5 dienas ar velo pa Kurzemes jūrmalu no Ķesterciema līdz Liepājai

Egils Turks 07.08.2014 11 min lasīšanai 5 foto

Jeb kā es bēgu no karstuma Rīgā, bet uzskrēju svelmei Ventspilī

Bija apnicis +30 grādos svīst Rīgā, kur mans ēkas augstākajā stāvā esošais dzīvoklis, laikam jau sliktās siltumizolācijas dēļ, saulē ļoti uzkarst.

Tāpēc trešdien 30. jūlijā ar 2. rīta vilcienu, "bruņojies" ar velo, telti, paš-uzpūšojošos (hehe) matracīti, guļammaisu un ļoooti maz drēbēm, 1 pudeli un 0 ēdamā, devos uz Tukumu. Vienu brīdi šaubījos - varbūt braukt ar riteni jau no sliekšņa? bet Jūrmalas jeb Rubika veloceliņš man nekad nav īpaši paticis un arī maršrutā Sloka/Kauguri - Klapkalnciems (Ronīši) ir braukts ļoti bieži, tāpēc izšķīros par šo variantu. Tukumā biju pirms plkst. 9, paēdu brokasti centrā un aizripoju uz savu bērnu dienu māju Harmonijas (nesen vēl - Engelsa) ielā, kur agrāk mājoja mani vecvecāki pa mammas līniju; pa šo ielu agros 70. gadu beigu jūnija/jūlija rītos ap 5 vai 6-iem ar vecmammu (kas augumā bija man apmēram līdz nabai, skats laikam bija par miljonu - kā Dons Kihots ar Sančo Pansu :D ) čāpojām uz pirmo rīta busu pie dzelzceļa stacijas, lai nepieļautu konkurentu ātrāku par mums ierašanos vecmammas nolūkotajos meža zemeņu laukos (starp citu, nesen izlasīju uz saldējuma Wild Strawberries, tātad - meža zemeņu saldējuma - etiķetes: Mežonīgo zemeņu saldējums! No smiekliem gandrīz vai aizrijos...Tādā produktā jau gandrīz vai bail kost - ka nekož pretī :)) ) . Aizbraucu pie mammas klasesbiedres Veltas uz Jāņa ielu, kas pie tirgus un uz kuras arī vecmamma agrāk dzīvojusi ar kazu, bet to es neatceros (ne kazu, ne ielu), lai pasveicinātu un pajautātu ceļu uz Ķesterciemu. Tad laidu pa Raudas ielu ārā no Tukuma.

Līdz Kolkas/Talsu ceļu krustojumam ir kādi 15 km. Braukt bija patīkami, jo vēl nebija karsts.Pa ceļam matīju arī vienu avāriju, trīs auto bija ar ielocītiem bleķiem. Iebraucu "Albatrosa" teritorijā - agrāk tā saucās pionieru vasaras nometne. Pats tur reiz biju vienā LVU ūdenstūristu ziemas nometnē studentu brīvlaikā janvārī. Pludmale bija diezgan tuksnesīga, vien neliels bariņš sīko nodarbojās ar kaut ko sportisku.Ūdens bija auksts! Grādi 15, par to jau bija ziņots pa radio. Bet vienalga uz brīdi iemetos - būs ņiprāka tālāk braukšana.

Engure ir turpat blakus. Un tad nāk pārējie ciemi, līdz Mērsragā sajutu izsalkumu - tātad laiks pusdienot. Ieeju vienā ēstuvē, kas pie paša ceļa, bet tur cenas - kā jau pie ceļa - palielas: pamatēdieni no 6-7 eiro; ieeju otrā, bet tur - zvejnieku ciematā! - nav zivju ēdienu. Vispār dīvaini, ceļu malās piedāvā visādas kūpinātas/žāvētas/ceptas zivis, bet ēstuvēs - vai nu nav nemaz, vai ir tikai standarta menca un/vai lasis. Kaltenē nobildēju akmeņaino jūrmalu; Un tad jau arī Roja klāt. Tur agrāk tradicionāli notika Latvijas Bankas, kur 10 gadus tiku strādājis, vasaras sporta svētki, tāpēc šo ciemu es pietiekoši labi pazīstu. Aizbraucu uz pludmali, nopeldējos, ūdens jau krietni siltāks - grādi 20, pilnīgs komforts. Nobildēju Latvijas lielāko un zilāko cūku.

Atradu turpat centrā vienā veikalā normālu ēstuvi (lasiet - vienkārši ēdieni par zemām cenām; palūdzu auksto zupu, saka - vairs nav, ir sakņu ar gaļu, OK, prasa - pilnu? saku - jā, un ... man iedeva paliela katla izmēra porciju!). Jau Rojā man "uzkrita", ka visur skan leišu valoda. Nepārspīlējot - visās malās - pludmalē, veikalā, ēstuvē! Prasu kasierei - vai jums nav jau jāmācās leišu valoda? Šī - varbūt kāds autobuss ar tūristiem atbraucis? Nezinu, kāpēc viņa negribēja neko stāstīt, bet skaidrs, ka izlikās par "beigtu zivi". Vēlāk es to pašu, bet vēl lielākā mērā, manīju piejūras kempingos un īpaši - Ventspilī, kur šajā nedēļas nogalē notika pilsētas svētki; tur vispār bija tā, ka likās - esmu kāda lietuviešu pilsētā! Pirms Pāvilostas piebraucu apskatīt piemiņas zīmi latviešu bēgļiem, kas pāri jūrai uz Gotlandi devās kara laikā. Smeldzīgas sajūtas, skatoties uz jūras plašo klajumu; atcerējos par mūsu lielo rakstnieku Kārli Skalbi, kas neilgi pēc tam Zviedrijā nomira.

Turpat blakus maziņš kempings, cilvēkus gandrīz neredz - 1/2. Jau taisījos doties prom, un pie velo latviski pasveicināju (diezgan izskatīgu, peldkostīmā...) sievieti sievietes gados; neatceros, ko viņa atbildēja, bet sapratu, ka lietuviete; prasu - vai runā krieviski? O, jā, un tā mēs minūtes 5 aprunājāmies; pajautāju, kā tas nāk, ka tik daudz viņas tautiešu Latvijā? un viņa izplūda plašos komplimentos Latvijai un jūrai, ka esot daudz kur bijuši un daudz redzējuši; es saku - malači, sildiet tik arī turpmāk Latvijas tautsaimniecību! :) Tie tiešām bija pūļi; Ventspilī kempings, kur pavadīju 2 dienas, bija pilns ar leišiem. Labi, ka viņiem nav sava Putlerauska - sadomātu vēl Kurzemi anektēt kā kādu Krimu, jo droši vien varētu sarunāt kādu Kurzemes leiti, kas tur jūtas apbižots :D

Pēc Rojas pa šoseju braucu uz Kolkas pusi, jau bija pievakare. Pamanu Ģipkā ceļu uz jūras pusi (tie tur ir reti), griežos iekšā. Jūras pludmale braucama, un redzu riepu sliedes, kas aiziet Kolkas virzienā. Daru arī es tāpat. Un tā kilometriem! Jau bija jāmeklē naktsvieta, un izvēlējos tuvu jūrai vienu ieloku, kur celt telti.

Protams, nopeldējos un noguris ātri aizmigu.Neskatoties (neklausoties) uz nemitīgo jūras troksni (bija paliels vējš un tāpēc - viļņi) - kas man uzdzen nelielu nospiestības sajūtu. Otrā rītā - izgulējies nevis kā Rīgā, kad 5-6 stundas, un ilgāk nesanāk, bet visu normu - 7/8 - pieņēmis rīta vannu un izdzēris jogurtu, dodos tālāk gar jūras malu. Sākas Ēvažu stāvkrasti - tie gan augstuma ziņā nevar līdzināties Jūrkalnes "brāļiem", kas ir apmēram 2 reizes lielāki. Forsēju vairākas upītes/valkus (tā Kurzemē, cik redzu pēc kartes, sauc mazas jūrā ietekošas upītes). Kādi kempingi ir pašā jūras krastā; redzu arī tādas mājiņas, kas ir lielas mucas formā, izskatās aicinoši.

Drīz esmu Kolkas pludmalē. Nopeldos, pie veikala, kamēr līst pērkona lietus, aprunājos ar vietējiem; viens zvejnieks man stāsta, ka stipra lietus laikā zivis aizpeldot tālu jūrā 2-3 km un "ierokas smiltīs" (tā viņš apgalvoja!). Pāri ielai zem autobusu pieturas nojumes redzu velosipēdistu pāri, izskatās ārzemnieki; piebraucu, apsveicinos, jā, esot no Vācijas, abi labi runā angliski; šie jau 4. reizi (!) esot Latvijā ar velosipēdiem; prasīja manus ieteikumus, kur braukt; es pie sevis nobrīnījos, ja jau ceturto reizi, tad visam būtiskajam jau būtu tā kā jābūt apskatītam, un ieteicu Latgali ar tās daudzajiem ezeriem (un sliktajiem ceļiem; bet es vēl nezināju, ka "bagātā" Kurzeme labi konkurē šai ziņā...). Apēdu vistu karija mērcē (lieliska!), šķiet, vienīgajā Kolkas krodziņā, kas pie veikala Top, un dodos tālāk uz Ventspils pusi atkal pa pludmali, cauri daudzajiem zvejniekciemiem.

Braukšana ir samērā grūta, jo pūš pastiprs pretvējš un pamats ne vienmēr ir stingrs. Saunags,Pitrags, Košrags (jāpiebilst, ka es neko no šiem ciemiem neredzu, labākajā gadījumā kādu šilti, jo braucu taču pa pludmali). Izturu apmēram 20 km līdz pašai Mazirbei. Tur lībiešu centrā ierīkotajā ēstuvītē ieturos. Piebrauc viena meiča, pasūta dzērienu, vietu maz - piedāvāju pie sava galdiņa. Izrādās, šī esot zviedriete; angliski runā, protams, ļoti labi (kā vairums zviedru), un mēs papļāpājam. Viņa vairākas reizes piemin savu bojfrendu - laikam, lai tik es ko nepadomātu... Pēc pusdienām nolemju braukt pa šoseju, jo esmu "izpumpējies". Pēc kādiem 6 km ir rādītājs uz Sīkragu. Piebraucu jūrai, un sāku meklēt vietu teltij. Laikam uzceļu to skudrām blakus/virsū, jo visu laiku ar tām jācīnās, bet tā bija labākā vieta.

No rīta izbraucu uz šosejas un laižu 16 km līdz Miķeļtornim. Tur pie jūras ir kempings ar bāru, kur var paēst. Atceros to no pirms vairākiem gadiem notikušā daudzdienu velobrauciena "No pilsētas uz pilsētu" (?), ko organizēja ventspilnieki. Kempings un bāka ir vietā, un pabrokastot varēja glauni. Ciematā pamestas padomjlaika ēkas, drupas, cilvēku nav, redzēju tikai vienu puiku uz mopēda; varbūt ne tur iebraucu? Laižu tālāk uz Ventspili, jāizmanto rīta stundas, kamēr vēl nav svelmes.Pēc 35 km jau esmu pie Bušnieku ezera, kas ir Ventspils pievārtē; tur līdz ar citiem nopeldos ļoti siltajā ūdenī, un pa veloceliņu gandrīz 10(!) km garumā iebraucu Venstpilī. Pa ceļam pilsētas nomalē pamanu kādu zvēru teļa lielumā skrienam gar ceļu - tā kā mazs briedēns, tā kā liela stirna. Neko sev! Nonāku centrā, veikalā iepērku arbūza gabalu, Līvu Tradicionālo aliņu, un skvērā pie Ganību ielas, kur strūklaka smidzina un veido varavīksni, baudu dzīvi :) Parunājos ar vienu dāmu, un viņa apstiprina, ka esmu trāpījis tieši uz pilsētas svētkiem! Tāpēc Ventspilī nolemju palikt 2 dienas. Tad aizbraucu uz piejūras kempingu, iepriekš minēto iemeslu dēļ arī jau zināmo, un par 4.27 + 4.27 = 8.54 eiro par nakti (1 telts + 1 cilvēks) iekārtojos.Nopeldos jūrā, pabraukāju pa pilsētu, vakarā noskatos+noklausos, kā "nopietnos noziegumos apsūdzētais" pilsētas mērs Lembergs (pavisam bez hūtes) apbalvo izcilākos ventspilniekus, kas viņam, objektīvi vērtējot, sanāca sirsnīgi; tad bija operāriju koncerts jaunu censoņu izpildījumā. Ap 23-iem iekārtojos uz dusu; ap pusnakti sadzirdu aizdomīgi tuvu motora troksni un cilvēku rosību; domāju, laikam blakus teritorijā kāds ieradies, paveru telts spraugu, bet neko skaidri tumsā nevar saskatīt, ilgi nevaru aizmigt, jo kaimiņī sāka celt savu telti, ar elektrisko pumpi pūst matračus...

Otrā rītā pārsteigums - izrādās paliela telts uzcelta manis apmaksātajā teltsvietā, metrus 3 no manējās! Jauka latviešu ģimenīte - vīrs, sieva un mazs puika gadu 7-8. Es saku, te ir mana teritorija, prasu - ar kādām tiesībām esat te ievākušies? Vīrs atbild, ka viņiem recepcijā ieteikts meklēt pašiem brīvas vietas. Saku, lai pārceļas citur vai samaksā man par "apakš-īri" :) Administrācijā noskaidroju, ka viņiem ieteikts gan meklēt brīvas vietas, taču ne jau aizņemtās teltsvietās. Viņi nevarēja neredzēt manu telti, bet vienkārši uzcēla savējo aizņemtā placī! Varēja taču vismaz mēģināt sarunāt ar īpašnieku, proti, mani, jo skaidrs, ka tajā troksnī, ko viņi sacēla, nepamosties praktiski nevarēja; bet nē - tā vienkārši, kā kādi "okupanti". Auto numurs GP-6480.

Sestdien svētku kulminācija. Visās malās tirgojas, uz skatuvēm koncerti. Svētku gājiens. Bet karstums zvērīgs, gaiss kā no krāsns mutes.

Svētdien ceļos ap plkst. 4:30, saule vēl nav pat uzlēkusi. Jo šodien jātiek līdz Liepājai, kas ir 115 km attālumā, ja gribu paspēt uz vilcienu, kas uz Rīgu atiet pirmdien 6:05. Un rīta stundai ne tikai zelts mutē, bet no rīta, protams, arī gaiss vēsāks, kas šajā Ventspils tropiskumā (tieši pirmdien un tieši Ventspilī tiks uzstādīts Latvijas karstuma rekords 37,8 grādi!) ir ļoti būtiski. Jāpaspēj, kamēr braukšana ir komfortablāka, nobraukt pēc iespējas garāku gabalu, lai karstumā iznāktu mazāk, ko mocīties. Nojaucu telti, un kādos pussešos biju ceļā. Brīnišķīgi - rīta vēsais gaiss glāsta plecus un pieri, uz ceļiem mašīnu praktiski nav; aust saule, radot maigu krāsu paleti novāktajos un nenovāktajos labības/siena laukos, gaiss svaigi smaržo pēc graudiem. Redzu, kā laižas dzērvju bars. Pabraucu garām Užavai, alus darītavai. Ceļš pietuvojas jūrai. Te latviešu bēgļu 2.pasaules karā piemiņas zīme; tā ir glītā buras formā; pārsvarā no šīs piekrastes, cik var saprast, notikusi pārcelšanās uz Gotlandi. Te es aprunājos ar iepriekš minēto lietuviešu dāmu par to, kāpēc leiši tā iecienījuši Latviju. Tuvojos Jūrkalnei, kur ir t.s. Baltijas jūras stāvkrasti.

Piebraucu, nopeldos, pabildēju un laižu tālāk. (Gribēju pabrokastot, taču hotelis/viesmāja ciet, vēršoties vaļā 10-os; interesanti, cik klientu un naudas šie hoteļu un krogu īpašnieki Latvijā zaudē, šādi organizējot darbu? Daudz esmu braukājis komandējumos un nakšņojis Eiropas viesnīcās, tur brokastis vienmēr un visur - no 7 līdz 10). Klāt Pavilosta, nu ne gluži - jānogriežas pa labi uz jūru 3 km. Tā arī daru, jo ceru tomēr uz brokastīm. Karstums jau diezgan pamatīgs. Pirmajā kafejnīcā "Laiva" cenas kā Briselē (kafija 2 eiro), braucu tālāk, par laimi atrodas vēl viena, tur paņemu siļķi ar kartupeļiem un biezpienu, alu un zemeņu zupu ar saldējumu. Sen neko tik garšīgu nebiju baudījis! (beer) Tas kopā maksā nepilnus 10 eiro. Gaidot pasūtīto, atveru karti, un redzu, ka ne pārāk tālu no jūras krasta paralēli gar to iet zemes ceļi, pa kuriem var tikt līdz pašai Liepājai. Asfaltetā šoseja, savukārt, no Pavilostas strauji attālinās no jūras. Iedomājos, braukšu gar jūru; lai arī ceļš būs, protams, sliktāks, toties šādā karstumā varēšu ik pa laikam nopeldēties. Izlemts, darīts. Ar nelielām grūtībām atrodu Sēņu ielu (nevienas šiltes), kas ieiet mežā, mazliet pamaldos, bet galu galā tieku uz pareizā grants ceļa. Ak tu, tētīt! Tik slikti koptu ceļu nebiju pat Latgalē manījis - "trepe" pa visu ceļa platumu, bez tam, nevis cieta, bet smilšaina, kas braukšanu ar velo padara gandrīz neiespējamu. :@ Un vēl auto kursē samēŗa bieži, jo tālāk ir kempings Laikas, tāpēc putekļi gaisā ir gandrīz pastāvīgi. Kaut kā tomēr tieku līdz Akmeņraga bākai. Tur nopeldos ar visām drēbēm, jo karstums jau ir sasniedzis kādus +35. Jūra silta. Nolemju mēģināt braukt pa pludmali, taču prieki beidzas ātri, jo aiz bākas sākas tāda pludmale, pa kuru pabraukt bija neiespējami: akmentiņu sanesumi, kas pārklāti ar plānu smilšu kārtiņu; no attāluma izskatās normāla viļņu noblietēta smilts, bet uzbrauc uz tās, un čuš, "stop mašina, ņet benzina"... Tāpēc dabūju vairākus kilometrus stumt riteni, labajai kājai reizēm sāpīgi sitoties gar kreiso pedāli. Tālumā samanu cilvēku figūras - tās ir pretī kempingam Laikas. Tur, protams, atgriežos uz ceļa - lai arī slikta, toties kaut kā braucama. Pa ceļam kempingā atrodu krānu ar aukstu ūdeni, uzpildos. Skatos, kaut kas melns grozās zemē metrus 20 priekšā. Izrādās, liels melns suns guļ zemē izraktā bedrē, galva tikai ārā, un nespēj ne pariet, ne ko vairāk, tikai slinki pacelt galvu... Pēc tam vēl nobraucu gar mājām, kur bija nepieķēdēti suņi, normālā laikā es viņiem būtu gards kumosiņš, bet šajos tropos...reti kurš kaut vai ierējās. Cīnos ar "repaino" ceļu. Pie ceļa apskatu Aužuļu dižliepu, tai apmēram 7,5 metru apkārtmērs, bet no seniores dižuma palicis tikai resnais stumbrs. Ziemupē, par laimi, ir veikals, tur iestiprinos.Saraiķos daru to pašu. Ir variants - izbraukt uz šoseju, taču nolemju labāk turpināt cīnīties ar lauku ceļu, jo tas mani galu galā ievedīs Liepājā izdevīgā vietā - pie viena kempinga ezera krastā. Pabrīnos par Liepājas "apetīti" - pilsētas robeža ir nosprausta tik tālu no centra, no jebkādām būvēm, vismaz ceļa malās tās nemana; kādus 10 km braucu faktiski cauri mežiem un krūmiem, bet Liepājā! Sasniedzu veikbordistu "okupētu" kempingu; tur šķērsām nelielam ezeriņam ierīkota drāts, pa kuru tiek vilkta ietaise, kurai piestiprināta cita drāts, pie kuras turas uz dēļa stāvošs veikbordists; veikbordists tiek vilkts šķērsām ezeriņam, un izpilda visādus trikus. Mans Toms kādu laiku trenējās šai sporta veidā, tikai viņu Ādažos vilka motorlaiva. Smukas bārmenes, izskatās labi trenētas. Pasūtu auksto zupu, tēju, un tad arī kokteili Mojito (ar rumu un piparmētrām, un smalku ledu) - jānosvin tak ceļojuma nobeigums! (d)

Uzceļu telti tālāk no notikumu epicentra. Uzlieku modinātāju uz 4:30, drošs paliek nedrošs - galu galā, es Liepāju nepārzinu, bet līdz stacijai, pēc kartes spriežot, kādi 5-6 km. Nez kā kļūdījos, un mans mobilais sāka skanēt pusstundu vēlāk 5-os! Mērkaķa ātrumā savācu telti un visas mantas - tas man prasīja 25 minūtes. Pusseši, braucu pa Atmodas un Kalpaka ielām, cilvēku uz ielām maz, visādas padomju armijas atstātas ēkas/drupas (Karostā). Sasniedzu sliedes, bet staciju neredzu, jau sāku mazliet panikot. Prasu vienam čigāniska paskata vīram - kur te pasažieru stacija (man bija bažas, ka kartē esmu trāpījis nevis uz pasažieru, bet gan kādu citu staciju)? šis saka, re, cilvēki jau stāv un gaida vilcienu. Es neko joprojām nesaskatu, šis - otrā pusē. Johaidī, nebija ienācis prātā, ka stacija var būt arī otrā pusē sliedēm...Stress un vecums, un karstuma radītais sagurums dara savu. Līdz vilcienam 10 minūtes, tāpēc nebraucu riņķi, bet stiepju velo ar visu bagāžu augšā pa trepēm uz gājēju pāreju. Izrādās pat Liepājas stacijā nevar nopirkt biļeti! Tas jādara vagonā. Vilcieni uz Rīgu tagad iet tikai 2 reizes nedēļā - sestdienās un pirmdienās. Slava aleluja mūsu pie varas esošajiem dižvīriem un dižsievām! Drīz pasažieu pārvadāšana pa dzelzceļu būs sekmīgi likvidēta. Brauks tikai naftas cisternas.

Pirmā pietura ir Skrundā. Tur manā/velo vagonā ieveļas viens velobraucējs. Nolēmu, ka "nebrukšu" viņam virsū vagonā, bet atlikšu to līdz Rīgai. Laiks (nedaudz virs 3 stundām) aizlidoja ātri. Uz perona es prasu vīram, kur bijāt? izrādās viņš ir vācietis, kas ar velo atbraucis no Hanoveres līdz Liepājai, 14 dienās. Labi runā latviski, salīdzinoši. Viņam pie Cēsīm esot radi, un viņš esot Latvijā agrāk strādājis. Nezinot, kā labāk braukt uz Cesīm. Iesaku līdz Siguldai braukt pa Vidzemes šoseju, tālāk ar vilcienu, jo šoseja no Siguldas ir pretīgi šaura, bīstama vellapēdistam. Apsolu viņu izvadīt cauri Rīgai līdz Juglai, vēl tikai jānopērk tirgū gurķi, tomāti un dilles. Tā arī darām, es viņu aizvadu pa Brīvības ielu līdz Gaisa tiltam, kur sākas veloceliņš, un pie Mārkalnes ielas draudzīgi atvadāmies, apmainījušies ar kontaktinfo.

Tas arī viss. Labprāt sagaidītu kādus komentārus, ieteikumus, kritiku.

Lai labi ripo!

Pārējās bildes:http://www.draugiem.lv/egils.turks/gallery/#/gallery/?pid=363681744