mans varonīgais ceļojums uz Sankpēterburgu

22.11.2008
7 min lasīšanai

Kā jums šķiet, kas sanāk, ja vienkopus saliek pamatīgas bailes no lidošanas lidmašīnā, cilvēku, kurš nav ceļojis viens un lāgā nezina, kur ir lidosta un kas tur darāms un nav radis pie lielpilsētas (cilvēku vasarā tur esot virs 10 miljoniem) kņadas?! Nu jā – sanāku es, kura lido uz Sanktpēterburgu. Tā kā plānotā kompānija pirms laiciņa pajukusi, tad nu spītīgi izlemju – dodos turp viena pati. Un viss... Kādu piektdien no rīta dodos uz Rīgas lidostu vientuļa kā pelēkais vilks mežā. Lidostā izeju reģistrāciju, nododu bagāžu, daru visu, kas pienākas. Pirmā doma, ka esmu traka, uznāk, kad redzu, kā paceļas lidmašīna uz Taškentu. Drīz pati sēdu lidmašīnā un lidoju uz Krieviju ar domu, ka esmu traka, dumja un ka tas vispār nebija prāta darbs... Izrādās, tā lidošana tāds nieks vien ir – varu pieteikties par stjuarti :)) Sanktpēterburgā ielidojam drīz. Pilsēta sagaida mani ar pamatīgu lietu, Rīgā gan nebija ne mākonīša. Priekšā imigrācijas dienests un pasu kontrole. Arī bagāža brīnumā nav pazudusi. Lidostā mani sagaida radinieks Andrejs. Ejam pa lietu uz viņa mašīnu, tad braucam. Kādas ielas malā pirmais prieks – gaisā šaujas geizers – pārplīsuši karstā ūdens vadi (a kur steigties krievu strādniekiem piektdien pēcpusdienā, gan jau pirmdien pagūs uzsākt remontu). Es zibenīgi velku laukā fočiku un tik knipsēju. Pēc mirkļa – pirmais šoks. Protams, tādas lietas var notikt ar ļoooooti daudziem, bet jānotiek noteikti arī ar mani. Kas uz nepatikšanām uzprasās, tam arī iedala lielākas. Lidostā ir nozagti visi mani papīri – pase, apdrošināšanas polise, imigrācijas lapas, viesnīcas papīri un druska dolāru. Nu ko – aizdodos pie radiem, a kur citur bomzim likties?! Vakarpusē sēdam, iedzeram šņabi un es smejos, ka tagad varu iet pie kaukāziešiem uz tirgu par gruzčiku pieteikties. Vēlāk vakarā eju pastaigāties, blakus radu mājai ir tirgus, smejos, ka nolūkoju sev darbavietu. Super uzraksts pie vienas mājas – man iepatīkas uzreiz GALERIJA – SECOND HAND. Izlemju, ja neņems tirgū, meklēšu darbu šai galerijā... Sestdienas rītā pamostos moža un gatava tālākiem piedzīvojumiem. Dzīvoju 14.stāvā WOW!!! Diena no augšas rādās lieliska. Nu ko – bomzīte dodas iekarot pilsētu. Par dokumentiem izlemju, ka domāšu kaut kad vēlāk. Ar Andreju dodamies uz centru – izstaigājam vairākas baznīcas, pastaigājos pa tiltiem, Kunstkamera, visādi muzeji, tur tas centrs vispār kā muzejs pats par sevi. Pa dienu nostaigājam kilometrus 10 vismaz. Un nenotiek nekas sevišķs. Sāku jau domāt, ka visi pazaudētie dokumenti un dolāri būs vienīgā ekstra. Noskaņojums paliek nopietnāks.... Uz pašu vakaru sēdam kaut kādā parkā un blakus sāk spēlēt ielu muzikanti. Un man tā iepatīkas tā mūzika, kaut kas no viduslaikiem, kaut kas no īru river dance stila. Un mana oma uzlabojas. Pērku ielas muzikantu disku... Nākamā rītā izlemju – nu nedrīkst padomju cilvēks būt tik bezatbildīgs, galu galā russo turisto – obļikum moraļi... Izlemju, ka jāpameklē pazaudētie papīri (naudu atrast neceru). Zvanam uz lidostu – nozaudēto bagāžu. Paceļ laipna (laipna protams pēdiņās) ierēdne. Tādā, nu dikti palauzītā valodā viņai stāstu savu lielo bēdu, ka lidostā man nozagti dokumenti, uz ko viņa man atcērt, ka pie viņiem ir bagāža, nevis dokumenti. Gribējās jau man ar viņu pafilozofēt par domu, vai nozaudēti dokumenti savā ziņā nav pielīdzināmi nozaudētai bagāžai, bet baidos, ka ar manām piemirstajām krievu valodas zināšanām, tādai filozofēšanai būs par maz, formulēju sērīgu jautājumu – kur man jāzvana? Uz ko viņa saka, ka uz lidostas imigrācijas dienesta pasu daļu. Laipni atvainojos (nezinu gan par ko) un prasu, vai viņa nebūtu tik laipna, nepateiktu turienes numuru. Viņa saka, ka viņai tas nav jāzina, lai es zvanot uz uzziņu dienestu. Joprojām laipni prasu, vai viņa nezina, kāds numurs ir uzziņu dienestam. Viņas pacietības mērs ir pilns un viņa man atcērt –-- visu tu gribi zināt!!!! Gribu atcirst arī es, ka visu zināt tiešām būtu brīnišķīgi, bet atkal baidos saputroties krievu valodā un klusēju. Viņa laikam iedomājas, ka es klusītēm leju asaras, pasaka kaut kādu numuru un saka – zvani tur. OK – zvanu uz to numuru. Tur atkal izstāstu savu sirdssāpi – sieviete saka – jūs ne tur pazvanījāt, jāzvana uz citu numuru. Es numuru fiksi pierakstu. Kad telefonu nolieku – apjēdzu – atkal esmu apjāta – man ir iedevuši to numuru, kur es zvanīju iepriekš. Nu ko – turpinu būt PERSONA NON GRATA... Pamatīgs iemesls, lai dotos vakarpusē uz kafejnīcu un iedzertu... Vēlā vakarā besis tāds pamatīgs, ka klausoties radiniecē Ļizas tantē piemiegu pie galda... Nākošā dienā izlemju, ka šitā man papīrus nedabūt nekad. Jūtu, ka domai, ka papīri atradīsies, ticu tikai es.... Pa šīm dienām esmu noklausījusies desmitiem tāda veida aprakstu gan no radu dzīves, gan kaimiņu un paziņu loka. Tante Ļiza stāsta kā viņai bijis. Trīs dienas pirms pensijas, viņa dodas uz tirgu nopirkt KAŠU (laikam mannu???) un kaķa barību. Nopērk kašu, aiziet pirkt kaķa barību, nozagts maks ar atlikušo naudu. Viņa smiedamās saka, --- ēdu kašu trīs dienas. Andrejs smejas, --- labi, ka vispirms nopirki kašu, citādi trīs dienas ēstu kaķa barību. Smejamies visi!!! Bet jāaizdodas uz lidostu priekš pārliecības, ka tur papīru nav, tad jāiet uz Konsuļstvu (Konsulātu?) kārtot jaunus – galu galā vīza man tikai divām nedēļām, ne gadam :) Izlemjam tālāk doties uz Petrodvorecu. Lidostā vispirms ieeju tur, kur mani vakar laipni atšuva – nozaudētajā bagāžā. Sēd divas duņas (un abas uz mani nelaipni skatās) – droši vien domā, atkal problēma atvilkusies. Stāstu, ko meklēju, viena saka, te nav dokumentu, ej tur pie lodziņa, kur reģistrēja pasi. Es saku, tur lodziņu ap 20, pie kura??? Viena man atcērt – pie 13. Pie sevis ņirdzu – saprotu viņas ironiju, bet visā nopietnībā pateicos un dodos pie 13.lodziņa. Tur sieviete sēd. Tikko eju tuvāk – viņa saka – ņe hodite bļiže (nenāciet tuvāk). Reizē nāk histēriski smiekli un besis arī, saucu kā ģenerālis kaujā par savu situāciju, viņa uzklausa mani, pasaka frāzi, --- te nav, un tēlo, ka mani vairs vispār neredz. Savukārt es sakrustoju rokas uz krūtīm un tēloju, ka redzu visā pasaulē tikai viņu. Stāvu minūtes 5 vismaz. Un nekas nenotiek. Toties trīspadsmitā (tā es viņu domās nokrustu) paliek nervozāka, beigās neiztur, sauc mani tuvāk un saka, aiziešot pasaukt apsargu (tā es sapratu – pozovu ohraņņika). Paliek man jau jocīgi – domāju, ka viņai apnikusi mana lekšanās, izsauks apsardzi, atnāks kādi BUIVALI, savāks mani bez papīriem un aizvedīs uz policijas iecirkni. A tur būs lieli sū.... Atnāk normāls vīrelis. Prasa, kas par lietu?! Stāstu savu bēdustāstu atkal, šis vismaz neliek aurot pa gabalu! Viņš noklausās, saka, ej pie 1.lodziņa. Nu piz...dec! Jau pavisam sašļukusi eju uz pirmo lodziņu. Domās izštukoju, ka atlikušās dienas paies taisot pases dublikātu un kārtojot n-tās formalitātes. Aizeju – pienāk tas pats vīrelis un mani uzmanīgi appēta. Pie sevis jau pukojos – ko lūri, nelaimes čupiņu redzējis neesi, vai???? Šis no kabatas izvelk manu papīru mapīti. Esmu starā!!!! Manas domas lēkšo un pati esmu tā mirkļa planētas laimīgākais cilvēks!!! Viņš man prasa – seriālu Banditskij Peterburg esi redzējusi? Sataisu platas acis – nu jā.... Viņš man saka – nu vot – tak eto pro nas, banditskij Peterburg eto zdes... Sargāt vajagot dokumentus. Esmu tik iegrimusi patosā, ka viņam saku, --- ja tas būtu atļauts, es šobrīd aiz laimes varētu Jūs nobučot... Vīrelis tā kš nedaudz apmulst un pasmaida. Tas ir pirmais un ja atmiņa neviļ – vienīgais ierēdņa smaids, ko tur redzēju :) Laimes pilna, dodos no lidostas ārā uz mašīnu, kur gaida Andrejs. Šis redzot manu muļķīgi smaidošo ģīmīti, visu pats saprot un saka, tu esi iekļuvusi tai 1% cilvēku, kuriem atgriež nozagtās mantas. Atsmeju, ka esmu vezučaja (veiksminiece) un dodamies uz Petrodvorecu. Pa ceļam apskatu visu mapīti – papīri ir visi, pazudušas tikai divas lietas – dolāri un kas vēl smieklīgāk – PILDSPALVA. Nu ko zaglim tika 20 dolāri un prezents - pildspalva Made In China. Ai, nu labi, nav žēl, štrunts vien ir. Vairākas dienas pavadu kopā ar Andreju un Taņu (viņa sievu). Apceļojam Vasilija salu, Petrogradu, PetraPavla cietoksni, Carskoje Selo, Jelagina salu, u.c. vietas. Tad klāt dienas, kad viņi ar mani nevar nekur doties, jo ir aizņemti savās lietās. Kā riktīgs tūrists - vienā rokā fočiks, otrā - grāmata ar nosaukumu Sanktpēterburga, kāpju iekšā metro un dodos apmeklēt pašu centru, t.i., Ņevas prospektu, Vara jātnieku, apskatīt Admiralitātes ēku un vēl kādu baznīcu vai. Izlienu no Metro pieturā Ņevskij Prospekt. Izeju uz ielas un pēc grāmatas kartes, mēģinu noorientēties, uz kuru pusi tagad jāiet. Grozu to karti tā, apgriežu otrādi, ņi figa nesaprotu. Pēkšņi paceļu skatienu, vēl viens tāds pats dunduks kā es. Arī vienā rokā fočiks. Otrā tāda pati grāmata, tikai kaut kādā citā valodā – ne latviešu. Un uzšķirta tā pati lappuse, kura man. Abi saskatāmies, sākam smieties. Un pēc mirkļa jau abi kopā dodamies meklēt Vara jātnieku u.c. lietas, kas gadīsies pa ceļam. Un drīz arī gadās. Armēņu baznīca. Un gadās tāpēc, ka esam devušies uz pretējo pusi – izsmejamies pamatīgi, foķējamies un ejam atpakaļ – nu jau uz pareizo pusi. Tā nu pirmo dienu, kad neesmu kopā ar radiem, pavadu centrā kopā ar igauni Urmasu. Kamēr klīstam, pagūstam aizklīst ne tur, kurp plānojam vēl pāris reizes. Kaut gan turpat centrā vien esam. Citā dienā iepazīstos ar diviem maskaviešiem, izvizināmies ar kuterīti pa upēm un kanāliem, apskatu kosmonautikas muzeju... Biju izstādē – kā lai pareizi uzrakstu??? Tulkošu tieši – Inkvizīcija. Viduslaiku mocību rīku izstāde. (Vystavka sredņevekovih orudij pytok), vēl biju uz kuģa Aurora. Bijām okeanārijā. Tas man palicis labā atmiņā. Kapteinis Džeks Zvirbulis neprata izrunāt vārdu – parlamentārietis. Man mēle mežģījās izsakot – akeanarium... Nu kopumā ņemot - 9 dienas pilnas piedzīvojumu un iespaidu. Vismaz nobeigumu vajadzētu uzrakstīt nopietnu. Sanktpēterburga patiešām ir jauka pilsēta, tur ir ļoti daudz ko redzēt, un cilvēki tur ir sirsnīgi un izpalīdzīgi (nu - izņemot ierēdņus). Savas mantas noteikti ir jāsargā. Izdevīgi pārvietoties ar metro, ļoti lēti. Muzejos (piem. Pētera un Pāvila cietoksnī) izdevīgi pirkt komplekso biļeti. Un ja ir jautājumi – rakstiet :) P.S. Ak jā, kaut ko atcerējos!!!! Gids Peterhofā Vannu kompleksā uzdeva mums āķīgu jautājumu: atnāk viss huzāru pulks uz baņu (pirti), bet iekšā sākumā ieiet tikai puse huzāru pulka. Vēlāk iet otra puse. KĀPĒC??? Vai kāds no jums to zina???? Gudrākajam dāvana no manis :)

mans varonīgais ceļojums uz Sankpēterburgu

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem