Skotija backpackera acīm
|
Uģis Dātavs
|
Izbrīvēju vienu nedēļu atvaļinājuma, lai paklenderētu pa Skotijas plašumiem. No Anglijas ziemeļiem līdz Skotijas Highlands ir pieņemams attālums budžeta ceļojumam. Mans plāns bija doties ar vilcienu Kirkham&Wesham-Preston-Glasgow ar vilcienu, tālāk Glasgow-Fort William-Glenshiel forest. Tālāk doties 4 dienas ar kājām D virzienā uz Glenfinnan dzelzceļa staciju. Pa taisno līniju tie ir 33 km, bet kā vēlāk izrādījās vismaz 53 km ar visiem līkumiem pārvarot kopā 2,5 km augstumu 29 stundās. Pēc šī posma dotos uz Lielbritānijas augstāko virsotni, kas ir atceļā, vai kādu Skotu nomaļu pilsētu. Mani vadīja sportiska interese apvienojumā ar vēlmi baudīt dabu, sauli, vēju un citas skaņas, kas man ikdienā tā trūkst. Viss sanāca kā ieplānots, tikai laikapstākļi pievīla un es atbraucu 2 dienas pirms plānotā laika. Tagad par visu pēc kārtas.
Sestdiena, 26. jūlijs. No Glāzgovas vilciena dodos uz autostaciju.
Glāzgova ir neizteksmīga pilsēta, kur ielu fasādēs dominē pelēkie un brūnie toņi. Centrā ir ne mazums klasiska stila celtņu ar akmens apdari, taču stikla pilis šeit ir pavisam maz. Redzēt tur tiešām nav ko.
No malas var būt jocīgi šķiet, ka izmantoju kompasu, bet tā ir no pieredzes ātrākā metode kā orientēties it īpaši, kad jāpaspēj uz autobusu. Kompasu esmu izmantojis arī Londonā, tas tiešām palīdz, ja vien ir karte. Brauciens uz Fort William, kur atrodas UK augstākā virsotne Ben Nevis 1340, maksāja 22.80, braucu 3,5 h. Ierodoties tur mans nākamais autobuss ir jau aizgājis, nākamajam kā arī beidzamajam ir jābūt pēc 4 h, taču tas atnāca pēc 2 h. Pa to laiku es paspēju iepazīt, ka šeit tāpat kā visur Anglijā ir Morrisons, Aldi un Macdonalds. Nekā origināla. Pamanu tvaika lokomatīvi, kas par 34 mārciņām pārvadā tūristus no Fort William līdz Mallaig un atpakaļ.
Ceļš uz Gleshield forest ir divreiz īsāks par iepriekšējo, taču cena gandrīz tāda pati. Lielajā 50 pasažieru autobusā esam kādi 5 pasažieri, kaut gan tas kursē tikai 3 reiz dienā. Arī iepriekšējais buss nebijaija diez ko pilnāks. Pa ceļam es redzēju avāriju - viegla mašīna bija nokritusi no 2 m augsta pakalna un tai bija vidū stipri samīcīts jumts. Aizmugurē bija iesprostota sieviete. Vairāki cilvēki mašīnai staigāja apkārt, šoferis bija noguldīts guļus uz priekšējiem sēdekļiem un gaidīja mediķus. Pirmo reizi biju šāda skata liecinieks.
Mani izlaiž izlaiž no busa laikā, kad līst lietus un mani draudīgi ielenc knišļi. Speru pirmos soļus uz takas un samērcēju apavus, kurus es nemaz nemēginu žāvēt turpmākās 4 dienas. Ir jau vakars, tāpēc pēc pāris km uzklāju telti kādā skaistākā vietā. Neraža tāda, ka līdz ar tumsu sāk līt stiprāk līdz pat rītam.
Svētdiena, 27. jūlijs. No rīta līst mazāk, miglas vālu dēļ redzamība slikta. Teltī dzirdu jocīgus svilpienus un tālumā pamanu trokšņu vaininiekus. Stirnas. Anglijā šādās vietās ganās aitas, bet šeit stirnu saime. Vēlā fotogrāfijā saskaitīju, ko to bija kādas 15!
Uzkāpju nelielā virsotnē pa miglu. Esmu jau nomaldījies no kursa ar visu karti un kompasu. Tikai pēc pāris stundām visu saprotu - nez kāpēc no rīta pamostoties esmu pieņēmis, ka maršrutu sāku no citas vietas un uzreiz viss kļūst skaidrs, kur esmu gājis un kur tagad atrodos! Kad nokāpju otrā pusē kalnam saule sāk spīdēt.
Visu dienu notiek cīņa starp sauli un lietu - divas reizes lietus mani izmērcē un saule divas reizes izžāvē. Vakarā saulei par laimi pieder beidzamais vārds un tā es sagaidu sava pārgājiena pirmo un pēdējo idillisko vakaru ar siltumu un sauli.
Pirmdiena, 28. jūlijs. Rīts ir skaidrs, bez vēja. Briesmīgākais rīts. Pie šādas atklāsmes es nonācu paverot telts rāvienslēdzēju. Drīz vien mani uzmeklē tūkstošiem moskītu un vajag piespiesties lai salocītu telti, jo locīšanas laikā desmitiem mosku sakož man seju un plaukstas, atstājot pēc koduma sarkanus plankumus.
Taču rīts ir skaists. Tāds tas izskatās tikai fotogrāfijā, šāds iznīcinošs lidojošu parazītu mākonis spējīgs pat liellopus ganībās nogalināt :(
Taču rīts ir skaists ja vien nestāv uz vietas. Gāju pāri kārtējam pakalnam pie diezgan liela ezera. 10 rītā uzradās neliels vējiņš un saule pieņēmās spēkā, knišļiem tas nepatika un tie izklīda. Biju skaistā vietā pie ezera, apkārt neviena cilvēka, vienīgās skaņas nāca no strautiem un pa retam iečiepstējās kāds zvirbulis. Sevišķi skaists bija piramīdveida kalns ar 750 augstmu virs ezera līmeņa, tas bija sasvītrots no ūdens un akmeņu izveidotiem kuluāriem. Tā kā tas bija pret sauli, es to nenobildēju. Ezerā bija vienreizēja iespēja izskalot kreklu. Par brīnumu ūdens bija pieņemami silts, tā kā pats tajā divreiz ieniru noskaloties.
Te bija daudz mazu akmeņu ar saulē vizuļojošiem `ieslēgumiem`. Vienu tādu vizuli es atradu pāris cm izmērā!
Mans dienas mērķis bija 1040 m virsotne, manā maršrutā augstākā. Drīz vien ceļš uzveda mani uz takas, kur iešana lai gan pa dubļiem un peļķēm bija 2reiz ātrāka. Taka veda taisni uz šo virsotni. Pēc pusdienām sajutu nogurumu, ieliku guļammaisu slapjā zālē (sausas zāles tur nebija) un iemigu. Pēc tam ar svaigiem spēkiem sāku grūtāko dienas kāpienu pa stāvu nogāzi pretim mērķim.
Nogāze beigās bija tuvu pie 40 grādiem stāvumā, taču iet bija droši, reizēm es šaubījos, vai tik tur nevar nokrist, taču Skotijā tik stāvas nogāzes, kur var nokrist, ir reti un tās viegli var apiet. Daudzus gadus atpakaļ Sočos, kur sākas Kaukāza kalni, es tālāk par 1 km ar karti zobos netiku, jo visur bija tupiks - vai nu var nogāzties vai neiespējami uzrāpties. Šeit ar to problēmu nav.
Blakus pārejai bija plānotā virsotne, 200 m augstāka. Taču mani spēki uz pārejas bija galā, 10 h biju gājis, pie tam laiks sāka apmākties. Uz pārejas bija stiprs vējš. Uz tās bija pāris līdzeni laukumi, lai uzceltu telti. Pārejas otrā puse bija tikpat stāva, uz tās bija taka, lai gan kartē tā nebia iezīmēta. No tās parādījās divi cilvēki man par pārsteigumu, jo tuvakais ar auto izbraucamais ceļš ir 10 km attālumā, šoseja 25 km. Pirmie un vienīgie kurus es todien redzēju. Naktī jau lietus atkal klāt.
Otrdiena, 29. jūlijs. No rīta lietus un vējš tikai ir pieņēmies spēkā. Gulšņāju, klausos i-podu, lasu žurnālu. Par lietu to īsti nevar nosaukt, tā ir ar lielu ātrumu pārvietojusies blīva migla, kas samērcē tapat kā lietus. It kā jau nav ne vainas, pēc divām grūtām dienām atvilkt elpu. Pārtikas ziņā varu to atļauties, civilizācija ar dabūjamu transportu un pārtiku ir 10...15 h gājiena attālumā. Sāku nožēlot, ka nepaņēmu kādas siltākas drēbes un lietusjaku. Te Skotijas Ziemeļos 850 m augstumā pat jūlija dienā ir pie +10C. Taču guļammaiss kļūst mitrāks, tam piemīt spēja uzsūkt mitrumu no gaisa un mitrā paklājiņa. Secinu, ka bez mitrā guļammaisa būs siltāk. Sliktakajā gadījumā varu sildīties pie gāzes baloniņiem, jo tie man ir divreiz vairāk nekā vajag.
Pēcpusdienā līst mazāk un apņemos kapt lejā, jo tur parasti miglas ir mazāk un šķiet ka nokrišņi arī. Dodos pa stāvu nogāzi gar strautu tālāk.
Nekādu plānu šodienai man nav, iešu cik spēšu, jo prieks no šādas izmirkšanas nav. Taču desmitos, kad iestājas tumsa, lietus pieņemas tikai spēkā, arī taka ir grūti izejama. Nedaudz slīpā vietā uzklāju telti, kurai ir tendence slīdēt lejā. Atklāju, ka nu jau guļammaiss ir no ūdens izgriežams vietām. Mēginu tajā kaut kā gulēt, bet tas man rada stresu, ka miegs ne acī. Ielieku klēpī gāzesbalonu, pārklājos ar guļammaisu. Tādā veidā sildos un žāvēju guļammaisu. Tā kā drusku pažūst, taču uz pavisam īsu laiku, mitrais gaiss un peļķes teltī dara savu. Mēginu sēdēt esot guļammaisā. Tā jau ērtāk, uz īsu brīdi pirms rītausmas pat iemiegu.
Trešdiena, 30 jūlijs. Ar gaismas iestāšanos lietus ir brīdi pierimis, atliek vien veikt beidzamos 10 km pa viegli pieveicamu meža ceļu. Energija man kā pa brīnumu ir pa pilnam. Taču pie nosacījuma ja neēd, tad miegs lauž nost, ja iepriekšējā naktī nav gulēts...
Par laimi mantas sakravāt man netraucē lietus, vējš vai moskīti. Tuvojoties stacijai paeju zem simtgadīga viadukta, kas gatavots no monolīta betona.
Laiks izskatās bezcerīgs, esmu izmircis arī bezcerīgi, tāpēc Skotijas mazpilsētu apskati un kāpienu Lielbritanijas augstākajā virsotnē atceļu, galvenais ir tikt vilcienā, kur ir sauss un drusku siltāks. Līdz vilciena atiešanai stacijā man ir atlikušas divas brīvas stundas. Glenfinnan stacija ir tāda neparasta - tai blakus ir divi veclaicīgi vagoni, vienā no kuriem ir restorāns, nu maizītes ar tēju vismaz var tur dabūt. Vēl tur stacijas kases vietā ir ievietots stacijas muzejs ar veclaicīgiem piederumiem un fotogrāfijām. Taču biļeti stacijā nopirkt nevar, tikai vilcienā.
Pēcvārds. Pārgājiena apstākļi nekad nevar būt tik ērti kā atrodoties mājās. Šeit Skotijā traucēkļi bija cietā nelīdzenā guļamvieta, knišļi, lietus un pastāvīgi slapjie apavi. Taču tā bija cena par plašajiem skatiem, iespēju satikt stirnas daudz biežāk kā cilvēkus. Arī sajust muskuļu sāpes, kuras izraisa fiziskas aktivitātes un rada gandarījuma sajūtu. Ne velti literatūrā var atrast, ka fiziskas aktivitātes veicina laimes hormonu izdalīšanos. Došanās ar karti un kompasu pa svešu vietu man jau kopš pusaudžu gadiem ir licies aizraujoši.
Interesentiem ir iespēja aplūkot mana profila galerijā ar šādu pašu nosaukumu divus īsus video no šī pārgājiena!