Mazliet skumjš ir šis stāsts par ...

  • 1 min lasīšanai
Neslēpšu, ka, gatavojoties braucienam uz šo valsti, ieskatījos kartē, lai saprastu kā tur tā bijusī Dienvidslāvija ir sadalījusies un kur īsti atrodas mans ceļa mērķis. Vēl no iepriekš ievāktās informācijas kā svarīgu faktu iegaumēju, ka dominējošā reliģija ir islāms (40%). Mūsu grupas mērķis bija Eiropas meža darbinieku biatlons. Pavadījām šajā zemē 1 nedēļu. Dzīvojām Sarājevā. Paralēli biatlonam paspējām gan pa kalniem paslēpot, gan pašu pilsētu apskatīt. Par iespaidiem runājot – parasti cenšos nevis pa katru cenu paspēt visu apskatīt, bet „sajust” konkrēto valsti. Tāpēc tālākā aprakstā es nerunāšu par redzētajām detaļām, bet par to, kādas pārdomas un sajūtas manī palika pēc pavadītās nedēļas šajā vietā. Pirmais un pats galvenais secinājums ir, ka nevajag karot. Viņiem tur pagājuši jau 10 gadi pēc pilsoņkara eskalācijas, bet ietekme, kāda ir palikusi, mani pārsteidza. Praktiski neviena māja Sarājevā nav bez ložu pēdām. Īpaši nožēlojami ir tas, ka sevišķi nežēlīgi ir apšaudīti vienkārši guļamrajoni. Tas nozīmē, ka galvenais mērķis ir bijis civiliedzīvotāju fiziska iznīcināšana. Ik pa brīdim redzamas pamestas privātmājas, kurās acīmredzot ir dzīvojis kāds serbs vai horvāts, kuram nav nekādu iespēju šeit vairs atgriezties neatkarīgi no tā vai viņš ir zem zemes vai vienkārši devies trimdā. Man uzkrita arī mana vecuma jauniešu drūmās sejas. Radās sajūta, ka viņu acīs vēl joprojām var redzēt kara šausmu atblāzmu. Vēl nospiedošāku sajūtu atstāj plašie kapulauki, kuros pamatā pēdējais gada skaitlis visiem apbedītājiem ir 1995. un 1996. Arī cilvēku izturēšanās un organizatoriskās spējas dažbrīd mūs latviešus spēja izvest no pacietības, kaut vai ar apbrīnojamo spēju radīt haosu absolūti vienkāršās un elementāri atrisināmās lietās (mūsuprāt) Slēpošana notika vietā (Igman), kur bija norisinājušās ziemas olimpiskās spēles. Šo faktu cilvēki joprojām atceras un izceļ kā pašu lielāko notikumu un zīmolu, kaut arī pagājuši jau 20 gadi. Visa infrastruktūra sākot no pacēlājiem līdz olimpiskā centra drupām arī palikusi no tiem labajiem laikiem, kad tas viss droši vien bija pats modernākais. Vieta, kurā dzīvojām, šķiet arī bija celta kā olimpiādes dalībnieku ciematiņa sastāvdaļa – parks Sarājevas nomalē, kurā uz ātro iebūvēti celiņi un saceltas kotedžas. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, par komfortu neizteikšos. Personiski es centos to visu saprast un priecājos par to, ka man tas izdevās visa ceļojuma laikā. Par spīti tam, ko es te visu sarakstīju, man palika ļoti labas (varbūt vairāk līdzjūtīgas) atmiņas par šo valsti un cilvēkiem tajā. P.S. Palika arī pārdomas par to kāpēc šāds pilsoņkarš var notikt mūsdienās un Eiropā


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais