Peipusa piekraste
|
Aija Jurevica
|
Let me take you far away, you’d like a holiday...*
Vasarai tuvojoties šī allaž kļūst par manu mīļāko Scorpions dziesmu. Pašreizējā situācijā gan nav neviena, kas teiktu Let me... un nekāds far away arī nesanāk, un Exchange the cold days for the sun** šobrīd nepavisam nav vajadzīgs, bet tomēr, tomēr...
Nē, uz tropiem mēs nebraucām. Kaut gan... varbūt... ja temperatūra ir pie +30... un tu ieej botāniskā dārza tropu mājā... lai arī tā atrodas tepat Tartu. Dārza teritorija ir neliela, bet var palīkumot pa taciņām un apskatīt šo to ziedošu un zaļojošu, un dīķītī peld arī kaut kas no zooloģijas nevis botānikas. Šito gan- kā šajās dienās ziņoja vietējie portāli- varēja ieraudzīt tepat Nīcā, nebija nemaz jābrauc uz Tartu.
Tartu ir arī savs vanšu tilts, pār kuru nu dodamies tālāk Peipusa virzienā. Kopumā nokļūšana līdz mērķim ir prasījusi krietnu pus dienu un vēders jau sāk ilgoties pēc pusdienām, tāpēc sākam ar piedāvājumu vietējo tradīciju garā- Zivju un sīpolu restorānā Kolkjā (re- gandrīz kā Kolkā), kur mūs uzpilda ar līņu zupu un zandarta cepeti- viss tepat no ezera un sīpoli no dobītēm.
(Sasodīts- man jau nu zivis diez ko pie dūšas neiet, bet jau trešais brauciens pēc kārtas vienā zivju zīmē. Vajadzēs pārskatīt gaumi.) Te var iegādāties arī vietējos kūpinājumus, ar ko gan šoreiz neriskēju tropiskā klimata dēļ.
Tad nu jābrauc apskatīt arī tā varenā ūdenstilpne, kur tas viss ir mitinājies. Slavnoje morje, svjaščennij...*** ak, tfu, nē!- tas jau bija par Baikālu. Bet arī Igaunijai ir visai pieklājīga iekšējā jūra ap 50 km platumā un 70 garumā- neredz ne galu, ne malu.
Gar krastu var apskatīt smilšakmens klinšu atsegumus, apmēram kā pie mums gar Gauju vai Salacu. Rodas nelielas pārdomas par tūrisma mārketingu- vai būtu vajadzīgs šo objektu vairāk apkopt un civilizēt, labāku piebraukšanas vietu uztaisīt un nezāles apravēt, vai labāk lai paliek, kā ir. Galu galā tādam tūristiņam, kas pieskrien uz piecām minūtēm bildi uztaisīt, varbūt neko vairāk arī nevajag, bet čurkstēm ir, kur dzīvot.
Mustvē apskatām vietējo novadpētniecības muzeju un skolotāja Larisa mums pastāsta šo to par īpatnībām saskarsmē ar vecticībniekiem. Reliģisko vajāšanu rūgtās pieredzes mācīti viņi izsenis turējušies noslēgtā kopienā, saglabājot savu ticību un tradīcijas, un jebkura saskarsme ar citticībniekiem uzskatīta par lielu grēku. Bet mūsdienās, protams, šādu režīmu uzturēt grūti, jo bērniem ta skolā jāiet. Tomēr, ja Larisa kā skolotāja gājusi ciemos uz vecticībnieku skolēna ģimeni, tad uzņemta un ar tēju cienāta gan, bet krūzīte pasniegta no kādas citas servīzes, ne no tās pašas, kas ģimenes locekļiem, jo to pēc tam vajadzēs šķīstīt un lūgties grēku piedošanu par nevēlamiem kontaktiem. Un kad reiz viņa aizgājusi ar sūdzību par palaidnīgu zēnu, tad tēju saņēmusi glāzē- to pēc tam vienkārši izmet, lai tiktu vaļā no citticībnieka ienestas negatīvās enerģijas.
Bija arī interesanti uzzināt par ikonu gleznošanas tehnoloģiju. Vietējā mākslas skolā bijusi organizēta grupa, kas mācījusies tās gleznot. Vispirms rūpīgi jāsagatavo pamatne, vairākās kārtās klājot krīta un želatīna maisījumu, līdz iegūst ļoti gludu virsmu. Tēla sejai un rokām jābūt uzgleznotām ļoti precīzi, bez jebkādām atkāpēm no kanona, tāpēc jādabū šablons (mūsdienās to izdrukājot no interneta), jāpiestiprina pie pamatnes un visas kontūras jāpārnes, izdurot ar adatiņu punktu pa punktiņam. Tālāk ir arī speciāls priekšraksts, kur un kādā secībā jāuzklāj krāsas pigments. Lai sekmīgi paveiktu tik precīzu darbu vajadzīga ļoti laba iekšējā, morālā gatavība, citādi nekas labs nesanākot. Tomēr muzejā izvietotas vairākas skolēnu gleznotas ikonas, tātad vismaz kādam tas ir izdevies.
Starp citu Larisa pastāsta arī, ka nākamajā mācību gadā viņiem gaidāma krievu un igauņu skolas apvienošana. Klasē būšot 10 krievu un 3 igauņu bērni (Igaunijā!!), kā dēļ krievu bērniem vajadzēs pierast pie skaidrojumiem igauņu valodā bez tulkojumiem. (Nepiefiksēju gan, kurā klasē.)
No vēsturiskām lietām atgriežamies pie viena mūsdienu reliģijas paveida- dārzkopības,- un ejam apskatīt bibliotēkas direktores Laidi veikumu. Standarta piemājas pleķītī tīrais košumdārzs, no patēriņa precēm tik vien kā tomāti un vīnogas siltumnīcā. Pārējais smukumam un ir jau arī smuki, idejas var pašpikot.
Ja tāds ūdenspleķis blakus, grēks būtu tajā neiebrist, tādēļ pēdējo pusstundu pirms mājāsbraukšanas veltām ūdensprocedūrām. Teikt, ka „ūdens kā piens” nozīmē nepateikt neko. Potīšu dziļumā vietām karsts kā uzvārīts, jāskatās vai neuzsit burbuli. Iegremdēšanās tādā zupā nekādu lielo atspirdzinājumu nedod, ja nu vienīgi, slapjam esot, uzpūš vējiņš, bet tas arī nav uz ilgu. Mājupceļš gan šķiet ilgs- tā jau vienas dienas braucienu nelaime, ceļš aizņem vairāk laika nekā apskates objekti, bet ko nu padarīsi- krīzes iztikas minimums.
* ļauj man aizvest tevi tālu prom, tev patiktu brīvdiena
**nomaini aukstās dienas pret sauli
***lieliskā jūra, svētais... (dziesma tāda- "slavnoje morje, svjaščennij Baikal")