Bolīvija un atpakaļ uz Peru. 3 daļa

Žigimants fon Krēsliņš 04.08.2014 69 min lasīšanai

Pat vairs neatceros, kas pēdējo reizi esmu šķērsojis ielu neskrienot, bet šodien pateicoties lietum tas izdodas. Esmu tik apjucis, ka gandrīz uzskrienu virsū nejaušam garāmgājējam, kurš ar zināmu cieņu noskatās uz mani un pasmaida. Atvainojos un eju iekšā tūrisma firmā.

Tūrisma firmā mani sagaida sieviete, kuras angļu valoda ir apmēram manas spāņu valodas līmenī. Cenšos ieskaidrot, ka gribu braukt ar divriteni pa Camino de las Yungas. Si, si, tas ir iespējams, bet tas maksā 1000 boliviano. Ļoti labi divriteņi, nu ļoti labi. Ja Čaks Noriss brauktu ar divriteni, viņš noteikti brauktu ar šiem. Nu 1000 pa dienu man ir par sālītu, vai nav kāda lētāka kompānija? Esot arī lētākas, bet tās neesot labas. To es arī lasīju, un tas ir arī loģiski, ka ar lētajām kompānijām ir jāuzmanās. Ne tik daudz piečakarēšanas sakarā, cik drošības ziņā. Jo lētā gala kompānijas izmanto da jebkādus riteņus, un drošība kā tāda aprobežojas ar pirksta pakratīšanu pirms braukšanas, no sērijas- „ Eu, jūs tur veči, uzmanīgāk, ja?”

Tā kā neizdodas vienoties par cenu, dodos uz citu kompāniju. Principā tūrisma firmas ir burtiski ik pa 50 metriem, tā kā var pastaigāt, parunāt. Par cenu agrāk vai vēlāk sanāks vienoties. Nākamajā firmā mani sagaida laipns vīrs, kurš perfekti runā angliski. Tieku nostādīts fakta priekšā, ka ar manu svaru mani visur sūtīs nafig un neviens riteni nedos. Viņš drošības pēc uzzvana uz dažām dārgā gala kompānijām un viņas tiešām virtuāli mani pasūta. Ar manu svaru neesot droši. Jocīgākais, ka arī firma Altitude byking, ko iepriekšējā firma nenormāli reklamēja, mani negrib ņemt pretī. Varu braukt ar jebkuru lētā gala kompāniju. Maksā tas 450 BOB. Man tomēr gribās braukt ar kādu no drošākām kompānijām, par kurām ir labas atsauksmes internetā, jo Nāves ceļš ir Nāves ceļš. Nolikt karoti Bolīvijā nav manos plānos.

Dodos atpakaļ uz iepriekšējo firmu un bez ceremonijām nosaucu savu cenu- 600 BOB. Vēl piesaku, ka atradu šo pašu kompāniju par lētāku cenu, bet man nepatika tūrisma firma. Meitene apjūk, kaut kam zvana un beigās saka, ka ir ok. Fū, bezkaunība nostrādāja.

Noslēdzu līgumu. Līguma noslēgšana principā visur ir vienāda, tu samaksā naudu un tev pretī izdod ar roku uz papīra rakstītu tekstu, no sērijas- „ Šis čalis ir samaksājis par braucienu, ņemiet viņu pretī”. Ir uzrakstīta kaut kāda summa, un pierakstīts par ko konkrēti esmu samaksājis. Ja rodas kāda kļūda, nekādu problēmu- iepriekšējais cipars vai teksts tiek nosvītrots un šī pati lapiņa atstāta. Uz mana „līguma” gadījās divas kļūmītes, bet tas taču sīkums. Tas tika profesionāli izlabots ar treknu svītru nosvītrojot iepriekšējo tekstu un blakus pierakstot jauno versiju. Man tiek piekodināts nākamajā rīta, 7 no rīta gaidīt savas viesnīcas vestibilā.

Ar labi padarīta darba sajūtu dodos mājās. Pa ceļam nopērku kaut ko uzgrauzt un vakaru brutāli noguļu

Esmu vestibilā jau dažas minūtes pirms septiņiem. Esmu sagatavojies gaidīt ilgi un dikti, bet nekā- septiņos ir klāt nervozs čalītis, kurš stādās priekšā, kā „ kautkādsbolīviešuvārds” un aicina mani nākt uz autobusiņu. Busiņš ir maziņš un vienīgā kaut cik pieņemamā vieta manām kājām ir pašā aizmugures malā. Neesmu pirmais. Busiņā jau sēž japānis un divi čaļi, ka izskatās pēc eiropiešiem. Nākamo stundu pavadām braucot aptuveni vienu kilometru, jo satiksme ir vājprātīga un uz priekšu vispār nevar tikt. Par laimi visi nākamie braucēji ir no vienas viesnīcas, līdz ar to ietaupām pamatīgu laiku, ko nāktos pavadīt La Pasas sastrēgumos. Visi pārējie braucēji ir īri, lādzīgi puikas, kas visu ceļu dzen jokus. Ir arī divas daiļā dzimuma pārstāves, kas tiešām izskatās simpātiskas. Varbūt vienkārši pēc ilgāka laika, ieraugu mazliet citus sejas vaibstus, kas atšķiras no vietējiem un liekās baigi smuki.

Izbraucam no LaPasas un braucam augšā kalnā. Apkārtne paliek briesmīgāka. Skraida kaut kādi suņi, slaistās džeki bez noteiktas nodarbošanās. Vadītājs piestāj pie maza ciemata tirgus nopirkt dzeramo. Daži nopērk šokolādītes un padzert un turpinām ceļu. Laiks ir apmācies, bet nelīst. Jo augstāk esam kalnos, jo lielāka migla.

Esam sasnieguši starta vietu. Kā rādās pilnīgi visas kompānijas savu Nāves ceļa maršrutu sāk no šejienes. Bez mums braucienam gatavojās vēl 2 citas kompānijas. Pa lielam jau sistēma ir vienāda- vienalga kuru brauciena firmu izvēlies, visas savu braucienu sāk no šejienes. Atšķiras firmu kvalitāte- lētākais gals brauc ar kādiem pagadās riteņiem, dārgākais gals brauc ar vienas firmas riteņiem, un visticamāk ģērbti vienotā apģērbā. Mums blakus ir dārgākā kompānija, kas, ja ticam nostāstiem, ir šī pasākuma aizsācēji. Šī kompānija ir ģērbta vienotā apģērbā, ar samērā jauniem aizsargiem rokām un kājām, vienas krāsas ķiverēm, un riteņiem, kas izskatās jauni. Simts metrus tālāk ir labs piemērs lētajai kompānijai- bars ar vīriem, kas izskatās nupat no „ Karības Jūras pirātu” filmēšanas laukuma nākuši- raibi kā sētas kranči, vienam zaļa atstarojošā veste, citam oranža. Vienam ir ķivere, citam nav. Riteņi arī kā kuram pagadās.

Altitude biking ir viena no top gala kompānijām, ar diezgan labu reputāciju. Mūsējie izmanto Kona firmas riteņus, kas teorētiski ir nenormāli pielāgoti tieši braucienam pa kalniem. Realitātē, nekas īpašs jau nav- ritenis kā ritenis. Samaksājot par braucienu, no firmas pienākas T-krekls ar viņu logo, kā arī brauciena beigās visi tiek nodrošināti ar bezmaksas pusdienām. Nākamajā dienā firmas ofisā var saņemt arī CD ar fotogrāfijām no pasākuma.

Atrodamies 4800 metru augstumā. Apkārtni klāj biezs miglas slānis un drēgnums, šķiet, lien cauri pat biezākajam drēbju slānim. Ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt, sāksies lietus. Kamēr firmas pārstāvji galīgi nesteidzoties no busiņa jumta ceļ nost riteņus, mēs ar interesi vērojam abas pārējās kompānijas. Tās, savukārt uzmanīgi klausās savos gidos, un fočējas atmiņām.

Altitude biking piedāvā arī vienotas formas brauciena laikā. Tās ir zilas krāsas bikses, un dzeltenzilas jakas. No praktiskā viedokļa ideāls variants, jo tad nav jāsmērē savas drēbes, un fotogrāfijās arī izskatās smuki. Visiem tiek izdalīts drēbju komplekts un aizsargi, kas sastāv, no ceļu un elkoņu sargiem, cimdiem, kā arī ķiveres. Viss ir skaisti, viss ir jauki, bet pat lielākais no drēbju komplektiem ir man stipri par mazu. Nē, teorētiski es varu ielīst gan biksēs, gan uzstiept virsū jaku, bet es pats pie skaidra saprāta un apziņas būdams, ieraugot pretī nākot šādu čali, nošautu viņu bez sirdsapziņas pārmetumiem. Izskatos pēc ar rahītu slima spaisa pīpmaņa. Prasu vai šis apģērbs ir obligāts. Apģērbs nav obligāts, obligāta prasība ir ķivere un cimdi. Drošības pēc neatsakos arī no ceļu un elkoņu aizsargiem. Gan apģērbs, gan arī aizsargi ir stipri nolietoti. Arī cimdi ir saplīsuši, un ne man vienam. Principā Eiropā diez vai kāda sevi cienoša firma atļautos piedāvāt klientiem tik nolietotu inventāru, bet šeit tas skaitās pie top klases. Riteņi gan izskatās ok. Pirmo, ko dabonu es pats izbrāķēju, jo man nepatīk riepu protektors. Varbūt, ka viņš man patiktu, ja viņš būtu. Riepa ir plika un gluda kā zīdaiņa dibens. Negribu uzzināt kādas sajūtas ir riepai sprāgstot uz ceļa. Saņemu citu riteni ( ir līdzi vairāki rezerves riteņi). Savu braucamo izbrāķē arī austriešu puisis. Viņam mazliet ķeras pedālis. Gids gan skaidro ka mīties mums vispār nevajadzēs, tik turēt bremzes, bet austrietis oponē, ka Austrijā ir pieradis braukt ar riteņiem, kuriem pedāļi strādā. Arī viņš saņem citu braucamo. Tikmēr visi jau ir glauni uzcirtušies, un tepat pa līdzenumu iemēģina savus braucamos. Iemēģinu arī es. Brauc labi, nekāda vaina. Bremzes strādā momentā, viegli manevrējams. Ir pagrūti elpot, bet tā jau nav riteņa problēma.

Mūs ceļā pavadīs trīs gidi. Tiekam nostādīti ierindā un klausāmies instrukcijas. Galvenā fiška ir skaidra- pa priekšu brauc gids nr.1, aiz pēdējā dalībnieka brauc gids ne.2. Gids nr.3 brauc kur grib un fotogrāfē mūs. Maršruts sastāv no diviem posmiem. Pirmais ir mīkstais posms, kad brauksim lejā pa platu ceļu, kurš viscaur ir noasfaltēts, un bīstamības faktiski nav nekādas. Otrais posms, tad arī ir reālais Nāves ceļš, kas sastāv no šaura, akmeņaina un dubļaina ceļa. Pirmajā posmā braucam pēc normālajiem noteikumiem, proti, pa ceļa labo pusi, bet otrajā posmā nāksies braukt pēc angļu modes- pa ceļa kreiso pusi. Šīs nav sacīkstes un līderis nesaņems dzelteno krekliņu. Rupja kļūda maksā dzīvību. Un mums tiek uzskaitīta statistika. Gada laikā iet bojā tik un tik cilvēki, kopējā statistika ir tāda un tāda. Katrs krusts ko redzam ceļa malā, ir par piemiņu kādam, kas gājis bojā braucot pa šo ceļu. Biežākie nāves cēloņi- pārgalvība, neuzmanība, savu spēku pārvērtēšana, nepareiza apdzīšana. Gids visu šo uzskaita monotonā balsī, un grupa, kas līdz tam jautri čaloja un zvigājās, pēkšņi ir pieklususi. Atskanot informācijai par to, ka pēdējais bojāgājušais ir bijis vien mēnesi atpakaļ, es sāku pārdomāt vai šis bija mans gudrākais lēmums. Izskatās, ka šis nebūs svētdienas izbrauciens pie opapa uz laukiem. Gids lūdz visus būt ļoti uzmanīgiem. Apdzenot obligāti brīdināt priekšā braucošo ar uzsaucienu, un nekādu kaskadieru triku vai māšanu kamerai. Stūre jātur ar abām rokām, cirkam te nav vietas. Brīdī, kad daļa ir viegli piedirsusi bikšeles, gids pasmaida un prasa vai esam gatavi ceļam. Atskan kaut kas līdzīgs aizsmakušam- jāāaaa. Iespējams tādu atbildi izdveš ar diloni slims pensionārs. Neizklausās diez ko pārliecinoši. Tāpēc gids vēlreiz prasa vai esam gatavi ceļam. Atskan jau stingrāks jā. Nu jau izklausās pēc grupiņas slimu ēzelēnu. Uz trešo jautājumu beidzot atskan stingrs un konkrēts JĀ! Notiek neliela fotosesija un dodamies ceļā.

Nekas nav melots. Jāminas tiešām nav. Spēj tik turēt bremzes. Nekas sarežģīts arī tas nav, jo ceļš ir asfaltēts un plats. Pa to brauc arī citi transporta līdzekļi, tāpēc atslābt arī nevar. Ceļa malās ir krusti un uzraksti uz akmeņiem- Jēzus tevi mīl, Dievs ar tevi, Piesargies utt. Nu izskatās vienkārši lieliski. Bail pat iedomāties reālo Nāves ceļu. Patiesībā šoseja pa kuru mēs braucam pašlaik, ir daļa no bijušā Nāves ceļa. Yungas, kā šo ceļu sauc vietējie, ilgu laiku savienoja Amazones džungļus ar Bolīvijas rietumu daļu. Lielākā daļa no ceļa ir vien mašīnas platumā. Kopējais ceļa garums ir ap 70 km. Šajos 70 km ceļa augstums no Lapasas nomales līdz Koroiko pilsētai no 4800 metriem samazinās līdz mazliet vairāk par kilometru ( 1200 metri). Ceļš ir ļoti gleznains un bagātīgs ar floru un faunu. Nav brīnums, jo augstuma atšķirība dod iespēju apskatīt un izjust gan augstkalnei raksturīgus skatus, gan džungļu šarmu.

Pats ceļš ir celts 1930 gados un to darījuši Paragvajas karagūstekņi. Ļoti ilgu laiku šis bija vienīgais ceļš kas savienoja galvaspilsētu ar Koroiko, un galvenā maģistrāle starp ”civilizāciju” un “džungļiem”. Tomēr 200-300 nāve gadījumi gadā, ar laiku lika meklēt risinājumus pat tik pofigistiskai valdībai, kā Bolīvijas valstsvīriem. 2006 gadā beidzās liela daļa ceļa rekonstrukcijas, kuras laikā daļa no ceļa tika modernizēta, izveidojot asfalta segumu, drenāžas sistēmas, un principā padarot šo ceļu braucamu. Turklāt tika izbūvēts cits, ‘normāls’ ceļš uz Koroiko, nedaudz pametot aizmirstībā veco labo Yungas ceļu. Mūsdienās lai aizbrauktu uz džungļiem, vairs nav nepieciešamība riskēt ar dzīvību, var izmantot labiekārtotu ceļu. Bet vecais ceļš joprojām tiek izmantots. Un galvenie izmantotāji ir tādi paši dīvaiņi kā es, kas iedomājas, ka šis ceļš ir nenormāli piemērots riteņbraukšanai.

Pirmā nobrauciena, pa asfaltētu ceļu laikā aprodam ar saviem riteņiem un gūstam pārliecību, ka nekas traks te nebūs. Nepilnas stundas laikā esam nobraukuši aptuveni kilometru zemāk. Brīžam cauri miglas vāliem izlaužas kāds saules stariņš. Lai arī nav jāminas, kļūst siltāks.

Piebraucam pie nosacīta robežpunkta. Te paredzētas brokastis. Šeit arī jāiegādājas nosacītas ieejas biļetes un Nāves ceļu. Maksa 100 BOB. Uz biļetes stāv rakstīts, ka samaksātā nauda aizies lai uzlabotu atpūtas vietas, nodrošinātu palīdzību cietušajiem utt. Vārdu sakot lasot gandrīz jānotrauc asara. Jāsaka, ka pa ceļam neredzēju nevienu pašu atpūtas vietu. Var jau būt, ka zēni vāc naudu un tad cels uzreiz septiņas atpūtas vietas. Kas to lai zina kādas tradīcijas ir Bolīvijā attiecībā uz atpūtas vietu ierīkošanu.

Kamēr mēs iegādājamies biļetes ( ko principā, kā vēlāk izrādās, nemaz nevajag, jo neviens pat nelikās zinis par to ir mums biļete vai nav), ir uzklāts brokastu galds. Var dabūt hamburgerveidīgas maizītes, jogurtu, ūdeni, sulas, kelogus un snikerus. Joprojām pieturos pie tradīcijas rīt pēc iespējas mazāk esot augstu kalnos, tāpēc izlīdzos vien ar snikerīti un ūdeni. Tālākais ceļa posms iet kalnā, tāpēc ir divas iespējas, vai nu riteņi tiek sakrāmēti atpakaļ uz jumta un šo ceļu veicam ar busiņu, vai tēlojam skarbos džekus un zobus sakoduši minam kalnā. Par laimi grupā idiotu nav un mierīgi uzbraucam ar busiņu. Brauciens ir īss un jau pēc pārdesmit minūtēm nogriežam uz šaura ceļa. Laipni lūgti Yungas del mortes!

Notiek vēl viena sapulcīte, kurā gids atgādina, ka tagad braukšana notiks pa angļu modei. Uz jautājuma kāda velna pēc, skan atbilde, ka tas ir izveidojies tīri no loģikas, jo mašīnai braucot pa ceļa kreiso pusi, vadītājam ir iespēja izbāzt pa logu galvu un paskatīties vai nav iespējams pabraukt vēl 5 centimetrus lai izmainītos ar pretīmbraucošu mašīnu. Un ceļš tiešām izskatās tāds, kur divas mašīnas nevar izmainīties, kaut gan gids apgalvo, ka šī vēl ir plata vieta un tālāk būs jautrāk. Arī pa šo ceļu kursē mašīnas, tāpēc nevajag iedomāties, ka esi vienīgais cilvēks uz šī ceļa. Apdzīšana savukārt notiek pa labo pusi, iepriekš pabrīdinot priekšā braucošo. Un lūgums ievērot distanci.

Atkal esam viegli iebaidīti, tāpēc lēnām sākam kustēt. Šī braukšana vairs nav salīdzināma r braukāšanu pa šoseju. Ir daudz lielāks kritums, akmeņains un šaurs. Labajā pusē klintis, savukārt kreisajā dziļa, dziļa aiza. Un dziļa vidējam latvietim nesaprotamā mērogā- vairāki simti metru. Braucu un pie sevis domāju jaukas domas. Piemēram, kāda velna pēc ir vajadzīga ķivere? Vienīgais izskaidrojums ir lai zārkā smuki izskatītos. Cerēt, ka ķivere paglābs pēc tāda kritiena ir tikpat reālistiski, kā domāt, ka ar labu ieskrējienu un gribasspēku vari no sliedēm nostumt tramvaju. Lai arī ir jābrauc pa ceļa kreiso pusi, vairums turas labajā, kas ir samērā loģiski, jo pirmkārt tad acu priekšā nerēgojās bezdibenis, otrkārt vismaz man zemapziņā ir doma, ka ja maukšos, tad vismaz ne uzreiz aizā. Ceļš ir pabriesmīgs. Dažāda lieluma akmeņi, no kuriem viens otrs sasniedz laba ķieģeļa izmērus. Un stūre ir nevis vienkārši jātur ar abām rokām, bet jāiekrampējas viņā, jo braukšana lielā ātrumā un pa akmeņiem ir sasodīti smaga. Bremzes ir nospiestas gandrīz visu laiku. Līkums seko līkumam, un koncentrēšanās ir augstākajā līmenī. Ceļa platums ir mainīgs. Brīžam tas ir visai pieklājīgi plats, kur bez pūlēm var izmainīties divas mašīnas, brīžam kļūst ļoti neomulīgi šaurs. Nav pagājušas ne desmit minūtes kad riktīgi sāk sāpēt rokas. No vibrācijas un tvēriena. Vēl pēc desmit minūtēm, šķiet, ka nu jau vairs nevaru. Domu atpūtināt vienu roku un pastūrēt ar otru pat neapsveru. Knapi turos ar divām. Toties parādās pārliecība, ka nekas traks nav, jāturas tuvāk labajai pusei un nekādu problēmu. Šo ideju atmetu nākamajā līkumā kad taurēdama no līkuma parādās mašīna, kas lopiski ieņem labo pusi. Man nav kur sprukt. Lamādamies bremzēju cik spēka un apstājos pārdesmit centimetrus no malas. Sirds sitas kā traka. Un tak brīdināja, ka jābrauc pa ceļa kreiso pusi. Un brīdināja, ka mašīnas te arī brauc. Sekundes laikā esmu pārdomājis pusi no dzīves. Viss, braukšu lēnāk un pa kreiso pusi. Ja līdz šim biju viens no pirmajiem grupā, tagad palaižu garām vairākus fiksos un iekārtojos tuvāk beigām. Izrādās dažiem iet pavisam grūti. Viena īriete raud, jo viņai nenormāli bail, otra viņu mierina, bet pati izskatās nupat ir pinkšķējusi. Arī džekiem nekas spīdošs nav. Daži ar grūtībām, tāpat kā es, tur stūri. Un neteiktu, ka redzētu smaidīgas sejas. Bet savukārt tie, kas turas priekšā, smaida gan un dzen velnu. Es laikam piederu kaut kam pa vidu. Bail man nav (nu mazliet, varbūt), bet arī baigā starā neesmu. Pie vainas ir akmeņainais ceļš. Varētu būt divreiz šaurāks, bet asfaltēts.

Seko pirmā pauze. Nokāpju no riteņa un ir sajūta, ka nupat būtu atnesis ar cementu piekrautus spaiņus. Rokas dreb kā pieredzējušam alkānam. Bet sajūta ir laba. Tiešām. Saprotu, ka nepsihojot mierīgi varu nobraukt.

Mūs atkal nedaudz pafotografē un esam gatavi otrajam posmam. Pa lielam ainava nemainās. Kļūst siltāks. Nenožēloju, ka novilku virsjaku. Reāli traucē ķivere. Novelkot to ir tik viegli elpot, ka nemaz negribas vilkt atpakaļ. Bet nu tā ir obligātā prasība, neko darīt.

Ceļš kļūst šaurāks. Izklīst migla un ir divejādas sajūtas. Pirmkārt, nav vārdiem aprakstāms cik skaisti viss izskatās, bet no otras puses, tagad ir perfekti redzams cik dziļa ir krauja. Ceļa malā ir krusti. Daudz krustu. Dažās vietās ļoti, ļoti daudz krustu.

Nākamā pietura ir šī ceļa dziļākā vieta. Baidos sameloties, bet šķiet, ka aizas dziļums ir 600 metri. Uztaisām vairākas fotogrāfijas pie pašas malas. Priekšā ir interesantākais pārbaudījums. Tieši uz ceļa, no klints krīt lejā ūdens. Ne ar baigo straumi, bet visā platumā un ļoti pietiekamā daudzumā. Nu tā, ka maz neliekās. Apbraukt nevar, apiet nevar. Ceļš šaurs, akmeņains un peļķaini- dubļains. Tautas valodā apzīmējams ar” dirsā ir”. Par laimi šis posms ir kādi 30 metri, bet pa lielam tas neko nemaina- jātiek cauri ir. Par turēšanos ceļa kreisajā pusē nevar būt ne runas- tieši šeit ir stiprākā ūdens plūsma gan no augšas, gan zem riteņiem. Tāpēc palaižu bremzes un izlidoju cauri kā normāls eiropietis. Esmu pilnībā slapjš. Daži izvēlas nokāpt no riteņa un lēnām izstumties cauri šim pārbaudījumam. Ūdens augšā netiek uzsildīts, tāpēc laikam lieki piebilst, ka viņš ir labākajā gadījumā apzīmējams kā auksts. Var dzirdēt jaukus izteicienus dažādās valodās, visiespaidīgākais vārdu krājums nāca laukā no japāņa. Nesapratu ne vārda, bet varu nozvērēt, ka cilvēks, kurš desmit gadus apguvis vien japāņu literāro valodu, varētu apgalvot to pašu.

Pārējais ceļš paiet samērā ātri. Lejā tiekam nepilnās trijās stundās. Beigu daļā ceļš paliek pavisam nebaudāms aiz tā iemesla, ka akmeņi jau sāk reāli besīt un gribas tikt lejā pēc iespējas ātrāk. No 4200 metru augstuma esam nolaidušies līdz aptuveni kilometram. Te ir džungļi. Ir karsts. Sasodītā ķivere. Sviedri plūst aumaļām. Par laimi tepat ir finišs. Sajūta kolosāla. Beidzot sāk smaidīt arī tie, kas līdz šim bija sadrūmuši. Visjaukāko smaidu izspiež īriete, kas finišē pēdējā, apmēram pēc pusstundas.

Katrs saņem Altitude biking t-kreklu un visi kopā nofotografējās. Kā bonuss paredzētas pusdienas un neliela atpūta vietējā viesu mājā. Tā ir pasākuma labākā daļa. Viesu nams ir omulīgi iekārtojies džungļu ielokā. Ir pieejamas daudzveidīgas pusdienas, kas pēc maniem Dienvidamerikas standartiem vispār ir topa augšgalā. Un baseins. Fantastisks, liels baseins. Ar zināmu baudu vēroju, kā cilvēki pēc smagā nobrauciena atplaukst un smaidus sejās. Beidzot sākam tā pa īstam komunicēt. Izdodas parunāt faktiski ar visiem braucējiem.

Viesu namā uzturas arī cita grupa no nobrauciena. Izskatās, ka šis viesu nams eksistē tikai uz šādiem riteņbraucējiem. Kompānijas noteikti atskaita nelielu piķīti par to, ka pēc nobrauciena visi te patusē pāris stundiņas un dabon paēst. Baseina malā satieku holandiešus, kas ar mani kopā brauca nelaimīgajā autobusā, kas nakts vidū noplīsa. Šie mani atpazīst kā līdzbraucēju un ņemas iztaujāt kas tad īsti naktī notika. Saku, ka nezinu, bet tika nodrošināta iespēja tikt mājās ar citu autobusu. Par to holandieši ļoti sadusmojas, jo autobusa vadītājs pat necenties viņus pamodināt, un čalīši pagulējuši vēl pāris stundas, atjēgušies tukšā autobusā, nekurienes vidū. Durvis esot bijušas vaļā, bet neviena dzīva dvēsele, kam uzjautāt kas notiek, tuvumā nav bijusi. Uz La Pasu tikuši stipri vēlu ar kaut kādu trešo garāmbraucošo autobusu. Gribot atrast šoferi un iedot pa muti. Principā ideja ir atbalstāma, un solos palīdzēt pie reālās darba izpildes, jo šoferis man arī mazliet uzkrita uz nerva ar savu idiotisko braukšanu.

Pāris stundiņas atpūtušies dodamies uz māju pusi. Ceļš aizņem ilgu laiku, jo nu atkal ir jāceļas augšup kalnā. La Pasā iebraucam jau tumsā.

Atkal līst. Bet labāk tā, nekā braukt lejā no kalna lietus laikā. Gribējās vēl mazliet pastaigāt pa pilsētu, bet gribas arī vienkārši palaist muļķi. Tomēr ir jāiet šā kā tā. Jāpiesaka autobuss uz rītdienu, un no ofisa jāsavāc CD ar bildēm. Pēc brauciena mazliet sāp muskuļi, tāpēc pats sev iestāstu, ka nekur tālu nevaru iet- lietus taču.

Altitude biking ofiss ir tepat aiz stūra. Tā ir zīme, ka nekur tālu es neiešu. Padzenu amzieri ar ofisā strādājošajām meitenēm, izriju visas kondžas kas ir noliktas viesiem un iegūstu savā īpašumā kāroto disku. Pie reizes apjautājos vai caur šo firmu nevar pasūtīt autobusa biļeti uz Kopakabanu. Protams, ka var. Patiesībā esot Bolīvijā man radās iespaids, ka caur jebkura profila firmu var pasūtīt da jebko. Piemēram, ieej piena veikalā ( neesmu gan pārliecināts vai tāds te ir) un pajautā nogriezt matus. Bez problēmām. Vai celtniecības veikalā pasūti pusdienas- tiks nokārtots.

Tagad viena no meitenēm lūdz mani minūtīti uzgaidīt un pazūd uz labu pusstundu. Ierodas galīgi slapja un aizelsusies, bet ar autobusa biļeti rokā. Nu kāda gan tā ir biļete- joprojām uz parastas lapiņas sarakstītas muļķības un cipariņi. Uz šīs lapiņas gan vēl ir zīmogs, kas padara to par oficiālāko dokumentu ko līdz šim esmu saņēmis ceļojuma laikā pa Ameriku. Man rīt septiņos no rīta jābūt viesnīcas vestibilā.

Ar biļeti kabatā dodos uz viesnīcu, pa ceļam vēl iegriežoties raganu tirgū un principa pēc pakaulējoties par galīgiem niekiem. Tā teikt, lai nezaudētu tvērienu.

No rīta, kā sarunāts, jau 7 esmu lejā vestibilā. Var dabūt brokastis, bet tās brokastis kas ir šeit galīgi nav manā gaumē, tāpēc nemaz nesāku. Precīzi 15 pāri, hostelī ienāk jauns čalītis, kurš meklē Zeimantu. Nu šis nav trakākais variants manam vārdam ko esmu dzirdējis. Autobuss gaidot 3 mājas uz priekšu. Seko interesantākā daļa- lielais autobuss braukā pa pilsētu vākdams pasažierus. Katrs dzīvo savā hostelī un kamēr savācam visus paiet divas stundas. Šajā laikā esmu saskaitījis vismaz piecas avārijas, kurām it kā vajadzētu notikt ar mūsu autobusa piedalīšanos un savas desmit sīkākas sadursmes. Bet nē- pat ne skrambiņas. Būšu bagāts un būs man personīgais šoferis, tas toč būs bolīvietis.

Ielas pilnas ar cilvēkiem. Pārsvarā skolēni glītās skolas formās dodas savās skolas gaitās. Dažādām skolām, dažādas formas. Dizains gan vienāds, atšķiras krāsas. Vispār pareizi ir par tām formām, piekrītu. Bērni izskatās vienādi, nav bagāto, nav nabago. Varbūt, ka mazpilsētās visi iet kā pagadās, bet La Pasā skolēni izskatās glīti. Bez skolēniem, protams, dienas gaitās dodas tie kas kaut kur strādā. Arī ielu pārdevēji lēnām sāk bakstīties ap savām bodēm. Dzīve kūsā. Bet mēs ar lielo autobusu augšā lejā, pa ne pārāk platajām ielām... Kad visi ir savākti, vēl stunda paiet sastrēgumos. Pats ceļš aizņem nepilnas trīs stundas. Es tā naivi biju iedomājies, ka būsim jau ap 10 Kopakabanā. Esam nedaudz pirms vieniem. Eju pa galveno ceļu lejā uz ostu un skatos pa malām uz tūrisma firmām. Mani pasauc vecāka kundzīte un prasa vai nevajag uz Saules salu. Vajag. 30 BOB vienā virzienā. Der. Uz kurieni man vajag- ziemeļi vai rietumi? Patiesībā neesmu veicis dziļāku izpēti un īsti nezinu. Atceros, ka esmu dzirdējis cilvēkus runājam, ka ziemeļi ir foršāki, bet tantuks apgalvo, ka rullē tieši dienvidi. Grūts lēmums. Talkā tiek ņemts 1 bolivianos, kuru metot pilnā loze krīt ziemeļiem. Tātad uz ziemeļiem. Pēc pusstundas jābūt atpakaļ ofisā. Ieeju turpat blakus paēst un laikā esmu atpakaļ. Tantiņa mudina nākt līdzi. Noejam līdz pašai ostai, vecā nočukst, ka mans laivas nosaukums ir " Hrmdnbknvz" uz raitā solī dodas atpakaļ. Piestātnē ir tuvu 30 dažāda izmēra kuģīšiem, neskaitot tos, kas virvē iesieti, atrodas tālāk no krasta. Noķeru vieglu paniku, bet tad pamanu vienu pārīti, kas pirms manis pirka biļetes tajā pašā ofisā uz to pašu salu. Neuzkrītoši sekoju viņiem. Tie vismaz prot spāniski, bet ar visu to īstā transporta atrašana aizņem 15 minūtes. Mūsu motorene ir pati pēdējā. Pārsvarā ir piestātnes no koka, bet mūsējais stāv pie akmens molīša. Lai tiktu uz tā molīša ir nolikts viens akmens kā pakāpiens. Tik un tā paliek savs metrs. Viegli korpulenta, spāniski runājoša tūriste ar milzīgu mugursomu, netiek augšā. Uzzinu, ka pie vainas ir puta madre un vēl daži ko nepazīstu. Kopējiem spēkiem, vienam padodot roku no augšas, un man pastumjot jaunkundzi no apakšas, cienīto tomēr dabonam uz pareizās takas. Uzrādot biļeti var kāpt iekšā. Kuģītis sastāv no apjumta apakšējā klāja, kurā var sasēsties aptuveni 30 cilvēki, un jumta, uz kura gar malām ir izveidoti vienkārši sēdekļi vēl saviem 20 cilvēkiem. Kopā mēs aptuveni arī esam tik daudzi. Sākumā visi cīnās par vietām augšā. Saspiedušies kā vistas, vairums salien augšā. Daži optimisti pat ar īsajām rociņām ģērbti. Ir silts, bet pūš vējiņš, kas, es pieļauju domu, ezera vidū būs vēl nejaukāks. Es uzreiz uzģērbju jaku un iekārtojos laivas aizmugurē pie motoriem. Braukt gan mēs nesākam vēl ļoti ilgi. Kapteinis vai stūrmanis, sauciet kā gribat, uzsit klačiņu ar blakus esošā kuģīša apkalpi, un tad vispār pazūd krasta virzienā. Izbraukšana aizkavējās jau par gandrīz stundu. Beidzot parādās stāsta galvenā persona, katrā rokā stiepjot pa 20 litru degvielas kannai. Aiz viņa klupdams, krizdams tentelē aptuveni 5 gadus jauns jūrnieks, katrā rociņā nesot pa celofāna maisiņam ar šķidrumu. Atgādina kokas tēju ko dzēru Kusko. Fāters uzliek kannas uz mola un pats uzkāpis turpina ceļu. Man ir ļoti interesanti kā mazais tiks augšā. Elementāri. Uz mola parādās abi maisiņi, tad divas rociņas, kas iespringušas uzvelk pārējo ķermeni. Izskatās ka sīkais šo ceļu ir apguvis jau vismaz gadu atpakaļ. Kapteinis pārlej degvielu citos traukos, atkož plastmasas maisiņa maliņu un pielej šķidrumu degvielai. Pat eļļu, vai kas tā bija, tirgo plastmasas maisiņos. Maisiņš ar smuku vēzienu pārlido pāri bortam. Motors iedarbojās uzreiz un sākam ceļu. Pēc aptuveni 10 minūtēm no augšas sāk parādīties pirmie ceļotāji, ko Titikakas vējš nodzen lejā. Lēnā garā visa augša savācās lejā. Tikai sēdvietu ta nav. Un arī visas somas aizņem labu tiesu jau no tā ierobežotā platības. Tad nu daļa stāv kājās, daļa lamādamās kāpj atpakaļ uz jumta. Man gan labi. Galvenais ir pareiza situācijas analīze.

Ceļā paiet divas stundas. Apkārtne ir skaista. Ir lielākas salas, ir mazākas. Pretī peld citi kuģīši no salas un pasažieri māj mums. Aizpeldam garām salai kas ir kādus 20m2 plata ar vientuļu koku vidū. Tālumā parādās mājas un uzņemam kursu uz turieni. Tā gan vēl nav ziemeļu daļa un neesmu pārliecināts vai tā vispār bija Saules sala. Te izkāpj tikai tie daži vietējie, kas brauca kopā ar mums.

Pašā krastā ir uzceltas dažas mājiņas, turpat blakus iekopti lauki. Sievietes izkāpj krastā un noskatās kā mēs dodamies prom. Acīmredzot steigties nav kur.

Mēs vēl pusstundu vagojam ūdeni un tad jau esam klāt. Pat no tālienes sala izskatās kā pasaka. Bet izkāpjot vispār pārņem nerealitātes sajūta. Ostā stāv vairākas laivas, gan motorenes gan parastās. Pie galvenās piestātnes noenkurojies kāds kruīza kuģis. Turpat zālītē laiski guļ vairāki tūristi un arī vietējie iedzīvotāji. Šaura bruģēta taciņa aizved uz ciemata galveno ielu. Gar malām ir izvietojušies mazi veikaliņi, ēdnīcas un daži hosteļi.

Pirmā problēma ir atrast naktsmītni. Eju dziļumā pa vienu no ielām un nonāku paša centrā. Tas ir neliels apbūvēts laukumiņš ar mini baznīciņu galvenajā lomā. Pretī baznīcai ir caurumains māla žogs, bet gar malām divstāvu mājiņas. Mīļi. Te ir viens hostelis, bet kaut kā izdomāju, ka man jāiet tālāk. Iznāku atpakaļ uz galvenās ielas un dodos pa kreisi. Uz koka piestātnes spēlējās bērni. Galīgi maziņi. Varbūt 3 gadi maksimums. Kas notiek ja viņi ieveļas ūdenī? Neviens no pieaugušajiem blakus nav. Droši vien es esmu pārāk stresains, te jādomā savādāk. Nonāku līdz puspabeigtai mājai, kas kā izskatās ir arī hostelis. Sieviete saka, ka te gan vairs vietu nav, bet viņai ir viena cita māja, kur par 50 BOB varot palikt. Ejam uz citu māju. Iegriežamies šaurā ieliņā ( patiesībā te ir vai nu šauras vai ļoti šauras). Paejam garām meitenei, kas mēģina notirgot cepures un diviem ēzeļiem. Izejam pludmales teritorijā. Šī ir vieta kur var celt teltis un daudzi to izmanto. Saceltas ap 20 teltīm un skan dziesmas, tiek spēlēta ģitāra un daži jaunieši mācās žonglēt ar koka sprunguļiem. Lai gan ir silts, neredzu nevienu peldam. Uz salas arī vēju nejūt. Mana saimniece iegriežas pa kreisi sētā. Te ir divi hosteļi. Man ierāda istabu ar vienu gultu un krēslu. Komplektā vēl ir logs un sienas. Tas arī viss. Tualete ir sētā. Turpat arī duša. Elektrības kontakts uzlādēt manas ierīces neeksistē. Bet pareizi ir, esmu uz salas, nevis dārgā viesnīcā. Aizslēdzu ciet savas apartamenta durvis. Viss kā pienākas, ar mazu piekaramo atslēdziņu no ārpuses, un dodos mazliet apskatīt tuvāko apkārtni. Uz ielas mani sagaida mūzika un troksnis. Uz salas kaut kas notiek. Sākumā likās, ka kāzas, bet jauno pāri neredz. Var būt, ka vienkārši kādi svētki. Visi salinieki saposušies un dejodami dodas uz centrālo laukumu. Gājienu noslēdz neliels bariņš ar mūziķiem

Nevaru izšķirties starp sekot deju svētkiem vai kāpt kalnā. Uzvar idiotiskā daļa un izlemju kāpt kalnā.

Izvēle bija pareizā, jo neko nenokavēju, toties vēl gaismā redzēju fantastiskus salas ziemeļu daļas skatus. Patiesībā šis kalns bija ainavām vislabvēlīgākais, un labi, ka izlēmu uzkāpt vakarā, jo nākamajā dienā noteikti to nebūtu darījis. Šim pasākumam man aiziet stunda. Kāpjot lejā dzirdu, ka festivāls joprojām notiek. Pie piestātnes pietauvojies kuģītis ar alkohola krājumiem. Tas ir vietējais, briesmīgais bolīviešu alus, kas garšo pēc ziepēm. Ideāls līdzeklis izraisīt vemšanu, bet vietējiem iet iekšā uz urrā. Šmiga jānogādā uz pasākuma norises vietu, bet problēma ir tajā, ka salas stiprā dzimuma pārstāvji jau sen kā cīnās ar zaļo pūķi un tādām muļķībām, kā kaut ko nēsāt, viņiem vienkārši nav laika. Toties bez darba klīst divas gados jaunas bolīvietes. Vienai gan ir bērns uz muguras, bet tas sīkums- viena roka taču brīva. Piegādātājs sakliedz abas jaunkundzes un tās teciņus metās pēc alus kastēm. Mazākā un bez bērna paķer divas alus kastes, katru savā rokā, savukārt tā, kura ar bērnu, attaisnojošu iemeslu vadīta, paņem vienu kasti. Abas pussaliekušās steberē uz laukumu. Es to redzēdams reāli diršu. Aiz apjukuma pat neiedomājos nofočēt šo unikālo skatu. Man ir interesanti kā tas beigsies, vai tiešām abas nāks pakaļ atlikušajām kastēm. Nē. Piegādātājs taču arī ir cilvēks. Viņš sakliedz zēnu, kas tālumā ratos stumj ķieģeļus. Puika izber kravu turpat zemē un ar ratiem steidz palīgā. Ratos tiek saliktas atlikušās 6 kastes un puika piepūtis vaigus stumj vērtīgo kravu uz laukumu. Zēnam gadi 10-12. Minūtes laikā esmu reāli aptaisījies divreiz. Jāiet skatīties kas uz tā laukuma notiek, bet iepriekš gribu uzģērbt jaku jo vakars ir pavēss. Ejot uz hosteli vēl redzu mazu zēnu, kas izmisīgi mēģina abus ēzelīšus pārstumt atpakaļ sētā. Ķieģeļu žogā ir neliels nogruvums un pa šo caurumu acīmredzot abi rakari ir izlīduši uz ielas. Bērns ar abām rokām atspiedies pret ēzeļa pakaļgalu, stumj cik nu ir iekšās. Izskatās, ka ēzelītis ir tīri apmierināts, ka kāds viņam pamasē grūti aizsniedzamo vietu. Nākot atpakaļ abi ēzeļi gan ir žoga pareizajā pusē. Neatlaidība ir guvusi virsroku. Joprojām skan dzīvā mūzika un nonākot uz galvenā laukuma, skatam paveras sekojoša aina- Salas dāmas ir satūpušās laukuma viducī un risina nesteidzīgas sarunas. Skats patiesi labs. Visas tradicionālajos tērpos un laukums izskatās kā speciāli izgreznots. Vienā malā izvietojušies mūziķi, savukārt veči sēž gar pārējām malām un no sirds lok iekšā. Dažs izskatās jau galīgi pamīksts. Pie baznīcas ir noliktas vismaz 30 kastes ar neatvērtiem aliem.

Ak dies, viņi taču te galīgo komu noķers! Tie, kuri vēl var aptuveni nostāvēt kājās, laižās dejā. Deju soļi nav sarežģīti, un man liekās, ka es mierīgi varētu dejot līdzi. Viens, otrs solis ir tāds interesantāks, bet es domāju, ka tas nav no oficiālās programmas, bet gan stiprā vakara vēja iespaidā. Laukuma vidū rosās omulīgais. Smaidīgs vīrs gados, ar dzeltenas krāsas šķidruma krūzi rokās, no kuras viņš salej visiem kas grib, un arī tiem kas negrib. Smaidīgais piedāvā arī man, bet es atsakos. Dzert velns sazin ko, 4 km augstumā, nav pats prātīgākais lēmums. Alu? Alu gribētos, bet to mēslu ko viņi dzer es negribu. Sākšu vēl pa nakti laist ziepju burbuļus no mutes. Skatos, ka arī pārējie salas ciemiņi nav dikti lieli palīgi alkohola krājumu tukšošanā. Vēl pēc minūtēm 20 lielākā daļa no večiem ir galīgā opā. Tiek risinātas sarunas no sērijas-" tu mani cieni?". Bez agresijas, bet ar neiedomājami jēlām kustībām un žestiem. Smaida ne tikai tūristi, bet arī salas pusaudži, kas iedzeršanā nepiedalās, bet ņirdz malā stāvot. Jau ir satumsis, un man sāk nākt miegs. Gribētos redzēt pirmos kritušos, bet actiņas krīt ciet un es eju gulēt.

Naktī vairākas reizes mostos no pērkona. Negaiss ir tieši virs salas jo reizē ar balto zibens zibsni atskan kolosāls pērkons. Līst arī ne pa jokam. Domāju, ka no rīta diez vai kas sanāks ar salas šķērsošanu. Arī no rīta līst. Vēl pulkstens astoņos debesis ir tumšas un smidzina. Tomēr jau pusdeviņos lietus norimst un parādās kaut kas līdzīgs saules stariem. Iet vairs tā īsti negribas, jo domās jau biju izdomājis, ka braukšu uz Kopakabanu. Tomēr saņemos un eju. Soma baigi smagā. Pirmo reizi visu esmu sabāzis vienā somā. It kā nekā lieka nav, bet nu smaga. To, ka es nekādu salu nešķērsošu es saprotu pēc pirmā kāpiena. Nu galīgi nav iekšās. Esmu nogājis varbūt piecsimts metrus, bet sajūta ir, ka nupat būtu beidzis apceļot Austrāliju. Ceļš gan smuks. Ja tic tam ko stāsta, šīs akmens plātnes ir saglabājušās vēl no inku laikiem. Īsta pamata neticēt nav. Šī sala tomēr ir nost no civilizācijas, turklāt ceļš ved uz svētvietu, pilnīgi iespējams, ka manas kājas min tos pašus akmeņus ko minuši senie inki. Ceļa malā ir skaisti akmens žogi un nelielas ķieģeļu mājiņas ar zāļu jumtiem. Ik pa laikam, izklājuši segas un salikuši savus labumus, ir sastopami vietējie iedzīvotāji. Suvenīri gan nav pieprasīti, un izskatās, ka arī paši tirgotāji diez ko necer kaut ko pārdot. Nonāku līdz maziem vārtiņiem un man priekšā iznirst vīrelis ar biļešu čupu rokās. Seņjoram ( tobiš man) arī jāiegādājas biļete 10.BOB vērtībā. Ko darīsi- pērku biļeti. Biļeti nedrīkst pazaudēt, jo augšā baudīšot vēlreiz. Protams, protams, seņjors būs super uzmanīgs. Izeju cauri tādam kā mazam ciematiņam un atkal jāiet augšā. Nu cik var? Kāpēc sasodītie inki nevarēja kaut ko uzcelt pie ūdens, ne kalnā? Nē, obligāti viss jāsaceļ cik vien var augstu. Nu jā, agrāk internets nebija, daudz laika kas bija kaut kā jānosit. Tad nu aiz bezdarbības vilka augšā akmeņus un kaut ko ķimerēja. Sēžos atpūsties. Reāli saprotu, ka es labākajā gadījumā tikšu augšā, un bišķ jāpiedod gāze lai uzspētu lejā uz pēdējo prāmi 13:30. Soļoju tālāk. Nu galīgi man motors šodien nevelk. Simts metri un atpūta. Beidzot ieraugu divas būdiņas. Tas laikam ir kaut kas no vecā kompleksa. Pēdējiem spēkiem uzrauju augšā. Būdiņas ir veikaliņi, ka amata apvienošanas kārtībā ir arī biļešu kases. Mani uzrunā gadus 12 veca meitene un prasa parādīt biļeti. Nu, lūdzu. Viss kārtībā, varu iet tālāk. Tepat blakus pa labi, ir Roca Sagrada, laikam svētā klints tulkojumā. Klints augšpusē laikam kaut kas bijis, jo akmeņi izskatās nedabīgi. Toties 5 mazi sivēni, kas urkšķēdami parādās no stūra ir ļoti dabīgi. Viens laikam palicis dusmīgs jo baigi pukst uz pārējiem, savukārt pārējie četri jož ko var uz veikala pusi. Nekāda svētuma. Tikuši līdz veikaliņam, rozā armija saceļ normālu troksnīti. No būdiņas izskrien meitene un kaut ko nomaurojusies met akmeni cūķu virzienā. Kā sinhronā peldēšanā, staigājošās kotletes atkal draudzīgi pagriežas un metās atpakaļ. Laikam labāk dabūt pa purnu no savējā, nekā divkājainā. Esmu kalna augšā. Zemāk ir redzama tāda kā upurēšanas vieta. Paskatos plakātā pie veikaliņa un tiešām stāv rakstīts, ka tā ir rituālu vieta. Labās ziņas- tas ir pa kalnu lejup. Gabaliņš ir. Vieta tiešam ļoti interesanta. Uz palielāka klints gabala ir uzliktas četras kājas no akmeņiem un liela akmens plate. Apkārt tai, aplī, ir salikti 12 kvadrātveida akmeņi.

Nelieli, apmēram 60x60cm. Un savukārt katrā debess pusē, atrodas vēl 4 nedaudz lielāki akmeņi, kas savā starpā savienoti ar maziem akmentiņiem apļa formā. Pie sevis domāju, ka droši vien gadalaiki un 12 mēneši. Ko varētu nozīmēt galds, nezinu. Vai kaut kādā veidā saistīts ar saulgriežiem arī nezinu. Informācijas nebija pat spāniski. Bet šī vieta bija tāda mazliet maģiska. Turpat, pavisam netālu bija vēl viens aplis no akmeņiem, bet tas izskatījās nesen likts, kaut kā baigi labi saglabājies. Nu un vēl gabaliņu tālāk, Maču Pikču salas variants. Tādas pašas būdiņas no akmens, cieši viena pie otras, ar mazām ieliņām. Arī bez jumtiem, bet ar milzīgu enerģētiku. Platības ziņā nelielas, bet tik jaukas, ka nemaz negribas iet projām. Un fantastiskais skats uz ezeru un tālumā esošajām salām... Mistiska vieta. Jāsāk soļot atpakaļ. Tagad no rituālu vietas atkal jākāpj kalnā. Nudien vairs nevaru. Viens labums, ka pārējais ceļš sanāk lejup. Man pretī nāk ļoti daudz tūristu. Nevaru nopriecāties, ka izdomāju iziet ātrāk. Neviens nav tik stulbs lai kāptu kalnā ar mugursomu. Ja kādam ir, tad maziņa. Es ar savu mugursomu izskatos kā no citas pasaules. Gudri cilvēki somas atstāja hosteļos. Žigim patīk pašam sev radīt grūtības un tad tās pārvarēt. Lejā kāpt nav tik traki. Nokāpju stundu pirms kuģīša atiešanas. Spīd saule un izlemju stundu nogulēt zālītē pie piestātnes. Samainu kreklu jo to kas bija mugurā, var izgriezt kā pēc dušas, palieku somu zem galvas un pārdomāju dzīvi. No pārdomām mani iztraucē ēzeļa purns, kas aizsedz sauli. Izskatās pēc pilnīga Ī-Ā, kurš pazaudējis asti. Tu, lops, tā var sirdstrieku piedzīt. Bet es neesmu viņam interesants. Ēzelītis vienkārši čilo. Pastaigā, pagrauž zāli, pieiet vēl pie kāda atpūtnieka.

Sāk parādīties apetīte. Turpat blakus tirgo hamburgerus. Pārdevējs mazs puisītis gadus 5-7 vecs. Vecākiem laikam poha pēc vakardienas. Prasu cik maksā pats krutākais ar gaļu, olu utt. 10. Nopērku. Apēdu un prasās pēc vēl. Krutie vairs nav. Cik maksā ar sieru? 10. Labi. Sagribas kolu lai kuņģis mazliet pabrīnās. Arī kola maksā 10. Tu, čali, kādu citu ciparu arī zini? Domāju ko varētu nopirkt sev par labu, jo cena ir zināma. Bet veikaliņš ir maziņš un nekā jēdzīga nav. Gribas kožļenes, bet 10 par tām gan ir mazliet par traku. Kuģītis patrāpās sasodīti lēns. Briļļains stūrmanis neuzskata par vajadzīgu ieslēgt arī otru dzinēju un tā nu mēs kā lēnie, stumjamies kontinenta virzienā. Atbraucis, momentā nopērku autobusa biļeti uz Puno un paliek vēl stunda laika lai normāli paēstu un pasūtītu hosteli. Ar hosteli sanāk sūdi. Man uzrādās tikai 2 hosteļi un abi nenormāli dārgi. Kaut kas nav riktīgi jo kad iepriekš skatījos uz Puno, bija vismaz 10. Skatos vēlreiz- tas pats variants. Prasu tūrisma firmā, kur pasūtīju biļetes vai nav zināms kāds labs hostelītis Puno. Tante paskatās uz mani kā uz garīgi slimu un prasa vai tad es nezinu, ka Puno ir baigie svētki un visi hosteļi ir aizpildīti? Protams, protams, kā tad es palaidu garām. Tak pats personīgi sastādīju svētku programmu un izsūtīju ielūgumus...Bet nu darīt neko. Biļetes jau nopirktas, gan jau kaut ko uz vietas izštukos. Robežkontrole šoreiz paiet ļoti ātri. Mēs gan esam tikai padsmit cilvēki busā. Sākot braukt, uzsāku sarunu ar netālu sēdošo pārīti. Izrādās holandieši un arī brauc uz Puno. Pārējie no autobusa, laikam visi kā viens, turpinās ceļu uz Kusko. Arī holandiešiem nav rezervēts hostelis. Nolemjam pret šo netaisnību cīnīties kopā. Baigais bonuss, ka abi runā spāniski. Līdz ar to vēl neesam kārtīgi izgājuši no autoostas, kad jau viss ir sarunāts. Kaut gan nu jau es arī diezgan pieņemami saprotu par ko ir runa, tik pats nemāku izteikties. Vīrelis ādas jakā skaidro, ka pilsētā ir karnevāls un faktiski gulēt nav kur, bet speciāli mums viņam ir padomā vietiņa. Mani no laika gala tracina teksts par speciāli mums. Bet tā kā holandieši uztur sarunu, nejaucos. Dubultais numuriņš maksās 50, bet atsevišķais 40. Nu ņemot vērā, ka viss ir aizsists, šīs cenas ir pat ļoti ok. Vīrelim ir pazīstams taksists kas par 6 solēm mūs ir gatavs aizvest. Brauciens sanāk aptuveni 3 minūtes. Viesnīca ir ok. Nekas prātīgs, bet ņemot vērā vairākus faktorus, cenai atbilstoša. Cena gan pēkšņi mainās. Pārītim uzlec līdz 90, man līdz 70. Holandieši maksā, bet es sūtu viesnīcnieku dirst, sakot, ka bija runāts 40. Viņš nolaiž līdz 60 un pēc pāris teikumiem latviski arī līdz 50. Bet es esmu dusmīgs. Atkal principa pēc esmu gatavs iet kaut uz ielas gulēt, bet ausī man neviens batonu nebāzīs. Redzot, ka gadījies ciets rieksts, viesnīcnieks negribot nosaka 40. Istabiņa ir maziņa, vieta tikai gultai, bet man neko vairāk arī nevajag. Tikmēr atkal nez no kurienes ir parādījies mūsu draugs biznesmenis un piedāvā rīt no paša rīta ekskursiju uz Uros salu. Tā ir tā mākslīgi veidotā sala, uz kuras ikdienā dzīvo cilvēki. Cena 35 soles. Iekļauj visa veida transportus. Noteikti krastmalā varētu sarunāt lētāk, bet ņemot vērā festivālu un to, ka jau vakarā gribu turpināt ceļu uz Arekipu, esmu gatavs maksāt. Arī holandieši parakstās uz ekskursiju. Samaksājam, pretī dabonam kvītis un vismaz es eju gulēt.

Nakts ir nosacīti mierīga. Rīta cēliens ir ar piedzīvojumiem. Pamostos no dīvainām skaņām. Mašīnas vēl nebraukā, tāpēc ir ļoti labi dzirdams. Vai nu kādam ir slikti, vai ticamāk, ka kādam ir ļoti labi. Iespējams, ka es esmu sabojāts un tiešām kāds uz nakti ir pieēdies un tagad, nabags sten, bet es te domāju nezin ko. Paskatos pulkstenī- vēl nav pat pieci. Vajadzētu gulēt. Kā tad. Pie blakus durvīm klauvē. Te laikam dzīvo kādi vietējie jo balsis pieder diviem vecākiem cilvēkiem un saruna ir spāniski. Runā sieviete, vecis reāli bļauj. Vai vecajam beidzās nauda šmigai un tagad viņš prasa iedot vēl, vai kas, bet tonis ir uzbrūkošs. Sieviete veco mierina, bet tas neliekās mierā. Nu jau zb. Tas turpinās vēl labu laiku līdz man ir pāri pacietības mēram un es no savas istabas uzbļauju. Latviski, protams, jo nezinu kā spāniski ir aizveries. Tas reāli iedarbojās jo klusums ir momentā. Ne uz ilgu. Neguļas kādam sīkajam, kurš aiz gara laika izlemj koridorā uzspēlēt formulu1. Pulkstens pat nav seši!!! Sīkais skrien un skaļi imitē mašīnas troksni. Nu, bļa, ko dara vecāki??? Esmu uzvilkts tik tālu, ka gatavojos celties un dot pa seju visiem kas man nāks pretī. Kad ir veikta pusdistance, mazo Raikonenu tomēr noņem no distances. Gulēt vairs nav jēgas jo astoņos ir jābūt uz strīpas. Un lai tiešām kādam neienāktu prātā gulēt, pirms septiņiem ierodas apkopēja, kas skaļi grabinot spaiņus, slotas, atslēgas sāk tīrīt gaiteņus. Apdirsties un nedzīvot. Tāda sajūta, ka šis pasākums tiek filmēts ar slēpto kameru lai vienkārši uzzinātu kurā brīdī uzsprāgs pirmais no viesiem. Uzlieku mūziku cik nu varu skaļi un čiloju gaidot astoņus. Kad noeju lejā, mani Holandes draugi jau gaida un sarkastiski noprasa kā gulējās. Tēloju, ka neko nezinu un prasu kas par lietu. Reina izbola acis un jau ievelk elpu lai sāktu atstāstīt hronoloģiju, bet man izsprūk zviedziens un mēs visi trīs vienkārši bezsakarā rēcam līdz asarām. Piebrauc busiņš un sieviete prasa vai mēs uz Uros salu ekskursijā. Caur smiekliem sakām jā un kāpjam iekšā. Tur jau sēž cilvēki un neizpratnē skatās kas te ir tik smieklīgs. Mēs jau tā kā lēnām rimstam, bet tad eksursijas vadītāja prasa vai mēs visi esam no Holandes. Un tajā brīdī es vienkārši eksplodēju. Ir tādas reizes, kad fantazē tik ātri, ka nespēj to izskaidrot citiem, un nevari izskaidrot, jo vienkārši nevari beigt debīli smieties. Šoreiz tas bija ar mani. Domu gājiens bija tāds- bezsakarā rēc, značit pīpēja zāli vai šņauca. Kur tas ir legāli? Holandē. Un tāpēc jautājums vai mēs visi no Holandes. Protams, izskaidrot es to nevaru jo rēcu aizrīdamies. Mēģinu gan, ieķēries Valteram plecos. Nevaru izrunāt pat vārdu Holande, nerunājot par pilno skaidrojumu. Tas nav vajadzīgs, jo abi holandieši faktiski vārtās pa zemi. Lieki teikt, ka labākajā gadījumā mēs tiekam uzskatīti par garīgi slimiem. Nedaudz nomierināmies vien iebraucot ostas teritorijā. Ostā ir simtiem kuģīšu un laikam ik pa minūtei kāds dodas uz Uros salām. Nedaudz par salām. Salas ir mākslīgas. Cilvēku roku darbs. Kāpēc cilvēki sāka tādas veidot īsti neuzzināju. Bet fakts ir tāds, ka tā nav viena sala, bet vairākas maziņas. Šobrīd ir 60 dažāda izmēra salas, kuras gan atrodas ļoti tuvu viena otrai. Cik nopratu, tādas salas- vientuļnieces, kas peld kaut kur ezera vidū, nav. Ikdienā uz salām dzīvo 2000 cilvēku.

Un tie tiešām ir cilvēki kas te guļ, strādā un dzīvo, nevis atbrauc nozīmēties tūristiem. Parasti uz salas dzīvo līdz desmit ģimenēm, visbiežāk tās ir 4-6 ģimenes un ap 20-30 cilvēkiem. Viņi kopā taisa ēst, kopā bīda savu mazo biznesiņu, piemēram veido skaistus audumus utt. Tagad konkrēti par salu uz kuras man palaimējās nonākt. Tā nav liela. Apmēram 30 līdz 40 metri gara un nedaudz mazāka platumā. Uz salas ir 6. mājiņas, no kurām piecas ir dzīvošanai, bet vienas funkcijas man palika miglā tītas. Mājas ir vienkāršas, būvētas no vietējiem pieejamajiem materiāliem. Teikšu niedres, bet īsti niedres tās nav. Ieejot mājā var redzēt, ka tās ir mazliet modernizētas jumta daļā. Lai nelītu iekšā ir noklāta plēve un tikai tad likts jumta segums. Iekšā lielāko daļu aizņem gultas. No mēbelēm ir labi ja kāds skapītis, grīda gan ir no koka dēļiem. Visādi audumi gar sienām. Mājiņās ļoti vienkāršas, bet simpātiskas. Elektrības uz salām nav. Toties ir saules baterejas, no kurām kaut kādu enerģiju var dabūt ārā. Saule te spīd ļoti spēcīgi, mums vairākas reizes tika atgādināts uzsmērēt aizsargkrēmu. Uz konkrētās salas dzīvo 4 ģimenes un 17 cilvēki. Pārtiek no tūristiem. Ne gluži, ka ķer un ēd, bet pārdodot savus rokdarbus un izvedot tūristus pa ezeru vecajā, tipiskajā Titikakas laivā. Salas vecākais mums izskaidro interesantāko lietu, kā pie velna, viss šis pasākums turās kopā. Tātad- no ezera dzīlēm ar speciālām nūjām ( saukšu tās par nūjām) tiek izgrieztas ūdenszāļu saknes.

Izskatās apmēram tā pat, ja jūs no podiņa izvilktu puķi ar visām saknēm. Lieluma ziņā varētu būt ap metru augstumā un mazliet mazākas platumā. Šīs saknes ar striķiem tiek sastiprinātas kopā un ielaistas atpakaļ ūdenī. Neizklausās diez ko stabili? Nē. Bet šīs saknes trīs mēnešu laikā saķeras kopā ar apkārtējām saknēm izveidojot stabilu peldošu virsmu. Bāze gatava. Tālāk virsū tiek krāmētas zāles. Viena kārta. Tad otra, bet pretējā virzienā, tad atkal trešā. Un tā cik vajag. Ejot pa salu var just, ka tā šūpojās un kājas ar mazliet grimst zālēs. Bet ūdens ir tālu. Teorētiski var ielūzt ar kāju, bet tad šī vieta momentā tiek saremontēta. Nu tā, sala gatava, var celt mājiņas un sākt dzīvot. Izklausās vienkārši, bet darbs nenormāls. Šai salai pieder viena laiva, ar ko tad piedāvā izbraukt. Brauciens maksā 10 soles un visa nauda aiziet kopējā kasē. Nu kā tu nebrauksi ar tik smuku laivu. Laiva ir līdzīga katamarānam ar divām atsevišķām daļām, kas ir sastiprinātas kopā. Ir būdiņa, kurā mierīgi var salīst savi 10 cilvēki, un tikpat var sakāpt uz būdiņas jumta. Ir tiešām stabila. Senie meistari savu arodu prata labi. Ja nekļūdos, tad Heijerdāla Kontiki bija būvēts līdzīgā stilā, ja ne pat kopija šai laivai. Uz priekšu laiva kust airu dzīta. Katrā pusē ir pa airētājam, kas ar lieliem airiem kustina šo monstru uz priekšu. Vietējie gan atzīstas, ka konkrēti šai laivai talkā nākusi coca cola. Kādā veidā? Ar pudelēm. Vietējie vākuši plastmasas pudeles. Laivas neredzamajā daļā to ir pat veselas 4000! Apkārt gan viss oriģināls un pētīdams nepateiksi, ka viltnieki puncītī iemānījuši plastmasas pudeles. Nākamā sala ir pavisam maziņa. Uz tās atrodas kafejnīca un viena cita ēka. Var pasūtīt svaigi ceptu zivi un vēl dažus ēdienus, kuru izejmateriālus var dabūt tepat. Starp citu, vietējie pamanās audzēt pat kartupeļus! Cenas palielas. Par zivi samaksāju 20 soles. Lai tak tiek vietējai sabiedrībai. Fantastiski garšīga, kaut gan jūtama paliela mazuma piegarša. Tā kā budžets man iet uz beigām, neatļaujos pasūtīt vēl vienu zivteli. Pēc pusdienām gan sakām attā un tinamies uz krastu. Patiesībā apbrīnojama vieta. Noteikti vajadzētu aizbraukt ja vien sanāk būt šajā galā. Iespaidam pietika ar 3 stundām. Ir iespēja arī palikt uz salas pa nakti ģimenē. Domāju, ka tas arī varētu būt ļoti interesanti, pavadīt nakti uz salas un sajust kā tas ir reālajā dzīvē. Varbūt pat vajadzēja... Neinteresējos par cenām, bet domāju, ka vairāk par 70 solēm nevajadzētu būt. Krastā atvados no saviem draugiem no Holandes. Nedaudz skumīgi, bet tā ir tā foršā un skumjā lieta šajos tālajos ceļojumos, īpaši ceļojot vienam. Tu ceļo un satiec kolosālus cilvēkus. Uz brīdi viņi kļūst tev ļoti dārgi un jūs jūtaties kā vecum veci draugi. Bet tas ir katra savs ceļojums un katra paša pārbaudījums. Gluži kā ikdienā katreiz pienāk laiks šķirties no kaut kā. Vieglāk ir ja esi ar kādu kopā. Ja esi viens- brīžam ļoti grūti. Bet atmiņas paliek un paliekot viens, savās atmiņās atkal izdzīvo visu jauko kas bijis kopīgs šo neilgo brīdi. Tāpēc ļoti neskumstu. Apmaināmies kontaktiem un ceram, ka satiksimies. Holandieši paliek uz festivālu. It kā laba doma. Jo cik noprotu, tas ir kas līdzīgs mūsu deju svētkiem. Daudz tautastērpu un gājieni pilsētas ielās. Droši vien smuki. Bet man ir nenormāla nepatika pret masu pasākumiem. Lai gan sirdī gribētos redzēt, bet tikko iedomājos tos cilvēku barus kas būs ielās, tā uznāk šermuļi. Pieņemsim, ka man jāsteidzas. Mūsu vakardienas draugs, kas organizēja mums hosteli un ekskursiju, par biļeti uz Arekipu prasīja 90 soles. Jo esot viss pārbāzts un vietu faktiski nav. Pārbaudīšu pats stacijā. Paņemu no hosteļa savu lielo somu un eju uz autoostu. Kā jau minēju, Peru nav vienas tādas līnijas, kā piemēram, Puno- Arekipa. Katra kompānija organizē savus braucienus un autoostā nekad neviens tev nepateiks par citas kompānijas piedāvājumiem. Pie pirmā lodziņa mani pasūta. Biļešu nav. Dzirdu kādu bļaujam Arekipa, Arekipa! Bļauj nevis tur kāds nelegālais, bet sieviete no zolīda kompānijas ofisa. Izrādās autobuss pēc 15 min. aties, bet vēl ir dafiga brīvu vietu. Cik tad maksā biļete? 20. KO? Tiešām 20? Jā, 20. Kas tad tas par autobusu? Viņam riteņi ir? Tas nav tas tur no San Kristobalas, kam izpūtējs pa taisno salonā iziet? Pēc ugunsgrēka? Kur prikols? Nē, esot cama variants. Es uz dirsas. Pērku biļeti un skriešus uz platformu. Tur gan mani apstādina perona kontroliere. Bļa, pareizi, tas vecais idiotisms, ka par soli jānopērk atļauja uziet uz perona. Eju meklēt kasi. Rindas nav un pēc minūtes esmu atpakaļ. Mēs esam desmit braucēji. Autobuss no ārpuses izskatās ļoti labs. Šofera palīgs gan nevar atvērt nevienu sānu lai var nolikt bagāžu. Beidzot vienu atver un mēs saliekam mantas. Viņš to aizver un mudina kāpt iekšā. Es redzu, ka sānu durvis nav cieši piespiestas un brauciena laikā var atsprāgt vaļā. Un attiecīgi mana mugursoma var palikt ceļa 116 kilometrā, piemēram, kas mani galīgi neiepriecina. Pagaidu kad vecais paiet bišķ nost, parauju aiz roktura un sirsnīgi uzšauju ar kāju. Uzreiz cita štelle! Durvis smuki pieguļ un skuju tu viņas tagad dabūsi vaļā. Bet tā jau atkal ir problēma ko risināsim galapunktā, nevis tagad. No iekšpuses buss izskatās pēc "mēs gribējām lai tas ir cama, bet nesanāca". It kā viss ir. Krēsli mīksti, bet mazliet palauzti. Daži nav atlokāmi uz aizmuguri, daži ir atlocīti, bet vairs nav dabonami sākotnējā stāvoklī. Nav ne kondiškas, ne lampiņu. Var redzēt, ka vispār laikam tas bija paredzēts, jo virs katra krēsla ir tā plastmasa ar 4 neizveidotiem caurumiem gan kondicionierim, gan gaismai, bet acīmredzot kādam vienu brīdi piebesīja taisīt līdz galam. Toties var atvērt visus logus. Un sēdi kaut pa četriem krēsliem vienlaikus. Aizmugurē vispār var izgulties. Tā kā pa lielam tomēr cama. Un pēc atgāzēm nesmird. Karoč par 20 solēm tas ir sapnis, ne buss. Paiet laiciņš kamēr tiekam no Puno ārā. Pa logu tiešām var redzēt daudz cilvēku tradicionālajos tērpos.

Arekipā iebraucam tumsā. Izskatās baisi. Dubļainas nelīdzenas ielas, un autobuss kratās kā negudrs. Vēlāk izrādās, ka tā nemaz nebija Arekipa, bet kāda mistiska piepilsēta. Pati Arekipa ir patīkami izgaismota, bet ceļš uz autoostu laikam speciāli izdomāts lai tūristi neatslābtu un neiedomātos, ka atbraukuši uz kūrortu.

Hostelis man nav sarunāts, bet nu jau pēc gandrīz mēneša vazāšanos pa Dienvidameriku, saprotu, ka šī šobrīd ir lieta par ko vajadzētu iespringt vismazāk. Saņemu somu un prasu pirmajam taksistam vai viņš zina kādu normālu un lētu hosteli. Viņš zinot gan, 25 soles, ideāla vieta un hostelī principā var mierīgi pārnakšņot arī ASV prezidents. Esot muj bien. Un par ceļu viņš arī no manis neņems vairāk par 15 solēm. Izrādu savu sašutumu un solu iet pie cita taksista. Var jau būt, ka cena par taksi ir adekvāta, bet pakaulēties vienmēr vajag. Taksists padomā un sola vest par 12. Es zinu, ka viņš saņems vēl procentus no viesnīcas, tāpēc saku 8 soles. Viņš momentā piekrīt. Bļin, vajadzēja teikt 6.

Braucam ilgi. Pilsēta ir skaista un laukā ir patīkami vēss. Nu nav karsts. Hostelis atrodas uz smukas ielas. Taksists ieved mani iekšā un nodod žiperīgas kundzītes rokās. Tā runā tikai spāniski, bet nu tik daudz kā pajautāt istabiņu uz vairākām naktīm es jau protu. Man tiek parādīta istabiņa koridora galā. Bez logiem. Logs ir, bet tas iziet un kaut kādu atpūtas telpu. Labi, ka ir aizkars ko var aizvilkt. No ekstrām ir gulta ar normālu matraci, televizors, kas man nafig nav vajadzīgs, kaut kāds mazs skapītis un wifi ķer arī istabā. Ak jā- pašam sava tualete un duša. Griesti ir atlupuši un krāsaini kā mākslinieku sapņi, bet nav tik traki kopumā. Es gan tēloju, ka man nepatīk, ka nav logs ( patiesībā tur nav jātēlo, jo man tiešām gribas logu kas iziet laukā, nevis uz virtuvi vai koridori.) un es saku, ka istaba nav ok. Vai nav cita? Citas nav. Nu tad var šo pašu istabu, bet par lētāku naudu. Vienojamies par 20.

Iekārtojos, nomazgājos un pēkšņi uzsit nenormālo apetīti. Gribas ēst kā trakam. Dodos meklēt. Ilgi jāstaigā nav, jo šepat dažu minūšu gājienā ir kaut kāda ēstuve kas izskatās gana populāra. Piedāvājums sastāv no vistas un frī kartupeļiem. Vesela porcija 30 soles, puse 20, un ceturtdaļa laikam 15. Gribu ņemt veselu, bet paldies dievam pietika prāta paņemt pusi. Man priekšā noliek pusi no vista un tik daudz frī, ka mierīgi varētu pabarot kādu ciemu Āfrikā. Bail iedomāties veselu porciju. Ar pūlēm pieveicu lielāko daļu no vistas, un apēdu vien dažus frī. Fiziski nevaru apēst vairāk. Smaidīgs, ar taukainu muti un pilnu vēderu dodos uz hosteli gulēt.

Jāiet apskatīt pilsētu. Diena gan padevusies varen karsta un drīz vien nožēloju, ka neuzvilku šortus. Toties pati pilsēta ir vienreizēji skaista. Arekipa ir vienīgā no visām manis apmeklētajām pilsētām, kurā es tiešām gribētu dzīvot. Skaistas, sakoptas ielas, ļoti maz nolaistu māju un netīrības. Uz ielām faktiski nav gružu. Dienas gaismā izrādās, ka es dzīvoju uz vienas no skaistākajām ielām. Patiesībā jau vakar naktī tā likās. Un kas man patīk, nav tie milzīgie cilvēku pūļi, kas parasti ir normāla parādība lielpilsētās. Lēnā solī aizeju līdz centrālajam laukumam un sāku meklēt tūrisma firmu, kas varētu mani ieinteresēt ar savu piedāvājumu uz Kolkas kanjonu. Tādu atrodu drīz- divas dienas ar nakšņošanu izmaksā 70 soles. Cenā gan nav iekļauta paika un ieeja kanjonā kas ir vēl 70 soles, bet tik un tā saliekot visu kopā sanāk cena kas mani pilnībā apmierina. Kanjons ir viena no obligātajām piecām lietām kas jau iesākumā bija manā " must see" listē. Un pēdējā ko esmu izlēmis apskatīt pirms Limas. Turklāt joprojām esmu iekļāvies sākotnēji plānotajā budžetā, tā kā nav te ko daudz rēķināt. Pie reizes intereses pēc ieeju uzzināt cik maksā autobuss uz Limu. 160 soles. Dārgi. Droši vien atkal jādodas uz staciju un jābīda biznesa sarunas tur. Kaut gan 16 stundu braucienam, droši vien nemaz nav tik dārgi. Blakus ir avio kases. Nu davai, uzjautās cik maksā ar lidmašīnu. 110 soles. Ko? Tiešam 110? Un ir kāds Antons kurš tā vietā lai lidotu stundu, izvēlas kratīties autobusā? Protams, ka lidošu. Patiesībā uz ceļojuma beigām esmu atkodis lētākos variantus transportam, dzīvošanai un ēšanai. Bišķ par vēlu, bet pieredze nāk ar laiku. Nekas, noderēs nākamajā ceļojumā pa Dienvidameriku. Ar labo ziņu bagāžu dodos bezmērķīgi vazāties pa pilsētu. Aizeju diezgan patālu un joprojām esmu patīkami pārsteigts par arhitektūru un tīrību.

Izvēlos uz labu laimi vienu citu ielu un nonāku vietējā tirgū. Tirgus platība milzīga, bet tas ir iekšējais tirgus, kas izvietojies zem jumtiem. Nekas prātīgs gan man acīs neiekrīt. Toties gandrīz visiem tirgoņiem acīs iekrītu es. Uz ielas es vairs nejūtu baigo apspriešanu par manu augumu, bet acīmredzot tirgus tantes un onkuļi no tirgus ārā neiet un gara auguma cilvēki šo tirgu neapmeklē. Aiz muguras dzirdu sačukstēšanos un jūtos kā eksorcists neticīgo pūlī. Lēnā garā staigājot atkal nonāku galvenajā laukumā. Pēkšņi ieraugu gar laukumu braucam divstāvīgo tūristu autobusu ar uzrakstu " Arequipa sightseeing". Varbūt vienreiz izmantot organizētu pilsētas apskati, nevis vazāties uz dullo? Šī doma neliek man mieru. Neredzu gan nevienu cilvēku, kas piedāvātu šādu opciju. Pieeju pie lepnas viesnīcas un redzu ārā stāvam jaunu čalīti. Kā viņus tur zinātniski sauc- portjē, vai? Šim tā kā vajadzētu runāt angliski. Prasu vai nezina kur var nopirkt biļetes uz divstāvīgo autobusu. Džekiņš mani aizved uz laukuma otru galu un parāda ofisu. Tālākais jau ir vienkārši. Man jānopērk biļete par 40 solēm un pēc pusstundas izbraukšana no šīs pašas vietas. Tā nu gan nav, jo pat pēc 45 minūtēm nekāda kustība nenotiek. Vīrietis, kurš pārdeva man biļeti, sazvana kaut ko un aicina mani nākt līdzi. Abi kopā aizejam uz laukuma pretējo pusi. Autobuss atiešot no šejienes. Tā kā šeit atrodas vēl vairāki cilvēki, kas acīmredzami kaut ko gaida, ir zināms ticamības moments. Paiet vēl pusstunda un parādās jauna sieviete sarkanā firmas jaciņā un aicina visus doties viņai pakaļ. Noskaidroju, ka grupā es esmu vienīgais "anglis". Firmā man it kā solīja, ka tūre būs ar angļu gidu. Minūtes desmit intensīvi soļojam līdz nonākam līdz autobusam. Visi sakāpj otrajā stāvā. Daudzi mēs neesam, varbūt maksimāli cilvēki 20. Jāuzrāda biļetes. Man ir 9 vieta un gide liek man no aizmugures pārsēsties savā vietā. Mazliet šī manevra jēga nav skaidra, jo brīvas vietas ir cik uziet. Sākam braukt. Seko gara uzruna spāniski un pēc brīža laikam angliski. Pārliecināts neesmu, bet daži vārdi izklausījās pēc angļu valodas. Piebraucam pie vietas no kurienes sākam gājienu uz autobusu un autobuss apstājās. Seko stāsts, ka šis lūk ir Plaza De Armas utt. Tagad īsti nesaprotu arī kāpēc mums vajadzēja iet uz autobusu un nevarējām iekāpt šeit. Apmetam riņķi ap laukumu un pa mazām ielām dodamies ekskursijā. Informācija ir spāniski un angliski. Bet tā angļu valoda ir savdabīga. Izruna un mikrofons padara to pilnīgi nesaprotamu. Pēc desmit minūtēm es saprotu, ka labāk neklausīties, bet vienkārši izbaudīt skatus. Centrs ir ļoti skaists un arī braucot tālāk arhitektūrai nav ne vainas. Pirmā pietura ir tāds kā lamu muzejs. Brauciena beigās uzzinu, ka izrādās visas lamas nav lamas, bet ir arī alpakas. Bļin, līdz šim viss kas izskatījās apmēram uz to pusi bija lamas. Tagad jādomā, ka tās iespējams, bija alpakas. Sarežģīti. Bet stāsts ne par to. Izrādās vairumu vilnas dabon tieši no alpakām. Paralēli pastāv vēl daži dzīvnieki, kas nav ne lamas, ne alpakas, bet arī izmantojami vilnas ieguvei. Mana lamu pasaule sāk sabrukt. Vilnai var būt nokrāsas no pavisam gaišas līdz bezmaz melnai. Muzejā parādīts arī kā vietējie cilvēki iegūst dažādas spilgtās krāsas ar ko nokrāsot vilnu. Viss dabīgs. Pievieno tādu un tādu augu, uzvāri ūdeni un met iekšā. Podi no māliem uz senču zināšanas dara brīnumus. Vēl muzejā var apskatīt arī veidus kā tiek gatavoti audumi un dažādus tradicionālos rakstus. Un izrādās, ka gide dzīvajā tīri ciešami runā angliski un var pat saprast. Viņai gan līdzi blociņš, kur viss smuki angliski ir uzrakstīts priekšā. Tāpēc jau droši vien neko pa mikrofonu nevar saprast, jo viņa monotonā balsī visu pārlasa. Dzīvajā ir daudz labāk. Nākamā pietura- skatu laukums kaut kādā pilsētas biezajā rajonā. Mājas kā konfektes. Tiesa apjoztas ne pa jokam. Pat 3 metrus augstam žogam augšā ir dzeloņdrātis. Laikam ir no kā baidīties. Gide nez pa kuru brīdi ir pārģērbusies un sarkano firmas jaciņu nomainījusi pret pelēcīgu bītlenīti ar tādu izgriezumu, ka pupi reāli krīt ārā. Viņa stāsta, ka mūsu priekšā ir trīs kalni. Es redzu tikai divus. Un nevis tālumā, bet tepat acu priekšā. Nu bļin, nevar neskatīties uz viņas pupiem deguna galā. Ver kaut acis ciet. Bet distancējoties no erotiskās sadaļas, daru jums zināmu, ka Arekipai apkārt ir vairāki kalni. Slavenākais ir vulkāns Misti. Tas slejas 5700 metru augstumā. Pa kreisi no viņa atrodas 3 kalni ar sniega cepurēm. Tās esot Misti sievas. Turklāt augumā vairāk padevušās- 6km ar kapeikām. Kāpēc tā, īsti neizpratu. Un vēl viens liels kalns tiek saukts ļoti oriģināli- Pikču Pikču, kas tulkojumā nozīmē Kalns Kalns. Acīmredzot ne visi senie inki bija apveltīti ar plašu fantāziju. Ko tur daudz domāt- Kalns Kalns. Būtu vēl kāda virsotne apkārtnē būtu Pikču Pikču Pikču. Par laimi nav. Tiesa, ne visiem indiāņiem šis stulbums ir gājis pie sirds, jo kalns kalns tiek saukts arī par guļošo indiāni. No tāluma atgādinot guļoša indiāņa siluetu. Kurš izdomājis šo, nav diez ko prātīgāks par kalnu kalnu, jo guļošu indiāni var saskatīt ja nu vienīgi nedēļu no vietas lietojot psihotropās vielas. Bet varbūt, ka tā agrāk bija modes lieta izdomāt pēc iespējas stulbāku nosaukumu un tad skatīties vai tas ieviesīsies dzīvē vai nē. Paralēli stāstam par virsotnēm, divu pauguru īpašniece iepazīstina mūs ar vietējo virtuvi. Vietējā pappaija. Smaržo vienkārši ideāli, bet ir rūgta pēc velna. Tad neliels auglis kas atgādina ķiploku pēc skata. Esot ideāls līdzeklis menopauzes laikā. To sakot viņa skatās man acīs. Jā, jā, man tieši vakar sākās. Apsveru iespēju nopirkt kilogramu brīnumlīdzekļa. Ja neuzģērbsi atpakaļ savu sarkano uniformu, man vispār nekādas pauzes nedraud. Tad vēl stāsts par kokas lapām. Nu šo pēc muzeja Kusko es varu izstāstīt pat labāk. Un nobeigumā visi var pagaršot vietējā siera saldējumu. Garšīgs. No siera gan tur nav ne smakas. Tikpat labi viņš var saukties bārbekjū saldējums vai Mikimauša deserts. Garšīgs saldējums ar biezu kanēļa kārtu. Pa šauru taciņu dodamies atpakaļ. Pretī brauc cits tūristu buss, tāpēc mums jādod atpakaļgaitā. Ceļš ir sasodīti šaurs un mēs knapi iegriezām uz šo kalniņu. Šoferis lēnām manevrē. Es sēžu tieši pašā aizmugurē un pārliecies skatos kurā brīdī mēs lidosim nafig pa kalnu lejā. Sajūta dikti neomulīga. Kalna malu es neredzu. Tā ir kaut kur zem autobusa. Es vēl pierēķinu savu pusmetru līdz riteņiem un pēc maniem aprēķiniem tūlīt mēs lidosim. Varētu pielekt kājās un ar skaļu kliedzienu izskriet cauri salonam un mesties priekšējā stiklā. Nu vārdu sakot, prātā nāk visādas jaukas domas. Nelidojam. Kā mēs izgriežamies, nesaprotu. Gribas mesties bučot šoferi, vai vismaz nopirkt viņam saldējumu. Nākamā pietura ir pusdienu pārtraukums. Apstājamies pie skaista skvēriņa un visi dodas rīt. Es nē. Man vēl negribas. Apstaigāju skvēru, turpat blakus ir baznīciņa. Sanāk dažas smukas bildītes. Vēl stunda laika. Apsēžos uz sola un vēroju cilvēkus. Interesantākie ir bērni. Puišelis ap 4 gadus vecs laikam ir izlēmis piedzīt omītei infarktu. Viņš uzkāpj uz strūklakas malas un cenšas nostāties uz vienas kājas. Omīte cienījamā parolimpisko spēļu ātrumā pietesas klāt un sīko norauj. Seko neliela morāle. Izskatās, ka omīte to visu stāstīja blakus esošai palmai, jo tikko viņa apsēžas uz soliņa, jaunais akrobāts triku atkārto. Atkal seko zemais starts un man pat liekās, ka šinī skrējienā omīte uzstāda labāku laiku. Uzzinu, ka sīko sauc Aleksandro. Lai pigori neatkārtotos omīte nosēžas uz strūklakas malas. Aleksandro gan ir pie vienas vietas, jo viņš ar smuku ieskrējienu norauj uz mutes tieši laukuma vidū. Viņa kliedziens kalpo kā starta šāviens omītei, kas atkal metas skriet. Jāatzīst sieviete ir labā sportiskā formā. Ja Aleksandro būtu brālītis ar tādiem pašiem izgājieniem, omīte droši būtu senioru grupā neuzveicama. Stunda paiet ātri un braucam tālāk. Seko liels aplis pa pilsētas nomalēm un vērojam lauku ainiņas. Un joprojām man Arekipa patīk. Tīrs un sakopts. Un pēkšņi es aptveru kas man patīk visvairāk. Nesmird. Nav specifiskās smirdoņas. Visur kur esmu bijis līdz šim ir savāda smaka, smirdoņa, sastāvējies gaiss, nemāku īsti izskaidrot. Arekipā nav. Ne šeit, ne centrā, ne tirgū, nekur nav. Jā, tas ir tas kas man patīk visvairāk. Un arī lauku ainava ir simpātiska. Piebraucam pie Arekipas dibinātāja mājas. Ja gribi iet iekšā jāmaksā 10.soles. Es kaut kā izdomāju, ka nekas interesants tur nevarētu būt un iekšā neeju. Patiesībā no grupas iekšā iegāja vien 4 cilvēki un pēc 10 minūtēm bija ārā. Pēdējā pietura ir man neizprotama. Braucam labu pusstundu lai 5 minūtes izjātu ar zirgiem, par ko papildus jāmaksā. Lielākā daļa izmanto izdevību pajāt, bet man žēl nabaga lopiņa, kuram būtu jāstiepj mani. Turklāt zirdziņi ir augumā nelieli un man nāktos savas kājas likt viņiem aiz ausīm. Bet kopumā brauciens bija tā vērts. Gandrīz septiņas stundas un iepazinu tuvāk šo man mīļo pilsētu. Atpakaļ esam jau tumsā. Ielas pilnas ar taksometriem. Nepārspīlēju- no trijām mašīnām, divas ir taksometri. Joprojām nevaru aptvert kā šeit nenotiek avārijas. Pilsētā ir labi ja 10 luksafori. Pārējās vietās brauc pēc poņas. Neeksistē tāda galvenā iela, labās rokas princips, pieklājība... Visi brutāli spiežas un izbrauc taču! Pa vidu vēl gājēji, kas arī grib tikt pāri ielai... Mēneša laikā es pie tā pieradu, bet ar prātu joprojām neaptveru, ka milijonu lielas pilsētas var iztikt bez nevienas (!) ceļa zīmes. Kā tiek noteikta ka šī ir vienvirziena iela ja neesi dzimis šajā pilsētā? Nu nesaprotu un viss. Kā var sastrēguma stundā, pilsētas centrā apstāties malā, ieslēgt avārijas uguņus un ieiet atjaunot mobilā karti, atstājot satiksmei pusi no joslas? Policijas deguna galā? Pēc Latvijas likumiem parastais braucējs Peru vai Bolīvijā, dienas laikā sodos samaksātu ( un es nepārspīlēju) savu 4-5 mēnešu algu. Labi, nav ko te filozofēt. Tādas te paražas un man te nemainīt. Tā kā rīt agri jāizbrauc, tad nopērku dzeramo, kaut ko mazliet uzgrauzt, paēdu vakariņas un tinos uz savu būceni gulēt.

Nakts maiņā hostelī strādā džeks ar lielisku humora izjūtu. To es saprotu plkstn 3. naktī, kad pie manām durvīm kāds klauvē. Saprotamā kārtā es guļu. Skaidrs arī tas, ka no klauvēšanas es pamostos. Īsti fišku es nerubīju un pa miegam atveru durvis. Tur stāv nakts dežurants un smaidot paziņo, ka pulkstens ir trīs. Nomurminu "gracias" un liekos atpakaļ gultā. Apmēram pēc minūtes smadzenes iedarbina cieto disku un es sāku domāt- a nafig viņš man to teica? Paskatos pulkstenī. Tiešām trīs. Bet nu kāda suņa pēc man pēkšņi 11. februāra naktī ir jāzina, ka pulkstenis ir trīs? Izdomāju, ka labāk par to nedomāt un gulēt, pajautāšu no rīta. No rīta strādā jau cits. Vecs vīrs, kurš sakoncentrējies slauka grīdu. Tik ļoti sakoncentrējies, ka aizmirsis aiztaisīt bikšu priekšu. Atstāju vecajam savu lielo somu. Viņš to rūpīgi piereģistrē, atzīmē krāsu, uzlīmē uz somas nelielu uzlīmīti un tikai tad ieslēdz pagrabā. Lūk ko nozīmē vecā kaluma vecis. Nekur citur par manu somu īpaši nelikās zinis- atstāj kaut kur te un staigā! It kā astoņos man kādam jābūt pakaļ, tāpēc pusdeviņos esmu gatavs. Gandrīz laikā. Mani savāc bez piecpadsmit deviņos. Vidēja izmēra busiņš, pat nenojāts. Problēma tikai atstarpēs starp sēdekļiem. Kaut kā sāniski gan jau nosēdēšu. Ļoti ātri tiek pielasīta pilna mašīna un dodamies ceļā. Gide ir ļoti jauka meitene ar diezgan latvisku vārdu Maira. Turklāt labi runā angliski. Mans blakus sēdētājs pagadījies viens no retajiem peruāņiem kas runā angliski, tāpēc pa ceļam nav garlaicīgi. Turklāt viņam interesē viss par Latviju, sākot no alfabēta beidzot ar Rundāles pils sienu gleznojumiem. Laiks rit tiešām ātri. Un ceļš, lai arī iet kalnā, ir lieliskā stāvoklī, tāpēc braukšana ir visai baudāma. Ja vien tās atstarpes sēdekļiem būtu lielākas... Maira saka, ka apstāsimies iedzert kokas tēju, ko viņa ļoti rekomendē, sakarā ar to, ka no apmēram 2350 metriem , mēs pacelsimies līdz pat 5 km augstumam. Visi tiešām skrien pļumpēt tēju. Es ceru, ka dienas laikā mans organisms vēl nav aizmirsis kā ir būt augstumā un tēju nedzeru. Pēc šīs pauzes vēl ir tikai viena neliela, speciāli izveidotā vietā, lai varētu nofočēt apkārtējo dabu.

Ar autobusu lēnām stumjamies kaut kur augšup. Un tad, kad liekās, ka ir sasniegti mākoņi. Sākam laisties pa kalnu serpentīniem lejā. Ik pa brīdim, šķiet nekurienē, mums māj visuresošās pārdevējas, lai tik mēs stājoties malā un kaut ko nopērkot. Pa laikam jau piestājam ar, un tad nu var izvēlēties- vai nu ātri pamukt kaut kur malā un fotogrāfēt, vai klausīties cik labu preci var iegādāties par superizdevīgām cenām. Blakus pārdevējām, kā likums ir kāda neliela bodīte kur var iedzert kafiju vai nopirkt ko uzgrauzt.

Pievakarē iebraucam nelielā pilsētiņā ar nosaukumu Chivay. Ārkārtīgi interesants plānojums- šauras un taisnas ielas ar divstāvu namiņiem malās. Un māla žogi. Stilīgi laikam skaitās, ja uz žoga tev aug pāris kaktusi. Ielas putekļainas, bet tajā pašā laikā šarmantas. Var iet diezgan ilgi, un principā apkārtne nemainās. Pagrūti orientēties pat dienā, par nakti nemaz nerunājot.

Visi braucēji ir jāizmitina hosteļos. Laikam neviens patiešām liels hostelis pilsētā nav, vai arī ir aizņemts, tāpēc autobuss izvadā visu grupu pa dažādām vietām. Es palieku pēdējais un domāju vai tik man nav paredzēts amata apvienošanas kārtībā gulēt autobusā, pie reizes to sargājot. Tomēr nē- mani pieved pie hosteļa, kas no ārpuses izskatās pilnīgi ne pēc kā. Tikpat labi tā varētu būt aptieka vai bērnudārzs. Pie namiņa piestiprināts neliels mēnestiņš, un tieši tāpēc hostelis saucās Mēness hostelis.

Mūsu gide diezgan ilgi zvana pie zvaniņa, kas ir maksimāli noslēpts aiz pussabrukuša ķieģeļa, blakus kaktusam. Tā teikt- zvans tikai zinātājiem. Pats es diezin vai būtu šo pogu atradis. Beidzot atskan steidzīgi soļi un vārtu ejā parādās smaidīga seja. Sieviete atvainojas par kavēšanos un aicina mani iekšā. Maira vēl noprasa vai man vakarā būtu interese piedalīties vietējā nacionālajā vakarā ar dziesmām un dejām. Tas esot cenā, bet ja es gribu gulēt, tad nav problēmu. Protams, ka es gribu! Tad man plkst 21:00 ir jābūt tepat uz stūra, autobuss mani savāks.

Istabiņa jauka. Ir logs uz dārzu! Atverams! Pati istaba arī forša, liela gulta, smuki izflīzēts un krāsainas sienas. Turklāt ļoti zolīda vannas istaba un tualete man vienam pašam. Nu jā, pie sīkumiem pieskaitāms, ka elektrības kontakta nav, un par tādu ekstru kā internets paklusēšu. Principā es vienu elektrības štekeri atrodu, bet viņš negrib sadarboties. Nu nekas, telefons šeit man nav vajadzīgs, savukārt, fotoaparāta baterija man vispār ir kaut kāda unikāla- jālādē vien pāris reizes mēnesī. Tā kā liels kreņķis tas nav. Man ir apmēram pusotra stunda laika ko varu pavadīt vai nu gulšņājot, vai mazliet palīkumojot pa pilsētiņas labirintiem. Izvēlos otro variantu. Izrādās, ka pāris kvartālus tālāk ir pilsētas centrs, kas principā ne ar ko neatšķiras no jebkura cita šī pilsēta rajona. Vienīgi ir viena gājēju iela, kas ir mazliet raibāka un izskatās patiešām jauki. Īpašu šarmu piedod daudzās skulptūras, uz kurām ir attēloti dažādi dejotāji. Ir paskaidrojumi arī angļu mēlē, ka piemēram šis dejotājs simbolizē tādu un tādu deju, bet tas vispār nāk no 17 gs vietējām dejām. Skulptūras ir visas ielas garumā, un pati ieliņa, kā jau minēju, ir ļoti simpātiska. Viens tās gals iziet uz centrālo laukumu, ko rotā neliela baznīciņa, bet otrs iziet uz smilšainu ceļu. Domāju, vai nevajag nogriezties un paieties mazliet uz priekšu, bet man garām nobrauc motocikls ar vismaz 4 bērniem uz tā ( varbūt, ka bija arī vairāk), no kuriem viens tik ļoti grieza savu mazo galvu atpakaļ lai paskatītos uz milzi ( nu ķipa mani), ka gandrīz norāva uz mutes. Turklāt šis motorikas brīnums sacēla tādus putekļus, ka sapratu, ka šajā vietā man nav ko meklēt.

Ejot atpakaļ uz hosteli vēl ieklīdu vietējā tirgū, un uzsāku bezjēdzīgu kaulēšanos par vairākiem pončo. Kaut kā biju iedomājies, ka dāvanā mājās jāatved pončo. Kaulējos tik ilgi, līdz izbesījusies pārdevēja piedāvāja par tādu cenu, ka bija jāpērk arī.

Hostelī nonāku apmēram laikā, kad man apkaļ vajadzētu būt autobusam. Un pēc dažām minūtēm tas ir arī klāt. Vēl apbraucam pārējos hosteļus, līdz savācam daļu no mūsu grupas. Lielākā daļa izvēlējusies alternatīvas izklaides iespējas un uz vietējo nacionālo vakaru neraujas. Beigās izrādās, ka klubiņš ir galīgi netālu no mana hosteļa, un es mierīgi varēju aizsoļot kājām.

Zāle ir diezgan liela, un bez mūsu grupas, te atrodas, šķiet, vēl vismaz 2-3 citas. Vietas pietiek. No vietējiem gan te neviena nav. Tipisks tūristu tusiņš. Apkalpotājas aptek galdiņus un piedāvā variantus ko var ēst. Tas ir cenā, bet ja gribas ko piedzert, tad jāmaksā pašam. Kamēr garlaikoti risinām sarunas ar trim jauniešiem no Šveices, zālē parādās 4 kolorīti tipāži. Sarkanīgi oranžos apmetņos, padusēs pasituši ģitāras. Tie uzkāpj uz skatuvītes, kas platumā ir ne vairāk par metru, un pieskaņo instrumentus. Seko neliela uzruna spāniski, no sērijas, forši, ka atbraucāt, mēs te mazliet uzdziedās, un koncerts iet vaļā. Spēlē forši, dzied arī galīgi ok. Tad viens no viņiem zālei paskaidro, ka šis Peru apgabals ir plaši pazīstams ar saviem dejotājiem un dejām. Tāpēc mums būs iespēja ne tikai apskatīties kā vietējie dejo, bet pašiem ņemt aktīvu līdzdalību šajā procesā. Zālē tiek ieaicināti divi jaunieši, kuru abu kopējais garums sasniedz apmēram manus 2 metrus un sākas kaut kāda vietējā deja. Motīvs apmēram tāds, ka puisis mēģina pielauzt meiteni ietusēt, savukārt šamējā viņu maigi sūta trīs mājas tālāk. Puisis paliek arvien uzstājīgāks un sāk mest ātrāku un lielākus riņķus, bet meitene tēlo slimu balodi. Beidzas ar to, ka meitene laikam no nervu sabrukuma nokrīt zemē. Čalis saķer galvu un pāris sekunžu laikā rod risinājumu- viņš sāk nabaga meitēnu apstrādāt ar nūju! Protams, ka sit pa jokam, bet nu izdomāt tādu deju arī jāmāk. Pretēji visai loģikai, meitene nevis ņem galu no šiem sitieniem, bet gan pielec kājās un tomēr sāk dejot! Sviests konkrēts. Kamēr publika sajūsmā lauž krēslus, seko dejas otrais cēliens. Dejotāji mainās lomām. Tagad bezsamaņā krīt čalītis, bet meitene ar nav nekāda vakarējā. Rokās nūja un ar kaut kādu kliedzienu, kas līdzinās –‘’nāvi vistām un tītariem!”, meitene sāk savu partneri slānīt. Arī, protams, pa jokam. Beigas aizkustinošas- abi dejo un neviens nezaudē samaņu. Publika sajūsmā. Bet lai pasākums būtu vēl jautrāks, dejotāji izvēlas divus no publikas, kas nu mēģinās šo deju nodejot. Meitenei pārī trāpās varen garš argentīnietis, ar smukām ūsām. Vīrietis labi ieiet lomā, un brīdī, kad viņš bezsamaņā guļ un meitene viņu klapē, viņš tik smieklīgi tirina kājas, ka visiem jāņirdz. Tad seko vēl pāris dejas, un atkal tiek aicināti cilvēki no publikas. Es sēžu pašā malā, un jūtu, ka sitīs arī mana stunda. Tā arī notiek, tikai par laimi es tieku aicināts uz kaut kādu iesvētīšanas procedūru. No zāles tieku izraudzīts es un viena meitene, kas nu nāk zāles vidū un seko vietējā šamaņa norādījumiem. Es gan kautrīgi mēģinu iebilst, ka es spāniski ņe bum bum, bet mani apklusina. Šamanis paņem trauku, un blakus iekur nelielu uguni. Tad no trauka izvelk kokas lapas un kaut ko bubina zem deguna. Kā jau minēju, manas lieliskās spāņu valodas zināšanas neļauj man saprast vai viņš lūdzās dievu žēlastību, vai vienkārši stāsta par to kā vakar ar draugiem aizlēja acis. Vairāk sliecos par pirmo variantu. Kokas lapas tiek saliktas kopā pa trim, veidojot svēto savienību- darbs, ģimene, mīlestība un pasniegtas mums. Tagad mēs laikam lūdzamies svētību varenākajai no Inku dievībām- Pačamamai. Mums šīs lapas ir jāceļ uz augšu, uz sāniem un leju. Pa lielam tā pati krusta mešana vien ir, tikai interesantākā veidolā. Vēl pāris mistiskas kustības, lapas tiek saliktas atpakaļ traukā un varam staigāt veseli. Interesanti, lai arī pusi nesapratu.

Tālāk seko vēl koncerts, un pāris dejas. Mums tiek atnestas vakariņas, un tad jau viss arī beidzas. Dziedātāji no skatuves paziņo, ka viņiem neko nemaksā, tāpēc, ja dārgie viesi ir novērtējuši viņu uzstāšanos, neliels ziedojums tiek laipni atbalstīts. Viens no viņiem, pončo plīvojot apstaigā zāli un ievāc naudiņu. To pašu dara arī dejotāji. Cilvēki, protams, iedod cik nu kuram rocība atļauj. Arī viena sole ir pietiekoši laba naudiņa vietējiem kultūras nesējiem. Atpakaļ uz hosteli izvēlos iet kājām, un bez piedzīvojumiem tajā arī nonāku. Nakti izguļu vienkārši lieliski un esmu gatavs ceļam uz pasaulē dziļāko kanjonu- Kolku.

Startējam agri no rīta. Hostelis gan piedāvā brokastis, bet man jau par tradīciju ir kļuvis pirms braukšanas kalnos neko neēst. Braucam nepilnu stundu un piestājam nelielā ciematiņā. Patiesībā visi ciematiņi šeit ir vienādi- tiem garām iet putekļains ceļš, ir pāris ielas ar nolaistām un ļoti nolaistām mājām, kā arī neliels tirgus placis ar skaistu baznīcu. Neskatoties uz agro stundu, tirgotāji ar kārām acīm raugās un katru garāmbraucošu autobusu, un tam piestājot, uzreiz sākas kņada. Visas tantes no viena liela klaču bara metas pie saviem stendiem un ir gatavas notirgot da jebko.

Pirmajā ciematiņā mēs neuzturamies ilgi. Daži nopērk kaut ko uzgrauzt, cits apskata baznīcu un dodamies tālāk.

Nākamais ciematiņš ir faktiski copy- paste iepriekšējam. Atmiņā man viņš paliek ar vienu tirgotāju, kas atsakās pieņemt no viena vīrieša 100 soles banknoti, jo nezina kāda tā izskatās! Patiesībā ļoti skumji, jo var redzēt, ka sieviete ir nabadzīga, un ja tā padomā, ka nabags savā dzīvē nav redzējusi 100 soles, kas ir aptuveni 20 lati, tad par ko mēs te vispār gudri runājam? Tirgotāja skrien konsultēties pie kaimiņu tirgotājiem lai noskaidrotu vai 100 soles eksistē un viņai nemēģina iesmērēt nezin ko. Arī tā nav pārliecinātas. Nabags galīgā izmisumā skatās apkārt un ierauga mani. Laikam man tomēr ir godīga seja, jo pārdevēja metas pie manis un rāda naudu. Vai tā ir īsta? Nu bāc. Vispār es zinu, ka tādas 100 soles eksistē. Zinu arī kā viņas izskatās. Bet nozvērēt, ka viņa nav viltota…Uzmanīgi apskatu banknoti. It kā viss pie vietas. Vecis ar pliku galvas vidu no vienas puses, kaut kāda piramīdas ar diviem ķēmiem no otras. Ūdenszīmes ir. Atstarojošie elementi kas pārklājās, ir. Ja tas ir viltojums, tad sasodīti labs. Saku, ka šī ir īsta nauda. Man palīgā nāk arī daži cilvēki no autobusa un arī saka, ka nauda ir īsta. Sieviete ir apjukusi, bet naudu tomēr beigās pieņem. Atlikumu izdod aizņemoties no visām apkārtējām bodītēm. Traki patiesībā. Ja tā padomā- 100 soles. Tas taču nav nekas. Ir vēl 200. Nezinu vai vietējie māk rēķināt tādos mērogos. Cik tad bieži te vispār kāds kaut ko nopērk? Kļūst tā skumji. Nopērku no šīs sievietes kaut kādu piekariņu meitai, nemaz nekaulējoties.

Seko vēl 2 apstāšanās līdzīgos ciematos burtiski uz pāris minūtēm, un tad jau braucam uz Kondoru lidošanas vietu. Ceļa labajā pusē paveras fantastiski skati. Kolkas kanjons ir pasaulē dziļākais kanjons, aptuveni divreiz dziļāks par slavenos ASV Kolorādo upe kanjonu. Dziļākā vieta ir vairāk kā 4000 metri (!). Var redzēt fantastiskas ielejas, ar terasēm, ko jau vairākus tūkstošus gadu atpakaļ ir iekopušas divas pamatkultūras, kas šeit ir nonākušas stipri pirms tam, kas Dievs vispār sāka domāt par sava vienīgā dēla sūtīšanu glābt cilvēci. Runa iet par Kabanas un Kolaguas kultūrām ( kaut kas uz to pusi, joprojām mana spāņu valoda nav pietiekoša). Kultūras savā starpā baigi nekonfliktēja. Nesapratu kura bija pirmā, bet jebkurā gadījumā atnākot otrajiem, kas bija mazliet agresīvāki, pirmie pārcēlās augstāk kalnos, un tā viņi te kopā dzīvoja. Iekoptās terases joprojām ir pierādījums, ka ražu var iegūt fantastisku.

Skati ir elpu aizraujoši, diemžēl sanāk braukt pret sauli un nekādas labās fotogrāfijas nesanāk. Pāris vietās piestājam lai varētu fotogrāfēt un cilvēki ir sajūsmā par redzamajiem skatiem.

Esam atbraukuši uz galveno Kolkas kanjona atrakciju- kondoru novērošanas vietu. Šī ir vieta, kur visai bieži, šie majestātiskie putni izdomā palidot un papriecēt skatītājus. Atsauksmēs no iepriekšējiem ceļotājiem, gan var noprast, ka ieraudzīt kondorus ir faktiski neiespējami, jo putniem laikam arī ir mazliet piebesījis tēlot fotomodeļus un bezsakarā lidināties.

Autobuss iebrauc stāvvietā un mums jāpasoļo savi pārsimts metri lai nonāktu speciāli iekārtotā novērošanas laukumā, kas ir izveidots uz pašas klints malas. Apakšā, dziļi, dziļi lejā tek Kolkas upe, metot skaistus līkločus. Skats ir vienkārši fantastisks, bet ko tādu nofotografēt laikam nav iespējams. Ielikt bildē visus kanjona dziļumu un daili- lai nu kādam izdodas… Man neizdevās. Un arī kondori laikam izlēmuši šorīt ilgāk paraut masā, un uz lidošanu nav īpaši naski. Bez mums ir vēl vairākas grupas ar tūristiem un visi ir mazliet tā kā vīlušies. Aizeju uz blakus esošo novērošanas laukumu. Tur rosās tirgotāji, un pārējie ceļotāji, kas sagatavojuši savas kameras gaida vai tiešām kāda spārnotajam neiepatiksies pārlidot šeit pāri. Nu nav… Laikam arī es būšu no tiem, kas kondorus tā arī neieraudzīja. Vēl brīdi pagrozos un dodos uz autobusu, jo laukā ir liels karstums un ēnu meklēt ir vairāk nekā naivi.

Stāvvietā apsēžos uz soliņa un prātīgi vēroju, kā autobusa šoferis aiz aptuveni 10 cm augsta krūmiņa prātīgi cisina un ir iedomājies, ka ir absolūti neredzams pārējiem. Karstums ir neizturams, acu priekšā peld tāda kā migliņa. Ja tādā saulē pasēdēt bez cepures, tas pēc pāris stundām ieraudzīsi ne tikai kondorus, bet arī pterodaktilus un lidojošus kāmjus. Šoferis pačurājis, sabāž rokas kabatās un prātīgi slāj uz skatu torņa pusi. Es garlaikoti blisinos kā pie manām kājām ņemas skudras. Pēkšņi šoferis pagriežas un skrien uz manu pusi mētājot rokas un kliedzot- “seņjor, seņjor, kondor, kondor!”. Skaidrs, saulīte ir pašā zenītā, un cienītajam nav cepures. Tomēr šoferis pieskrējis baksta ar pirkstu debesīs un jā, tomēr ir! Protams, no tāluma tas kondors izskatās pēc ar angīnu slima zvirbuļa, tomēr neticēt nav pamata. Lai gan atrodos patālu no pārējiem cilvēkiem, var dzirdēt sajūsmas spiedzienus un lielu kņadu. Virs kanjona lidinās 2 kondori. Viens pozē lielajam baram, savukārt otrs laikam apžēlojas par mani, jo met lokus diezgan tuvu man. Protams, ka bildē izskatās, ka kondori ir 5 gaismas gadu attālumā, tomēr dzīvajā es viņus redzēja diezgan tuvu. Priecīgs ir arī mūsu šofera vaigs, un izskatās, ka arī viņš redz šos putnus pirmo reizi, kam gan man galīgi negribas ticēt. Putni lidinās savas desmit minūtes, un tad laikam nodomājuši, ka nu gan pietiks, pazūd aiz kalna kores un vairāk nerādās. Uz autobusu pamazām sarodas visi braucēji. Galvenā misija- redzēt kondorus ir izdevusies. Tā kā principā tas ir iespējams. Un spriežot pēc mūsu šofera reakcijas, saprotu, ka patiesībā laikam tomēr diezgan reti tas izdodas.

Visi rāda viens otram safotografētos putnus, bet neviena patiešām skaista bilde nav. Tas arī saprotams, šeit ir jāfotografē ar super zoom`u lai vispār bez pierādījumiem varētu apgalvot, ka tie tiešām ir kondori, nevis baloži vai vārnas.

Sākas mūsu ceļš atpakaļ uz Arekipu. Šoreiz apstājamies vien divās vietā pačurāt un braucam ātri. Neskatoties uz to, atpakaļ pilsētā esam diezgan vēlu vakarā. Jau ir tumšs un satiksme ir drausmīga. Mani izlaiž diezgan tuvu manam hostelim. No karstuma un sēdēšanas esmu tik pārguris, ka negribas pat ēst. Iekārtojos savā būcenī, nomazgājos aukstā dušā un liekos gulēt. Miegs nenāk un ap pusnakti sāk parādīties apetīte. Un tāda ne pa jokam. Ceļos un eju meklēt kur var kaut ko uzgrauzt. Nu Dienvidamerikā ar šo lietu naktī vispār nav nekāda problēma. Kaut ko rijamu tirgo uz katra stūra. Aizstaigāju līdz plaza de Armas un faktiski blakus katedrālei ieraugu kaut ko līdzīgu invalīdu ratiņiem, no kuriem tirgo hotdogus un tamlīdzīgus štruntus. Par 3 solēm var dabūt pamatīgus hotdogus vai burgerveidīgus uzkožamos. Aiz skopuma nopērku divus. Sasodīti garšīgi! Stumjot ģīmī joprojām sajūsminos par pilsētas krāsām naktī. Centrālā laukuma apkārtne vispār ir mierīgi liekama jebkurā pasakā par galveno skatu vietu bez papildus dekorācijām.

Ar pilnu puncīti metot nelielus līkumus dodos mājās un tad nu gan guļu līdz rītam.

Nekur nav jāskrien, tāpēc īpaši nesteidzos celties. Līdz 11. gan numuriņš ir jāatbrīvo. Sarunāju ar meiteni recepcijā, ka uz pāris stundām varu atstāt somas pie viņas un pavazāties pa pilsētu. Nekādu konkrētu mērķu man nav, vienkārši jānosit laiks. Gribu vēlreiz izstaigāt centru, pa ielām, uz kurām vēl neesmu bijis. Dodos pa savu Simona Bolivāra ielu Plaza De Armas virzienā un brīnos kāpēc uz šīs, parasti tik klusās ielas ir tik milzīga satiksme. To noskaidroju pēc diviem krustojumiem. Izrādās vietējais proletariāts ir izgājis ielās pieprasot kaut ko. Demonstrācija tiešām ir liela. Cilvēku ķēde stiepjas pēc maniem aprēķiniem savus 700 metrus un ir izlocījusies pilsētas ielās kā tāda čūska. Piedalās visi kam nav slinkums- jauni, veci, ar ģimenēm, vientuļi. Arī daži suņi slinki velkas līdzi, domājot, ka šī pasākuma beigās, iespējams, dos ēst. Pasākums izpelnījies arī vietējo mēdiju uzmanību, kas bruņojušies ar mikrafoniem, fotoaparātiem, kamerām un bloknotiem, aktīvi seko līdzi notiekošajam. Par ko, vai pret ko ir demonstrācija tā arī nesapratu. Kaut kādi daži plakāti bija, bet tie bija ārpus manām pieticīgajām spāņu valodas zināšanām. Par šo gājienu nenormāli dusmīgi ir tikai taksisti, kas stāv šķērsielās un gaida kad gan šis idiotisms beigsies. Un ne jau klusām viņi stāv. Tiek taurēts nejēgā un uzturēties centrā var tikai kurlie vai pilnīgākie pohujisti. Mēģinu pamukt kaut kur malā un nonāku uz gājēju ielas. Zināju kur viņa atrodas, bet līdz šim vēl nebija sanācis pa to pastaigāt. Neko dižu gan neesmu zaudējis. Tā ir tipiska tūristu iela, ar dārgiem veikaliem un bez dvēseles. Vienīgais gaišais brīdis bija viens tūrists, kurš aizskatījies uz burbuļpistoles pārdevēju, kas ar nenormāli nopietnu ģīmi laiž gaisā ziepju burbuļus. Tūrists ar izteiktu un skaļu FAK, ar pieri ieliek apgaismes laternā. Jā, redzēju ko tādu, kas man personīgi radīja lielu respektu peruāņu sabiedrībai. Policists ratiņkrēslā. Un ne jau tur kāds apsargs, kas vajadzīgs pēc papīriem, bet reāls policists. Ja tā padomā, ir taču daudzi darbi, kuros šis policists var būt noderīgs tieši tāds, kāds viņš ir. Piemēram, izskaidrot tūristam angliski kur kas atrodas. Veikt administratīvo darbu utt. Ja vajadzēs kādam skriet pakaļ, blakus taču ir desmitiem citu kolēģu. Es nevaru iedomāties, ka Latvijā kas tāds būtu iespējams. Varbūt kādā grāmatvedībā vai lietvedībā, bet ne jau uz ielas. Kaut kā tiešām lika aizdomāties. Tālāko stundu laikā man blakus stāv lady haļava un paveicās pašam neplānojot pabūt divos ļoti interesantos muzejos. Pirmais ir Svētās Terēzas klosteris. Izvietojies palielā teritorijā, 4-5 blokus no Plaza De Armas. Apmeklētājiem atvērta tikai daļa, jo pārējā teritorijā joprojām savu ikdienas dzīvi aizvada māsas. Biļete maksā 10 soles. Man 5 jo joprojām ir burvju ISIC kartiņa. Atkal mans stāvs izsauc neviltotu sajūsmu apkalpojošā personālā un meitenes pie katra manis pateikta vārdiņa ķiķina kā duročkas. Te ir tāda fiška- vari dabūt gidu angliski un tūres beigās pats izvēlies cik maksāt. Pa kluso man gan pačukst, ka zašebis esot 10 soles. Es tā īsti gidu neprasu, bet gribošākā no meitenēm pati piemetas man par gidi. Jāsaka, ka nenožēloju, un viņas angļu valoda arī ir labā līmenī. Tūres laikā ir iespēja apstaigāt vairākas klostera telpas un iepazīties ar klostera dzīvi. Sākšu ar to, ka klostra vēsture ir cieši saistīta ar nedaudz mazāk zināmo Karmelītu ordeni. Svētā Terēza ir tāda kā ordeņa patronese. Karmela ordeņa vēsture aizsākās 13. gs. Palestīnā, Karmela kalnā, kur tika nodibināta Vissvētākās Jaunavas Marijas godinātāju kopiena. Pēc savas atrašanās vietas kopiena ieguva Karmela ordeņa nosaukumu. Eiropā karmelīti ieradās 1238. gadā. Pirmie klosteri ārpus Svētās Zemes tika izveidoti Sicīlijā, Anglijā, kā arī Dienvidfrancijā. 16.gs. ir Karmela ordeņa atjaunošanās un klostera reformas laiks. Reformas galvenais mērķis bija atgriešanās pie pirmavotiem – dzīves, kādu vientuļnieki dzīvoja iesākumā Karmela kalna nogāzēs. Pirmo Baskāju karmelīšu klosteri 1562. gadā Avilā atvēra Spānijas karmelīšu māsa Terēze, kas tagad pazīstama kā svētā Terēze no Avilas. Salīdzinoši nelielā laika posmā sv. Terēze no Avilas Spānijā dibināja jau 17 klosterus. Karmela klosteru reforma norisinājās ne tikai Spānijā, bet arī Itālijā. Tālāk sv. Terēzes no Avilas dibinātie Karmela klosteri izplatījās Francijā un Beļģijā. Šobrīd Baskāju Karmela ordenis atrodas 81 pasaules valstī, tai skaitā arī Latvijā. (Apraksts ņemts no google, bet ko līdzīgu man stāstīja meitene klosterī, vienkārši klosterī es vairāk biju aiņemts skatoties uz viņas cičiem, nevis klausoties. Pats klosteris iesākumā ir bijis tāda ekskluzīva tusiņu vieta. Kāpēc ekskluzīva? Jo tajā varēja iestāties tikai ja tu biji bagāts. Vai bagāta, ja gribam būt konkrēti. Stāsts par nabaga meiteni, kura raudādama atnāca pie klostera durvīm, tajā laikā izsauca vai nu smieklus, vai labākajā gadījumā neizpratni. Nav naudas- ej tusē zem tilta. Vai pakaries, bet šeit nelien. Ja gribēji kļūt par māsu tieši šajā klosterī, vajadzēja skanošo. Tāpēc arī klosteris spēj lepoties ar tiešām iespaidīgu mākslas un rokdarbu kolekciju. Kā piemērs tiek minēta māsa tāda un tāda tur, kuras fāters mīļotajai atvasei iestājoties klosterī, uzsauca altāri no zelta. Šobrīd vairs tā nav, bet pāris gadsimtus atpakaļ, noteikumi bija tieši tādi. Kā pirmo apskatām dažādu nelielu skulptūriņu tapšanas procesu. Dziļi neiedziļināšos, bet galvenā ideja ir izveidot skeletu no koka un tad aplipināt. Beigās nokrāso ( šim darbam gan bieži tika pieaicināti speciāli meistari, lai skulptūras izskatītos dzīvas) un padarīts. Daudz gleznu. Te ir gan vietējo, gan Kusko skolas pārstāvju darbi. Ir arī darbi no Eiropas māksliniekiem. Pārsvarā, un tas ir loģiski, ir sakrālās tēmas glezniecība. Daudzās gleznās ir pati Sv. Terēza un Karmelītu ordeņa vēsture. Dažās telpās ir saglabājies oriģinālais telpu gleznojums. Pārsvarā tie ir grezni ziedi un vijumi. Ir arī daži cilvēku atveidojumi, turklāt par gluži laicīgām tēmām. Kas ir diezgan pārsteidzoši, ņemot vērā tā laika modi un prasības. Izstaigājam klostera telpas. Māsu lūgšanas telpa. Kā atsevišķa baznīciņa ar Jēzus altāri vienā pusē, un svēto patronesi otrā. Interesants veids kā izsūdzēt grēkus- uz grēksūdzi māsas dodas pa divām. Tā teikt barā drošāk. Tiek atvērtas smagas metāla durvis un viena no māsām dodas iekšā sūdzēt grēkus. No priestera to šķir siena un mazs lodziņš. Otra māsa durvis aizver un aizbultē. Šī informācija man neliek mieru. Nafig bultēt ciet durvis? Ko viņi tur darīja? No otras puses jāatceras, ka kontakts starp māsu un priesteri fiziski nav iespējams sienas dēļ. Nu labi, senie likumi un paražas nav vienkārši izprotami. Kad grēciniece beigusi savu grēksūdzi ( arī- kādus gan sūdus var savārīt dzīvojot pilnībā izolētai no pasaules?), viņa pieklauvē no iekšpuses un durvis tiek atvērtas. Māsas sasmaidās un mainās vietām. Kaut kas līdzīgs notiek kontaktējoties ar ārpasauli. Piemēram saņemot kādas dāvanas no laicīgās pasaules, vai izdodot uz āru savus darbus apmaiņā pret teiksim, paiku. Sienā ir uztaisīts uz apli rotējošs koka plaukts. Tajā vari ielikt savus labumus un pagriezt lai tie nonāk sienas otrajā pusē. Tajā pašā laikā cilvēku otrpus sienas tu neredzi. Nez vai ir gadījies, ka tu uz ārpasauli aizsūti mēnesi veidotu darbu, bet pretī atnāk lapiņa ar uzrakstu- sveiciens lohiem. Māsām ir bijusi iespēja arī tikties ar saviem ģimenes locekļiem, tiesa arī tikai sarunās caur sienu un māsas-uzraudzes klātbūtnē. Vēl var iepazīties ar māsu sadzīves priekšmetiem, veidiem kā tika uzglabāti produkti, kā tika gatavots ēdiens utt. Mani ieved zvanu telpā. Pareizāk trīs virvju telpā. Šie zvani tiek zvanīti trīs reizes dienā. Sešos no rīta un vakarā, kā arī pusdienā, aicinot māsas uz ikdienas lūgšanām. Ja zvans iezvanās vēl ceturto reizi tad ir sūdi jo kāda no māsām ir atstiepusi pakavus. Gide man ļauj pa durvju šķirbiņu paskatīties kāda izskatās māsu celle. Protams, ka māsas tajā brīdī tur nav. Vienkāršība pāri visam. Gultas nelielas telpas vidū ar brūnu pārsegu, pestītāja statuja virs tās, sānā neliela niša, kurā ir kāda svētā figūra un lāde otrā stūrī. Varbūt, ka ir vēl kas neliels jo visu telpu pa šķirbu apskatīt nevar. Visvairāk man patika viens liels un perfekts mākslas darbs, vairāk nekā 300 gadus vecs. Simtiem nelielu koka figūriņu, kas attēlo dažādus notikumus no Bībeles. Gan Jēzus dzimšana, gan Jēzus dzīve utt utjp. Bet labākais, ka šis šedevrs ir aizverams un salokāms no apmēram 3x3x3metri, uz nešanai parocīgu formātu un figūriņas perfekti sagulst iekšā speciāli izveidotos caurumos. Vienīgais gide man ne pa kam neļāva fotogrāfēt, tā kā nāksies ticēt uz vārda. Ekskursijas nobeigumā izejam klostera dārzā. Neliels ar strūklaku vidū. Te aug dažādi augļi, bet dārzs ir maziņš un vairāk domāts dekorācijai, ne tam lai pabarotu māsas. Vēl mazliet varu ieskatīties mazajās ieliņās, kas arī ir klostera teritorija, bet tālāk diemžēl doties nevar. Žēl, man ļoti patika. Paskatos pulkstenī- pagājusi gandrīz pusotra stunda. Liekās, ka labi ja 10 minūtes. No sirds rekomendēju šo muzeju, un paņemiet gidu. Ir tā vērts. Turpinu vazāties pa pilsētu. Un nejauši izdzirdu vārdu Huanita. Man kā pa galvu kāds iesit. Bļin, tak Arekipa ir tā pilsēta, kurā var redzēt slavenās inku meitenes figūru! Nu kā es varēju šitādu burku gandrīz noraut? Izrādās esmu gandrīz pie paša muzeja. Faktiski dažas mājas no tās. Biļete maksā 20 soles. Man 10. Laikam nojaušat kāpēc. Tūre angļu valodā sāksies pēc 20 minūtēm. Vienīgi mani uzreiz brīdina, ka Huanita ir laboratorijā. Ļoti žēl, bet mani fascinē šis stāsts kā tāds un es iešu šā vai tā. Tagad tiem kas ne velna nesaprot par ko tu te, garais, murgo? Kāda Huanita? Huanita ir skaista inku meitene, saukta arī par Ampato vulkāna meiteni, kas tika atrasta 1995. gada Johana Reinharda vadītajā ekspedīcijā, pēc vairāk nekā 15 gadu ilga darba. Ampato vulkāns, kurš cita starpā ir 6380 metrus augsts, bija glabājis šo meiteni savā ledus klēpī ap 500 gadu. Savā nāves brīdī Huanita bija aptuveni 12 gadus veca. Daudzus gadus atpakaļ, meitene, tāpat kā vairāki citi bērni tika upurēta dieviem lai remdētu viņu dusmas un izlūgtos labvēlību. Iespējams, ka meitene joprojām dusētu vulkāna patvērumā ja ne laimīgu apstākļu sakritība. Varētu pat teikt, ka Huanita pati ieradās pie mūsdienu cilvēkiem. Ampato vulkāna ledus kārta klāja Huanitas kapu un vairākas ekspedīcijas kas pētīja inku civilizācijas pēdas, gluži vienkārši vairākas reizes bija nogājušas pāri viņas atdusas vietai pat nenojaušot ko slēpj zeme dažu metru dziļumā. Taču palīgā nāca blakus esošais Sabankajas vulkāns, kurš vienā jaukā dienā izdomāja padusmoties un mazliet atgādināt cilvēkiem, ka viņš joprojām ir spējīgs uz izvirdumiem. Izvirdums lielu skādi nenodarīja. Tieši otrādi- tas pakausēja Ampato ledu un Huanitas kaps atvērās. Vēl jo vairāk- satricinājumu rezultātā, Huanita izvēlās no kapa un noripoja pārsimts metrus zemāk, kur pēc nedēļas to atrada pārsteigtie ekspedīcijas dalībnieki. Meitenes ķermenis ir saglabājies unikāli labā stāvoklī un daudz neatšķiras no tā, kāds tas bija nāves brīdī. Nedaudz cietusi vienīgi seja, kas nedēļu bija pakļauta saules iedarbībai. Pasaules zinātnieki no sajūsmas grauza nagus un metās pētīt meiteni. Tikmēr ekspedīcija bez problēmām atrada Huanitas apbedījuma, vai pareizāk sakot, upurēšanas vietu un pasaule no šīs kapavietas uzzināja par inku kultūru daudz vairāk nekā 100 gudras doktora disertācijas izlasot. Nākamo gadu laikā tika atrastas vēl vairākas upurēšanas vietas ar bērnu ķermeņiem, tomēr neviens no viņiem nav tik labi saglabājies kā Huanita. Ekskursija sākās ar filmu, kurā pa lielam tiek izstāstīts tas, ko jūs patlaban jau zināt. Tālāk seko tūre ar gidu, un tā kā es esmu vienīgais angliski runājošais interesents, man atkal ir privātā tūre. Šī muzeja stāsts ir par bērnu upuriem. Ja atcerēsimies, no sākuma jau minēju, ka cilvēku upuri inkiem nebija nekas svešs, tomēr tā nebija ikdienas parādība. Bērns tika upurēts, tā teikt, kad ūdens smēlās mutē un tālāk vairs nebija kur. Visi upuri bija aptuveni 12-16 gadus veci. Par upuri būt savā ziņā bija goda lieta. Šie bērni speciāli tika izvēlēti un komisija bija visai nopietna- visa inku elite. Bērnam bija jābūt skaistam, fiziski veselam. Tādam, lai dieviem būtu patīkami saņemt šādus upurus. Huanitas, un arī citu bērnu ceļš veda uz Kusko pilsētu. Izejot cauri dažādiem rituāliem un apliecinot savu " dievišķo būtību", Huanita, svarīgu cilvēku pavadībā devās ceļā. Saprotot, ka viņai šis ceļš ir vienā virzienā... Es neviļus aizdomājos kā jutās šie bērni. Pagodināti? Nobijušies? Pieņēmuši skaudro realitāti? Tie tomēr ir bērni. Varbūt, ka viņi juta milzīgo atbildību visas sabiedrības priekšā un jau paši iekšēji komunicēja ar dieviem izlūdzoties labvēlību gan sev, gan saviem tuvajiem. Kaut kā šis muzejs un stāsts baigi uzdzina mani uz filozofiskām pārdomām. Upurēšana notika daudz maz humānā veidā. Bērni tika sazāļoti tā, ka diez vai saprata notiekošo. Un tad spēcīgs sitiens ar akmeni pa galvu un lieta darīta. Kopā ar cilvēka upuriem, tika upurētas arī sadzīves lietas- rotas, apģērbs, trauki. Tieši Huanitas kaps ir tas, no kura tika iegūtas fantastiski labi saglabājušās lietas. Es skatos caur stiklu uz audumiem, krūzēm un vienkārši nespēju noticēt, ka šīm lietām ir 500 gadu. Viņas izskatās faktiski tādas pašas, kādas var iegādāties suvenīru veikalos turpat aiz stūra. Kā audums var saglabāties tik izcilā kvalitātē? Rotas nedaudz apsūbējušas, jo pārsvarā veidotas no sudraba un vara, bet tik un tā savam laikam iespaidīgi rotājumi. Mazas figūriņas tērpos, nu gluži kā mazas lellītes. Šķiet taisītas vakar. Andu gaiss un ledus izdarījis cilvēcei milzīgu pakalpojumu saglabājot šīs vēstures relikvijas. Gide stāsta, ka inkiem paticis pāris. Rotājumi veidoti pāros. Traukiem parasti ir pāris. Arī vēlākie atradumi liek domāt, ka iespējams bērni arī tikuši upurēti pa divi. Ne gluži vienā vietā, bet pavisam netālu viens no otra. Huanitas pāris gan īsti nav atrasts. Pēc sensacionālā atraduma 1996 gads bijis kā pļaujas laiks. Atrasti daudzi apbedījumi. Neviens cits bērns gan vārdu vairs nav saņēmis. Upuri vienkārši tiek saukti par " meiteni nr.2", vai "zēnu nr.3" Vēl jo vairāk Huanitas stāsts fascinē. Pati meitene šobrīd ir laboratorijā un apskatīt viņu man neizdevās. Muzejā gan ir neskaitāmas viņas fotogrāfijas no visām iespējamām pusēm. Un viņās vietā šobrīd ir izlikta apskatei viena cita ledus meitene kas arī labi saglabājusies. Netipiski, bet viņa sēž lotosa pozā. Var atšķirt drēbes un var redzēt uz viņas muguras mazu maisiņu, kurā viņa glabāja savas lietas. Figūra ir dubultā stikla vitrīnā, kuras iekšienē ir nemainīga -20 grādu temperatūra. Ķermenis ir pārklājies ar tādu kā sarmas kārtu un gide saka, ka tā tam arī jābūt. Kārtīgi apskatīt ķermeni traucē ļoti vājais apgaismojums, bet arī tas pieder pie lietas. Ir radīti maksimāli pietuvināti apstākļi tiem, kas ļāva mums iepazīt šo unikālo vēstures lappusi. No muzeja es izeju vienkārši apburts. Gandrīz palaidu garām tik interesantu apskates vietu. Esmu ļoti priecīgs, ka sagadīšanās rezultātā tomēr nonācu šeit. Šis nu ir tas muzejs Peru, kas ir jāredz!

Sāk parādīties apetīte. Nevar vien no mākslas izdzīvot. Ļoti negribas atkal pusdienās saņemt rīsus ar frī kartupeļiem, bet kā no tā izbēgt es pat nezinu. Eju uz hosteļa pusi ar domu, ka varbūt uz ielas kāds ko tirgos. Kaut gan nekad pa dienu neesmu redzējis kādu tirgojam ko ēdamu. Nu labi, izņemot visādus saldumus un saldējumus. Pēkšņi ieraugu uzrakstu „China food”. Vo! Ķīnas ēdiens Peru, tas varētu būt episki. Stumjos iekšā. Vieta rādās populāra esam. Diezgan liela telpa, kas ir pilna ar ēst gribētājiem. Divi galdiņi vēl nav aizņemti, piesēžos pie viena no tiem. Uzreiz klāt ir apkalpotāja, kas ķīnietim līdzīga ne vairāk par mani un piedāvā pasūtīt dažādas kulinārās izvirtības. Kādas tieši- neko nesaprotu. Tāpēc meitene metas pēc menu ar zīmējumiem un tad skatoties bildītes es varu pasūtīt pēc izskata labāko ēdienu. Uzreiz izvēlos zupu, un no otrā kaut kādu ēdienu, kas uz bildes izskatās sasodīti smuki. Pēc dažām minūtēm manā priekšā stāv bļoda ar zupu. Nu labi, tas ir šķīvis, bet bez muldēšanas tas ir lielākais šķīvis ko savā dzīvē esmu redzējis. No ķīniešu virtuves sastāvdaļām zupā, iespējams, ir sāls un ūdens. Par ūdeni esmu pārliecināts, par sāli nē. Tikpat labi šis varētu būt ēdiens no havajiešu vai filipīniešu virtuves. Karoče, pilnīgi nekāda sakara ar Ķīnu, pat ieslēdzot vislielāko fantāzijas devu. Bet zupa pati par sevi garšīga. Tikai nenormāli daudz. Vēl neesmu pabeidzis ēst, kad saprotu, ka man tas otrais ēdiens nafig nav vajadzīgs. Bet viņš nāk. Manā priekšā parādās vēl viena bļoda. Ierastie ‘ķīniešu’ rīsi ar frī kartupeļiem. Un lai man iespļautu pašos dvēseles dziļumos, trešo daļu sastāda makaroni. Tagad es esmu redzējis visu. Mazliet vēl pietrūkst griķu, bet tos šeit nepazīst. Nu kā var šitā sadirst ēdienu??? Par šitādām receptēm vajadzētu saukt pie kriminālatbildības. Kā var sajaukt kopā frī, rīsus un vēl makaronus? Viss šis ķīniešu brīnums ir pārkaisīts ar maziem gaļas gabaliņiem un nedaceptiem sīpoliem. Labi, ka neviens ķīnietis to neredz. Vai nu viņš aizietu ar sirdi, vai kāds dabūtu pa nāsīm. Mazliet pamakšķerēju gaļas gabaliņus un uzkožu ar frī. Žēl tik lielu porciju atstāt, bet man nudien nelien, turklāt jau minētais sajaukums nerada baigo sajūsmu.

Eju uz hosteli pēc savas somas. Līdz autobusam laiciņš vēl ir, un sēdēt autoostā man galīgi negribas. Tāpēc sēžu hosteļa vestibilā un ņemos ar telefonu. Bez manis vestibilā ir vēl bariņš spāniski runājošu jauniešu, kas skaļi strīdas kurā dienā braukt uz Maču Pikču, un vai vispār uz turieni braukt. Aktīvākā no bļāvējām ir meitene ar nenormāli īsiem svārkiem un milzīgu izgriezumu krūšu rajonā. Tēlaini izsakoties- faktiski plika. Vai nu aiz uztraukuma, ka viņas viedoklis varētu nešķist pietiekoši svarīgs, vai nu kā savādāk, bet katras 10 minūtes viņa skraida uz tualeti. Kamēr viņa kārto savas fizioloģiskās vajadzības, vestibilā iestājās klusums, bet tikko viņa ir atpakaļ, tā trādirīdis sākās no gala. Pēc trešā tualetes apmeklējuma, apsveru domu aizlikt durvīm priekšā slotu, vai kā savādāk mēģināt ieslēgt viņu atejā. Besī jau tās latino razborkas. Kā juzdama, ka Žigis ir nikns, viņa iznākot no tualetes apsēžas man blakus un sāk pētīt manas bikses. Ar acs kaktiņu skatos kas tur nav tā kā vajag. It kā viss kārtībā- cauruma nav, netīrs nav. Plikā paskatās man acīs un prasa vai tās ir bikses. Nu to vārdu es spāniski saprotu. Pat īsti nav ko atbildēt uz tik stulbu jautājumu. Latviski varētu piespēlēt jefiņu un teikt, ka īstenībā tie ir cimdi, bet es nēsāju kā bikses. Nu kaut ko tik stulbu. Bet tā kā mana spāņu valoda joprojām ir „mans gribēt runāt, bet nemācēt” līmenī, atliek vien stulbi piekrist, ka tās tiešām ir bikses. Viņa prasa vai tās ir Mamut bikses. Ā, nemaz tik stulba nav, varētu pat teikt, ka lietpratēja, jo speciālajos tūrisma zīmolos nemaz tik daudzi cilvēki neorientējās. Tad viņa nober kaut ko tik ātri, ka pat nesaprotu par ko ir runa, un es atzīstos, ka šajā valodā es nerunāju. Es momentā izraisu neviltotu interesi visos klātesošajos, un seko nopratināšana- kas tāds, no kurienes, kāpēc te utt. Paši Jautrīši ir no Čīles. Es kaut kā galīgi neesmu plānojis nonākt uzmanības centrā un piepūlēt smadzenes tulkojot no spāņu valodas. Bet plikā ir ļoti aktīva. Viņa man skaidro, ka viņi šeit ir brīvdienās un plāno braukt uz Maču Pikču. Pārējie piekrītoši māj ar galvu, ķipa, jā, jā, mēs uz Maču Pikču. Tad viņa man kaut ko skaidro, laikam par to kāpēc viņi šobrīd ir viesnīcā. Mani nudien šobrīd tas absolūti nekrata. Slinki māju ar galvu un domāju tīt makšķeres. Pēc desmit minūšu monologa, pupainā pēkšņi iedomājas uzjautāt no kurienes es esmu. Saku Latvija. Kā jau bija paredzēts, tikpat labi varēju teikt- bruņrupucis. Latvija viņiem asociējas ar to pašu, ko man portugāļu darbības vārds- nosnausties, pagātnes formā. Respektīvi- ne ar ko. Bet plikā ir neatlaidīga, viņa uzreiz datorā uzraksta Latvija un atrod to kartē. Vismaz zinās, ka nav Āfrika. Viņa uzvaroši parāda ekrānu pārējiem Čīles pilsoņiem, kas šo faktu uzņem ar atbalstošu murdoņu. Izskatās pēc kaut kādas slimas sektas. Ar to vēl iepazīšanās nebeidzas, jo pupainā jau ir atradusi mani facebook un uzaicinājusi draudzēties. Kas tālāk- laulības piedāvājums un uzreiz ķeramies pie pēcnācēju jautājuma? Saku, ka nu gan man jāiet. Pupainā steidz atvadīties. Tēloju galīgi kavējošu pilsoni un taisos pazust. Pat normāli pasēdēt neļauj. Uz ielas uzreiz noķeru taksi, kas uzreiz man nosauc par trim solēm zemāku cenu, nekā es pats taisījos piedāvāt. Es pat apjukumā aizmirstu par savu zelta principu- kaulēties pat bezsakarā.

Pēc pusstundas esmu stacijā un tad vēl nieka trīs stundas bezdarbībā un tad jau sēžu autobusā uz Limu. Mans ceļojums strauji tuvojas nobeigumam. Vēl divas dienas Limā un mani jau gaida lidojums uz mājām.

P.S Bildes manās galerijās, baigi lēni vienojās klāt, zb jau.

P.P.S Normāls skaits ar komentāriem un es saņemos un rakstu par Itāliju