Viena diena Battambang

Līga Guļaško 07.08.2014 10 min lasīšanai 35 foto

No rīta laicīgi esam augšā, sataisāmies un dodamies uz viesnīcas vestibilu, kur mūs jau gaida glītais jauneklis, kuru sauc par Sam Ol. Izrunājam ar Sam Ol vēlamos apskates objektus un viņš iesaka labāko maršrutu. Vienojamies par cenu un dodamies uz tuk-tuku.

Pie tuk-tuka Sam Ol jautā, vai mums nebūtu nekas iebilstams, ja mēs šodienas ekskursijās dotos kopā ar kādu pāri. Tuk-tuks esot liels un vietas pietikšot. Uz milisekundi apdomājamies un sakām, ka nē - gribam braukt divatā, ka sarunājām. Sam Ol seja acīmredzami satumst, bet pakrata galvu un mēs dodamies. Vispirms braucam uz bamboo train, taču pa ceļa vēl jāapskata melnā statuja jeb King Dambong. Braucot sāk smidzināt lietus. Pēkšņi Sam Ol aptur tuk-tuku, norauj ķiveri un ar kucēna acīm sāk prasīt, nu kāpēc mēs nepiekritām braukt kopā ar vēl vienu pāri, tā taču sanākšot lētāk un kopā arī interesantāk… Apjūkam, bet Linda pārliecinoši sāk stāstīt, ka mums ir tikai viena diena, un nav laika, lai rēķinātos vēl ar diviem cilvēkiem, kuriem, iespējams, nav tieši tādas pašas vēlmes kā mums u.t.t. Sam Ol nopūšas, uzvelk ķiveri un saka, ka saprotot, plati pasmaida un mēs braucam tālāk! Piebraucam pie pilsētas simbola - King Dambong.

Sam Ol sāk stāstīt, kā no šīs statujas radies Battambang nosukums un leģendu par pašu King Dambong, kuru es ātri vien aizmirsu :( Īsumā King Dambong bija Battambang pilsētas atklājējs, kuram pazuda nūjiņa (“bat” - pazudis, “dambong” - nūjiņa). Internetā atradu pilno stāstu par šo statuju, ja kādam interesē - ŠEIT. Sam Ol vēl painteresējās, kur mēs strādājam un ko darām. Par sevi pateica, ka esot beidzis augstskolu (ja nemaldos reklāmas menedžmentu, vai ko tādu :)) un tagad strādājot par gidu, bet gribot “paaugstinājumu”. Pagaidām esot pilsētas gids, bet gribot būt plašāka mēroga gids. Man gan aizdomas, ka viņam nemaz nebija gida licences, kas gan mani nesatrauc, jo sūdzību par viņu nebija :)

Tālāk devāmies uz bamboo train, kuru laikam gaidīju visvairāk, jo bijām redzējušas "1000 jūdzes Kambodžā" sērijās :) Piebraucām pie bamboo train un Sam Ol saka, ka kamēr mēs brauksim ar bamboo train, šis aizbrauks, bet būs atpakaļ tad, kad mēs atgriezīsimies. Pieejam pie bamboo train, klāt pienāk “apkalpojošais personāls”. Uzreiz standarta jautājums - “where are you from?” (šis jautājums tiek uzdots daaaudz un bieži :)) Latvia - mēs atbildam. Kāds kungs zinot, kur esot Latvija. Nenoticam viņam, bet šis sāk stāstīt par Lietuvu un Igauniju kā kaimiņvalstīm. Ok, tas pārliecina :D Parasti, kad ceļojuma laikā teicām, ka esam no Latvijas, jautātājam neizpratnē sakrokojās seja un mēģināja atkārtot šo maģisko vārdu - Latvija. Bet gandrīz neviens tādu nezināja. Lai ieskaidrotu, kur apmēram atrodas Latvija, ir jāpiemin Krievija kā kaimiņvalsts un visiem viss top skaidrs. Dažs labs pat atbild ko līdzīgu “privet” :D Bet mēs vienmēr tēlojām, ka krieviski vispār nevienu vārdu nesaprotam!

Tātad - atpakaļ pie bamboo train. Mums tiek ierādīts mūsu braucamrīks. Bamboo train ir no koka dēlīšiem izveidota platforma ar motoru, kas slīd pa vecām dzelzceļa sliedēm.

Drošības sajūtas pārvietojoties nav, turklāt tas ir ļoti skaļš. Mums tiek izdalīti krāšņi spilventiņi, lai dibenam mīkstāk un varam doties ceļā. Bamboo train (to mēdz saukt arī par norry) brauc kādas 10-15minūtes vienā virzienā, kura laikā varam vienkārši pētīt apkārtējo dabu. Pamanījām patiesi milzīgus tauriņus, tie likās iespaidīgi. Bamboo train brauc diezgan ātri - mati plīvo :) Sliežu savienojumiem dažās vietās ir pat vairākus centimetrus nobīde :D

Pēc neilga laika esam nokļuvuši mazā miestiņā, kurā pavadām apmēram 20min. Mūs apstādina pie kādām divām jaunām meitenēm. Laipni aicina mūs apsēsties ēnā. Viņiem ir interesanti galdiņi un soli, kuri tiek apstrādāti ar flīzēm. Izskatās skaisti, turklāt karstā laikā vēsās flīzes liekas pat patīkamas. Turpat var nopirkt dzērienus un vietējās, tradicionālās khmeru šalles. Meitenes mums piedāvā ko iegādāties, bet noraidām. Pavisam mazā meitenīte piedāvā nopirkt rokassprādzes. Lai gan žēlums plēš sirdi, tomēr atsakām. Meitenes angļu valodu iemācījušās tikai no tūristiem, speciāli nav mācījušās. Lielā meitene vēlreiz piedāvā nopirkt šalles, tikai 3$. Kooo, 3$??? Smieklu nauda, pieejam pie šallēm un sākam izvēlēties sev tīkamākās :D Kā izrādās pa 3$ ir tādas pavisam maziņas un vienkāršas šallītes, bet tās, kas mums patīk jau ir dārgākas. Lai gan mums piedāvā lielas, krāšņas šalles, tomēr izvēlamies tradicionālās khmeru šalles tradicionālajās krāsās. Šķiet beigās par šalli samaksājām 5$, bet bijām ļoti apmierinātas. Pēkšņi no blakus esošās mājas nāk kāda sieviete un saķer mūsu rokas pateicībā par iegādātajām šallēm. Domājam, ka tā bija mazo meiteņu mamma. Kamēr izvēlējāmies šalles, mazā meitenīte mums izveidoja gredzentiņus.

Kad sapratām, ka ar mūsu nopirktajām šallēm ir par maz un tiek uzstājīgi piedāvātas citas šalles un jau pieminētās rokassprādzes, nolemjam mazliet pastaigāt. Nekur tālu gan neaizgājām, jo sajūta, ka staigājām pa svešu cilvēku piemājas dārziem. Labi, ka bija pienācis laiks doties atpakaļ. Vēlreiz pateicamies par laipno uzņemšanu un dodamies prom. Lielā meitene vēl pieskrien un iečukst, ka “šoferītim” brauciena beigās jāatstāj dzeramnauda. Zinam, ka esam samaksājušas par braucienu, bet “šoferim” no tā maz kas atlec. Dodamies atpakaļ, saule sāk karsēt! Pa ceļam uzņemam pāris pasažierus, kuri ielec braucošā bamboo train, bija kāds mazs puika un jauns vīrietis ar maisu (izskatījās, ka maisā iekšā zāle/salmi). Esam galapunktā, samaksājam dzeramnaudu un gaidām Sam Ol, kurš vēl nav atbraucis. Pēc īsa mirkļa viņš jau ir klāt. Esot jāuzpilda tuk-tuks. Turpat ir degvielas uzpildes stacija :D

Sam Ol paņem Fantas pudeli un piedāvā padzerties. Paldies, man neslāpst :D

Braucam tālāk un pa ceļam piestājam pie kāda tiltiņa. Tiltiņš labi šūpojas, bet izskatās drošs. Ūdens upē ļoti netīrs, bet tas netraucē vietējiem te peldēties. Sam Ol stāsta, ka plūdu sezonā upe pārplūst vairāku metru augstumā un šogad esot bijuši īpaši smagi plūdi - upe izgāja no krastiem, appludinot apkārtni. Pa upi var nokļūt arī uz Siem Reap, bet brauciens ir ļoti ilgs. Uztaisām pāris bildes un dodamies tālāk.

Ceļi diezgan drausmīgi, brīžiem šķiet, ka izriposim no tuk-tuka braucot pāri bedrēm, kas gan vairāk izskatās pēc izskalojumiem. Gan jau trako plūdu dēļ! Pārbraucam pār kādu tiltiņu un apstājāmies. Sam Ol norāda uz kādu koku. Skatāmies, kas tur tāds… Un tad pamanām - koks kā nosēts ar simtiem sikspārņu.

No vienas vietas!!! Turklāt tie diezgan nepatīkami sīc. Pietuvinu ar kameru sikspārņus - tuvumā tie izskatās diezgan glīti - kā mazas lapsiņas ādas spārnos :D Arī šeit iemūžinām momentus un dodamies tālāk. Nākamā pietura - Banan templis (Wat Banan). Eh… 358 pakāpieni 30° karstumā? Neko darīt - neatbraucām šeit laiskoties :) Sam Ol saka, ka augšā nekāpšot, sagaidīšot tepat lejā. Sākam savu kāpienu debesu virzienā. Nav viegli, nav viegli… Pūzdamas, elsdamas tomēr esam nolēmušas sasniegt galamērķi. Labi, ka kāpnes ir koku ielenkumā nevis tiešos saules staros, tad es pat pusceļā nebūtu tikusi. Mūs sāk apsēst mazi bērni, kuri mūs ar pašdarinātiem vēdeklīšiem mēģina atdzesēt. Ar smaidu atraidām bērnus sakot - no, noooo. Pusceļā ir atpūtas vietiņa (paldies Dievam!) Mazliet apsēžamies, vērojam, ka citiem cilvēkiem kāpšana augšā arī sagādā grūtības. Tas dara mūs stiprākas :) un turpinām gājienu. Vēl kādas divas mini pauzes, lai sirds neizlektu ārā un esam augšā!

Augšā ir skaisti, bet mēģinot atgūt elpu, nespēju novērtēt šo skaistumu! Mazliet pastaigājam pa tempļiem, ievērtējām pasakaini skaisto skatu no augšas.

Sabildējam bildes un jau pēc kādām 15 minūtēm esam gatavas doties lejā. Kāpiens lejā, protams, ir daudz reizes vieglāks.

Mūs atkal aplenc bērni - vēdeklīši. Turpinām teikt “no, noo”, līdz mazie ķipari sāk atkārtot un izveidojas bērnu trio, kas nemitīgi atkārto “no, noo, noooo” :D Bērnu trio pavadītas nonākam gandrīz pašā lejā, kad pamanu, ka lejā sēž divi mūki. Gribu bildi! Kaut kur biju izlasījusi, ka mūkus bez atļaujas nedrīkstot fotogrāfēt. Nezinu vai taisnība, bet pārbaudīt negribējās :) Tad nu izmantojām viltību - lieku Lindai paiet nostāk, lai varu viņu kāpņu pakājē iemūžināt. Kamēr Linda pozē, es notēmēju kameru tieši garām Lindai - uz mūku pusi, kuri sanāk Lindai tieši aiz muguras. Bilde gatava, esmu apmierināta :D

Šķiet, ka mūki saprata manu viltību, bet to nekādi neizrāda.

Lejā ieraugām pirmās miskastes, kuras veidotas no automašīnu riepām - otrreizējā izmantošana :) Atrodam Sam Ol un paķeram ledus aukstus dzērienus, sēžam zem saulessarga un runājam par dzīvi. Sam Ol smejoties saka, ka esot pārsteigts, ka mums uz abām pietika puslitrs ūdens, lai tiktu augšā templī - viņam vajagot vismaz 3 tādas pudelītes vienam pašam :) Sam Ol sāk stāstīt par sevi un viņa seja acīmredzami satumst - rāda cik plāns ir viņa Lacoste (pats atzīst, ka nav oriģināls! :)) maciņš. Tas kāds mājiens? :D Stāsta, ka pie mums viss ir savādāk, kā pabeidz skolu, tā pamet mājas un sāk dzīvot savu dzīvi, viņi savukārt visu laiku dzīvojot kopā ar vecākiem, palīdzot tiem. Un ļoti, ļoti gribot krutu mašīnu ar kuru vadāt tūristus :) Īsti gan nesapratu, kas un kāpēc viņam nepatika, bet mums pašām savas problēmas, tāpēc aicinām doties tālāk!

Ceļš ved mūs uz Phnom Sampeau kalnu, kura pašā augšā ir tempļi, no tiem netālu Killing Caves un kalna pakājē vēl Bat Caves. Ceļš šķiet tāls, jo pats ceļš ir pamatīgās bedrēs - tuk-tuks šūpojās kā smilga vējā uz visām pusēm, esam pamatīgi iekrampējušās, nostiprinājušas somas un ūdens pudeles. Pats Sam Ol papildus jautrībai bedres apbrauc pašā pēdējā brīdī, ja nepaspēj - mauc tām tieši pāri. Ik pa brīdim pamet skatu uz mums - vai neesam jau izripojušas :) Neceri, puikiņ!!! Ik ap brīdim ceļa malās ir kāds bērnu bariņš - tie visi mums māj :) Kad nonākam kalna pakājē, Sam Ol norāda ceļa virzienu un pasaka, ka gaidīs mūs lejā. Sliņķis!!! Slinkākiem (bagātākiem) tūristiem tiek piedāvāta iespēja uzvest augšā ar skūteri. Mēs tomēr izlemjam iet ar kājām. Jau atkal tas sagādā grūtības! Lai gan kāpiens nav ļoti stāvs, tomēr nu jau tas notiek tiešos saules staros, turklāt ir gandrīz pusdienlaiks, kad saule ir visaugstāk… Izmisīgi lēkāju no ēnas uz ēnu, līdz sasniedzam nelielus templīšus. Mazliet paokšķerējam, līdz pie mums atnāk kāds puisēns - parādīs kur ir Killing Caves. Sekojam baskājainajam puikam. Šķiet, ka viņš mūs ved nepareizā virzienā, bet ticam, ka viņš zina labāk. Un tā arī, protams, ir! Puisēns norāda uz kāpnēm, kuras ved pa tiešo lejā - iekšā alā.

Sajūta nav omulīga, jo alā ir patumšs un kāds sirms kungs acīmredzami lūdzās ieslīdējis nirvānā. Puikas mudināti tomēr kāpjam lejā. Killing Caves ir vieta, kur vēl tik nesenajā 1970. gadā tika mesti iekšā cilvēki, kuri neatbilda kaut kādiem noteiktiem standartiem. Turklāt to darīja citu acu priekšā - tā teikt, lai redz, kas notiks ar viņiem, ja neklausīs. Alā var redzēt mētājamies cilvēku kaulus. Alā ir vēl tāds kā mazs templītis / piemiņas vieta, kurā iekšā salikti cilvēku galvaskausi.

Un vēl tur ir guļoša budas figūra.

Novelkam apavus, lai to visu tuvāk aplūkotu. Te viss ir noflīzēts, flīzes ir mitras, netīras un ļoti slīd. Mēģinu izlikties, ka nejūtos kā pīle uz ledus! Bailīgi uzņemu dažas bildes (kaut kā nešķiet, ka šī ir vieta, kur vajadzētu fotogrāfēt, bet puisēns saka, ka droši varot). Nirvānā ieslīgušais, ļoti vecais mūks (?) norāda uz sarkanu diedziņu un sāk stāstīt kaut ko, ko mēs, protams, nesaprotam. Taču jau redzējām "1000 jūdzes Kambodžā" sērijās, ka diedziņu apsien karmas attīrīšanai, ko, protams, izmantojam. Noliekam simbolisku ziedojumu un mūks apsien ap roku diedziņu.

Pateicamies, un dodamies ārā no alas. Puika sāk stāstīt, ka vajagot naudiņu mācībām, lai varētu angļu valodu labāk iemācīties. Tiešo mājienu sapratām, un noziedojam. Turpinām kāpienu kalnā, saule karsē pamatīgi. Mūkiem savos tērpos, kuri nav diez ko plāni, šķiet, nemaz nav karsti! Pēc pāris mokošām minūtēm esam gandrīz pašā augšā. Nonākam tādā kā skatu laukumiņā - pasakains skats, vai ne?

Kalna virsotne ar tempļiem ir pavisam tuvu. Uzkāpjam pa flīzētajām kāpnītēm un esam augšā. Kalna virsotnē mūs sagaida vairāki templīši. Ļoooti skaisti un grezni. Sabildējam no visām pusēm, bet iekšā ieiet nevaram saņemties - iekšā lūdzās mūki un kaut kā neērti un ja godīgi - nemaz nezinām, vai drīkst…

Apjūsmojam tempļu skaistumu un nolemjam doties lejā. Čujs, nuhs un poņa iesaka lejā iet pa citu taciņu - pa kāpnītēm :) Tiesa, kāpnītēm brīžam pietrūkst daži pakāpieni un nākas izmantot akrobātiskus paņēmienus, bet kā saka - zemāk par zemi jau nenokritīsi :D Ieraugām pirmo savvaļas pērtiķi, kuru mēģinām arī iemūžināt, bet pērtiķis par to nav sajūsmā un zibenīgi pazūd.

Gan jau vēl kādu redzēsim! Kāpjot lejā iemūžinām vēl pāris dabasskatus! Izrādās, kāpjot lejā esam izvēlējušās pareizo ceļu un turpmāk jau kāpjam lejā pa skaistām kāpnēm, kā cilvēki :D Turklāt pa trepēm augšā dodās bariem mūku - gan jau uz vakara lūgšanu. Sam Ol mūs jau gaida lejā un saka - ko darām? Vai gaidām 2h līdz tumsai, kad no Bat caves sāks lidot ārā simtiem sikspārņi vai tomēr izlaižam un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. It kā gribam gaidīt, bet saprotam, ka īsti te 2h nav ko darīt, arī Sam Ol mūs mēģina pierunāt negaidīt un beigās esam pielauztas - dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Braucot uz viesnīcu gan pabraucam garām Bat Caves, bet sikspārņi vēl iekšā, jo ārā gaišs… Skaņa gan sīcoša un skaļa pie alas.

Uzņemam kārtējās tūristiem obligātās bildes, un dodamies prom. Pie viesnīcas ar Sam Ol sarunājam, ka būs vēlāk mums pakaļ uz vakara cirka seansu, uz kuru bijām plānojušas doties. Tikmēr aizejam paēst, jo vēderi pilnīgi tukši. Nu jau ieraduma pēc ejam uz to pašu kafejnīcu - pretī viesnīcai. Kāds pārsteigums - esam atkal vienīgās klientes! Pretī jau mums nāk smaidīgā sieviete :) Pasūtām ēdienu un gaidām. Izskatās, ka kafejnīca ir arī dzīvoklis - divi vienā. Telpa ir salīdzinoši paliela ar kādiem 8iem galdiņiem un vēl ārā ir divi galdiņi. Ir lete, letei blakus televizors, pie kura sēž veca tantiņa ar mazu puikiņu klēpī un skatās kādu vietējo seriālu. Nospriežam, ka gan jau smaidīgās sievietes mamma ar dēliņu. Ēdienu mums atnes jauna, ļoti simpātiska meitene (vispār vietējie ir, manuprāt, ļoti simpātiski cilvēki!). Neatceros, ko pasūtījām, atceros tikai to, ka bija ļoti garšīgi! Rēķinu mums atnes smaidīgā sieviete ar mazo puikiņu - tāds mīlulītis! Tumšas, tumšas acis un pasakaini skaists! Tā vien gribās kā tantei paķert aiz vaigiem “uķi-puķi” :D Bet zinām, ka šeit nedrīkst bērnus glaudīt, tāpēc arī pat pieskarties neuzdrošināmies - negribās izrādīt necieņu. Pie sienas iz liela fotogrāfija ar jaunu pāri krāšņos tērpos - nevarējām saprast, vai bildē ir tā pati jaunā meitene, kas mūs apkaploja vai nē? Sarunājam ar sievieti, ka rīt no paša rīta viņa mums uztaisīs brokastis, pirms mēs dosimies tālāk.

Mazliet atpūtinām pilnos vēderus un ir jau laiks doties uz cirku. Pēc 5-10 minūšu braukšanas caur apšaubāmām, mazām šķērsieliņām esam klāt - nopērkam biļetes un esam iekšā teritorijā. Pirms izrādes mums piedāvā apskatīt mākslas izstādi. Zīmējumi / gleznojumi ir mūsdienīgi, vairāk kā abstraktā māksla. Mums patīk! Tiek piedāvāts arī kāds dzēriens, kuru intereses pēc nobaudām. Nezinu kas par dzērienu, bet garšoja pēc stipri salda citronūdens :) Un tad jau dodamies uz cirku.

Cirka telts ļoti vienkārša, bet tas piedod īpašo šarmu. Šis ir cirks, kurā uzstājās tikai vietējo skolu bērni un jauniešo - mūziku spēlē paši un priekšnesumus arī vada tikai paši bērni un jaunieši. Sākumā liekas, ka nekas īpašs, bet daži akrobātiskie triki izskatījās diezgan profesionāli (bildes nav labas, jo bez zibspuldzes mans fotoaparāts nepiedāvāja neko izcilu!).

Humora priekšnesumi mums gan nelikās smieklīgi… Kuram gan liekas smieklīgi jauni vīrieši pamperos?

Nu… Franču un vācu tūristi gan smējās vēderus turēdami :D Beigās tiek teikta runa, kurā slavē bērnus un piemin, ka viens no audzēkņiem šobrīd strādā Cirque du Soleil trupā. Uzrunas beigās no griestiem nokarājas ziedojumu kaste :)

Tā nu mēs nobeidzām savu dienu Battambang. Pateicamies un atvadāmies no Sam Ol, kurš piedāvā mums sava drauga pakalpojumus Siem Reap, bet mēs atsakāmies. Dodamies uz savām karaliskajām gultām.

http://www.youtube.com/playlist?list=PLotQXEjm1sOjHoFVGxAN-wWO3F5w9uIZZ. Tieši 3šajā sērijā ir par Battambang, kurā arī ir smalkāki fakti par mūsējiem :)

Vairāk par piedzīvojumiem Kambodžā lasi: ll-travel.blogspot.com