Velsas otra populārākā virsotne Cader Idris

Neatradusi draugos.lv ceļojumu aprakstos neko par Velsu ,tiešām no sirds nobrīnījos .Rakstu ,tikko atgriezusies,ar svaigiem iespaidiem,un aiz pienākuma sajūtas,jo nav smuki,ja par tik populāru vietu ,neviens nav ielicis nekādu info.Tātad pirms braukšanas uz Velsu,ilgi gatavojāmies,izpētīju maršrutus,izvēlējos iespējamās kalnu takas un izvēlejos pēc grūtibas pakāpes vienu no smagākajām trasēm,bet toties tādu,kur ejot paveras skaisti skati.Kā es to zināju?-noskatījos vairākus video-un vadoties no tā,nolēmām par labu šai trasei.Minffordd kalna kāpšanas taka sākas no Minffordd maksas autostāvvietas.Nezinātajiem uzreiz varu paskaidrot,ka kalnā nav jakāpj ar speciālu aprīkojumu,tā ir kā pastaigu taka,tomēr labiem apaviem kājās ir jabūt noteikti.Pirmā daļa sākās kā bezgalīgs gājiens pa trepēm uz augšu.Man jau tas likās bezgala mokoši un nogurdinoši.Dēls mani mierinot teica:''Nu kas tu ,mamma,trepes neesi redzējusi vai?''Vēl pēc pusstundas jau sagurums bija pārņēmis arī viņu.Kad es jau biju bezmaz gatava padoties,tad šis pirmais kāpņveidīgais posms beidzās,un sākās mazliet lēzenāka taka,kuras malā es sabruku,un mirkli vēlak pacēlusi acis ieraudzīju kā pensionāru pāris ar vieglu smaidu sejā vienmērīgā un ritmiskā solī aiziet man garām .Pirmkārt,kauns,otrkārt,apbrīna-kā viņi tā var???Lai kaut mazliet sev palīdzētu,es piegāju pie mazās kalnu upītes,kas likās tik veldzējoša,un apslapināju seju un rokas ar pavēso ūdeni.Nu radās spēks iet tālāk.Nākošais posms nebija tik nenormāli nogurdinošs un to nogājām samērā raiti līdz sasniedzām ezeru,kur mazliet pasēdējam un atpūtāmies.Un mirkli vēlāk jau turpinājām ceļu. Galotne likās jau samērā tuvu.Draugs ar savām garajām kājām pirmais to sasniedza.Un no augšas sauca man:''Tu neticēsi!Aiz šīs atrodas vēl viena galotne,šī nav īstā,mums jāiet uz nākošo!'' Ļoti jau nu iepriecinoši vai ne?Un tas pēc divu stundu vāprātīga kāpiena cilvēkam, kurš nekad neiet uz sporta zāli un ar sportu ir uz ''Jūs''.Bet neiesim jau padoties,čāpojam tālāk uz augšu.Lēni,bet toties neatlaidīgi,tuvojamies virsotnei.Un atkal atskan:''Arī aiz šīs atrodas nākošāāāā!''Mazliet atkal pasēdējām,papriecājāmies par skaisto skatu,un turpinājām ceļu.Tas bija tik nogurdinosi,ka brīžam ieslēdzās autopilots,brīžam uzradās "'otrā elpa'',brīžam tu uzdevi sev jautājumu:''ko es te daru?kāda velna pēc cilvēki vispār izdomā kaut ko tādu darīt,vilkties stundām pret kalnu kur viņiem tāpat nekas nav meklējams?''Un tu ej un cel kājas pāri akmeņiem ,meklē gludāko ceļu,piesargies,ka neizmežģi potīti,un hop un pēkšņi izrādies,ka esi jau klāt.Pati galotne- iebetonēts akmens bluķis ,un tevi pārņem milzīgs pārsteigums,cik tur daudz cilvēki!No kurienes viņi uzradušies?Un tu paver acis apkārt un ieraugi,ka uz kalna kori iet takas no visām pusēm un cilvēciņi tālumā kā skudras.Hi,hi ,protams, ne jau katrs izdomās sev atrakciju iet pa grūtāko taku .Sākam ceļu lejup.No sākuma tā neko-mierīgi,baudot ar acīm dabas ainavas,pat relaksējoši tā teikt,bet šis prieks mums nevilkās ilgi.Pēc tam turpmākajās divās stundās es uzzināju,ka cittreiz nokāpt no kalna var gadīties tikpat grūti kā uzkāpt.Bija jākapj lēni,lielā stāvumā pārvarot šķēršļus,uzmanīgi izvēloties kur likt kāju.Bija gan asi roboti akmens gabali,gan kustīgi,ik uz soļa iespēja sevi savainot,ja nepareizi kur noliksi kāju.Ik pa laikam pie iespējas atsvaidzinoties ar kalnu strautiņu vēso ūdeni,veicām godam arī šo stāvo nokāpiena posmu.Ceļā bija pagājušas vairāk kā piecas stundas,un mazliet līdzjūtība iemetās satiekot pretīmnācējus,kuri vēl tikai devās iekarot virsotni un nezināja kāds pārbaudījums viņus sagaida.Bet mēs bijam lepni un gandarīti par sevi,par trīs latviešiem,kuri iekaroja Cader Idris.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem