No Taizemes uz Kambodžu

Līga Guļaško 05.08.2014 9 min lasīšanai 7 foto

…zvana modinātājs! Cik pulkstenis? Apmēram 4:00… Naaaais, man ir atvaļinājums un es ceļos 4os! 4os!!! Fiksi sataisāmies un dodamies ceļā uz Kambodžu! Izrakstoties no viesnīcas tomēr dabūjām savu iemaksāto drošības naudu, neesam apkrāptas :) Lai gan ir agrs rīts, tuk-tuki jau ir starta gatavībā. Cik saprotam, tad autoosta ir tālu un ar tuk-tuku nav prāta darbs, meklējam taxi. Ņemam pirmo, kas pagadās. Saka, ka mums vajag uz autoostu, lai dodos uz Kambodžu. Taksists, šķiet, angliski īsti nesaprot, bet saka yes, yes. Pa vidu vēl parunā ar tuk-tukistiem. OK, mazliet nokaulējam cenu un braucam. Ielas pilnīgi tukšas! Pēc minūtēm 10-15 esam klāt. Autoosta praktiski tukša, visi veikali vēl ciet. Mūs sagaida laipns apsargs, norāda kur jāiet. Ejam uz otro stāvu, tur n-tās kases priekšā. Meklējam kaut kur uzrakstu Poipet, jo tieši tur mums vajag. Izskatām visas kases - nu nav. Sākam prasīt esošajiem cilvēkiem, neviens neko nesaprot (visi vietējie). Kāds pasauc policiju. Ideāli, tas tik mums vēl trūka… Prasām, ka vajag Poipet, bakstām kartē nosaukumu. Policists pasauc otru policistu, abi bazarē savā starpā, smīkņā… Sametās dusmas, nu acīm redzami ņirgājas par mums! Saka - nav īstā autoosta. Kā tas ir, nav īstā autoosta??? Nu vot, Bangkokā esot vairākas lielās autoostas, no kurām tad doties uz attiecīgajiem galamērķim un uz Poipet no šīs autoostas netikt… Ideāli… Policists saka, ka pareizā autoosta ir tepat netālu, pāri tiltam, tomēr mūsu sieviešu intuīcija tam nenotic... Izejam ārā un saprotam, ka vienkārši lieki izmetām naudu par taksi jau praktiski pirmajā dienā. Uzreiz momentā ienīstu visus taksistus, jo īpaši koši rozā krāsā, jo tieši tādā atbraucām :D Par spīti pie ieejas esošajiem takšiem ejam tālāk. Lai vai kā prātotu, saprotam, ka bez taxi mums neiztikt. Ķeram uz ielas. Pirmais, ko sakām, ka mums ir tikai tik un tik naudiņas, un vajag tikt uz (kā noskaidrojām pie policistiem) Northern Bus-Terminal Mochit-2. Kādi trīs neveiksmīgi mēģinājumi, līdz nākošais piekrīt aizvest par mūsu vēlamo summu. Taksī valda absolūts klusums, braucam, šķiet, veselu mūžību, liekas ka riņķojam uz apli... Ceram, ka paspēsim uz ātrāko autobusu. Esam klāt autoostā! Šajā jau valda diezgan liela rosība - daudz cilvēku! Arī kases daudz, bet gandrīz uzreiz atrodam meklēto - Poipet. Lai gan ir 10 minūtes līdz autobusa izbraukšanai, mums piedāvā nākamo reisu pēc nepilnas stundas. Neko darīt, pērkam nost. Saņemam savas biļetes un ūdens pudelītes ar autobusa kompānijas logo :) Pēcāk izrādījās, ka tā ir normāla prakse praktiski visās viesnīcās un autobusos. Kamēr gaidījām savu autobusu, izmantojām sabiedriskās WC pakalpojumu un vietējā “narvesenā” jeb 7-Eleven nopērkam brokastis. Dīvainas sviestmaizes, jo tām ir nogriezta garoziņa :D parasta baltā tostermaize ar pildījumu, kādas var nopirkt arī pie mums, bet bez garozas. Sajūta kā ēdot zīdaiņa barību :)) Tuvojoties izbraukšanas laikam ejam ārā gaidīt savu autobusu. Redzam pāris tūristus, tas nomierina. Piebrauc autiņš un kāpjam iekšā. Autobuss kā autobuss, tāds pats kā mūsējie starppilsētu autobusi (pēdējos gadus gan neesmu izmantojusi Latvijā starppilsētu autobusus, bet šaubos, vai kaut kas kardināli mainījies). Autobusos ir vadītājs un palīgs - tāds kā stjuarts, tikai pilda savus pienākumus autobusā ne lidmašīnā :D kamēr vadītājs vada autobusu, stjuarts pārdod biļetes, pārbauda vai autobusā viss kārtībā, glaunākajos izdala ēdienus, dzērienus un segas. Šis nebija glaunais. Autobuss pamet autoostu pustukšs un tāds pustukšs arī bija visu ceļu, lai arī kontingents mainījās bieži. Kārtējo reizi mēģinājām iemigt, bet nekā - truli vēroju skatus pa logu, kā pilsētu nomaina lauki. Dažbrīd lauku ainas izskatījās kā tipiskas Latvijas lauku ainas. Kad jau kādas 4h bijām nobraukuši, pēkšņi autobusu aptur formās tērpti vīri. Saskatāmies ar Lindu, sāk palikt neomulīgi. Ko viņi meklē? Vīri ienāk autobusā un sāk pārbaudīt cilvēkiem dokumentus. Izvelkam savus arī, bet šie uz mums paskatās un paiet garām. Pēc dokumentu pārbaudes autobuss dodas tālāk. Pēc nepilnas stundas situācija atkārtojas, tiesa formas tērps savādāks, kā iepriekšējiem vīriem, bet arī šie pārbauda dokumentus, uz mūsējiem pat neuzmetot acis. Braucam tālāk. Pēc kāda laika piestājam - spriežot pēc riepu kaudzes blakus, varētu būt autoserviss :) šķiet, ka kādai autobusa riepai kas noticis. Kamēr to nomaina / salabo, flirtēju ar mazu puisēnu caur autobusa logu. Puisēns kautrīgs, ik pa brīdim paslēpj seju tēta biksēs un grauž baltu papīra gabalu. Tēvs to pamana un sabar puiku - laikam bija kaut kāds dokuments :D Pēc servisa pakalpojumiem turpinām ceļu, bet drīz vien mūs atkal apstādina formās tērptie vīri. Šoreiz vīri dokumentu pārbaudes laikā saķer kādu vietējo vīru un izraida no autobusa. Kas ar viņu notiek tālāk nezinu. Autobuss ripo tālāk! Kad jau šķiet, ka tūlīt, tūlīt būsim, kāda vietējā dāma aiziet pie vadītāja un stjuarta parunāties. Runā un rāda uz kādu mazu puiku. Stjuarts kopā ar dāmu un mazo puiku aiziet autobusa pašā aizmugurē. Un dāma ar mazo puisēnu paslēpjas aiz krēsliem. Sākumā nesapratu kāpēc, bet kad autobusu kārtējo reizi apturēja formās tērptie vīri, viss skaidrs. Tiesa - šo vīru pārbaude ir TIK izmeklēta un rūpīga, ka dāma ar mazo puiku tiešām palika nepamanīti, jo beigās nesēdēja neviens cilvēks un viņi nemaz tik tālu negāja pārbaudīt. Tad pēc tīrākās loģikas (kura nemaz tik loģiska nebija, jo nebija gulēts jau vairāk kā diennakti) nospriedām, ka tie varētu būt kaut kādi imigranti, vai kas tamlīdzīgs :)

Pirms Kambodžas robežpunkta esot viltus pietura, kurā daudzi tūristi izkāpjot ārā. Taxi un tuk-tuki to, protams, izmanto, jo tūristiem jāizmanto šie transporta līdzekļi, lai nonāktu pareizajā pieturas punktā. Mēs šo triku zinām, pēc apmēram 6h brauciena, esam nonākuši Poipet robežā - pareizajā pieturas punktā :) Un šeit sākās mans pirmais prāta aptumsums. Izkāpjot ārā pie mums pieskrien pāris vietējie un prasa, vai gribam uz Kambodžu tikt. Saku, ka jā. Viņi norāda uz mazo ēku un saka, ka tur jāiet kārtot dokumenti. Jau lecu pakaļ, kad Linda nosaka skaļu un skaidru NĒ, ne pa labi, ne pa kreisi neskatoties drošā solī dodas tālāk pa galveno ceļu, ignorējot nu jau pārspīlēti uzbāzīgos tajiešus. Linda pārliecinoši saka, ka jāiet tālāk. Nolamājos un paklausu savam gudrajam draugam un labi, ka tā! Protams, ka šie bija mahinatori, kuri no Tevis izspiež naudu… Tas, kas notiek pirms robežpunkta pat nav vārdiem aprakstāms - simtiem cilvēku, kravas auto, kuri neeeenormāli pārbāzti, zirga pajūgiem līdzīgi veidojumi, uz kuriem 5m augstumā sakrautas kravas, bet tos velk cilvēki, ne zirgi. Bildes diemžēl mums nav, bet ar mātes googles palīdzību atradu - tieši tā apmēram arī izskatījās!

Visi pārvietojas juku jukām starp cilvēkiem, kravas auto un pajūgiem. Skats kā no kādas vēsturiskas filmas, neticami, ka tā notiek arī mūsdienās.

Lindas drošajiem soļiem sekoju ne tikai es, bet arī trīs franču puiši no tā paša autobusa, ar kuru atbraucām mēs. Laikam domā, ka mēs 100% zinām kur jāiet :) Neticēsiet - Linda gāja pareizā virzienā :D un nu jau esam pie pirmās kontroles. Mazliet bailīgi, bet te tikai pārbauda pases, apstiprina, ka pametam Taizemes karalisti. Un tad mēs ejot tālāk ieraudzījām šos brīnišķīgos vārtus - Kingdom of Cambodia.

Esam rokas stiepiena attālumā. Jāiet vēl cauri divām kontrolēm. Momentā piesējās vietējais - palīdzēšot mums visu atrast! Es jau esmu palikusi 100x aizdomīgāka, tāpēc tēloju, ka ignorēju, bet vīrelis ļoti neatlaidīgs. Ok, paklausām viņa padomiem un kā par brīnumu, ved mūs pareizi. Labi, ka mums jau ir Kambodžas vīzas, bet tā kā tās ir e-vīzas (izdrukātas uz parastā printera), tad mazliet bail, vai neesam iegrābušās. Pēdējā kontrolē aizpildām anketu un gaidām rindā. Ēka šai kontrolei ir, maigi izsakoties, savu laiku nokalpojusi - viss nodrupis. Pa logu redzu uzbāzīgo vīreli, kuram plats jo plats smaids. Skaidrs, ka gribēs kaut ko no mums :) izstāvam rindu un esmu pie kontroles. Kontrole nopietna, tiek noskenēti pat visi pirkstu nospiedumi, tiekam nofotogrāfētas un mūsu vīzas tiek atzītas par derīgām - esam KAMBODŽĀ!!! Arī šajā robežas pusē ir haotiska satiksme - mūsuprāt, pilnīgi nekotrolēta! Tagad domājam kā tikt uz Battambang. Loģiski, ka jāatrod autoosta. Prasām vietējiem, šie saka - redz kur autobuss, aizved pa velti uz autoostu, kura atrodas teju 30min brauciena attālumā. Kā tad - par velti! Protams, ka nebūs par velti, tāpēc augstu paceltām galvām soļojam tālāk. Mums seko kāds khmers sakot, ka par 40$ aizvedīs līdz autoostai. Skaidrs - izskatāmies bagātas, bet nepiekrītam pat tad, kad khmers cenu nometis līdz 20$. Pēc 10min riņķošanas apnīk bezjēgā vazāties un mums par prieku pretī nāk sirms baltais :D Baltie nemelo! Prasām, kā var tikt līdz autoostai - opis ar plašu rokas vēzienu norāda autobusa virzienā un saka, ka ar šo autobusu PAR VELTI aizvedīs līdz autoostai, no kuras tad arī tiksim tālāk uz Battambang. F*ck, tiešām par velti :D Izrādās opis ceļo viens pats, šķiet, ka bija no Dānijas, vairs neatceros :) Ejam tik uz norādīto autobusu, ar acs kaktiņu redzu smīkņājošos khmerus, kuriem neticējām… Autiņā jau ir pāris cilvēki, bet vēl divi jāsagaida, tad brauksim. Prasām kādam jaunam puisim, vai ar šo var aizbraukt pareizi, bet viņš ir tik pat zinošs kā mēs :) Braucam! Un pēc pārdesmit minūtēm esam klāt - Poipet tourist passenger international terminal.

Milzīga ēka, no iekšpuses gan izskatās kā angārs, kurā ir kādi 3 tūristi + kādi 5 khmeri, kuri, protams, mums palīdzēs. Sāk jautāt, kur dodamies, palīdzēs visu nopirkt. Linda saka striktu nē, un taisnā ceļā dodas uz kasi. Mūs aplenc khmeru palīgi, kuri savā starpā sāk kaut ko runāt. Lai arī ko viņi teiktu, tomēr savas biļetes uz Battambang nopērkam veiksmīgi un dodamies “uzgaidāmajā telpā”, jo mūsu autobuss tikai pēc stundas. Vērojam kā ik pa brīdim ierodās tūristi ap kuriem spieto vietējie, piedāvā nopirkt biļetes un izmainīt naudiņu pēc neizdevīga kursa. Izmantojam arī labierīcības un pēc mūsu LL-travel WC vērtēšanas skalas, šai dotu ne vairāk kā 5balles! :D Pēc nīkuļošanas “uzgaidāmajā telpā” tiekam vestas uz autobusu. Izrādās, ka ēkas otrā pusē ir vairāki autobusi, es jau sāku satraukties, kas tā par autoostu bez autobusiem :) Kāpjam autobusā, kurš praktiski pilns ar vietējiem - priekšā sēž bezgala laimīgi mūki, un tālāk parastie khmeri. Mums tiek ierādītas vietas gandrīz pašās beigās kopā ar trīs franču puišiem. Pašās, pašās beigās ir bagāžas novietne - vienkāršā valodā sakot, tur tiek samestas visas somas, pašā virspusē ir mūsējās :) Brauciens līdz Battambang ilgst apmēram 4h, kuras pavadām vienkārši pārdomājot dzīvi un mēģinot aptvert realitāti - mēs tiešām esam KAMBODŽĀ!!! Autobusa priekšā ir TV, kurā rāda kādu vietējo filmu - mums izskatās pēc bojevika, bet vietējie visu laiku skaļi smejas skatoties šo filmu :D Ceļu klāj pamatīgas bedres kā meteorītu krāteri - jūtamies kā Latvijā :D Pēkšņi šoferis izkliedz kaut ko stipri līdzīgu vārdam Battambang un kā izrādās - esam klāt! Kā jau gaidāms, izkāpjot no autobusa mūs aplenc tuk-tukisti un citi palīgi. Gribās vienkāršo pagriezties un pazust, bet ir maza mazītiņa problēma - mēs nezinām, kur jāiet. Uzmanību piesaista kāds glīts jauneklis, kuram rokās saraksts ar viesnīcām, uz kurām redzu mūs viesnīcas nosaukumu. Saku, mums vajag uz Star Hotel, pa cik aizvedīs. Šis saka, ka nekur nav jāved, viesnīca tepat aiz stūra! Pavadīšot un parādīšot. Jap, mūsu viesnīca tiešām ir pilnīgi blakus. Par savu palīdzību jauneklis pat neko neprasa, vien nosaka, ka varot rītdien piedāvāt savus tuk-tuka pakalpojumus. Sakām, ka padomāsim un ejam iečekoties. Viesnīcas administrators ar nožēlu saka, ka viesnīcas istabiņa, ko rezervējām, diemžēl vairs nav pieejama, jo ieradāmies pēc 18:00. Tāpēc mums piedāvāšot citu, bet nav ko satraukties - tā esot daudz labāka. Neticība nu ir mans otrais vārds, bet ko darīt - ārā jau tumšs… Aizved mūs uz istabiņu - aaaa, tiiik nenormāli skaisti, neslēpjam šoku. Bet uzreiz saprāta balss prasa - cik mums jāpiemaksā par šo karalisko numuriņu? Administrators saka, ka necik, jo tā neesot mūsu vaina. Viņš iedod mums pilsētas karti, iesaka labākos objektus, kurus apskatīt un ar plašu smaidu atstāj mūs divatā! Ar Lindu neprātā priecājamies par karalisko numuriņu! Man tiek karaliskā gulta, Lindai mazliet mazāk karaliska, jo mazāka :) Ļoti skaists numuriņš, skats pa logu gan atkal NAV, bet sīkums! Ir pat TV ar vietējiem un pāris ārzemju kanāliem.

Izpētām numuriņu, izkravājam mantas un nolemjam mazliet pastaigāt pa pilsētu. Ārā melna nakts, maz cilvēku. Labi, ka tā, jo tie paši uz mums skatās kā uz citplanētiešiem, paliek neērti… Gaisā kas ļoti saldi smaržo… Atrodam tādu kā tirgus laukumu. Ejam skatīties, ko tur var nopirkt… Nekas mūs neuzrunā un cilvēku acu skatieni sāk palikt neizturami, tāpēc pametam tirgus placi. Pastaigājoties redzam mūsu trīs francūžus, kuri atbrauca vienā autobusā ar mums. Izskatījās tikpat apjukuši kā mēs :D Ieraugām stendus ar augļiem. Angliski, protams, neviens neko nesaprot… Mēģinām nopirkt mandarīnus, bet cenas mums sauc kaut kādas astronomiskās, turklāt kaulēties nekādi neizdodas. Piedodiet, bet daži mandarīni par 3$ nešķiet iepriecinoši, pat ja tie auguši tepat aiz stūra, nevis ievesti no Spānijas! Saprotam, ka jādodas uz viesnīcu un jāliekas slīpi. Pretī viesnīcai atrodas kāda maza kafejnīca. Tajā nav neviena cilvēka, taču ēst gribās un tumsā meklēt kādu labāku ēstuvi vairs nav spēka. Ieņemam pašas labākās vietas :) Mūs nāk apkalpot kāda sieviete un uzreiz ieslēdz visus ventilatorus, kas ir kafejnīcā. Pasūtam nūdeles ar vistu un dārzeņiem un fruit shakes. Kamēr gaidām pasūtījumu, pār kafejnīcas sienu pārskrien ķirzakai līdzīgs zvērs :) Ēdiens tiešām garšīgs un apkalpošana tik laipna, ka nolēmām noteikti atnākt vēl.

Ejot uz viesnīcu, izlēmām, ka tomēr izmantosim glītā jaunekļa tuk-tuk pakalpojumus un palūdzam viesnīcas administratoram visu noorganizēt. Dodamies uz savu karalisko numuriņu. Atklājām, ka vannas istabā dzīvo skudras - bet tās tādas mini skudras, uz pusi mazākas, kā mūsējās parastās. Beidzot dodamies gulēt un pēc apmēram divām negulētām diennaktīm beidzot saldi aizmiegam!

Vairāk par piedzīvojumiem Kambodžā lasi: ll-travel.blogspot.com