakritības rezultātā mums ir iespēja par papildus 75$ aizbraukt un apskatīt visu brīnumu brīnumu – Abu Simbel. Brīnums tas ir gan tā grandiozuma, gan senuma, gan mūsdienu izpratnē – lielākais templis Ēģiptē, atrodas nieka 40km no Sudānas robežas, kā bieds iebrucējiem, kā zīme par Senās Ēģiptes varenību, lai nevienam neienāktu prātā iekarot Ēģipti. Un mūsdienu brīnums tādā izpratnē, ka pagājušā gadsimta 70tajos gados, kad templis applūda, Ēģipte sasauca palīgā visu pasauli, labākos zinātniekus, lai izdomātu risinājumu un glābtu šo templi. Risinājums bija jau pierastais – sazāģēt un pārcelt. Tas arī tika izdarīts, tikai...mūsdienu zinātnieki ar mūsdienu tehnoloģijām nedaudz kļūdījās. Vecajā vietā stāvot, reizi gadā, noteiktā dienā, templī iespīdēja saule un apspīdēja tieši faraona skulptūras seju, tagad, pēc pārcelšanas, tas notiek dienu vēlāk kā senie celtnieki to bij paredzējuši. Ir par ko aizdomāties, vai ne? Ieteikums – ja dodaties turp konvoja pavadībā, neļaujieties pūļa iespaidam un dodieties vispirms uz lielajam Ramzesa templim blakus esošo Ramzesa sievas Nefertari piemiņas templi, jo 99% pārējo tūristu tai laikā, kad mierīgi izstaigāsiet Nefertari templi, spiedīsies iekšā Ramzesa templī un tikai tad metīsies uz Nefertari templi. Diemžēl, es par to iedomājos jau tad, kad knapi iespraucos Ramzesa templī. Šo vietu, šo celtni ir jāredz – tas ir kaut kas tāds, ko nevar aprakstīt. Aptvert, ka kaut ko tādu ir radījuši cilvēki pirms tūkstošiem gadu....es nespēju vēl tagad. Atgriežoties konvojs nedaudz kavējas un līdz ar to kavējas arī mūsu kuģa attiešana, bet neviens neļaunojas, jo Ēģiptiešiem ir pašiem sava izpratne par laiku un precizitāti. Kuģis dodas ceļā, bet mēs ar Melni kavējam laiku mūsu gidei Ingunai un menedžerim Ameram ar dažādiem dīvainiem jautājumiem par Ēģipti, kultūru, cilvēkiem. Nemanot piebraucam pie Komombo tempļa – šis templis ir viens no retajiem, kas veltīts diviem dieviem reizē – Horam un Sobekam. Staigājot pa templi sāk rietēt saule un skats ir vienkārši debešķīgs, senās drupas, košās debesis un spilgti sarkanā saule – neatkārtojama dabas harmonija. Vakars arīdzan izvērtās jauks, Amera un Ingunas kompānijā nosēdējām līdz naktij, Amers mūs cienāja ar granātāboliem, stāstīja par saviem braucieniem uz Latviju, pirmo un pēdējo satikšanos ar sniegu Latvijas ziemā. Laiks pēc saules rieta paliek vēsāks, bet man mugurā bija mans sūri un grūti nokaulētais viltus kašmira lakats un ar to arī bija gana, lai būtu silti. 14.11.2008. Atkal agrais rīts, ceļamies pussešos un dodamies uz Edfu pilsētu (Amers iepriekšējā vakarā izteicās, ka šī ir geju pilsēta, bet nepaskaidroja neko sīkāk), veikali vēl slēgti, Edfu tempļa biļešu kase arī, bet neilgi pagaidot, tiekam iekšā. Beidzot nav cilvēku pūļu un austošās saules staros templis izskatās tāds it kā tūlīt mums pretī iznāks priesteri un aicinās ziedot Horam. Šis ir otrs lielākais templis Ēģiptē, ļoti labi saglabājies, celts par godu Horam un tā atveids te ir visur. Tempļa augstie griesti ir nokvēpuši no lāpu un ugunskuru dūmiem – laikā, kad templis vēl bija pa pusei ierakts smiltīs, te dzīvojuši kopti, slēpjoties no iznīcības, kas tolaik draudēja visiem, kuri pieņēmuši kristietību. Šis templis atvērts apskatei ir tikai 3h dienā ziemā un 4h vasarā. Iznākot no tempļa ieraugam, ka laukums pilns ar tūristu autobusiem un tirgotājiem. Iepērkam T-kreklus, pārdevējs negrib kaulēties, tādēļ samaksājam diezgan daudz, apmēram 20$ viens krekls. Dodamies tālāk pa Nīlu. Melne no kuģa apkalpojošā personāla puses tiek nemitīgi apjūsmota, pavārs, maza auguma vīriņš, vienkārši pienāk un skatās Melnes zaļajās acīs ar bezgala siltu smaidu, bet kāds oficiants koķetē ar mani, maisoties pa vidu divu taizemiešu pingponga spēlei, lai mani uzjautrinātu. Piebraucam pie Luxoras, apskatam Luxoras templi, mans fotoaparāts bez brīdinājuma paziņo, ka baterija ir tukša un bildes sanāk dikti maz, tiešām žēl, jo ir satumsis un mākslīgajā apgaismojumā templis izskatās fantastiski. Un sākās kārtējais mūsu piedzīvojums – dažas dienas iepriekš bijām pagaršojušas ēģiptiešu saldumus (mmmm...) un izdzērušas visu līdzpaņemto rumu, tādēļ piekritām par 15$ doties Luksoras naksnīgajā apskatē ar zirgu un divvietīgu karieti, lai pa ceļam piestātu saldumu veikalā un alko bodītē. Kučieris mums ir jauns puisis, kas grib izrādīties un traucas kā traks, brīžiem liekas, ka mēs izkritīsim, kājās ķeras mazi bērneļi, lūdz naudu. Izbraucam cauri šaurai tirgus ieliņai, kur drēbes un paklāji sakārti tik cieši, ka mums burtiski jālaužas tiem cauri. Vīrieši un pat mazi puikas, ieraugot Melni smaida un māj. Tirgus ielas ir tik bedrainas, ka pārņem sajūta – tūlīt kariete izjuks un mēs iekritīsim tirgoņiem tieši rokās. Sajūtas sirreālas – netīrība, zirgu un ēzeļu izkārnījumu smaka jaucas ar pārtikas smaržu. To noteikti ir vērts izbaudīt. Mūsu materiālais ieguvums paralēli izjūtām ir vietējais rums Becardoi par 24$ litrs un kilograms saldumu par 11$. Uz kuģa ir halabeju ballīte, bet mums ar Melni vēderi ir nedaudz satriekti par vietējo pārtiku, tāpēc jūtamies nedaudz sliktāk kā gribētos, saņemam no gides Ingunas vietējās zāles, kuras esot krietni iedarbīgākas par mūsējām, nosēžam līdz naktij uz klāja kopā ar Ingunu, Ameru un mūsu superīgo vietējo gidu Samiru. Klausāmies viņu stāstos par smieklīgiem atgadījumiem, par citu tūristu ķezām un asprātīgiem ēģiptiešu risinājumiem jebkurai tūrista problēmai. 15.11.2008. Ceļamies piecos un zinām, ka šī būs ļoti smaga diena, daudz jāapskata un vēl vakarā ir 3h garš brauciens uz Hurgadu, kur arī noslēgsies mūsu ceļojums. Apskatījām valdnieku ieleju, ievērtējām 3 kapenes, viena no tām (Tutmoss III) veda perpendikulāri iekšā klintī, citas bija pilnīgi taisni gaiteņi, krāsas tik košas un nebojātas, ka liekas – tikai nupat uzgleznotas. Uzzinām, ka Tutanhamona kapenes esot bijušas izlaupītas, bet Tutiņam paveicies, zagļus noķēruši un nozagto atlikuši atpakaļ, pēc tam cits faraons, nezinot, ka tur ir Tutiņa kapenes, savējās uzbūvējis tām pa virsu, līdz ar to liedzot zagļiem iespēju mēģināt vēlreiz. Amers paspēj pasūdzēties, ka visu nakti neesot gulējis, jo kolēģis Samirs, iegādājies playstation un visu nakti izklaidējies ar to. Menmnona kolosi – rodas sajūta, ka tie tūlīt sabruks, bet virs tiem debesīs desmitiem gaisa balonu – arī šādu atrakciju piedāvā tūristiem, skats visai amizants. Iebraucām arī alabastra darbnīcā. Man bija vēlme iegādāties dažas figūriņas, bet ar rokām darinātie izstrādājumi man likās tik nekvalitatīvi un pārmērīgi dārgi, tādēļ nolēmām pirkt rūpnieciski ražotas figūras. Tālāk devāmies uz Hatčepsutas templi, vienīgo man zināmo trīsstāvīgo templi Ēģiptē (skan jau dīvaini – trīsstāvīgs templis), diemžēl, bet jau pieminētais Tutmoss III, kura bērnības laikā šī sieviete-faraons bija valdījusi, diezgan pacenties pabojāt viņas tempļus, tādēļ vērts redzēt ir tikai ārpusi, iekšā nekā vairs nav. Vietējā tirdziņā ieraugu kārotās figūriņas un ieeju veikalā, pakaulējos, uzklausu simtiem komplimentu, iznāku laukā un Melnes nav. Apstaigāju visas būdas, bet viņu nekur nemanu. Zinot cik naski vietējie klūp Melnei krāgā, nolemju meklēt palīdzību pie Amera. Amers ņem mani pie rokas un ejot cauri tirgum pie katras būdas skaļi nokliedz – EJAM! Un, loģiski, mūsu grupas dalībnieki iznāk laukā un Amers tos sūta uz autobusu, iebildumus nepieņem, līdz beidzot no kādas būdas iznāk Melne, kurai pie rokas pieķēries tirgonis (Melne vēlāk teica, ka puisis esot turējis aiz rokas, stājies priekšā durvīm un neesot laidis viņu laukā, tādēļ mūsu palīdzība nāca tieši laikā), tā nu atgūstam Melni un dodamies tālāk. Tālāk jau manāmi saguruši dodamies uz Karnakas tempļiem – šie tempļi ir būvēti viens blakus/iekš/gar/uz/pie otra, radot šobrīd lielu drupu jucekli, kurā ir grūti orientēties, vienīgais, kas aizķēra – ļoti daudz milzīgu kolonnu, vairāki simti slejas debesīs kā mežs. Nenormāli karsēja saule un gids Samirs, izdzirdot cilvēku žēlabas tik nosmej – Bet šie tempļi tak ir radīti par godu saules dievam Ra, kam tad te vēl jābūt, ja ne saulei? Saule par brīvu, ēna – viens dolārs. Visi sāk smieties un saule vairs necepina tik traki. Te atrodas arī liela skarabeja figūra, kurai esot jāapiet 3x riņķī un tad būs laime un pārticība. Nu mēs letiņi neesam kautrīga tauta – dipinājām riņķī tai statujai, ka prieks  tā nu dodamies uz Hurgadu, viesnīcu Desert Rose. Atvadāmies no Samira, kurš dodas atpakaļ uz Kairu un iekārtojamies plašā numuriņā ar balkonu. 16.11.2008. Vienīgais, kas paredzēts šodien ir safari pie beduīniem ap pusdienlaiku, tādēļ beidzot izguļamies un ievērtējam viesnīcu. Mūsu abu domas ir identiskas – nē, nē un vēlreiz nē. Liela viesnīca, milzīgi cilvēki (krievu) pūļi, tā saucamais restorāns atgādina ēdnīcu, jo tev apkārt ēd vēl simtiem cilvēku, grab trauki, šķind glāzes, pie baseiniem un jūras mētājas cilvēki ar baklažāna krāsas ādu. Pilnīgi sintētiska pilsēta, kur visi runā krieviski un uzvedas ne pārāk inteliģenti. Sapratām vienu – Ēģipte ir Ēģipte, bet Hurgada nav Ēģipte. Sakāpjam džipos un dodamies safari pie beduīniem, cerējām, ka brauciens būs trakāks, bet nekā – nedaudz pakratīja un viss. Gide mums bija krieviete no Jekaterinburgas, kas jau 2 gadus ar meitiņu dzīvo Hurgadā, daudz uzzinājām par beduīnu dzīvesveidu, dzīves apstākļiem, tradīcijām. Pasākums bija izzinošs, bet ne izklaidējošs. Grūti saprast tautu, kura izvēlas šādu dzīvi. Tautu, kura grūtnieci pēdējā mēnesī sūta dzemdēt kalnos kopā ar darbam nederīgu sievieti (vecu, vai slimu), pēc dzemdībām bērns tiek atnests uz kopīgo sapulci un, ja kaut vienam no vecajiem neiepatīkas kāda dzimumzīme vai kāda īpatnība, mātei jānes bērns atpakaļ kalnos un jāatstāj. Bērnus te neviens nevaktē, tie lien, iet, skrien, kur vien vēlas. Ja mazulis, vienalga kādā vecumā, mājās nepārrodas – viņu neviens nemeklē, dabiskā atlase. Zāles viņi nelieto, izprecina meitenes jau 12gadu vecumā un sieviete pienākums ir ne tikai kopt māju, dzemdēt un auklēt, bet kopt lopus, cept maizi, aust paklājus, vīriešiem pienākumu mazāk – doties mēnešiem garos pārgājienos pēc pārtikas, drēbēm, ūdens. Pārējā laikā – dzer tēju, sacer un dzied dziesmas. Sievietes, kuras dzīvo šajās apmetnēs, nekad dzīvē neko izņemot tuksnesi, palmas un kamieļus nav redzējušas, tādēļ viņu austajos paklājos nekā cita nav. Piedāvā izjāt ar kamieļiem, mēs atsakāmies, jo kamieļi izskatās novārguši, pusbadā. Noskatāmies saulrietu, pavakariņojam un dodamies atpakaļ. Piedzīvojumi ir beigušies. Rīt iztērēsim pēdējos dolārus vietējos veikalos, padirnēsim saulītē un parīt jau uz mājām. Atbraucot snigs sniegs un man būs karsti, jo Ēģiptes karstās saules daļiņa ir palikusi manī.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais