Signe, Bulgārija, Sofija.

Māris Siliņš 07.08.2014 43 min lasīšanai 2 foto

Es tik sen neesmu rakstījis kaut ko garāku par pāris rindiņām, ka nezinu, vai maz atceros, kā to pareizi darīt. Lai nu kā, brīdinu, šis būs garš ieraksts, viens no tiem saucamajiem "palagiem" so taisam vēsus kokteiļus, frappachino vai veco, labo latviešu bairīti un nododamies nelielai palasīšanai. Par ko būs stāsts? Well par otro lielāko stopēšanu Manā mūžā. Kas tad tur tāds ir teiksiet? Nu mana pirmā stopēšana bija ar vēl diviem cilvēkiem no Rīgas uz Salacgrīvu, pietam POSITIVUS laikā. Ok, bring it on.

Ir 2014. gada Aprīlis. Mēs ar kaķēnu esam nosvinējuši pirmo mēnesi kopā un kaut kā pārmijot pa vārdam, loģiski, ka nonākam līdz darba tēmai un sarunām par atvaļinājuma plāniem Vasarai. Man īsti plānu nav, neskaitot to, ka 19.07 jābūt Leldes un Kaspara kāzās un Jūlija beigās jākāpj uz Dzintaru k/z skatuves. Jautājot, ko Signe darīs Vasarā, atbild, ka brauks pie draugiem uz Bulgāriju. Un tad rodās ideja. Lai piedzīvojums paliktos galvā arī krietni vairāk nekā pāris gadiem, tiek nolemts stopēt no Latvijas uz Bulgāriju.

Aizvadīti zaļi Vasaras Saulgrieži un iepriekš nospraustais datums 25.06 kad sākam šo visu piedzīvojumu, pārceļas par pāris dienām uz priekšu, galvenokārt jau pie vainas esmu Es, bet nu still. Un jā, laiks skrien ātrāk nekā Man gribētos. Nolemjam, ka stopēsim caur Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un tad nokļūsim pēc +/- nedēļas Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā.

LATVIJA: Feeling nedaudz dizzy, bet pamostos, apģērbjos, sametu mantas somā un vienkārši kaut kur dodos. Visiem esmu paziņojis, ka dodos tālākā ceļojumā, bet tā vien šķiet, ka īsti tam neviens netic un Man pašam sāk uznākt neliela skepse. Labi, Kikiņš aizved līdz Rīgai un tad jau pēc vēl nepilnas stundas esmu Iecavā pie Sava kaķēna. Pastāstot viņai bēdīgo situāciju, ka esmu nedaudz ilgāk pasvinējis Jāņus, un Man cilvēki, kuri teica, ka līdz Jāņiem atdos naudu, nav atdevuši neko, nolemju, gandrīz, caur asarām acīs, teikt, ka nekur nebraukšu, un labāk lai Viņa brauc viena. Uz ko viņa atbild "Nē, Mēs brauksim kopā!" Labi, brauksim! Es uzņemos maršruta plānošanu un Viņa, loģiski, ka finansiālo pusi. No savas somas Es izņemu laukā pāris pogājamos kreklus, vienu džemperi un vēl kkādas šmotkas jeb precīzāk drēbes. Tas nemaina faktu, ka soma tāpat ir smaga un neērta + kaut kā Man izdodas tajā iedabūt arī guļammaisu. Lai nebūtu nekas daudz jānes līdzi ņemam tikai vienu guļammaisu, jo Man jau galvenais, ka viņai silts, ja nu jāguļ zem klajas debess. Pa Sevi neuztraucos, jo, ja arī būs auksts, uzvilkšu 3 kreklus apakšā un būs silts, tas pats attiecas arī uz biksēm. Nejauši šortos atrodu džīnīti. Uzmočījām vienu burkāneli un vārda tiešajā nozīmē dodamies trippot. Atvadamies no Signes Mammas, brāļa, Omītes un dodamies laukā pa durvīm. Katram ir pa divām somām un pirmā pieturvieta pirms ceļojuma ir Iecavas Maxima. Nopērkam ūdeni, kaut kadus krekerus, maizīti, desu, sieru un ejam. Signe saka, ka ir jāiziet laukā no Iecavas, jo, ja nu kāds pazīstamais vēl pamanīs, ka Mēs Iecavā cenšamies kaut ko nostopēt. Esam aizgājuši līdz pagriezienam uz Dartiju un Es saku, ka jāprovē šeit. No sākumā liekas diezgan pastulbi un smieklīgi, ka divi latvieši aiz Iecavas cenšas nostopēt mašīnu/as līdz Sofijai Bulgārijā. Apstājās pirmā mašīna un pēc nepilnas pusstundas Mēs esam Bauskā. Šoferis ar nelielu skaudību novēl veiksmi un izturību, kā arī piebilst to, ka, ja pašam būtu brīvs laiks, tad labprāt darītu ko līdzīgu. Izejam cauri Bauskai. Es uzrakstu plakātiņu “KAUNAS", bet tā vien šķiet, ka Latvijā Mums netic. Labi, nolieku plakātu malā un stopēju vienkārši. Apstājās mašīna. “Uz kurieni?" Mēs atbildam, ka līdz robežai, bet principā līdz Bulgārijai. Pasmejoties šoferis atbild, ka līdz Bulgārijai nebrauc un arī līdz robežai nē, tikai līdz Grenctālei, bet pasaka, ka Mēs abi Viņam patīkam un viņš aizvedīs līdz robežai. “Atā, Latvija, tiekamies, kad atgriezīsimies!”

LIETUVA: Nomainās ceļazīmes un uzrakstus “veikals” nomaina “pardoutuve", ejam. Vienmēr grūtākais, šķērsojot valsts robežu, ir tikt laukā no pierobežas zonas, jo atrast vietu, kur kāds var apstāties un kur nav nepārtrauktā līnija, ir nedaudz problemātiski. Nu neko, noejam kādus 4 kilometrus, apstājas mašīna, pasaka, ka var pavest tikai kādus 5 kilometrus, līdz vienam ciemam. Mēs piekrītam, jo tomēr ciemos ir autobusa pietura, kas nozīmē krietni lielākas izredzes kādu nostopēt. Tas pat nav ilgi un pēc nepilnām 10 minūtēm Mēs esam busiņā, kurā jau ir paņemts viens stopētājs no Tallinas, kurš uzjautā, kā Mūs sauc un pieraksta kaut kādos Savos memuāros, kas bija diezgan daudz lappušu. Nu ko jautājums, kurš tiek noslīpēts un nodrillēts arvien vairāk “Na russkom?" vai “In english?" Izrādās tie ir lietuvieši, kuri runā gan angliski, gan krieviski. Man vieglāk ir runāt krieviski, bet nu igaunis nesaprot krieviski, lai gan nav arī baigi runātīgais. Signe noķer vieglu pārsteiguma šoku par to, ka Es diezgan ātri, tekoši un tā, ka viņan neko nevar saprast bliežu vaļā krievu valodā. “Es nezināju, ka Tu tik ātri un labi māki runāt krieviski." Heh nu ko, prātā uzsitu Sev uz pleca. Izrādās lietuvieši brauc uz Viļņu un jautā, ka Mēs varot kāpt ārā pie ceļa uz Kauņu vai arī braukt ar viņiem līdz Viļņai. Ar Signi nolemjam, ka brauksim uz Viļņu. Viņa nekad neesot bijusi. Aizbraucam uz Lietuvas galvaspilsētu, to, ka tā ir liela pilsēta, liecina 3 stāvīgs Hesburger. Esam Viļņas centrā. Viens no abiem lietuviešiem, vārdā Vova, izkāpj ar mums laukā Viļņas Centrā. Kā izrādās viņi strādā somu firmā, kura lūdz viņiem no Viļnas braukt uz Igauniju vai Somiju un viesu namos uzstādīt gan internetu, gan televīziju, plus Vovam pieder futbola klubs ar tādu pašu nosaukumu “FC VOVA", kurš šogad svin 10 gadus. Pats Vova ir spēlējis Lietuvas U15 izlasē un arī U18 un tad nolēmuši dibināt klubu. Vova piedāvā iet uz tuvējo barčiku paskatīties futbolu un iedzert alu un piedāvā palikt Viņa futbola kluba fanu telpās, kur Mēs varot palikt pa nakti. Šķiet tajā vakarā gāja mačs Irāna-Urugvaja vai Paragvaja, whatever, šogad īsti nesanāca paskatīties futbolu. Noskatamies maču. Izrādās, Vova atpakaļ ar Mums nenāk, uztic Man atslēgu, pasaka, kur noslēpt atslēgu un, ja esam Viļņā, tad, lai zinam, ka Mēs tur vienmēr varot palikt. Uzēdam vakariņas un dodamies čučēt. Pirmā diena ir garām un Mēs esam Viļņā. Rīts, pamostamies, paēdam, apmazgājamies un dodamies Viļņas ielās. Atrodot karti un saprotot, ka tā vienkārši tikt ārā no Viļņas neizdosies, izmetam loku pa centru, atrodam TIC (Tūrisma Informācijas Centrs), noskaidrojam, kur atrodas autoosta un pārrunājam, kā tālāk vīsies Mūsu maršruts. jāteic laikam atklāti, ka visas autoostas, kurās pabijām, ir krietni lielākas par Mūsu Rīgas autoostu, bet nu tas tā. Pētam karti, pētam, saprotam, ka, nu jā, brauciens uz Viļņu ir pieplusojis klāt +/- 100 kilometrus un vajadzētu tikt back uz šosejas Kauņa-Varšava. Ar autobusu nopērkam biļetes līdz pilsētai Alytus. Un sākumā šķiet, ka nebūs problēmas tikt līdz Polijas robežai. Ā, jā Polija lietuviski ir Lingeria. Izejam laukā no Alytus, atrodam pieturu, kur savienojas šoseja no Viļņas uz Marijampoli, bet. Vienmēr ir jāseko bet, tā izrādās kaut kāda jauna ES projekta veidota šoseja. Labi, beidzot izdodas kaut ko nostopēt, pēc vairāk kā stundas un tāpat Mūs pārāk neiepriecina mašīnas vadītājs, jo var pavest tikai kādu nieka padsmit kilometrus. Nokļūstam Lietuvas Countryside pusē, kur pat govis ir pārsteigtas te uz šosejas redzēt dzīvus cilvēkus. Pavēss, vējš, nedaudz līst, viena mašīna pusstundā, pārsvarā fūres, kas pat nepievērš uzmanību Mūsu stopēšanai. Kaut kā nokļūstam līdz ciematam Simnas, kurš pat ir atzīmēts kartē. Labi, te ir benzīntanks, kko iepērkam. Satiekam kaut kādus vietējos, uzjautājam, vai te ir, kur palikt pa nakti. Atbilde ir īsa un lakoniska “NĒ!". Labi, iesiem kkur tālāk, izejam cauri Simnām, nonākam pie Simnu ezera, kur notiek video novērošana, kas dod papildus drošību. Atrodam tādu kā nojumīti ar jumtu, kurā es sastumju kopā divus krēslus, uztaisu Mums abiem gultu, ieriktēju Sigņuku guļammaisā, apķeru un dodamies pie miera. Neteikšu, ka Es kaut cik pagulēju, jo pa nakti lija, bija pērkons un zibens, plus bija neērti. Bet nu labāk nekā zem klajas debess slapjumā. Otrā diena ir cauri un Mēs joprojām esam Lietuvā. Rīts, varbūt ir nedaudz gulēts, varbūt arī nav. Bet kaut kāda atpūta bija. Diezgan ātri nostopējam mašīnu, bet, diemžēl, atkal tiekam pavesti vien līdz nākamajai apdzīvotajai vietai. Tā nu pamazām, pamazām kustamies uz priekšu. Esmu nedaudz pārsteigts, bet, laikam, ka tiešām esam konkrētos laukos, jo pat jaunas meitenes, kuras mašīnā bija 3 un paveda Mūs gabaliņu uz priekšu nerunāja ne angliski, ne krieviski, tikai pa lietuviškas. Kāda sieviete, kura Mūs paveda arī līdz nākamjam Ciemam uz Manu “thank You" atbildēja ar vārdiem “Ņau par ko". Izkāpām un ar Signīti sasmējāmies un visu ceļojuma gaitu atcerējāmies šo teikumu. Jūtam, ka esam kaut kādus 12 kilometrus no civilizētas vietas, kur atkal parādās Kauņas-Varšavas šoseja. Apstājās mašīna, sieviete atvainojas un pasaka, ka var aizvest tikai līdz Kalvarijai. Bet tas ir tieši tas, kas Mums ir vajadzīgs. Kalvarijā ir Maxima, kur beidzot varam papildināt paikas rezerves, ūdeni un, loģiski, ka jānopērk zaļie “MONSTER". Redzam vienu stopētāju ar ģitāru, kā vēlāk uzzinam, viņš tur Centrā esot nostāvējis vairāk kā 3 stundas. Signes komentārs “Nu Es arī viņu neņemtu mašīnā, ja vien viņš kkur neatstāj to ģitāru, tad vēl padomātu” Redzam zirgu pļavā, provējam pasaukt. “Zirgas, žirgas, žirdziņas..." pasakam “Zirdzis" un nez kāpēc zirgs paceļ galvu, nu ok, tad no tā laika Mums visi ir zirdzīši. Esam uz lielās šosejas, līdz robežai ir nepilni 20 km. Mašīna un drīz jau soļojam pāri robežai. Stāstu Signei, ka atceros, kad uz Polijas robežas bija jastāv 6,7 stundas, lai vispār kaut kur tiktu pāri. “Atā, Lietuva!”

POLIJA: Esam Polijā, paejam nedaudz uz priekšu, atrodam vietiņu, kur stopēt. Gribam aiziet uz veiklau, bet iepriekšējo “Pardoutuve" ir nomaianījis “Sklep". Un neilgā laikā Mēs esam Mihaela busiņā, kurš piekrīt Mūs aizvest līdz Varšavai, jo pats brauc uz Berlīni. Mihaels atvainojās, ka Viņam ir vecs VolksWagen busiņš, bet pats arī paskaidro, ka naudas viņam netrūkst, bet neredz jēgu pirkt, ko jaunu, ja vēl labi strādā vecais. Mihaels ir šķeit Man vienīgais zināmais ielu muzikants, kurš busiņā līdzi ved klavieres un spēlē tās bāros vai uz ielas. Bet, kad Mihaels sāk stāstīt, ko viņš darījis ir iepriekš, tad Mums abiem pēc dzirdētā atkarās žokļi. Mihaelam pie Berlīnes ir māja ar kādiem 1400 kvm. 6 zirgiem, lielām telpām. Un tā māja drīzāk ir tā kā rehabiltiācijas centrs jauniem puikām, kuri 11, 12 gados pīpējot spaisu, spīdu un vēl visādus sintētiskos draņķus ir savas smadzenes pārvērtušas par putru. Ka 18 gados uzdodot jautājumu, cik ir 25 x 4 atbilde ir 1300 uz, ko Mihaels paslavē un pasaka, ka tā ir taisnība, jo vienkārši neredz jēgu jau vairs teikt, ka tā nav. Narkotikas viņa pacienti tāpat kaut kur vienmēr pamanījās dabūt, tās viņus padarīja agresīvus un trakus. Mihaelu gandrīz divreiz nosita. Vienreiz ar kokā iedzītu naglu un otro reizi ar dzelzs stieni. Viņam ir bijušas lauztas rokas, ribas, kājas, galvas traumas. Un viņš puikām palīdzot vairāk kā 7 gadus. Viņš atbalsta marihuānu, jo nav sliktu vārdu, ko pateikt par THC. Bet vienkārši ienīst valdības nostāju. Viņš ir divreiz iesūdzēts tiesā, jo bērni ir samelojuši, ka viņš viņus ir sitis, lai gan cilvēks aizsargājās, lai viņu nenosit līdz nāvei. Neko diži jaunu par valdības nostāju viņš nepateica, visiem sen zināmo faktu, ka kādam tas ir izdevīgi un viss. Cilvēki mirst un uz upuriem tiek pelnīta milzu nauda. Uzjautāju, vai kaut kur ir iespējasm dzirdēt Viņa dziesmas uz, ko Mihaels atbild, ka nē, jo necieš publicitāti, Viņam vienkārši patīk spēlēt. Necieš vispār kaut kādu mūsdienu mūziku, jo tā nav mūzika. Ceļš paiet klausoties AC/DC, Guns and Roses, Led Zeppelin kasetes. kad tās ir noklausītas, klausāmies Mocarta Rekviēmu, Bēthovenu un citus klasiķus. Nosmejamies, kad redzam mazo poļu fiatu, kurā polis ved divas govis. Pat negribam iztēloties, kā viņš viņas dabū iekšā, kas notiek, kad gotiņām vajag kakiņāt, un, kā pie velna tas polis pēcāk viņas dabūs laukā. Esam nonākuši aiz Varšavas. Pierakstu Mihaela kontaktus. Viņš uzraksta e-pastu, telefona numuru un saka, ka, ja esam pie Berlīnes vai Hamburgas, lai nekautrējoties zvanīt, vienmēr palīdzēs ar guļvietu un vietu, kur palikt. Esam it kā vietā ar nosaukumu Blonnie, tā sanāk pēc kartes, kas ir benzīntankā, taču jautājot benzīntanka pārdevējiem, kur Mēs atrodamies, Viņi paši rausta plecus. Kaut kādam fūres vadītājam uzprasam gps navigāciju, lai ievadītu hosteļa nosaukumu, ko Mums atsūtīja Signes mamma, Viņa vienmēr rūpējās, lai Mēs zinātu, kur palikt pa nakti. Vadot adresi, tas GPS rāda, kko neloģisku un nekā nevaram saprast, jo dā poļi neko diži nerunā nevienā citā valodā, kā poļu. Un, tad pilnīgi nejauši izdzirdam frāzi “Kur jums vajag nokļūt?" Latviešu braucēji, kuri ļauj ievadīt adresi iPhone un saprotam, ka hotelis atrodas 9,2 km ejot kājam no vietas ,kur esam. Tad saprotot, ka esam atkal uz kaut kādas jaunās šosejas. Legāli tikt prom no tā saucamā “autobāņa" nevar, so mēs izbrienam cauri garai, slapjai zālei, pārrāpjamies pār žogu un uzejam augšā uz tilta, kur nedrīkst iet. Pēc kādas pusotras stundas esam motelī un dodamies gulēt. 3 dienas ir garām, Mēs esam aiz Varšavas. Kaut kā uz priekšu kustamies. Pienāk rīts. Motelī biia kaķis. Paēdam Moteļa brokastis, padzeram kafiju, uzpiņķerējam vienu un nolemjam, ka brauksim, līdz Varšavai, tad izbrauksim ar autobusu no Varšavas un atradīsim vietu, kur stopēt tālāk uz Krakovu. Bet pirms tam, protams, ka ir jāizdzer zaļais “MONSTER" un jāuzpin viens burkāns. Pēc kura kādu laiciņu gribās tikai smaidīt un pastounot, bet tad jau atkal saņemos, pieceļos un nostopēju mašīnu. Mūs aizved un izlaiž diezgan labā vietā laukā. Signei Varšava nepatīk, jo iebraucot tajā gāza nenormāls lietusu n viss bija pelēks. Un tāda, tad arī tā viņai paliks atmiņā. Bet nu, ko var gribēt. 2. Pasaules Kara laikā Varšava tika noslaucīta no Eiropas un tik pēdējos 40 gados uzbūvēta no jauna. Iekāpjam autobusā, nopērkam biļeti uz Grojecu, kas ir kādi 80 kilometri no Varšavas uz Krakovas pusi un braucam. Redzam ābolu plantācijas, vīnogu plantācijas. Un pamazām viss tas klimats apkārt sāk mainīties. Nedaudz nofeilojam, jo Grojec neatrodas pa ceļam, bet, protams, ka nost no ceļa, provējam stopēt tur, tas ir pilnīgi bezcerīgi, zaudējam kādas 4 stundas, bišķ pastrīdamies, nolemjam braukt atpakaļ uz Tarcyzinu, kas bija pa ceļam. Satiekam kaut kādu onku, kurš nedaudz runā krieviski. Pieturā apkārtējiem izstāstam, ka esam no Latvijas un stopējam uz Bulgāriju. Principā vietējiem tas izsauc nelielu smieklu lēkmi un par Mūsu ceļojuma plāniem raugās ar skepsi. Pienāk autobuss, braucam, kā tiekam nost no lielās šosejas kaut kādā apdzīvotā vietā, lecam ārā, ejam uz pieturu un stopējam. Apstājās laipna sieviete, kura saka, ka var aizvest līdz Radomai. Lieliski. Uzzinam, ka Polijā labāk stopēt ar uzrakstiem. Sieviete saka, ka Viņai patīk mūsu tripps un mērķis nokļūt līdz Sofijai, cienā ar konfektēm un pat speciāli met lielāku līkumu, lai varētu Mūs izlaist perfektā vietā, lai varētu ātri nostopēt tālāk. Pamazām zeme paliek reljefaināka un Signei sāk patikt apkārtne. Saku viņai, ka šovakar viņa jau pamazām sāks redzēt kalnus. Uzrakstam KRAKOW un nepaiet ilgs brīdis, kad apstājās diezgan glauns VolksWagen, ja nemaldos, un ir ar mieru Mūs aizvest līdz Krakovai. Pie stūres atkal ir Mihaels, bet ne tas, kas iepriekš. Miša strādā liftu biznesā. Ar Signi Mēs, loģiski, ka sarunājamies latviski un Mišas blakussēdētājs jautā, no kurienes Mēs esot, jo tāda valoda nav dzirdēta. Sākumā domājuši, ka Mēs esam no Holandes vai Vācijas tālais gals. Kad Miša uzzina, ka esam no Latvijas. Viņš atplaukst smaidā, ka viņam ir biznesa partneri Rīgā, ka Rīgā esot ēdis vislabāko steiku Pasaulē un abi ir pārsteigti, kā Es tik labi runāju krieviski. Pārrunājam daudz un dikti. Viņš sazvanās ar draugiem jautājot, vai nevar palikt pie viņiem divi ceļotāji - Mēs, bet viņa draugi no Krakovas ir izbraukuši. Tas nekas, viņš Mūs pieved gandrīz pie paša Hosteļa, kur palikt pa nakti un kas ir nepilnas 10 minūtes no Krakovas Centra. Es jautāju, cik iedzīvotāju ir Polijā. Miša atbild, ka +/- 40 miljoni. Viņa blakussēdētājs saka, ka 46 uz, ko Miša saka, ka viņš jau teicis +/- 40. Es tāds forši Jums tie +/- 6 miljoni un saku, ka tās ir 3 Latvijas. Nosmejamies. Tad viņš saka, ka nu jā. Latvijā viņa firma uzstāda ~90 liftus gadā, kamēr Polijā gada laikā uzstāda ~4500. Atvadamies, samainamies kontaktiem un sakam, ka atsūtīsim kādu latviešu grupas disku, jo viņam patīk laba mūzika, pat ja neko nevarot saprast no vārdiem. Kā piemēru viņš uzliek ukraiņu dziedātāju, tik atvainojos, aizmirsu nosaukumu. Izmetam loku pa vēsturisko Krakovas Centru, kur Es esmu jau ceturto reizi, bet Signīte pirmo. Man vienmēr ir patikusi Krakova. Un arī Signei patīk. Pastaigājam, pafočējam. Atgriežamies hostelī, ejam gulēt. Esam Krakovā, esam kaut kur pusceļā un sāk tiešām uz visiem 100% šķist, ka jā, Mēs to izdarīsim. Ir 6. dienas rīts. Ārā izskatās nomācies. Saku Signei, ka, ja esam Krakovā ,tad obligāti jāiet uz baložu laukumu, jānopērk pūķis, jāuzkāpj Krakovas pilī, no kuras jāpaskatās uz Vislu un vnk. kkur jāiejūtas tūristu ādā un jāiet uzēst. Ā, kā Pilī satikām latviešu no Ogres. Letiņi ir visur, kas priecē sirdi. Ārā līst, lai vairāk nelītu, uzšaujam vienu maziņo parciņā un dodamies uzkost. Tiek nolemts iet uz Krakovas Rock kafejnīcu. Kur katrs paņemam pa burgeram un alum. Šķiet, esam vienīgie, kuri apēd visu porciju, jo, skatoties uz pārējiem, puse porcijas tiek vienkārši atstātas. Runājam latviski, pievēršam uzmanību vienam vīrietiem, kurš sēž pie blakus galdiņa dzer alu un Jack. Ļoti lēni sutinam alu, jo līst un šī iestāde ir padārga. Alus, laikam, ka maksāja 4,50€. Vīrietis vēršas pie mums, rādot Savu iPhone un sakot “paskatieties, ko Mana sieva atsūtīja”. Viņš parāda bildi ar diezgan labas formas sievieti pie baseina, bikinī ar kaut kādu kokčiku rokās un tekstu, esmu Kanāriju salā, kur esi Tu un, ko dari. Tad viņš pasaka, ka kā atbildi nofočējis un aizsūtījis lietainu Krakovu un to, ka sēž roķenē, lai nebūtu jāvazājas pa lietu. Kārtējo reizi izstāstam savu stāstu un viņš jautā, vai ko dzersim. Mēs sakam, ka alu varētu. Viņš saka, ka nav problēmu un nopērk Mums alu. Iesakam viņam braukt uz Rīgu, jo viņš strādā celtniecības jomā un viņam patīk arhitektūra, pilsētvide, labi cilvēki un tamlīdzīgi. Tā nu sēžot un redzot, ka lietus īsti nebeigsies, kopumā Viņš nopērk Mums katram pa 3 aliem. Viesmīļi nāk klāt un jautā, vai jams vēl dzers viskiju. Uz, ko zviedrs atbild “Of course it's whiskey for fuck sake". Tad sakam, ka provēsim stopēt tālāk, jo Krakovā ir jauki, bet tas gluži nav Mūsu ceļojuma mērķis. Nezinu, vai pie vainas alus, vai nē, bet iekāpjam tramvajā uz citu pusi un aizbraucam kaut kur ellē-ratā. Pēcāk jau atkal nokļūstam centrā. Tur ir jauki bezpajumtnieki. Vieniem bija plakāts ar uzrakstu “$$$ for beer", sakam, ka Mums patīk godīgums un iedodam zlotiņu. Uz ko viņi angliski novēl arlabunakti un jauku vakaru. Vēl viens cits zin, kur atrodas Latvija, var nosaukt vairāk par Rīgu un prasa Mums naudiņu. Mēs sakam, ka Mums tik kartē, tā Mēs parasti atšuvām visus. Bet tad viņš sāk teikt vai nevar ar karti viņam nopirkt kko paēst. Viņš neprasot pēc šmigas un izvelk no somas šņabi sakot, ka tas viņam netrūkstot. Es paskatījos makā tur bija, laikam, ka vēl 2 zloti, iedodam viņam un Signe vēl atdod viņam pusi no šokolādes. Sirsnīgi atvadās no Mums, Signei noskūpsta roku. Un Mēs ejam tālāk uz Centrālo staciju. Tā ir tikko izremontēta, naudu hostelim arī negribās tērēt un nolemjam, ka paliksim turpat izgulēties. Jo tālāk ar autobusu, kurš tuvākais ir 04:45, brauksim uz Zakopani, kad izbraucām cauri Poroņinai uznāca neliela nostaļģija. Sasedzu Sigņuku, pašam nav ērti, bet galvenais, ka viņai ir. Aizmiegam. Bail nav, jo visu laiku apkārt staigā policija. Viena diena it kā pakāsta, it kā nē. Pamostamies, iekāpjam autobusā un braucam arvien vairāk kalnainākā apvidū. Un tālumā var redzēt Tatrus. Ap 7iem no rīta esam Zakopanē, bet tur ir kaut kādi ceļa remonti un atkal ir kaut kads murgs ar apvedceļu un visi, kas brauc cauri uz Slovākiju neizmanto šo ceļu. Izpētam poļu kapus, mājiņas, aitiņas. Veikalā nopērkam kaut ko garšīgu padzerties, saldējumus un kkā dodamies tālāk, mēģinot stopēt, bet tur īsti nav, kur apstāties, plus mašīnas ir pilnas ar ģimenēm, kas vai nu brauc atpūsties uz Tatriem, vai brauc mājās. Kalni visapkārt, kāpjam augstāk, ausis lēkā ciet, vaļā, ciet, vaļā. redzam kalnu ganus, kuri gana aitiņas ar suncīša palīdzību un jodelē. Apstājās mašīna, jo uzraksts uz plakāta Mums ir POPRAD, iekšā ir poļu pārītis, kurš brauc kāpt kalnos. Saka, ka līdz Popradai aizvest nevar, bet pāri robežai var. Super, kārtējo reizi runājam no kurienes esam, uz kurieni dodamies un tā tālāk. Šiem smaids pa visu seju un saka, ka Mums esot paveicies, jo katru nedēļas nogali, kad ir labi laikapstākļi, viņi brauc kāpt kalnos un ka šoreiz neesot līdzi viņu trīs bērnu. Mēs braucam un pēkšņi ir zila zīme ar zvaigznēm un uzrakstu “Slovakia". Tas nozīmē, ka beidzot Polija paliek aiz muguras.

SLOVĀKIJA: Esam Tatros. Slovākijas daba ir fantastiska un cauri kalniem vijās veloceliņi. Nepaiet ne pusstunda un Mēs esam jau nākamajā mašīnā. Atkal esam busiņā un vadītājs saka, ka aizvedīs uz Popradu. Paliek nedaudz šķērma dūša, jo Mēs esam Tatros, kas ir kaut kādi vidēji 1400m virs jūras līmeņa, bet Poprada, kā saka šoferis atrodas tikai nepilnus 800m virs jūras līmeņa un stundas laikā mērot ceļu puskilometru zemāk ir tā kā ir, puncītim, galvai un austiņām. Esam Popradā. Nezinu, vai esam izvēlējušies kaut kā ne tā stopēšanas vietu vai kas, nu visticamāk, bet neviens nestājās. Izmisīgi cenšoties kādu nostopēt pienāk tumsa. Nelīdz arī uzraksts PREŠOV. Aizejam uz benzīntanku. Jautājam, kur atrodas kāds hostelis vai lētāks motelis. Mums laipni izpalīdz viens taksists. Kad pasakam, ka Mums ir tikai kartē nauda, viņš saka nē, nē tikai skaidrā. Labi kaut kur ejam meklēt bankomātu, bet nu viņš pasaka, ka būs šeit. Atrodam bankomātu, pēc kādas pusstundas esam atpakaļ un viņš ir aizbraucis. Pārējie loģiski nerunā ne angliski, ne arī krieviski. Busiņa šoferis jau pirms tam bija teicis, ka jaunieši runās angliski un vecākā gada gājuma cilvēki krieviski, bet, kā izrādījās, ir tikai tādi, kas runā slovēniski, laikam. Pēc pusstundas piebrauc mūsu taksists un iesaka Moteli “Gerlachk" Kas nosaukts par godu Slovākijas augstākajai virsotnei Tatros, ja nemaldos, tad nedaudz virs 2400m. Diezgan ātri ejam gulēt, lai no rīta agrāk celtos un dotos ceļā, plus šis motelis jāatstāj līdz 10:00. Uzēdam brokastis, uzpiņķerējam pēdējo maziņo un trippojam tālāk. apsēžamies kaut kur pie daudzīvokļu ēkām, kur logā ir suncītis. Kurš mums nepievērš uzmanību. Mēģinam saukt “suni, sunci, sobaka, pos, pjos.." nea bez variantiem. Ai, labi uzvelkam dūmu un aizdomājamies, ja jau viņiem ir līdzīga krievu valodai tā valoda, varbūt, varētu būt kaut kas ar sobaka, tikai citu galotni. Brīdī, kad pār manām lūpām izskan vārds “sobaš" suncis sāk luncināties, skatīties uz mums un riet. Man nav ne jausmas, varbūt sajuta MJ aromātu, tāpēc pēkšņi atdzīvojās. Aizejam stopēt, nepaiet 10 minūtes, esam mašīnā uz smuku pilsētu Levoča. Uh, cik tie slovāki ir ziņkārīgi. Grib uzreiz zināt, kāda situāciaj ir Latvijā, vidējā alga, kā patīk eiro, vai nav bail no krievijas, kādas ir domas par Ukrainu. Jo slovāki ir diezgan iedomīga tauta, ja godīgi. Labi, Levočā izkāpjam benzīntankā un ļoti ātri esam nākamajā mašīnā. Foršs onka mūs izved pa speciālu tūristu maršruta ceļu, gar lielākajām pilsdrupām viduseiropā, gar kalnu klosteriem. Visspilgtāk paliks atmiņā indiešu-čigānu ciemats. Mājas taisītas no visa, kas ir bijis pa rokai, uz katras no tām kastēm ir satelītsķīvis, vienai jumts ir no putuplasta, vienai no atkritumu maisiem, vairākām pāri ir segas, nu skats tāds, ka Mēs tiešām būtu nokļuvuši Indijā. Pāri ceļam tāds pats ciemats, bet kuru jau finansē Eiropas Savienība. Šoferis pastāsta, ka tālāk, prom no lielajām pilsētām, šie čigānu ciemati sāk parādīties arvien vairāk un vairāk un, ka pašiem slovākiem viņi nepatīk. Nu, bet tās krāsas, paši melni, bet mājas visos varavīksnes toņos. Mums vajadzēja tikai Prešovu, bet onka piedāvā Mūs aizvest līdz Košicei. Nokļūstam Košicē. Šī diena ir veiksmīga un pavisam drīz jau mūs aizved līdz Ungārijas robežai. Šoferis atvainojas un saka, ka labprāt aizvestu tālāk, bet neesot paņēmis līdzi pasi un esot bail braukt. Signe pirms tam bija uzzīmējusi plāksnīti MISKOLC. Bye Bye Slovakia!

UNGĀRIJA: Ejam, es turu plāksnīti rokās, pēkšņi apstājās mašīna un saka, lai lecam iekšā, aizvedīšot. Tas ir viens no DHL kurjeriem, kurš katru dienu veic 5 stundu ceļu uz vienu pusi un, tad brauc atpakaļ. No Košices uz Budapeštu un tā vislaik. Viņš pats ir ungārs. Un saka, ka valstī maigi izsakoties, esot smagā pakaļā. Laba dzīve esot tikai pašā Budapeštā, kas tiekot lielīta pilnīgi visiem, bet pārējais esot ārprātā slikti. Un ungāri ienīst budapestiešus jeb magyarus un otrādi. Kukurūza nīkstot ārā, saulespuķu raža arī ir kritusies, nodokļi ir lieli un valsts ir piedzīvojusi bankrotu, kā rezultātā tagad pie varas esot nacionālisti. Skumji klausīties, bet ne par to stāsts. Sākam runāt, kur dodamies un tā tālāk. Līdz Viņš paziņo, ka mums šodien veicās un aizvedīs līdz gandrīz Budapeštai. Es neteikšu, ka Ungārija ir baigi skaistā zeme, principā līdzenums ar atsevišķām nogāzītēm. Jā, protams, Saulespuķu lauki tik tiešām izskatās iespaidīgi, kā vienkārši noklāts dzeltens deķis. Nonākam pie pagrieziena uz Budapeštas lidostu, virs galvas lido lidmašīnas. Esam šosejas vidū, ejam uz priekšu Szegedas virzienā, ar domu atrast vietu, kur stopēt tālāk. Piebrauc mašīna, jautā kaut ko ungāru valodā. Sakam, ka nesaprotam, bet dodamies uz Szegedu. Labi neko, Mēs turpinam iet, tā mašīna pabrauc uz priekšu un atbrauc atpakaļgaitā. Atver logu un saka, lai kāpjam iekšā, tipa aizvedīšot. Mašīnā ir māte, meita un mazs puika, neviens nerunā angliski. Nokļūstam ciematā Monor, Mums jautā, kā mēs tālāk “stop or train”. Tāds pie Sevis domājot, pasaku train. Šie ok un aizved mūs uz dzelzceļa staciju. Lai Mēs ātri pērkot biļetes uz Szegedu, jo tulīt ir vilciens. Kasiere uzsit uz kalkulatora 3900 mēs reāli nobīstamies, bet, kad pārvēršam uz eiro, tas ir nepilni 12 eiro Mums abiem + vilcienā varam pagulēt un būs nobraukti 153 kilometri. Ienāk mašīnists, Es spiežu pin-kodu, tā ģiemne aizskrien apturēt vilcienu un izskaidrot, ka Mēs esam no Latvijas un dodamies uz Sofiju. Mēs skrienam uz vilcienu, kurš grib attiet, bet nevar. Mums māj visa stacija un mazais puika bļauj “bye bye” Tas bija kaut kas tik unikāls, ka šķiet mēs, ko tādu tik drīz neaizmirsīsim. Mēs laižamies nelielā snaudā, jo līdz Szegedai ir tālu, bet pēkšņi vilciens apstājās. Tikai viens cilvēks atbils uz Mūsu jautājumu vai kāds runā angliski. Noskaidrojam, ka esam Ceglēdā un Mums ir jāpārkāpj uz nākamo vilcienu. Bažām nav pamata un ir jāuzgaida 20 minūtes. Drīz vien jau esam vilcienā uz Szegedu. Smieklīgākais ir tas, ka 150 km. garajā ceļā neviens nepārbaudīja biļetes. Izkāpjam Szegedā, ir nakts. Skatamies uz bezpajumtniekiem, kuri vienkārši atnāk, atrod soliņu un apguļās. Nepaiet 10 minūtes un no Viņa dzirdam vien krākšanu. Atrodam pilsētas plānu un saportam, ka šajā pilsētā ir daudz, ko redzēt. Bet loģiski, ka Sigņuks grib redzēt Szegedas sinagogu, Raganu māju un Melno māju. Kad saprotam, ka šai it kā mazajai pilsētai ir savs zoo-dārzs, saprotam, ka labprāt varam nakti pavadīt pastaigā pa pilsētu. Aizejam līdz varoņu vārtiem, līdz lielākajai baznīcai Ungārijā. Uz izkārtnes ieraugu to, ka Balentines šotiņš maksā 115 f. (1 EUR = 300 f.), kad pēcāk ieraugu, ka vecais, labais Jack maksā, šķiet, ka 220 f. Saprotu to, ka šajā pilsētā Mēs atgriezīsimies un jauki pavadīsim laiku, bez jebkādiem plāniem par tālāku ceļojuma gaitu. Labi, nepilnu 4 stundu laikā esam izgājuši cauri pilsētai, apsēžamies, pamīļojamies un paliek gaišs. Izvelku visu nepieciešamo, lai varētu uzzīmēt plakātu, kad apstājās Ikaruss. Un angliski jautā “Jūs līdz robežai?". Sakam, ka jā, bet Mums nav skaidrā naudiņas. Viņš atbild, ka nekas un aizvedīs. Teikšu atklāti, Mēs bijām pateicīgi, kaut arī līdz robežai bija atlikuši nepilni 10 kilometri. Lai Latvijā Tev kā stopētajam apstātos sabiedriskais transports un piedāvātu aizvest kaut pāris metrus. Aizmirsti! Esam Hargoš jeb Ungārijas-Serbijas robežpilsētā. Uzraksts “Dobrodošļi Srbia/Welcome to the Srbia". Nesaprotot, kur ir jāiet, jo vietas ir tikai mašīnām, ejam. No sākuma loģiski, ka jātiek laukā no Ungārijas. Iznāk viens ungāru robežsargs. Uz mūsu jautājumu “Can we show passports to you?" atbild “maybe". Viņa balss ir kā no vecajām video kasetēm, kad dabūja ārzemju filmu, bet bija tulkota krieviski. “Paramont pikčerz, predstavļajaet. Glavnah roļah Dolf Lungren, Siļvestr Staļone.." un tādā garā, kam vajadzēs sapratīs. Bet nu paejot tālāk, mēs sākām smieties. Līdz nonakām pie Serbijas robežas un atkal nezinam, kurp iet, jo vietas tikai mašīnām. Labi kkur ejam, kad gribam uzjautāt nu jau serbu robežsargiem, kur jāiet, viņi sāk kaut ko bļaut, ka esam nelegāli šķērsojuši robežu, tad, protams pamanam to, ka esam pussolīti aiz šlagbauma. Pasē iespiež zīmogu, sen neredzēta lieta, ja godīgi. Saku Apkampju Signīti un saku, ka atlikusi tik viena valsts. Dosvidanye Magyaria.

Serbija: Jau pats sākums šajā tuksneša valstī škiet bezcerīgs. Pierobežas zona ir viena vienīga ātrgaitas šoseja ar vidējo ātrumu 150 km/h. Ja arī kāds pamana uzrakstu “Beograd", tad spēj tik parādīt to, ka mašīna ir pilna un nav vietas. Serbija ir tranzītvalsts, kurai vienkārši brauc cauri gan smagie, gan vieglie transportlīdzekļi. Ārā ir +35 °C, Mēs esam nogājuši kādu 6 kilometrus kājām ar visām mantām. Līdz kaut kādai pieturvietai, kur apstājās mašīnas. Saku, ka paprovēsim šeit. Bet lielākoties mašīnas, kas iebrauc ir pilnas ar ģimenēm un mantām. Iebrauc mašīna, kurā sēž viens cilvēks. Skatamies, izvedis laukā sunīti (potēto žurku). Pieeju klāt uzjautāju, vai nevar aizvest līdz tuvākajam benzīntankam. Viņš atbild, ka labprāt, bet domājot, ka Mēs nepatiksim viņa sunim. Srsly? Tad tā arī pasaki, ka negribi vest nevis izdomā tiešām stulbāko šķiet atmazku, kada vien ir dzirdēta. Labi, Es sabesos, nometu somas, saplēšu plakātu, spārdu somas, apguļos zālē un guļu. Kad atmostos pēc kādām šķiet, ka divām stundām, redzu, ka Mans Sigņuks raud. Loģiski, ka nomierinu viņu, saku, ka saņemsimies un jāturpina ceļš. Iet nekur negribās, bet ir jāiet. Ejam kādus 5 kilometrus, ārā cepina, redzam viaduktu, atkal nometu mantas, ir kaut cik neliela ēna un atkal vnk. gribu pagulēt. Signe piebiedrojās. Atmostamies pēc kādas stundas, ūdens ir gandrīz cauri, ēst atlicis viens ābols. Ko, protams, ka ļauju notiesāt Signei. Labi, it kā priekšā pēc 3 kilometriem ir jābūt benzīntankam. Neticam vispār nevienai zīmei, sākam iet un apstājās fūre. Ja Jūs zinātu, cik tajā brīdī Mēs abi bijām laimīgi. Serbs Ivans jautā no kurienes, tad Jūs? Mēs sakam, ka no Latvijas un patlaban Serbijā esot ejam ar kājām. Viņš īsti negrib Mums ticēt un uzskata, ka tas ir bezmaz neiespējami šādos apstākļos kaut kur vispār paiet, bet aizved mūs kādus vēl 15 kilometrus tālāk un Mēs nonākam benzīntankā. Ivans saka, ka uz pāris stundām ir jāapstājās, bet, ja Mēs vēl stopēšot, tad aizvedīs līdz Belgradai. Te ir milzonīga kafejnīca, ļoti labi, ka apkalpojošā sfēra saprot angļu valodu. Nopērkam paēst minerālūdeni un aukstu alu. Papusdienojam. Uzzinam, ka Serbijas valūta ir dināras, izskaidrojam pāris serbiem no kurienes esam un iesmejam, ka Manā atlantā joprojām ir Yugoslavia jeb Dienvidslāvija. Serbi arī paskaidro to, ka serbu valoda ir kādi 60% līdzīga krievu valodai. Esam paēduši, ejam uz benzīntanka izbrauktuves vietu, ceļam lapu gaisā un turpinam stopēt. Šķiet, ka tālumā joprojām stāv Ivana mašīna, tad jau braucot garām viņš Mūs savāks. Pulkstens ir desmit vakarā, visas mašīnas, kas braukušas Mums garām ir vai nu pilnas, vai vienkārši Mums uzliek mīksto. Ivans vēl nebrauc. Pulsktens tuvojas pusnaktij un vispār kā Saule pazūd, satumst pāris minūtēs un tieši tāpat krīt grādi (temeperatūras). Nolemju, ka jāiet meklēt, kur palikt pa nakti, precīzāk, kur nolīst aiz benzīntanka un uztaisīt guļammaisu, lai nevienam netraucētu un neviens netraucētu Mūs. Norunājam, ka jāceļas agri un jātiek rītvakar līdz galam. Ātri vien esam iemiguši. Signe guļ guļammaisā, esmu viņu apķēris, pats saģērbies silti un kaut kā arī Man izdodas iemigt. Pa nakti it kā kāds galvā pateiku, celies. Es iztrūkstos un dzirdu, ka nāk divi serbi ar vārdiem “Tam dvoya”. Pieceļos kājās, šie ieraugot, ka Es neguļu, ātri maina savu virzienu un pazūd. Iemiegu. 8. dienas rīts - Svētdiena. Esam kaut cik izgulējušies. Tik pēcāk pamanu, ka esmu gulējis kaut kādos dadžos. Aizejam uz to pašu benzīntanku, apmazgāties un iztīrīt zobus. Kaut ko uzkožam brokastīs un ejam šoreiz uz benīzntanka iebrauktuvi. Pēc nepilnām 15 minūtēm redzam, ka iebrauc vecs, balts Audi. Un pie stūres ir viens pats šoferis. Signei jautāju, mēģināt jautāt. Viņa saka, ka jā, loģiski, ka tik tiekam ātrāk prom. Pieejam klāt, sasveicinamies. Saku vai nav iespeājams, ka viņš Mūs aizvestu līdz nākamajai pilsētai vai ciematam, kur ir veikals, sabiedriskais transports un tamlīdzīgi. Viņš neko nesaprot un taisās prom. Labi, ka turpat blakus bija benzīnlējējs, kurš labi runā angliski. Izskaidrojam, ka esam no Latvijas un pirms atvešanas uz šejieni Mēs 15 kilometrus nogājām kājām. Viņš uzjautā šoferim serbiski, abi saprotās un viņš jautā līdz kurienei vajag, Mēs sakam, ka līdz Belgradai būtu lieliski. Viņš piekrīt, bet saka, ka nedaudz jāuzgaida. Mēs sakam, ka aizskriesim pēc mantām un esam bezgala pateicīgi. Kad atnākam atpakaļ izrādās viņš nebrauc viens. Nē ne jau viņš pārved bēgļus vai vergus. Uz aizmugurējā sēdekļa būrītī ir kaķēni. Kad atver bagāžnieku, tad tas mudž pilns ar dzīvību. Kā Tetrī viņš meistasrīgi izņem katru kastīti no bagāžnieka. Kas tik tur nav - kanārijputniņi, aras, jūrascūciņas, dažādi papagaiļi, žurciņas, trusīši, pundurtrusīši. Vesels zoodārzs uz četriem riteņiem. Sariktējamies un esam uz ceļa. Noskaidrojam, ka šoferis ir no Melnkalnes un vairākas reizes nedēļā mēro ceļu no Melnakalnes uz Belgradu, lai patirgotos ar dzīvniekiem. Uz jautājumu vai tas ir labs bizness, Viņš bez vilcināšanās atbild apstiprinoši. Viņš pasaka, ka būs jāiebrauc Novi Sad. Mēs zinam, ka tā ir pilsēta pa ceļam, sakam, ka jā labi, ok, būs jau labi. Viņš pasaka, ka nē nē, Novi Sad vajag tikai uz stundiņu, tad aizvedīs Mūs līdz Belgradai. Mēs esam super pateicīgi Viņam un abi priecīgi, ka ātri esam back on the track. Tālumā atkal parādās kalni un sākumā esošais tuksnesis sāk pārvērsties jau cerīgāks. Drīz jau esam pilsētā ar nosaukumu Novi Sad. Šoferis pasaka, ka Mēs mantas varot atstāt mašīnā. Mēs atbildam, ka nav problēmu un aiziesim pameklēt veikalu. Mēs esam tādā kā milzu “Latgalītē" te šķiet var nopirkt pilnīgi visu. Ir mašīnas, kas pilnas ar pītīem krēsliem. Vienam pilns bagāžnieks ar spēļu konsolēm. Visa veidu mūzikas diski. malku tirgo un piedāvā aizvest uz mājām. Ieraugam kādu jaunekli, kurš neizskatās melns un netīrs. Uzjautājam vai runā angliski. Atbild, ka jā, jautājam, kur ir bankomāts, jo veikalā pateica, ka kartes te nepieņem, tikai dināras, Viņš atbild, ka tikai vienīgi pilsētas centrā. Pateicamies viņam un dodamies pastaigāt. Redzot cilvēkus un netīrību apkārt, nosmejamies, ka kaut arī Mēs nakti esam pavadījuši benzīntankā, vienalga, esam 3x tīrāki nekā visi apkārtējie. Bišķ pastaigājam uz vienu galu tik, lai neapmaldītos. Saprotam, ka īsti te neviena Elvi veidīga veikala nav, ejam atpakaļ, jo pie mašīnas netālu bija benzīntanks. Ejam un redzu, ka uz viena veikala rakstīts VISA. Ieejam iekšā uzjautājam vai pieņem kartes. Pārdevēja pamāj ar galvu, ka jā. Vienīgi, kad mēģinam atrast, ko jēdzīgu, kā maizi un kaut ko, ko uzlikt virsū. Nekā. Šajā veikalā pārdod visus iespējamos dzērienus un saldumus. Nu labi, nopērkam lielo FANTA, šokolādi, vafeles ar apelsīniem un marshmallows, kas gan vairāk bija līdzīgi zefīram “Maigums". Es saku, tas nekas, cukurs ir enerģija un būs labi. Aizejam atpakaļ līdz mašīnai. Pie sevis protams nodomājam, kur vispār teikts, ka tā mašīna Mūs vēl gaida un ar visām mantām nav aizbraukusi prom. Bet nē, nē, viss kārtībā, nonākam pie mašīnas, tā ir ciet un Mūsu Melnkalnes šoferis nav uz vietas. Redzam, ka visas Mūsu mantas ir mašīnā, nosēžamies turpat tai blakus un uzkožam iepriekš iepirktās brokastis. Pēc brīža nāk Mūsu šoferis, ar kasti rokās. Kastē ir kucēns. Un pēcāk viņš atnes vēl 3 pundurtrusīšus, pāri papagaiļus, vienu aru un jūrascūciņas. Visiem Saviem dzīvnieciņiem mašīnā šoferis saber sēkliņas, pabaro un aplaista ar ūdeni. Drīz vien atkal esam mašīnā un nākamā pietura - Belgrada. Apvidus kļūst zaļāks un kalnaināks, ar daudziem ceļu remontiem. Te tik tiešām ir jāaizdomājās. Spriežot pēc Latvijas ceļu kvalitātes sāk šķist, ka līdzenumā izbūvēt ceļus ir krietni vien sarežģītāk nekā būvējot lielus viaduktus, pārejas pār aizām un tuneļus caur kalniem. Stulbums nemaz nerunājot, ka pa ceļam redzam to, ka, lai serbi ierīkotu ceļu, tie burtiski ārda nost kalna klinti. Pārbraucam pāri Donavai. Nu jau tā izskatās pēc kārtīgas upes. Pēc nepilnām 2 stundām esam pie Belgradas. Šoferis pasaka, ka līdz Pilsētas centram ir kādi 6 kilometri un to redzēsim pēc liela tilta. Mēs no sirds pateicamies un sakam, ka viņš Mūs vārda tiešākajā nozīmē ir izglābis. Uzrakstu nākamo plakātu ar uzrakstu NIŠ. Stopējam pirms tuneļa, kur var apstāties. Karsts, paiet pusstunda un nostopējam fūri. Saka, lai abi lecam iekšā. Paķeram mantas ielecam un atkal esam uz ceļa. Pie stūres ir Turgay no Turcijas. Jauks un sirsnīgs turks, kurš pacienā, gan ar ūdeni, gan cigaretēm. Jautā standarta jautājumus no kurienes esam un uz kurieni dodamies savā lauzītajā turku-vācu-angļu valodā. Kaut kā saprotamies izskadirojam uz kurieni dodamies un viņš pasaka, ka Mums esot palaimējies, aizvedīšot līdz Bulgārijas robežai. Lieliski, jo, ko tas nozīmē? Ardievu Serbija! Signe sazvanās ar Inesīti, kura atrodas Sofijas Centrā un saka, ka šovakar būsim galā. Inesīte ir izrēķinājusi, ka būsim pei robežas pēc kādām 6 stundām. Labi, iekārtojamies un izbaudam ceļu, jo aiz Belgradas sākās skaistākā Serbijas daļa. Milzu kalni, tuneļi caur kalniem, kur gandrīz katrā Turgays uztaurē, aizas un straujas kalnu upes. Pirms vai aiz Nišas īsti neatceros, atvainojos, piestājam fūru parkingā. Viņš pasaka, ka jāpiestāj uz kādām 40 minūtēm. Esam kalnā un te ir nenormāli karsts. Labi iesim pastaigāt. Un atkal esam kaut kādā “Latgalītes” un “Rumbulas” krustojumā, te tirgo pilnīgi visu tāpat kā Novi Sad, tikai te vēl var iegādāties arī visas šķiet iespējamās automašīnas. Aizejam līdz benzīntankam. Saprotot, ka litrīga alus pudele maksā krietni lētāk nekā puslitrīga, izlemjam par labu litriņam. Pluss te ir, ka cigaretes maksā par vairāk kā eiro lētāk nekā pie Mums. Nopērkam alu un cigaretes, dodamies atpakaļ. Atvainojos par izteicienu, bet visapkārt viss ir piedirsts un doma par pasēdēšanu kādā ēnā zem koka tikpat ātri izzūd. Dzeram alu un redzam ēzeli. Nē ne jau tāpēc, ka karstā laikā dzeram alu, to ēzeli redz arī citi ne tikai Mēs. Dzeram alu, karstums neciešams, uzpīpējam. Izdzeram alu, redzam, ka tieši nāk arī Turgay, tas nozīmē, ka turpinam ceļu. Pirms kāpšanas mašīnā, Turgay kārtīgi iztīra fūres kabīni. Bet tā jau ir, tā ir māja uz riteņiem. Braucam un kaut ko Es runāju ar Viņu, kamēr Sigņuks guļ, jo ir saguris. Noskaidroju, ka Turgay ir ceļā uz Turciju. No Vācijas un jau ir nobraucis kādus 6000 kilometrus. Turcijā satiek ģimeni un Savu madam. Tā viņi sauc savas sievas. Rāda bildes ar viņu, gan senākas, gan jaunākas, gan arī viņas māsas un tamlīdzīgi. Neteikšu, ka baigi izskatīgās, bet nu latviešiem vajadzētu būt augstiem standartiem, kā nekā Mūsu meitenes ir skaistākās Pasaulē. Jā viņš saka, ka apciemos ģimeni, bet drīz jau atkal jābūt ceļā cauri visai Turcijai, tad uz Tbilisi, tad Krievija un caur Maskavu-Rīgu atpakaļ uz Vāciju. Tāpēc piedāvā pat braukt ar viņu. Sakam ka nē, jo esam apsolījuši būt pie Ineses un Kristapa. Beigās Viņš sarēķina, ak šis ceļojums kopā aizņems vairāk nekā 15000km. Kad Turgay pasaka, ka brauc jau no 1989. gada, Mums atkarās žoklis. Protams, ka Viņš ir bijis gandrīz visās Eirāzijas valstīs. Braucam, saka, ka jāpiestāj, jo tur vienā kafūzī esot viņa draugs no Turcijas. Un katru reizi, kad Turgay brauc garām, kādai no turku fūrēm, tas uztaurē. Apstājamies kafejnīcā, neko nesakot Turgays atnes Mums katram kafiju un piedāvā cigaretes. Sakam, ka Mums nav skaidras naudas. Viņš atbild, ka nekas, tas uz Viņa rēķina. Viena lieta Signei Serbijā patīk, te viņai strādā telefonam wi-fi. Ja nemaldos, tad arī Manā twitter ierakstā pēc ilgas klusēšnas parādās ieraksts, ka abi esam Serbijā. Jo daži jau domāja, kur Mēs vispār esam un vai kaut kur nemirstam nost. Izdzeram kafiju un esam uz ceļa. Turpinam braucienu, kalni uz brīdi pazūd un iestājās līdzenā Serbijā, bet tas nav uz ilgu laiku un pēc stundas esam atpakaļ kalnos. Tik tiešām Serbijai raksturīgi oranži dakstu jumti mājiņām. Ierastā ainava, ka kalnā ir saceltas mājiņas un visām ir oranži dakstiņu jumti. Turgay saka, ka robeža ir netālu un ir jāapstājās uz kādām 15 minūtēm un jāuzpilda degviela. Atbildam, ka nav problēmu un priecājamies, ka drīz būsim pavisam netālu no galamērķa. Dēļ ceļu remontiem veidojas sastrēgumi un drīz arī sāk parādīties fūru rinda. Tas nozīmē, ka esam klāt. Turgay saka, ka priekšā starp diviem kalniem ir robeža. Viņš saka, ka šodien tālāk braukt nedrīkst un jāparkojās uz gulēšanu. Mēs pierakstam Turgay adresi un pilno Vārdu Uzvārdu un sakam, ka kaut ko nosūtīsim, jo viņš Mūs izglāba un izveda cauri Serbijai. Viņš ar smaidu atvadās no Mums un saka, ka līdz robežai ir kādas 5 minūtes. Ejam garām fūru rindai ar smaidu uz sejas un tālbraucēji jautā, no kurienes esam. Atbildam, ka no Latvijas un turpinam ceļu. Redzam, ka pie vienas fūres sēž kādi četri tālbraucēji, ejot tuvāk šie piedāvā iedzert turku tēju un viens sacienā ar šokolādi. Domājams, nu labi, tasīte ar tēju netraucēs. Paši piedāvā piesēst un atpūsties. Visi zin, kur atrodas Latvija, viens runā krieviski. Jautā, kur Mēs dosimies tālāk pēc Sofijas. Sakam, ka nekur atpūtīsimies un tad pēc kāda laika atpakaļ uz mājām, Latviju. Jautā vai Mēs negribot braukt uz Stambulu, aizvedīšot. Sakam, ka nē, nē, varbūt nākamreiz. Bet nu sevišķi tas viņus neskumdina, sacienā vēl ar tēju un šokolādi. Vēl pāri minūtes un abi reizē sakam. “Ardievu Serbija!"

Bulgārija: Esam pārgājuši robežu, esam laimīgi. Neskatoties uz karstumu Mūsu abu sejas rotā smaids. Ejot garām fūrē, kur redzam kādu no braucējiem, sveicinam tos. Kaut kādi albāņi uz robežas jautā, kas Mēs un no kurienes. Viens resnāks un ar drupačām uz vēdera jautā vai esam kopā. Atbildam, ka jā. Viņš atbild, ka žēl. Nosmejamies, turpinam ceļu. Ejam tik tālu, kur atrodam vietu, lai varētu stopēt. Redzam ceļazīmi, ka līdz Sofijai un visa noslēgumam ir 57 km. Apsēžos uzrakstu uz lapas Sofija un turpinam. Nestājās mašīnas, bet pēc kādas pusstundas esam cita turka fūrē. Neatceros Vārdu, zinu, ka Signe zin, gan uzrakstīs komentāros, ja šo maz lasīs. Kurš saka, ka braucam, braucam. Jo pēc kādām 45 minūtēm Viņam ir ramadāns. Gandrīz uzsēžos viņa platekāna televīzoram, ko viņš ved uz Turciju. Saka, ka jāstājās malā, jāizklāj paklājiņš uz Mekas pusi un šodien vairs braukt nedrīkstot. Sakam, ka mums tik līdz Sofijai. Jautā, kur tieši un Signe raksta sms Inesītei. Inese atbild ar tekstu “gara Sofia Sever", kas ne mums ne Mūsu turku šoferim neizteic neko. Saku, lai uzraksta, kas tā ir par ielu. Atbild, ka Lomskos šoseja. Labi ievadam to turka gps iekārtā un it kā saprotam, kur Mums jābūt. Viņš saka, ka aizvedīs un neesot problēmas. Sacienā Mūs abus ar enerģijas dzērienu, vēsu, jo tikko no leduskastes. Pēc gps sanāk, ka esam klāt. Turks Mūs izlaiž, turpinam ceļu, Inesīte zvana un saka, ka Mums nav daudz laika, jo pēdējais autobuss uz vietu, kurp Mums jānokļūst ir pēc stundas. Inese un, tad pēcāk arī Mēs saprotam, ka esam Sofijas otrā galā. Un Sofija nav no tām mazākajām pilsētām. Ejot un redzot uzrakstu ar zīmi “Sofia" Signe saka, ka grib nofotogrāfēt. Kad Viņa to ir paveikusi. Atzīstos, ka vēlēšanās sķiet tiešam piepildās. Viņa jautā kādā ziņā. Atbildu, ka braucot pāri katrai ūdenstilpnei, upei, lielākam, mazākam dīķim, strautam, grāvim. Pie Sevis atkārtoju 3 vārdus, kas minēti šī raksta virsrakstā. Tā kā diezvai atceraties uzrakstīšu vēlreiz “Signe, Bulgārija, Sofija”. Un, tad arī pasaku viņai pirmo reizi 3 vārdus ar kuriem pa Pasauli nevajadzētu mētāties apkārt, jo uzskatu, ka šis ir piemērots brīdis. Saskūpstamies un turpinam ceļu, līdz netālajai autobusa pieturai. Jo Inese ir uzrakstījusi sms, ka, lai kāpjam tuvākajā autobusāun braucam līdz “Agressia". Mjām, bez sajēgas, kas tas ir un izklausās agresīvi, bet nu labi. Jautāju angliski vai kāds zin, kas tas ir, saprotu, ka ne pārāk. Aizeju līdz šoferim un viņam blakus sēž kāds vīrs ar ko viņš runā. Mēģinu runāt krieviski. Saņemu pārmetumus no Signes, ka bulgāriem nepatīk, ka runā krievu valodā. Atbildu Viņai, vai ir kāda labāka ideja un varbūt viņa pati vēlās runāt. Kāds pārsteigums, nē nevēlās. Kaut kā pa dažādu valodu vārdiem, viņi tomēr saprot, ko Es meklēju. Ļoti laipni pasaka, kur kāpt laukā. Izkāpjam, laukā ir nenormāli silts, lai gan pulkstenis ir pusdesmit, laukā ir +27 ja nemaldos. Pa ielām čum un mudž no suņiem, dažāda lieluma, dažāda izmēra. Vīrs, kurš saprata, ko nozīmē “Agressia" pasaka, ka jābrauc ar 2. tramvaju, ja nemaldos 10 pieturas. Tā arī apskatos pieturu plānā. Piebrauc tramvajs, iekāpjam iekšā, braucam un skaitam pieturas. Vietā, kur jākāpj ārā, lecam laukā. Pēc pieturas nosaukuma saprotam, ka esam pareizajā vietā, bet Ineses vēl nav. Tā kā Es neesmu saticis, ne Inesi, ne Kristapu, tad Signe mani velk uz zoba un saka, ka tā ir Inese un tā uz kādām 5 sievietēm. Bet, kad tuvojās īstā Inese, Signe atplaukst smaidā un skrien samīļoties. Sasveicienos ar Inesi un Viņa saka, ka nav daudz laika un cerams, ka autobuss apstāsies, jo līdz pieturai Mēs nepaspesēsim. Autbouss apstājās un uzzinam, ka Mēs dodamies uz kalnu ciematiņu Rebrovo. Kas, kā izrādās ir kādi 42km. no Sofijas. Visu ceļu Signe runājās ar Inesīti. Bet nu domājam gan abas nav satikušās 9 mēnešus. Inese tikai tagad pasaka, ka “gara” nozīmē vilciena staciju. Douh. Nonākam galā, līdz mājiņai šķērsojam tiltu pār kalnu upi Iskru. Un drīz vien jau esam istabiņā. Sakam, ka abi gribam nomazgāties un labprāt izmazgātu drēbes un kaut ko uzēstu. Inese saka, ka nav problēmu. Mājai ir divi stāvi, izkrāmējam mantas un, protams, ka abi nosēžamies pie portatīvajiem datoriem. Sociālā Pasaule! Mēs esam atgriezušies. Labi, uzejam augšā. Augšā satiekam Baibu, kaut ko sataisam vakariņās un padzeram tēju. Uzpīpejam un, ja godīgi dodamies gulēt. Uzzinam, ka nākamjā dienā kāpsim kalnā. Viss, vairs nekur nav jāstopē, nav jāzīlē, kur paliksim, VISS. Protams, ka esam noguruši un ātri aizmiegam. Atļaušoss vairs dienas neuzskaitīt un rakstīt īsi (kā tad). Jautājam, cik ilgi jākāpj kalnā? Inese atbild, ka kādas 2 stundas. Labi, uzēdam nelielas brokastis. un drīz esam gatavi kāpt kalnos. Baiba aizbrauc uz Sofiju un pēcāk piedzīvos lielāko vētru, iespējams pēdējos 100 gados. Pirms kāpšanas aizejam uz Rebrovo vilciena staciju. Inese izvelk pūšamās krāsas flakoniņu nē ne jau tāpēc, lai zīmētu graffiti, lai gan, tas pat arī nebūtu melots. Ja minēju, tad atvainojos, ka to daru vēlreiz. Inese un Kristaps, un Baiba ir brīvprātīgie darbinieki, kuriem 10 mēnešos Bulgārijā ir maziem bērniem jāmāca bulgāru valoda, jāmāca zīmēt, jāstrādā skolās. Un tagad visiem brīvprātīgajiem Bulgārijā kalnos tiek rīkots tāds kā festivāls, bet Es to drīzāk sauktu par nometni. Nu lūk un Inesītei ir jāizliek norādes priekš tiem, kuri nezin kā uzkāpt kalnā un nokļūt nometnes vietā. Nu tātad sākot no pašas vilciena stacijas ir jāizliek norādes bultu veidā, kā nokļūt līdz nometnei. Tikai esot gandrīz pusceļā, saprotam, ka esam bijuši tik lieli ģēniji, ka neesam paņēmuši līdzi ūdeni. Pat Inesīte ir nedaudz pārsteigta, ka nav paņēmusi ūdeni. Bet nu nomierina sakot, ka pa ceļam būs divi kalnu avoti. Kad sasniedzam pirmo kalnu avotu, tā ūdens ir debešķīgs, vēss un dzeram kārām mutēm. Mums nav pat līdzi pudele, kur to iepildīt, atrodu kaut kādu krūmos, bet tā smird pēc degvielas. Nu neko padzeramies vēl dubultā un turpinam ceļu. Ā jā, pa ceļam redzam ļoti daudz ķirzaku un Inese saka, ka tas te ir normāli. Pēc kāda laiciņa nonākam pie otrā avota. Te gan es atrodu pudeli, bet vienīgais tā ir 11,5 L pudele. Uzpildu nedaudz, lai pa ceļam būtu, ko padzerties un turpinam. Satiekam Kristapu, kurš nāk pretī un viņš jautā vai tiešām Es nesot to pudeli no pašas apakšas. Lai arī abas meles mēģina teikt, ka jā jā, saku, ka nē un, ka tikai no otrā avota un tāpat tik ar pāris litriem. Kristaps ir Ineses draugs. Aizejam līdz nometnes vietai. Tad aizejam līdz kalnu mājiņai, kur Mēs tās pāris dienas padzīvosiemies. Sapazīstamies ar pārējiem nometnes dalībniekiem. Sagaidām vēl citus, kuri ierodās. Paēdam un principā neko nedaram. Arī esam iecelti kā brīvprātīgie, kuriem jāpatēlo, ka kaut ko daram. Jo dažiem ir pārmetumi, kas Mēs esam un, ko te daram. Bet jau pēc laika, kad šie redz, ka kaut ko daram, kļūst labestīgāki. Pirmajā vakarā diezgan ātri ejam gulēt, jo pēc kāpiena ir nogurums un pēc visa ceļojuma ir tāds kā nogurums, vainojam atklimatizāciju. No rīta mostamies, uzēdam brokastis, noskaidrojam, ka sāksies dažādi work-shopi. Tādi kā: Tolerances veicināšana, pret rasisma, pašaizsardzības, veselīga uztura un atkritumu šķirošnas. Uz uzzinam lielisko ziņu, ka Inese ar Kristapu varēs Mums izrādīt pēc divām dienām Sofiju. Rodas arī ideja, ka jāuzrīko vīna vakars, jo vīns te ir lēts. 1,5 L pudele maksā 4,60 LEV(2,3€), nu tas ir vietējā veikaliņā. Te augšā ir vēl vairāk ķirzaku nekā pa ceļam. Signe grib, lai kādu noķeru, bet tā arī tas līdz ceļojuma beigām man neizdodās. Esot kalnos apmeklējam veselīga uztura work-shop'u, kas nebūt nebija slikts un nenozīmē, ka tagad gaļa ir jāmet malā un jāgrauž zāle vai tikai augļi. Labi tiek atkārtots tas, ka Tu esi tas, ko Tu ēd, kas nav melots. Vairāk šis work-shop apskaidro, kas notiek ar ķermeni pēc dažādu produktu uzņemšanas. Abas vadītājas ir veģetārietes, bet neseko nekādi pārmetumi, kad uzdodu jautājumus saistībā ar gaļu. Interesanti bija uzzināt to, ka daudz slavētās augļu-dārzeņu sulas nemaz nav tik labas, kā visi stāsta. Jo augļi nav jāliek kopā ar dārzeņiem. Labāk katru atsevišķi. Ēdam pašgatavotas trifeles un nodarbojamies ar jogu. Pavakariņojam un atkal pašaizsardzības kursi pārceļas uz rītdienu. Nu nekas, ejam uz lapeni, uzzinam, ka Sofijā esot bijusi traka vētra ar krusas graudiem manadarīna un pat aplesīna lielumā, nenormāli spēcīgs lietus un negaiss. Sēžam laukā pie galdiņa, kad nokrīt krusa un saprotam, ka ātri jāpārvācās uz lapenes iekšieni. Bet nav tik traki, viss lielais negaiss ir bijis Sofijā. Kad šķietamais negaiss ir garām, sēžam un baudam alu. Noskaidrojas un redzam kā starp kalniem var redzēt ēku gaismas no Sofijas. Līdz brīdim, kad sāk palikt pelēks un šķiet, ka Mums pāri sētai veļas mākonis. Tā arī ir. Pēkšņi Mēs vairs redzam tikai gaismas no mūsu mājas 50 metrus zemāk. Kalni nav redzami, gaismas no Sofijas arī nav redzamas, Mēs tik tiešām esam mākonī. Kādu pusstundu ir diezgan sirreāla sajūta. Mākonis aizveļās prom, atkal var saskatīt zvaigznes, kalnu ielejā gaismas no Sofijas. Alus ir padzerts, jādodas gulēt. Rīts, brokastis un pašaizsardzības work-shop. Katram izdala pa kokam. Un pamāca elementārākās sišanas soļus. Skatoties uz viņu šķiet, ka nekas grūs tas nav, bet, kad jāsāk praktizēties pašam, tad nav nemaz tik viegli un šķietami vieglais Manā un citu izpildījumā izskatās tizls. Bet ņemot vērā to, ka tas, kurš Mums mācīja pašaizsardzības soļus, pecīzāk Todors ar to visu nodarbojas 10 gadus. Un viņa rokas arī kustās kā zibens. Mums liek sist vienam otru ar kokiem. Galvenais jau laikam ir locītavu kustības nevis pati sišana. Pēc kādas stundas kaut kas sāk izdoties. Bet nu tas, ka tev jāsit pēc soļiem un secības ir viegli, bet, ja būtu jāimprovizē, Todors Mūs visus nosistu. Signei iemāca 5 soļu piegājienu un nogalināšanā ar sesto, nocērtot galvu. Mīļi. Tad pienāk brīdis, kad dodamies lejā, esam ar visiem sadraudzējušies, visi atvadās, apkampjās, ai kā jau parasti. Nokāpjam lejā, pagatavojam picas un dzeram alu. Pavakariņojam un dodamies pie miera. Ir diena, kad braucam uz Sofiju. Pabrokastojam un dodamies uz gara Rebrovo. Vispār bulgāru valoda nav grūta. Kristaps to iemācījās 2 mēnešos, jo zināja krievu, bet Inese 3 mēnešos. Vismaz kā saka bulgāri, tad krievu valoda ir mākslīgi izveidota no bulgāru valodas jeb precīzāk tā ir vienkāršota. Man jau šķiet, ka bulgāru valoda ir vienkāršāka kaut vai tāpēc, ka lai arī ir kirilica, netiek lietoti mīkstinājumi. Stacijā un pie mājām ir mirušo cilvēku fotogrāfija un laba vēlējumi. Un nav svarīgi, kad cilvēks ir devies tai Saulē, kaut 45 gadus atpakaļ. Ir visas tiesības pielikt to pie tāda kā ziņojumu dēļa, lai visi redz. Bet nu tas arī it kā izskaidro to, kāpēc viņiem nav kapusvētku. Esam vilcienā ar kupejām un braucam uz Sofiju. Sofijā ir diezgan karsta diena. Pirmo reizi mūžā abi ar Signi braucam ar metro. Jā, arī Es nekad to iepriekš nebiju darījis. Braucam uz NKD, kur redzam padomju laikos celtu teātri. Kristaps saka, ka Ja Pasaulē būs Ļaunuma impērija, tad šis padomju teātris viennozīmīgi varētu būt tās galvenais štābs. Un, tad saprotu, ka Es te esmu bijis tikai 15 gadus atpakaļ. Piemineklis komunismam, kurš netiek ne restaurēts, ne atjaunots un brūk kopā kā komunisma ideoloģija. Un no tā principā ir palicis tikai pieminekļa karkass. Tālāk ir kaut kādas trubas, kuras arī Es atceros, tikai tagad tās ir apzīmētas. Tālāk Mūsu ekskursija ved uz “Mīlētāju tiltiņu”. Kad tas viss apskatīts, izstaigājam suvenīru bodes, jo Signes Mamma palūdza, lai nopērkam rožu eļļu. No rozēm šķiet Bulgārijā gatavo pilnīgi visu: ziepes, eļļas, krēmus, smaržas, degvīnu un tā tālāk. Apskatam ļoti senu dievnamu, kurā arī ļauj ieiet iekšā. Senatnīgums redzams visapkārt. Pēcāk ejam caur parku, kurā Inesīte sēdēja dienā, kad gaidīja Mūs Sofijā. Pēc Viņu abu vārdiem, šis ir skaistākais parks un vieta visā Sofijā. Melots nav, parks ir plašs, virs galvas lido lidmašīnas, ir strūklakas un paša galā ir Ivana Vazova Nacionālais teātris. Aizejam vēl līdz Sofijas galvenajai katedrālei. Pa ceļam ejot cauri galvenajai Sofijas gājēju ielai. Protams, ka jāieiet H&M, jo cenas tur ir uz pusi lētākas nekā pie mums. Pēcāk kaut kādā kurpju veikalā. Visām baznīcām un ēkām šķiet, kāds ir masveidā uzbrucis ar akmeņiem un tad saprotam, ka pāris dienas atpakaļ taču bija vētra ar krusu un negaisu. No malas tik tiešām izskatās, ka kāds metis pa senajām vitrāžām ar akmeņiem. Ieejam katedrālē, esam tieši uztrāpījuši uz gregoriāņu dziedājumiem. Iekšpusē ir vēl krāšņāk nekā ārpusē, milzu lustras, zīmējumi, gobelēni, altāri. Pēc katedrāles apskates gan no iekšpuses, gan ārpuses, ejam uz netālo parciņu, kur notiek, kā Inese saka, krāmu tirgus. Nav melots, ko tik tur nevar nopirkt. Kara senlietas, senus ieročus, zobenus, visa veida piekariņus, amuletus, senus telefonus, pulksteņus, makus, suvenīrus no dažādām Pasaules vietām. Diezgan jau iespaidīgi, kas katram atrodas pārdošanā. Nolemjam, ka jāiet parciņā padzert alu. tā arī daram, atrodam veikalu un ejam parciņā padzert alu. Nav jāslēpjās no policijas, var dzert alu, sēdēt zālītē, tas viss ir atļauts. Pasēžam, pafočējamies un jāsāk domāt, kurp doties paēst. Tiek nolemts par labu maķītim, jo bulgāru virtuve nevar lepoties ar dažādību un krāšņumu. Nu kaut tas, ka viņu nacionālais ēdiens ir vārīti kartupeļi ar sīpoliem, jā nesķiet nekas traks, bet kartupeļiem ir jābūt aukstiem un bez nekāda krējuma vai citas mērces. Esot kalnā noprovējām saldo ēdienu. Rīsus ar viņu sieru, kas atgādina biezpienu un cukuru. Šķiet sapratāt, kāpēc izlēmām par labu maķītim. Inese saka, ka Sofijā uz maķīti nāk tikai omītes, kuras nopērk saldējumu un tad sēž un runā savā starpā vai pašas ar sevi. Lēnu garu pienāk vakars un nolemjam, ka brauksim atpakaļ uz Rebrovo un sarīkosim sen daudzināto vīna vakaru. Cigaretes ir lētākas, bet tinamā tabaka ir dārgāka nekā pie mums, ja protams, nepērc kaut kādu mistisko oriģinālo tabaku, bet nu Es pieturos pie Choice. Ā, jā vīnu Mēs nopirkām jau iepriekšējā vakarā, jo veikals strādā tikai līdz 19:30. Bet vaļā ir no 06:00. Braucam uz mājām ar autobusu. Pirms tam esam nopirkuši gardo MONSTER (zaļo of course). Pēc nepilnām 40 minūtēm esam Rebrovo un vīna vakars var sākties. Jauks vakars ar sarunām un gremdēšanos atmiņās, nu kā jau parasti. Inese un Kristaps saka, ka Mums jāapmeklē Plovdivu. Esmu bijis Plovdivā, bet nu Signe nav so nolemajm, ka kādu dienu aizbrauksim līdz Plovdivai. Signe pievelk kaķus un pavisam drīz jau viens ir ielīdis Viņai klēpī un tas neesmu Es. Tā nu iztukšojās pirmā pudele un tiek korķēta vaļā nākamā. Iereibuši un sārtiem vaidziņiem visi draudzīgi dodamies gulēt. Mēs Inesei un Kristapam esam ciemiņi so viņi ļauj Mums palikt lejas stāvā. Un paši dosies gulēt augšā, jo rīt agri abi celsies un kāps kalnā. Mēs vēl pavisam nedaudz ielienam sociālajā interneta pasaulē, bet drīz slēdzam kompi ārā un ejam čučēt. Rīt neko nedarīsim, parīt brauksim uz Plovdivu. Diena, kad neko nedaram ir tik tiešām diena, kad neko nedaram. Ja nu neskaita to, ka noskatamies “How to train Your dragon”. Eh un tā arī nevienā Maķītī neatradām melno pūķi. Ceļojums uz Plovdivu. Pieceļamies. Ejot ārā no Mūsu mājas, nolaužu atslēgu un, tad šķiet, ka sāk strādāt tas joks ar izgāzto sāli un 7 gadu neveiksmi. Bet iedomājaties nenokavējam vilcienu un jau drīz no Rebrovo nonākam Sofijā. Lai nopirtku biļeti tālāk uz Plovdivu Mums ir kādas 25 minūtes, pff.. chillā, kā tad. Ja vēl stacijai tuvākais bankomāts nebūtu 15 minūšu gājienā no tās, jo tuvākais, kas bija nestrādāja. Protams pēc kara jau visi gudri, jo pēdējā dienā sapratām, ka bankomāti ir tepat blakus Autoostā. Ar vilcienu jābrauc 3 stundas. Braucam kupejā. Daba lieliska, kalni, pieneņu lauki, kaut kādas dieva aizmirstas rūpnīcas, pilsētas, klintis. Interesanti tas, ka tiek ņemtas nost sliedes un pēcāk liktas atpakaļ vietā, bet nu dziļi nepievēršot uzmanību, izbaudam tālāko ceļojumu. Mēs nezinam, kurp kāpt laukā, jo nākamo pieturu nosauc tikai modernajos vilcienos, autobusos, tramvajos. Jautājam, kur Mums kāpt ārā un viens vīrietis saka, ka pateiks. Pēc kāda laika Viņš pasaka, ka nākamā pietura ir Mūsu. Izkāpjot ārā ir svelme, ja nemaldos bija +37 kas, mjām pēc pēdējo dienu Latvijas apstākļiem vispār vairs nav nekas special. Signe pirmo reizi dabā ierauga dzīvu palmu un pēc tam vēl vienu. Viņa ir sajūsmā. Principā Mums ir 5 stundas, lai patrippotu pa šo pilsētu. Labi, tad jau palēnam dodamies uz vecpilsētu, lai apskatītu Marka Aurēlija laikā celto pilsētu, amfiteātri un lielās drupas no kādreiz milzīgā cietokšņa. Smuka pilsētiņa, mākslinieciska. Tik nu nezinu, vai tiešām visur ir jāsabāž restorāni, veikali un pa 4000 gadu senu bruģi ļaut braukt mašīnām, bet nu ne mums par to spriest. The old-city šķiet ir apvienots viss. Ir mūzikas skolas, brīvdabas muzejs, baznīca, baznīca, baznīca un jā vēl baznīcas, visdažādākās. Suvenīru veikaliņi, kur kā likums neviens nepieņem karti. Vispār jau tāda tīri inčīga sajūta, staigāt pa tik senu bruģi, bet Signei gan tā nešķiet un viņa ātrāk grib normālu ceļu nevis to nolādēto bruģī, kur kājas var izlauzt. Redzam kāziniekus, limuzīnus. Saule cepina. Apskatam amfiteatri, bet nu viņš ir tā norobežots, ka, lai vislabāk redzētu kā viņš izskatās ir vai nu jālien pāri žogam vai arī jābāž purns cita karbonādes vai sazin, ko viņi tur ēd, šķīvī. Jāatzīst, ka bērnībā tas amfiteātris izskatījās iespaidīgāks, bet Signe saka, tāpēc, ka Es pats tad biju mazāks. Makes sense. Tā nu izstaigājam šo vecpilsētu, apskatam dažādu stilu mājās, būves un celtnes. Nopērkam kebabus, jo Inesīte ar Kristapu ieteica, ka tas ir obligāti jāizdara. Jāteic atklāti tur vidējais kebabs ir 2x lielāks nekā Mūsu XXL, hā. Un, tad arī pamazām dodamies atpakaļ uz Vilciena staciju, jo, ja nokavējam vilcienu atpakaļ uz Sofiju, tad, protams uz Sofiju Mēs vēl tiksim, bet no Sofijas prom nē. Ā un jā, Man sāk apnikt rakstīt, nekas, tulīt jau beigas. Atkal 3 stundas ar vilcienu, ko pavadam fočējot kaut ko no vilciena un fočējot sevi pret vilciena stikliem. Pēc šī raksta publicēšanas, Es beidzot salikšu bildes draudziņos, lai tiešām ir pierādījumi, ka Mēs tur bijām un šis nav izdomājums zem vienradžu varavīkšņu atstātajiem putekļiem. Nonākam Sofijā, Man ir kādas 8 minūtes laika, lai nopirktu biļetes un apskatītos uz kura perona ir pēdējais vilciens uz Rebrovo. Saku, lai Signe tur mantas, bet pats bizoju pēc biļetēm un apskatīties tajā monitorā, kur rāda, kur kursē, kurš vilciens. Dīvaini, bet paspējam un esam vilcienā. Ar lielām šaubām vai tiešām pareizajā, jo ticējām kaut kādam čuvakam tur pat uz perona, bet jā, ir pareizais un pietam modernais. Esam nonākuši galā, noguruši, pārkarsuši, uztaisam kaut kādas vakariņas, uzpīpējam pa šokolādes cigaretei un ejam pie miera. Rīts ir diezgan interesants. Mūs iztraucē Marija(Brīvprātīgo galvenā), kura Mūs pārsteidz tikpat ļoti, cik Mēs Viņu. uzzinam, ka drīz lejā no kalna būs arī visi pārējie, gan Inesīte ar Kristapu, gan visi, visi pārējie. Labi, esam pamodināti. Ceļamies un tiešām pēc kādas stundas visi ir lejā. Jautājot, kas par lietu, ka augšā Jums vēl jābūt vismaz nedēļu. Atbilde ir tāda, ka festivāls ir beidzies un visi brauc mājās. Visu dienu cenšamies atrast biļetes, lai beidzot tiktu uz mājām. Atrodam biļetes caur Berlīni. Aizņemos naudu, neminēšu no kā, tas nav svarīgi Jums, tas ir svarīgi Man. Brīdī, kad spiežam virsū, lai pirktu biļetes uz Berlīni, pietam pa 60 €, parādās, ka iespējams informācija ir novecojusi un biļetes vairs nav pieejamas. Labi, visu dienu joprojām čekoajm lidmašīnu biļetes ar visiem iespējamajiem variantiem. Caur Dortmundi, Briseli, Varšavu, Budapeštu, Stambulu.... Nekā. Nākamreiz for sure un visiem 100% biļetes ir jānopērk atpakaļceļam pirms došanās ceļā, jo ideja par to, ka tur biļetes maksās lētāk ir galīgi garām. Saprotot, ka citu variantu nav, ieejam Ecolines mājaslapā un nopērkam biļetes Sofija-Rīga. Ceļš aizņem 43 stundas un 30 minūtes. Pasakam Inesītei un Kristapam, ka rīt pazūdam, beidzot. Nākamajā dienā, diezgan jau nu skumīgi, bet atvadamies un pēdējo reizi dodamies uz Rebrovo staciju. Signe uzņem foto pie mirušo sienas, apksaujamies, atvadamies un esam vilcienā. Atrodam tukšu kupeju, kur sēž tik viens vīrietis. Jo Signe nevar sēdēt pretēji braucot transportam, tāpēc, kamēr atrodam kupeju paiet laiciņš. Vīrs saka, ka te kupejā brauc vēl divi jaunieši, kuri drīz ierodas. Viens čalīts ar drediem un Savu hipiju draudzenīti. Pārmijam pa vārdam, no kurienes esam un tā tālāk. Piedāvā pat braukt uz Poliju uz kaut kādu baigo regeja festivālu, bet sakam, ka nevaram, jo beidzot ir jābrauc mājās. Pieminu, ka Man pašam jābūt vienā kind a festivālā. Viņš jautā kādā, kad pasaku, ka “New Wave", tad ir izbrīns kā pilnīgi visās citās valstīs, kur esam pabijuši. Visiem tas Jaunais Vilnis ir ļoti smagi pie d**** jo neviens par tādu pat dzirdējis nav. Izkāpjam Sofijā, līdz Autobusam ir kādas 4 stundas. Aizstaigājam līdz Autoostai, izprintēt biļetes Ecolines Bulgaria birojā, noskaidrojam, kur pienāks autobuss un tamlīdzīgi. Tad plānos ir aiziet nopirkt kaut kādu paiku pa ceļam, rožu eļļu un iedzert Rakiju. Dēļ remonta apejam apkārt kaut kādiem 2 kvartāliem, lai nokļūtu veikalā, bet beigās izrādās, ka varēja iziet cauri pa tuneli. Tādi tricky tuneļi it kā ved tikai uz metro, lai gan nē. Iepērkamies, ejam atpakaļ, redzam suvenīru bodi, nav ko, jāpērk. Ja jau reiz Signes Mammai solīts, tad jānopērk. Ejam atpakaļ uz autoostu un meklējam kādu bāru, kur izdzert Rakiju. Atrodam. Mums to pasniedz šampanieša glāzēs ar ledu. Signe nav sajūsmā par šo dzērienu izdzer tik pusi no savējās, jo garšo pēc kandžas. Mūsu pašu dzītā kandža, katrā ziņā ir krietni vien labāka. Es, protams, nelaidīšu alkoholu zudumā un izdzeru gan savu glāzi, gan viņas pustukšo. Ejam vēl kaut ko apēst. Pa nepilniem 2 € nopērku tādu burgeru, ar 3 kotletēm pa vidu, salātiem, sīpoliem un dafiga mērcēm, zinu, ļoti veselīgi. Signe nopērk picu, uzēdam, uzpīpējam un dodamies pie autobusa. Stjuarte ar mums sāk runāt latviski un tas ir diezgan patīkami. Nododam bagāžu un iekārtojamies otrajā stāvā. Forši īstenībā, kājām ir daudz vietas. Rāda filmas. Nerakstīšu par atpakaļceļu, jo braucām caur tām pašām valstīm atpakaļ, ā nu atskaitot Austriju, bet to īsti negribās atcerēties, jo vairāk kā uz stundu noplīsa autobuss. Vienīgi, nu tur ir ļoti, ļoti, ļoti daudz vēja ventilatoru. Un vēl uz Serbijas robežas pus3os naktī visiem liek iet cauri pasu kontrolei un ģīmji pasēs, lai kādi būtu, izskatās krietni labāk nekā visu Mūsu uzmodinātu no miega. Viena sieviete no Latviajs saka,k a 4 gadus brauc ar šo autobusu no Sofijas uz Rīgu un nekad nav satikusi latviešus. Jēj, esam īpaši. Redzam kalnus, redzam Donavu, Budapeštu, ko pirms tam neredzējām. Skaistus saulrietus un vēl skaistākus saullēktus. Un pēc 43 stundām un 30 minūtēm, kā solīts. Izkāpjam Rīgā. Ceļojums ir beidzies, bet atpūtai īsti nav laika, jo nākamajā dienā jābūt Leldes un Kaspara lielajā kāzu dienā. Piedošanu, ka raksts tiek publicēts tikai tagad, bet tik tiešām nebija īsti laika piesēsties un pabeigt šo rakstu. Esam veiksmīgi pārcietuši festivālu LABA DABA 2014. Jā, atkal, laimēju biļeti un, lai cik smieklīgi nebūtu no tiem pašiem “Skrīveru Saldumiem", tik žēl, ka šogad vienu. LABĀ DABĀ pie laišanas iekšā festivāla teritorijā Man liek uzrādīt pasi un uzprasa “Cik ta gadiņi, ko?" Dusmas, vai pat prieks, jo tomēr komplimentus saņemt vienmēr ir patīkami, ar kūpošu cigareti aizgāju līdz teltij, paķēru dokumentus, iebāzu tam apsargam sejā un devāmies klausīties “SKY FORGER”.

Pēcvārds: Ja tiešām izlasīji, ko Es negribu ticēt, varbūt tik izlasi šos beigu vārdus, ka ieraugot šo rakstu, gandrīz, apstājusies sirds, bet nu lai jau. Kam interesēs, izlasīs. Zinu, ka tādi būs, kuri izlasīs. Šis raksts tapa 3os piegājienos un tika rakstīts, nedaudz vairāk kā 24h kopumā. Es zinu, ka Es pēc gadiem pārlasīšu un atcerēšos visu šo it kā tas būtu noticis vakar. Signe protams teiks, ka trūkst daudzu lietu, bet tas, lai paliek Mums pašiem, ko atcerēties. Mēs Visi vienmēr runājam, ka varētu ar stopiem apceļot kaut visu Pasauli. Kur ir problēma, vajag tikai saņemties, pacelt īkšķi un viss notiksies, un piedzīvojums būs garantēts. Tā kā iesaku Visiem, kaut reizi, ko tādu izdarīt. Paldies par uzmanību, bet Mēs kravājam mantas un dodamies uz Ikšķiles Pilsētas Svētkiem, jo Signe dziļi sirdī ir no Ikšķiles.

FINITO!

P.S

Mīlu Savu kaķenu!