Pirmā diena Taizemē
|
Līga Guļaško
|
...tāpat kā lidmašīnas pacelšanās, tā arī nolaišanās bija necerēti līdzena, knapi varēja sajust zemi. Iekšā patīkams satraukums, tā vien gribās lēkāt augšā, lejā :D No lidmašīnas ārā tiekam diezgan raiti, taču mūs nošokēja cilvēku cūcība!!! Nu kā var aiz sevis lidmašīnā atstāt TĀDU bardaku. Man, kā labi audzinātam cilvēkam ( :)) , tas ir absolūti nepieņemami. Piemēram, mēs ar Lindu smuki salocījām sedziņu, pārbaudījām vai kaut kas nemētājas, nu tā pa skaisto visu salikām, likās pašsaprotami! Bet ejot ārā no lidmašīnas visapkārt tādas šausmas - segas mētājas, kur vien pagadās, pat uz zemes, saņurcītas, žurnāli izsvaidīti, salvetes, krūzītes visur mētājas… Kā pēc kara lauka. Kaut kā negaidīti no kulturāliem rietumnieku cilvēkiem! Ok, bet tās atkal manas problēmas :D
Tiekam ārā no lidmašīnas un jā - IR! Tropiskais gaiss!!! Karsts un mitrs, sajūta kā botāniskā dārza tauriņu mājā :) Sekojam plūsmai pa milzīgiem tuneļiem, viss plašs un liels. Abas joprojām muļķīgi smaidām :D Visu ļoti labi var atrast pēc norādēm. Tā kā mums jau ir vīzas, tad dodamies uz pasu kontroli. Pēkšņi nonākam kaut kādā krustpunktā, no visām pusēm plūst cilvēku straumes - pilnīgs sajaukums ar cilvēku rasēm. Sajūtas īpatnējas, gad garām paiet desmitiem vīru garām bārdām, gariem, baltiem paltrakiem un turbāniem uz galvas… Nonākam rindā, rinda diezgan gara un arī pilna ar dažādu rasu cilvēkiem, tiesa krievu valoda dzirdama visskaļāk :D Mūsu imigrācijas kartiņa nav līdz galam aizpildīta (kā izrādās, mūsu angļu valodas zināšanas klibo :)) , prasām darbiniekiem nezināmo, šie pakrata galvu un saka, ka būs labi :D Pēc kādām 30-40 minūtēm tiekam pie kontroles, ne īpaši priecīgs kungs paņem pasi, liek skatīties kamerā, saspiež zīmogus un esam iekšā TAIZEMĒ!!! Brīnumainā kārtā mūsu bagāža arī ieradusies ar mums un ņemam to nost no slīdošās lentes, uz kuras palikušas tikai pāris somas. Prieks un atvieglojums! Pirmais ko ievērojam - visi staigā sejas maskās!
Saprotam, ka jānomaina ietērps, jo sāk palikt MAAAAZLIET karsti. Sakrāmējam nododamo bagāžu savās mugursomās un dodamies meklēt WC. Atrodam! Tā ir pilna ar musulmaņu sievietēm, kuras novilkušas savus melnos paltrakus pie izlietnes mazgājās. Biju pārsteigta, ka zem melnā, pilnībā nosegtā apģērba apakšā ir pavisam parastas drēbes :) Savedam sevi kārtībā un bīdoties uz WC izeju pretī nāk kāds musulmanis (kungs) - jā, jā, sieviešu tualetē. Laikam sievas meklē :D
Uzņemam pirmās fotogrāfijas Taizemē pie kāda reklāmas bannera :) Nu esam gatavas doties meklēt viesnīcu! Jau iepriekš nolēmām, ka uz viesnīcu dosimies ar skytrain, jo ar tādu vienkārši nekad nav braukts. Info centrā mums pasaka, ka tas atrodas pazemes stāvā un dodamies uz leju. Tikām arī pie savas pirmās Bangkokas kartes. Lai tiktu tādā kā skytrain zonā, ir jānopērk biļete, kura gan neizskatās pēc biļetes. Vismaz mums :D Izskatās pēc sarkanas plastmasas pogas!
Pieejam pie biļešu automāta. Kamēr mēģinām iebraukt sistēmā, pienāk kāds kungs formas tērpā, paprasa kur mums vajag, paņem mūsu naudiņu, sāk kaut kādus trikus (naudiņa ir, naudiņas nav :)) un pēc triku beigām visu mums nopērk - izripo mūsu sarkanās pogas :) Pateicamies un virzāmies uz vārtiņiem, pie kuriem jānoskenē poga un tad tie attaisās un esam skytrain “zonā”! Gaidām savu skytrain, kura “pietura” gan izskatās kā metro platforma, bet ok… Skytrain ilgi nav jāgaida un esam iekšā. Brauc diezgan ātri, sākumā pa melnu tumsu, jo esam pazemē un tad notiek TAS - skytrain izbrauc no pazemes un dodas debesīs. Aaaaa, palmas! Es redzu daudz palmu un daudz mājiņu, kuras ir pilnīgi vienādas. Kaudze ar pilnīgi vienādām baltām mājiņā, tad pilnīgi vienādas sarkanas mājiņas u.t.t. Kamēr es ar atvērtu muti vēroju ainu pa logu, Linda jau uzsākusi sarunu ar kādu tumsnēju arābu smukulīti :D Pēc palmām un vienādajām mājelēm sāk parādīties debesskrāpji un vienkārši ļoti augstas daudzstāvu mājas. Diemžēl pati skytrain nenobildēju, bet tiem, kas nezina, atradu skaistu bildi www.google.com!
Nespēju vien beigt brīnīties par apkārtējo ainu, kad saprotu, ka nākamajā pieturā jākāpj ārā. Izkāpjam ārā, iemetam pogu vārtiņos un esam ārā no skytrain "zonas". Nokāpjam lejā uz ielas un saprotam, ka neko nesaprotam :D Ielas netīras, uz ietvēm cilvēki pārdod visu ko vien var iedomāties, turpat uz ielas ar šujmašīnu tiek šūtas drēbes. Pirmais ko ievērojam - visapkārt pilns ar vadiem - riktīgi mudžekļi :)
Mēģinām urbties kartē un saprast uz kuru pusi mums jāvirzās, šķiet, ka atrodam pareizo virzienu un slājam viesnīcas virzienā. Ieraugām savu pirmo mūku!!!
Pēc kādām 20 minūtēm lēnām sāk pielekt, ka ar kājām diezin vai aiziesim - kartē viss izskatās tuvāk nekā patiesībā ir. Kādā autobusa pieturā uzrunājam jaunu meiteni, lai palīdz pateikt, cik tālu vēl jāiet, bet viņai mūsu karte ir tumša bilde :) Mēģināsim braukt ar tuk-tuku. Pirms tam tāds transporta veids bija redzēts tikai dokumentālajās filmās, tāpēc ir patīkams satraukums! Stopējam, bet stājas tikai taxi, kurus mums nevajag (esam pārliecinātas, ka neesam TIK tālu no viesnīcas, lai ņemtu taxi). Tomēr izdodas notvert kādu tuk-tuku - bakstām kartē, ka vajag uz tādu viesnīcu. Tuk-tuka vadītājs tādu zina, tāpēc saka, lai kāpjam iekšā. Prasām, cik maksās? 100bāti! Fiksi sarēķinu galvā, ka tas sanāk ap 1,7 LVL, šķiet ļoti pieklājīga cena - braucam! Pāris sekundes vēlāk atceros, ka te taču visur jākaulējas, bet tā cena liekas tik laba, ka ko nu vairs. Pirmais brauciens ar tuk-tuku pa Bangkokas ielām ir pārāk īss, lai paspētu nobaudīt putekļu garšu, taču lēnām sākam saprast, ka pārpildītās ielas un nepārtrauktā pīpināšana ir norma. Sakām savam tuk-tuk vadītājam, ka viņš ir mūsu pirmais tuk-tuks, bet viņam šāda info ir vienaldzīga... Pēc 5-10 minūtēm esam klāt - tuk-tukists norāda virzienu, kur atrodas viesnīca. Čāpojam norādītajā virzienā un no visām debess pusēm skan saucieni “tuk-tuk, tuk-tuk, tuk-tuk”... Atrodam savu viesnīcu - Rambuttri Village Hotel, kuru jau krietni iepriekš esam rezervējušas caur www.agoda.com. Jap, rezervācija ir, tikai esot jāiemaksā drošības nauda 500bāti. Ups, tik daudz naudiņas mums nav - nākas iet meklēt maiņas punktu. Blakus ir veseli divi (cik izdevīgi!). Kurss mums šobrīd pat īsti neinteresē, tāpēc, ka nav izejas. Pirmajā, samērā glaunajā maiņas punktā tik lielu summu nevarot samainīt (nopietni?). Ejam uz otru - mazo, šķībo būdiņu. Tajā izmainām nelielas summiņas un ejam atpakaļ uz viesnīcu. Jāsaka, ka vietējie neticami ātri rēķina galvā turklāt ir ļoti godīgi un nešmaucās! Viesnīcnieks iedod aploksni - yeee, mūsu jau Latvijā pasūtītās vilciena biļetes arī ir klāt! Atrodam savu istabiņu - normāla istabiņa ar nekādu skatu pa logu, uzreiz aizveram aizkarus :) Izbrīna vannas istaba, jo tur ir tualetes pods un blakus dušas iekārta - nekādu aizkaru, padziļinājumu vai kādas norādes kur sākas tualete, kur mazgāšanās vieta. Bez maz sēdi uz poda un mazgājies :D
Kad esam atbrīvojušās no somām, nolemjam, ka nav ko tērēt laiku - ejam pētīt apkārti! Vispirms uzticamā naudas maiņas punktā izmainām naudiņu. Ejam vienkārši uz dullo, kur acis rāda. Kāds vietējais mūs saķer un rāda uz koku. Sākumā nesaprotam, ko viņš grib, bet tad ieraugām, ka gaišā dienas laikā kokā guļ betmens (sikspārnis :))
Pirmā problēma - ielu šķērsošana. Tā notiek haotiski, un pat uz gājēju pārejas esot, satiksme netiek apturēta. Īsumā - lai tiktu pāri ielai, ir divi varianti. Pirmais - sagaidīt, kad nav mašīnas un triekties pāri. Problēma - tādu brīžu, kad mašīnu nav vienkārši NAV. Otrs - sekot kādam vietējam. Šis paņēmiens darbojas :) Arī pie luksoforiem, kur neatkarīgi no sarkanās vai zaļās gaismas, kad vietējie cilvēki iet pāri, tad mēs pakaļ :)
Otra problēma - gājēju ietves nav paredzētas gājējiem! Tās ir paredzētas stendiņiem, kafejnīcu galdiņiem, skūteru novietošanai. Diezgan pagrūti tikt cauri visiem šiem labumiem :)
Pilsēta ir pelēka - visu laiku ir smogs! Nonācām pie upes, ieraudzījām mūsu Vanšu tiltu, kuru gan saucot par Rama VIII Bridge, bet tik un tā - mats matā kā Vanšu tilts!
Nonācām arī kaut kādā vietā, kas noteikti nav tūristiem paredzēta, tāds kā graustu rajons. Izdomājām, ka ir laiks virzīties atpakaļ uz viesnīcas pusi, pa ceļam atrodot slaveno gājēju ielu - Khoa San Road.
Ielu atradām - uz ielas var nopirkt un nobaudīt visu (augļus, drēbes, aksesuārus, suvenīrus u.t.t.) un saņemt dažādus pakalpojumus (masāžas, tetovējumus, pīrsingus, frizieru u.t.t. - man, piemēram, piedāvāja uzšūt uzvalku - wtf? :)) . Protams, pirmais, ko izdarām - nopērkam vietējos augļu - mix. Lai arī augļi paši no sevis gardi un saldi, te tos saldina vēl papildus - pēc augļu apēšanas trauka apakšā palicis kaut kāds sīrupains šķidrums, kas garšo pēc medus.
Vienalga gardi bez gala. Ielas galā vēl nopērkam kokosriekstus pie kāda omulīga vīreļa, kurš pievilina pircējus ar savu jancīgo izskatu un savādajām grimasēm. Uzprasījāmies arī uz kopbildi, kurai pozēja labprāt!
Kokosriekstu sula man negaršo, turklāt šķiet, ka kokosrieksts ir vecs… Atpakaļceļā vēl iegriežamies Starbucks pēc ledus kafijas, sēžam ārā uz terases, vērojam Bangkokas ainas, kamēr ārā kādas 20 minūtes ir normāls lietus gāziens :) Ejot uz viesnīcu joprojām turu rokās savu kokosriekstu, kuru nevaru izdzert… Lai gan visapkārt ir liela miskaste, nekur nav miskastes kā tādas - nu konteiners vai kas tāds. Pēc lieliem sirdsapziņas pārmetumiem nolieku kokosriekstu ietves malā pie citiem atkritumiem… Pēc vēl dažiem pirkumiem atgriežamies viesnīcā, jo sāk jau tumst un mums rīt agri jāceļas, lai dotos uz Kambodžu. Mūsu viesnīcai ir jumta baseins - aizejam ievērtēt :) Skaisti, protams, bet esam pārgurušas, lai peldētos...
Viesnīcā atgadās pirmā trauma - es ejot ārā no dušas nometos garšļaukus, jo slapjā grīda ir perfekti slidena, gluži kā radīta man! Sāpīgi, bet nekas nopietns, palieku garšļaukus un saprotu, ka aiz smiekliem nevaru piecelties. Lindas neizpratnes pilnā seja manus smieklus nemazina :D Esam gatavas doties pie miera. Pēc kādas 1h mēģinājuma aizmigt, saucu Lindu. Jā - viņa arī neguļ, vispār necik nenāk miegs, neraugoties uz to, ka nav gulēts n-tās stundas. Šķiet, ka kaut kādā mirklī izdodas aizmigt, bet tā nenopietni…
Turpinājumus par Taizemi lasi: ll-travel.blogspot.com