3. Kanādas austrumi

  • 15 min lasīšanai
  • 5 foto

29. maijs, Halifaksas lidosta, Kanāda, 20:30

Pasu kontrolē:

-Kurp jūs šodien dodaties?

-Mēs aizbrauksim uz Halifaksu un ta skatīsies kas ir kas.

-Jums ir hoteļa rezervācija?

-Nē, mēs aizbrauksim un tad kaut ko atradīsim.

-Un kādi ir jūsu turpmākie plāni?

-Vispār dodamies uz ziemeļiem, bet nu ta redzēs kas sanāks.

-Lūdzu ejiet uz imigrācijas biroju.

Nu neko jau, nepārsteidzošā kārtā vienīgos no visas lidmašīnas uzreiz neielaida Kanādā. Imigrācijas nodaļā nosēdējām vairāk kā stundu un visu laiku uzdeva jautājumus par plāniem, līdzekļiem utt. Izdevās pārliecināt viņus, ka manā kontā esošā druska naudas ir gan mana, gan alžīrija, ko turam pie manis, jo labākus procentus var saņemt. Lieta tāda, ka lai gan mums latviešiem Kanādā vīzu nevajag, tomēr bez uztures līdzekļiem iekšā nelaiž.

Tad nu pēc garām sarunām mums pasēs iesprauda A4 izmēra imigrācijas papīrus ar aptuveno ideju – strādāt mēs nedrīkstam, viņi mūs novēro un jāpamet Kanāda līdz augusta beigām, ar ko arī bijām rēķinājušies. Protams, pēc tam vēl šie izrakņājās caur visām mūsu mantām, bet beigās ielaida valstī, kas arī pats galvenais.

No lidostas nekur prom uzreiz neskrējām, jo pretēji tam, ko šiem stāstīju imigrācijā, mums nebija ne mazākā nodoma doties uz pilsētu un meklēt kaut kādu hoteli. Turpat mazliet uzlādējām savas elektroniskās ierīces, paņēmām bezmaksas Jaunskotijas provinces karti un izņēmām no bankomāta 500$, ar ko bija ideja iztikt visu laiku ko pavadīsim Kanādā. Uzreiz ieņirdzām par viņu plastmasas naudiņu, kas izskatās kā no monopola ņemta, tik mūsu dārgā britu karaliene joprojām braši rotā savas bijušās kolonijas banknotes.

Jau pēc pusnakts aizgājām līdz vietējai šosejai un nodomājām, ka tur nekāda stopēšana nesanāks, bet nospriedām, ka tā ir nākotnes Aivara un Alžas problēma, proti rīts gudrāks par vakaru. Šosejas malā pie kaut kāda izcirtuma atradām 2x2m, kur uzcelt telti un uzvārīt roltonus, kurus arī gardi notiesājām, jo tajā momentā nebijām ēduši jau vairāk kā diennakti.

No rīta apstiprinājām savas bažas, ka uz šosejas nekāda stopēšana nesanāks un no kartes izspriedām, ka būs jāiet 25km apkārt lidostas teritorijai, līdz tuvākajam miestam pareizaja virzienā. Kā jau gadās, pāris reizes nošāvām greizi, bet galu galā nonācām Elmsdeilas pilsētiņā un lai gan naktī biju kārtīgi pasalis, diena bija karsta un pat pamanījos mazliet apdedzināties.

Netālu no miesta iegāju kalonkā paskatīties labākas kartes nopirkt, kuras tur neatradu, bet toties ieraudzīju, ka šie tirgo pa 79 centiem jebkāda izmēra gāzētos dzērienus. Es jau protams grābu pirmspēdējo 32 unču glāzi (gandrīz litrs) un metos pildīt Mountain Dew cukurūdeni, kad aiz manis iesteberē nenormāli resna kundze un smaidīga saka: „Eh cik labi, ka paspēju dabūt pēdējo lielo glāzi.” Es iekšēji smiedamies nodomāju: „Nopietni? Tiešām tev pa virsu tiem 250kg vajag LIELO kolu? ”

Bet nu neko, pašā vakarā atradām normālu lielveikalu, kur beidzot iepirkām visvisādus pārtikas krājumus un turpat netālu atradām foršu vietu naktsmītnei upes krastā. Upē lēkāja milzīgas zivis, kas, es pieņemu, bija, nārstot peldošie, laši. Skaistā upīte pat mani iedvesmoja dzejā atbildēt uz alžas jautājumu kāpēc upes līkumo. Proti:

Par līkumiem.

Līkumu līkumiem vijās čūskas aste

Pāri tuksnešu plašajām ārēm

Un nerūp tai itin nemaz

Dziesmas par mūsu sirds sāpēm

Līkumu līkumiem vijās kalnu taka

Pretim mākoņiem un zvaigznēm.

Kad sapņus piepildīt steidz,

Nav vietas bažām un raizēm.

Līkumu līkumiem plūst rāmā upe

Cauri gadsimtiem un laikiem

Un nelīkumot tā nevar,

Jo, ja vien tās tecējumu neierobežo cilvēku darbība vai specifiski ģeologiski apstākļi, koriolis spēks, vai nejaušības princips (krītoši koki utt. )piešķirs nelielu leņķi upes tecējumam. Un līdz, ko upē radies kaut neliels līkums, straume paātrinās līkuma ārpusē un palēninās iekšpusē, kur gluži kā tējas glāze perpendikulārs spēks smiltis nogulda līkuma iekšpusē, padarot līkumu vēl asāku. Proti, jo vairāk un asāki līkumi, jo vairāk un asāki līkumi, kuri turpina attīstīties līdz upe pārrauj līkumu, rada vecupi un process var sākties no jauna.

Aivars Grigorjevičs, 2014. Maijā, Kanādā, skaidrā.

Jau nakts vidū izrādījās, ka mūsu paradīzes nostūris nebija tik nomaļš kā cerējām. Vienā momentā pamostos un klausos kā abu dzimumu vietējo jauniešu bariņš savā starpā sarunājas.

-Ka es tev saku es pie upes redzēju telti.

-Nevar būt, es te neko neredzu.

-Ā nē tur toč kaut kas ir.

-Papurini viņu, varbūt viņa ir tukša, varbūt tiksim pie jaunas telts.

Un tas bija moments, kad nospriedu, ka man jāiesaistās sarunā un tik noteicu, ka šiem nav gluži tā paveicies. Pēc kā dzirdēju: „Ā, nu piedo,” un jaunieši aizgāja uz blakus pļavu darīt ko nu viņi tur darīja, bet mēs ar Alžu devāmies atkal pie miera.

No rīta pamodāmies no tā, ka teltī kā siltumnīcā neizturami karsti. Uzvārījām rīta tēju, uzēdām cepumus un aizsoļojām līdz vietējam maķītim paskatīties kas netā noticis. Pirms doties stopēt piestājām veikalā nopirkt degšķidrumu un izoleni un drīzi vien atradām pareizo ceļu Fundy līča virzienā un sākām stopēt.

Un nekas. 3h nekas nenotiek. Cilvēki mašīnās vispār nereaģē un vienu brīdi jau sāka pārņemt bažas par stopēšanas iespējām Ziemeļamerikā, kad pirms mums uz ceļa izsteberē vietējais indiānis pilnīgā pālī un agresīvi, gandrīz mašīnām virsū klupdams, 2min laikā tiek pie braucamā. Tajā momentā kārtīgi nolādējāmies, bet nu par laimi arī mums uzradās princis baltā zirgā. Nu labi, vietējais lauķis sarūsējušā pikapā, bet nu mums tas bija viss, kas vajadzīgs, lai saprastu ka gan jau viss būs labi.

Vēl pāris mazi stopi, kurus nebija ilgi jāgaida un attapāmies uz mazliet nepareiza ceļa 60km attālumā. Gribējām doties rietumu virzienā bet sanāca uz dienvidiem, bet nu izspriedām, ka gan jau tāpat tālāk visi brauks gar krastu. Nakšņojām pie plūdmaiņu skartas upes, dubļaina krasta malā.

Pirmais jūnijs izvērtās karsts un ne pārāk veiksmīgs. No rīta atkal bažījos, ka apdedzināšu kaklu un noteicu, ka derētu kaut kad atrast kādu keponu. Un āreče, pāris minūtes vēlāk, ejot uz vietējo kalonku, ieraudzīju uz noparkotas mašīnas kapota nodriskāktu cepuri, kuru arī veikli piesavinājos.

Turpat arī netālu stāvējām nākamās 4h bez panākumiem, līdz izlēmām ka nekas nebūs un jāiet līdz nākamajam krustojumam, kur, pēc vēl pāris svelmē pavādītām stundām, beidzot apstājās čalis un piedāvāja aizvest 40km līdz Port Williamsai, kas gan bija jau atkal mazliet nepareizā virzienā, bet nu bijām tā izbesijušies, ka nedomājot piekritām.

Uzreiz uzlabojās garastāvoklis, kad čalis piedāvāja mums pa aliņam un kādam smēķim. Kad mūs nometa pilsētā, kā kārtīgs urlēns aizgāju un vienam rokerim nokāsu vēl pāris smēķus, bet nu parunājāmies ar mazliet.

Jau vakarpusē beidzot ieraudzījām savu pirmo aspkates objektu - Cornwallis upi, ar pasaules lielākajām plūdmaiņām, proti, divreiz dienā upes līmenis paisumā pieaug par 10m un pēc pāris stundām jau atkal nokrītas. Atsevišķos gadījumos paisums esot pat 16m augsts. Netālu no upes stāvajiem dubļu krastiem atradām vietu teltij un gājām gulēt ar cerību, ka gan jau paisums mūs naiznesīs jūriņā.

Pamodāmies turpat, kur aizgājām gulēt, par ko arī nopriecājāmies un gājām meklēt ciema bibliotēku, kas gan nor rīta izrādījās slēgta, bet deva mums laiku noskatīties kā upē ienāk paisums. Pati bibliotēka izrādījās burvīga un pat bija iespēja nokačāt iekavētos seriālus un sporta notikumus, kā arī uztaisīt Eiropas ceļojuma aprakstu. Tur pavadījuši visu dienu devāmies atpakaļ uz savu iepriekšējās nakts pleķīti un skatoties jaunāko Game of Thrones sēriju arī devāmies gulēt.

Bēgums
Paisums

No rīta piecēlāmies noskaņojušies beidzot tikt garām Halifaksai ziemeļu virzienā, un, stopējot uz šosejas uzbrauktuves, drīzi vien tikām pie braucamā. 75 gadus vecs skolotājs mūs aizveda līdz pat pašam Halifaksas apvadceļam, un tā kā viņš bija daudz ceļojis un pat dzīvojis Senegālā 10 gadus tad mums bija daudz kas runājams. Laiks ceļā paskrēja nemanot un mēs vecajam tā patikām, ka šis pat 20$ iedeva, kurus, nebūdami muļķi, arī pieņēmām.

Nospriedām, ka nu ir maisam gals vaļā un jāiet tik stopēt tālāk uz ziemeļiem. Uzbrauktuves malā stāvējām stundu, divas, sešas, kad sāka līt un viss mūsu ego tika atkal sabradāts. Kā saka: „Cilvēks plāno, Dievs smejas. Stopētājs plāno, Dievs smejas tā ka nokrīt no krēsla”.

Tā kā bija jau pievakare tad meklējām blakus esošajā Bedfordas pilsētā vietu, kur nomesties, ko arī atradām vietējās baznīcas aizvārtē. Turpat arī pamanījām lielveikalu, kurā iegādājāmies Ņūfaundlendas un Labradoras karti, „Spanish for Dummies” un visvisādu paiku. Vakarā ēdām pārsālītus makaronus ar sieru un joprojām nerimstoši smidzinošajā lietū devāmies gulēt.

Nākamais rīts bija vēss un slapjš, bet līdz ko tikām līdz savam nelaimīgajam šosejas līkumam, vismaz lietus pierima. Bijām apņēmušies turpat stāvēt kaut līdz pastardienai, jo tas bija vienīgais ceļš uz ziemeļiem. Labi, ka tik ilgi gan nebija jāgaida, tikai kādas 3h, kad piestāja briesmīgām alerģijām nomocīts vīrs.

Tālāk viss aizgāja kā pa sviestu - trīs mašīnās 150km un attapāmies Jaunskotijas ziemeļos. Pie New Glasgow pilsētas mūs paņēma aptuveni 50 gadus vecs čalis vārdā Stīvens. Pastāstīju mūsu stāstu – kas esam, ko daram un tā kā biju sajutis mašīnā „zaļā” aromātu, tad zināju, ka pareizi izspēlējot savas kārtis var sanākt viskautkas labs. Kad viņš prasīja kur mēs nakšņojām, teicu, ka pārsvarā ceļmalās teltī, bet nu dažreiz labi cilvēki uzaicina pie sevis. Un kā reiz Stīvs paceļ telefonu un dzirdu:

-Čau Džūdij, tikko paņēmu divus stopētājus, forši čaļi, būs ok ja viņi pie mums paliks?

-Viņi no Krievijas, ne vārda angliski neprot (pats smejas). Ok, drīz būsim klāt.

Tad viņš mums prasa vai gribam braukt uz St. Peters miestu kur viņš dzīvo. Uz ko mēs atbildam, ka protams. Plus viņš teica, ka nākamajā rītā viņam pie ārsta jābūt North Sydney pilsētā, jebšu tieši tur, kur atiet mūsu prāmis uz Ņūfaundlendu.

Tā nu nobraucām 150km līdz Cape Breton salai, kas ar pārējo Kanādu savienota ar uzbērumu, Stīvs stāstīja, ka strādājot sapisis muguru un tagad audzē medicīnisko marihuānu, pats visu iemācijies un esot laimīgs, ka nav jāsēž uz visādām dārgām pretsāpju tabletēm. Neilgi pirms nonācām pie viņa, iezvanījās telefons, un viņa draudzene teica, ka viņas sešpadsmitgadīgā meita neesot baigi laimīga, ka kaut kādi sveši cilvēki pie viņiem paliek. Iebraucot miestā Stīvs prasīja vai mēs kādu aliņu gribam. Teicām – skaidra runa, bet diemžēl izrādījās, ka Kanādā alkoholu veikalos parastajos nemaz netirgo, bet gan speciālos valdības alkohola veikalos, kurš diemžēl tajā miestā jau septiņos vakarā bija ciet.

Iebraucot pagalmā, viņš mums ierādīja treileri, kurā varam palikt un gājām sasveicināties ar viņa ilggadējo draudzeni Džūdiju un piemīlīgo pameitu Brennu. Nu neko jau, forši pavadījām vakaru: kārtīgi paēdām, nodušojāmies, parādījām visiem mūsu ceļojumu bildes. Pašā vakarā piedāvāju vienreizēju iespēju dzert šņabi ar gandrīz krieviem, no kā viņi neatteicās. Saimniece pēc mūsu lūguma izvilka skābētos gurķīšus un rādījām kā kārtīgi jādzer, nabaga Brenna bik rīstījās, bet visiem bija jautri un bija skaidrs, ka līdz gulētiešanai bijām ieguvuši 3 jaunus draugus. Pirms nakts miera Stīvs izvilka maišeli ar „zaļo”, iedeva dažpadsmit gramus un noteica: „Jestrākam ceļam”. Mēs protams nekautrējāmies vienu kāsi uzreiz arī novlikt.

Rīts pienāca daudz par agru, bijām gulējusi labi ja divas stundas, kad noskanēja modinātājs. No rīta iedzērām kafiju, atvadījāmies no ģimenes un ar Stīvu braucām uz 100km attālo North Sydney. Pa ceļam baudījām skatus miglainā Bras d’Or ezera krastos un jau astoņos bijām galā. Atvadoties šis vēl iedeva 40$ no kuriem jau atkal neatteicāmies.

Diezgan veikli atradām prāmju termināli, kur par 43$ katram paņēmām biļetes vakara prāmim uz Port aux Basques pilsētu Ņūfaundlendā. Atlikušo dienas daļu izmantojām lietderīgi. Pašapkalpošanās veļasmazgātavā izmazgājām lupatas, aizgājām uz bibliotēku un nopirkām pretīgu sausu tabaku priekš zaļā, kas bija vienīgā pieejamā.

Kad gājām ārā no bibliotēkas, redzējām ielas otrā pusē bariņu hipiju, kuri spēlēja mūziku un vāca naudu prāmja biļetēm. Mēs būdami labā noskaņojumā izdomājām ar šiem aprunāties. Teicu, ka naudas mums pašiem nav, bet varam piedāvāt kādu kāsi, ko šie ar lielu entuziasmu arī pieņēma.

Vakarā uzēdām zupu, sagaidījām prāmi un laidāmies 150km pāri jūras šaurumam, bet diemžēl tā arī nesanāca kārtīgi aizmigt un izkāpuši Port aux Basques pilsētā tikām sagaidīti ar nerimstošām lietusgāzēm un spēcīgu vēju. Visu dienu pavadījām, slēpjoties no lietus, vietējā bibliotekā un Tim Hortons kafijas ieskrietuvē, kur arī satikām divus no iepriekš manītajiem hipijiem. Pabazarējām, izrādījās šie no Kvebekas, uztinām vēl kādu mazo un grasījāmies nakti pavadīt kafūzī, turpinot ik pa laikam pirkt kafijas un skatoties seriālus, kad mūs, vienkārši sakot, izdzina ārā. Labi, ka lietus bija mazliet pierimis un izdevās atrast vietu kur uzcelt telti.

No rīta izrādījās, ka bijām nakšņojuši blakus viesnīcai un mūs ap 9:00 palūdza doties projām, bet tā kā joprojām gāza lietus, tad jau atkal devāmies uz vietējo bibliotēku, kur vismaz izdevās sarakstīt Islandes piedzīvojumus. Jau vēlā pēcpusdienā beidzot noskaidrojās laiks un devāmies stopēt uz ziemeļiem, Labradoras virzienā un praktiski uzreiz mūs paņēma klasisks opis un aizveda 70km līdz South Branch miestam, kas sastāvēja no 3 mājām, niknas aitas un veikala.

Tā kā vakarā nekas nestopējās, tad nolēmām nakšņot no skata pamestas mājas pagalmā, bet tā kā nebiju drošs par viņas pamestumu, tad sākumā gāju klauvēt pie durvīm un ķipa ūdeni prasīt. Un kā nu ne, izsteberēja vietējais lauķis, bet būdams labs cilvēks viņš mums piedāvāja visādas segas, ko teltī ieklāt. Mēs laimīgi vakarā uztinām vēl kādu mazo, bet atnāca tādi mančiji (nezinātājiem, smēķējot zaļo vienmēr gribās našķoties), ka apēdām vienīgo pārtiku, kas mums bija palikusi – divus sausus roltonus.

Izvēlāmies ap vieniem dienā, beidzot kārtīgi izgulējušies, saimnieks vairs nebija mājās, tāpēc segas noliku uz lieveņa. Jau pēc kādas stundas nostopējām mašīnu un atverot durvis sejā iesitā zaļā mākonis. Čalis uz mums ar sarkanām acīm apskatījās un prasīja:

-Jūs zaļo pīpējat?

-Nu jā, kad ir tāda iespēja.

-Tagad ir tā iespēja, še.

Un padeva kāsi, ko arī nesteidzīgi vilkām. Mazliet aprunājušies par to kas ir kas, Alans, kā viņu sauca, teica, ka pēc pāris nedēļām šis plānojot braukt uz Edmontonu, kas ir principā mūsu mērķis 5000km attālumā, mēs teicām, ka esam ieinteresēti un, ka uzzvanīsim. Apmainījāmies ar numuriem un pilnīgā hajā sēdējām un spriedām par to kā paveiktos, bet beigās izspriedām turpināt savu ceļu un, ja sanāks viņu vēl satikt, tad labi, ja nē, tad po.

Stopēšanas dievi mūs pavadīja arī visu atlikušo dienu, vispirms viens pensis aizveda 200km līdz brīnišķīgiem fjordiem bagātajam Gros Morne nacionālajam parkam un pēc tam mūs paņēma pirmā sieviete Kanādā - 70 gadus veca kundze kura no slimnīcas veda mājās savu 95 gadus veco māti. Pa ceļam piestājām kalonkā un viņa mums uzlika pa saldējumam. Jau tad, kad bijām gandrīz viņu miestā, Portland Creek, sāka atkal līt un es uzjautāju, varbūt varam zem viņu jumta mazliet nogaidīt. Sanāca vēl labāk, vispirms uzaicināja uz kafiju, tad sapazināmies ar ģimeni un beigās šie piedāvāja pie viņiem uz grīdas palikt, par ko arī bijam laimīgi.

Kundzes vīrs Dags nespēja noticēt, ka mēs vēl nevienu alni neesam redzējuši un piedāvāja izvizināt tūrē pa mežu, jo vispār Ņūfaundlendā aļņi ir kā zaķi – pilna sala. Stāsts ir tāds, ka 1904. gadā uz salas ieveda četrus aļņus, kas sev tur atrada perfektu vidi – maz cilvēku, daudz mežu un purvu. Nepagāja ne simts gadi, kad aļņu populācija sasniedza 150 000 par spīti tam, ka praktiski katra lauku ģimene katru gadu kādu nošauj. Nedaudz pabraukājām pa meža ceļiem un vietās, kur viņš teica, parasti esot vismaz pieci aļņi, tā arī nevienu neieraudzījām, aizbraucām atpakaļ uz mājām un devāmies pie miera.

No rīta ap deviņiem visi brauca uz darbu un, lai gan lija lietus, teicām, lai mūs nomet uz šosejas. Uzreiz gan griezāmies atpakaļ uz miestu zem tuvākā jumta nogaidīt. Tā kā lietus ievilkās uz kādām 5h tad paguvām nokūpināt ne vienu vien mazo un uzspēlēt spēlītes telefonā. Bet līdz ko pārgāja lietus nomaļajā ceļā, stundas laikā tikām pie brauciena, veikalā iepirkām našķus priekš mančijiem un, vēl nedaudz pagaidot, kalonkā satikām Tomasu, klasisko čali ar pikapu, kurš piedāvāja aizvest līdz pat pašiem salas ziemeļiem, St. Barbe miestu, no kura atiet prāmji uz Labradoru. Tomass teica , ka viņš pats no rīta brauks uz Labrador City kas ir aptuveni 1200km attālumā tieši mums pa ceļam. Sarunājām satikties nākamajā rītā uz prāmja, bet paši aizgajām līdz tuvākajam izcirtumam piemesties un turpināt kūpināt zaļo.

No rīta sameklējām ostu, samaksājām 8$ katrs un drīz jau bijām ceļā pāri Belle Isle šaurumam, kurš pat jūnija sākumā bija pilns ar aisbergiem. Iebraucot Blanc Sablon ostā, prāmim kādas reizes desmit bija jāatkāpjas un jātaranē ledus gabali līdz beidzot izdevās pietauvoties. Pati Blanc Sablon pilsētiņa gan nav Labradorā, bet Kvebekā un līdz ko izlecām no prāmja gaidīt Tomasu, tā mums momentā piesējās vietējā franču kanādiete policiste un sāka uzdot jautājumus. Lieta tāda, ka reģions ir tik nomaļš, ka neviens tur nekad nestopē un visā gadā ir tikai kādas divas nedēļas, kad tur var pārvietoties, pēc sniega izkušanas un pirms odu un knišļu (black flies - mušiņas kas kož) bari nosēžas pār visu dzīvo radību. Tieši priekš Labradoras arī bijām ieplānojuši ceļojumu, bet, kamēr stāstījām, kas esam un, kamēr viņa pārbaudīja mūsu papīrus, piebrauca Tomass. Teicām, lai baigi negaida, bet iet savās darīšanās. Samainījāmies ar numuriem un teicām, ka līdz ko tiksim brīvi uzzvanīsim.

Mente jutās mazliet vainīga par mūsu aizkavēšanu un piedāvāja aizvest pāri provinces robežai uz 15km attālo blakus miestu. Diemžē, kad tur aizbraucām vairs nebija zonas un sanāca pazaudēt savu braucamo, bet vismaz labi, ka viņa nepārbaudīja somas, jo ieraugot mūsu augu krājumus noteikti mūs setā deportētu no Kanādas. Ehh.. ko darīt, šo to vinnē, šo to zaudē.

Veikalā iegājām nopirkt paiku un šūšanas piederumus, jo mana skaistā, jaunā soma bija sākusi sadalīties. Līdz ko sākām stopēt, tā pārdesmit minūšu laikā visu laiku kāds paveda pārdesmit kilometrus. Vienam čalim iemainijām pusgramu zaļā pret smēķu paciņu, bet diemžēl nejauši atsatājām divas čipsu pakas ceļmalā. Jau pēcpusdienā tikām līdz pēdējam zvejnieku ciemam Red Bay, pēc kura Labradoras šoseja kļūst par zemes ceļu uz nākošajiem 600km. Čalis, kurš mūs tur nometa teica, ka, ja kas, tad varam nakti pārlaist vietējā komūnas centrā/bibliotekā, kur varam arī ēst uztaisīt, bet līdz ko tur aizgājām, tā saimniece teica, ka ver pasākumu ciet.

Nu neko gājām stopēt, bet ja neskaita ceļiniekus ta 5h laika tikai 3 mašīnas pabrauca garām. Humora pēc vakarā pēc lietus sākšanās aizgājām uz komūnas centru un, ka tavu laimi, viss vaļā. Iekšā gan tikpat auksts kā ārā, bet nu vismaz iespēja uzvārīt ēst, uzlādēt planšeti un vakarā tinot kāšus paskatīties seriālus. No rīta negribējām, lai saimniece domā, ka esam tur gulējuši, tāpēc piecēlāmies labi agri un savācām savas mantas. Un līdz ko bijām sataisījušies šī ienāca un nodeva labu rītu. Teicu, ka gulējām ārā teltī un ienācām no rīta nožāvēties. Mūs palaida pie kompjiem, taču jēga nekāda, jo internetu tur neķēra. Taču vismaz „aizņēmāmies” pāris grāmatas no bibliotēkas, lai ir kā īsināt laiku uz vientuļiem ceļiem. Sev paņēmu „On foot across Africa” un pohujisma bībeli - Alberta Kamī „Stranger” un priekš alžas nozagu grāmatu par sērijveida slepkavu psiholoģiju.

Diemžēl visu dienu turpināja līņāt un bija labi ja +2. Katru reizi kā gatavojāmies iet stopēt tā pēc 30min nosaluši un slapji atbēgām atpakaļ līdz pēcpusdienā padevāmies un nolēmām tur pavadīt vēl vienu nakti, tikai šoreiz ar saimnieces atļauju. Vienā no momentiem, kad varonīgi gaidījam kādu no retajām mašīnām uz ceļa pagrieziena, turpat blakus viena vietējā fūrei uzsprāga motors. To apstājās ievērtēt arī vīrelis, kurš mūs iepriekšējā dienā atvada līdz šejienēm un piedāvāja saldētu zivi un kartupeļus, ko mēs ar prieku arī pieņēmām. Viens no stopētāju likumiem – nekad nedrīkst atteikties no bezmaksas ēdiena. Vakarpusē atnāca pāris vietējie jaunieši, kuri vienkārši gribēja patusēt ar kādiem nevietējiem, laikam bijām kļuvuši par ciema ziņām.

Nākamajā dienā beidzot bija cik, necik ciešams laiks un bijām apņēmušies gaidīt, cik vien ilgi nepieciešams. Un jau pēcpusdienā beidzot apstājās Glenda un Karls. 65 gadus vecs nesen pensionēts pāris ar nelielu busiņu, kuri brauca to pasu maršrutu, ko mēs. Jau atkal jutu potenciālu, pareizi izspēlējot situāciju, tālu tikt, bet tajā pēcpusdienā sarunājām, ka vispirms brauksim līdz Port Hope Simpson pilsētai 120km attālumā un tad jau runās.

Laikam jau viņiem tīri labi iepatikāmies, jo vakarā, viņu apmaksātā kempingā, aprunājāmies un šie teica, ka aizvedīs vēl 450km līdz Happy Valley- Goose Bay, bijušajai ameikāņu militārajai bāzei, kas tagad ar saviem 12 000 cilvēkiem ir Labradoras lielākā metropole. Jāteic, ka ceļš visnotaļ vienmuļš un pa ceļam tiešām nekā nav, penši brauca lēnām, bet nu uz priekšu kustējāmies un jau vakarā bijām pilsētas nomalē. Pirms atvadijāmies viņi mums uzlika kafiju un sarunājām, ja pēc pāris dienām viņi mūs kaut kur redz, lai paņem.

Vakaru pavadījām cenšoties stopēt un lasot grāmatas, bet nekas neķērās un gājām gulēt ar cerībām uz rītdienu, kas arī attaisnojās, jo pēc burvīga naktsmiega pa dienu drīzi vien nostopējām pikapu līdz pat 300km attālajai Churchill Falls kompānijas pilsētai. Vakarpusē apciemojām pilsētiņas vienīgo veikalu un pie bibliotēkas paķērām internetu, un blakus pļavā arī atradām vietu teltij.

Rīts šoreiz izrādījās nepatīkamāks par vakaru un pamodāmies lietusgāzē, telti atstājām pļavā un ar savām pekelēm aizskrējām atpakaļ uz bibliotēkas pusi, kur ciema galvenajā ēkā arī pavadījām visu dienu. Patīkams pārsteigums nāca vakarpusē, kad kaktā sēžot un, skatoties UFC cīņas, vestibilā ienāca Glenda ar Karlu. Sasveicinājāmies, apjautājos, ko šie sadarījuši un, tā kā negribēju izdarīt spiedienu, teicu, lai šie iet vakariņās un pēc tam parunās. Un tā arī bija, šie pēc kādas stundas atnāca atpakaļ un teica, ka ir ar mieru mūs nākamajā dienā aizvest līdz pat Lab City.

Ierosināju no rīta aiziet bezmaksas tūrē uz Churchill falls hidroelektrostaciju, ko arī mēs visi četri izdarījām. Atbrauca kompānijas gide, parādija filmu, iedeva atstarojošās vestes un devāmies liftā, kur 350m dziļumā zem klints atrodas pasaules lielākā pazemes elektroģeneratoru stacija. 60. Gadu beigās taisītais HES nav gan viens dambis, bet 88 dažādi uzbērumi ar 64km kopgarumu, kas kopā veido pasaules otro lielāko rezervuāru puskurzemes platībā. Jāteic visnotaļ iespaidīgs pasākums, kas ražo 3x vairāk elektrības kā visa Daugavas kaskāde kopā.

Jaunas zinības sasmēlušies devāmies tālāk un pēc 25km piestājām ieēst un aiziet apskatīt pašu Churchill Falls ūdenskritumu no kura tika novirzīta upe. Jau atkal palikām ar ieplestām mutēm raugoties uz bezgalīgajiem Labradoras plašumiem un tajos izgrausto kanjonu. Tur pavadījuši kādu stundu devāmies tālāk un jau pēc 4h sasniedzām Lab city, kur gan pat neapstājāmies, bet penši piedāvāja aizvest līdz Kvebekas robežai.

Līdz ko tur mūs nometa, Alža nepaspēja pat zirgu piesiet, kad apstājās divi Kvebekiešu kalnrači un aizveda vēl 50km līdz Mont Wright dzelzs raktuvēm, kur arī nosēdāmies zemes ceļa malā gaidīt nākamo mašīnu, kas mūs varētu aizvizināt līdz vasarai un civilizācijai.

Posma kopsavilkums:

Pavadītas 19 dienas

Nobraukti 2600km, 24 dažādos stopos un 180km ar prāmjiem.

Cenas aptuveni kā Anglijā, jeb mazliet dārgak kā LV.

Iztērēti 353$ iegūti 60$. Bilance – 148$ katram. 100$=68Eur.

Nokļūšana Kanādā – Londona- Reijkjavika – Halifaksa = 250Eur katram

Iepriekšējie apraksti:

1. Rietumeiropa http://dra.lv/boKAg

2. Islande http://dra.lv/boLs8

Nākamajās daļās par to kā mēs tikām līdz Aļaskai



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais