5 nemūžam neaizmirstamas nedēļas jeb pirmoreiz FRANCIJĀ...

  • 6 min lasīšanai
Pagājušā gada vasarā man bija tā iespēja 5 nedēļas padzīvot Francijā. Ceļojuma iespaidi, protams, ir ļoti pozitīvi. Tad nu nolēmu ar jums tajos padalīties. Lai nokļūtu Francijā izvēlējos lidot līdz Briselei un, tad ar TGV (Train a Grand Vitesse) nepilnas stundas laikā - jau jaukā un flāmiskā pilsēta Lille! Lillē dzīvoju pie paziņas 2-stāvu dzīvoklī, kas pilsētas centram atradās daudz tuvāk nekā LNO Doma laukmum. Tur dzīvoju pirmo nedēļu. Piecas dienas iepazinu aptuveni 200 000 cilvēku apdzīvoto pilsētu - apmeklēju Museé des Beaux Arts, kurā aplūkojama viena no labākajām mākslas dabu kolekcijām ārpus Parīzes, to skaitā Rubensa un van Deika audekli. Tā kā man nebija jāuztraucas par laika trūkumu, tad mierīgi ar kājām apstaigāju gandrīz vai visus Lilles lepnumus, izbaudīju vietējo dzīves ritmu un cilvēku laipno, draudzīgo un pretimnākošo attieksmi... Pārsteidzoši jauki bija ieejot veikalā nesajust sev mugurā vīsdegunīgu pārdevēju iznīcinošos skatienus (LV pārdevējas nerullē). Tā vietā franču pārdevēji sveicina pirmie, kad klients vai vienkārši interesents ienāk veikalā. Izejot no tā novēl jauku dienu pat tad, ja neko neiegādājies! Man palaimējās, ka šajā nedēļā bija slavenā Bastīlijas ieņemšanas diena, jeb Francijas nacionālā svētku diena - 14.jūlijs! Parādi Parīzē - Elizejas laukos es skatījos pa TV un tiešām daudz redzēju (vairāk nekā neko, jo Latvijā to netranslē un arī daudz vairāk nekā tad, ja būtu aiztraukusies skatīties klātienē)! Turklāt es pieredzēju arī visu klātienē - Lilles armija, drošības spēki, leģionāri un, kas ir vēl interesantāk arī policija, ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība izrādīja savu aprīkojumu un demonstrēja nacionālo stāju! Pilsētas mēs ir sieviete un arī viņa, protams, bjia ieradusies uz svētku salūtu, kas norisinājās parkā Champs de Mars. Tas viņiem ir tāds savdabīgs un interesnts pasākums t.i. lai redzētu uguņošanu sanāk ap 20 000 cilvēku un izklaidējas metot viens otram virsū degošas un sprāgstošas petardes... Kā ugņotāji it kā bija uzaicināti angļi, kas piedalījušies Sidnejas olimpisko spēļu salūta rīkošanā! Sākot ar tās pašas nedēļas nogali mans paziņa tika atvaļinājumā un mēs devāmies cari visai Francijai uz Ronas Alpiem, kur veselu nedēļu pavadīju kāpjot kalnos, peldoties dabīgajos sniegūdens ezeros. Dzīvojām mazā ogļraču ciematiņā, kur ielas ir ļoti stāvas un mājas no akmens. Pirmo reizi biju autentiskā ogļraču muzejā, ložņāju pa šahtām, klausījos stāstu franču valodā par dzīvi un darbu agrāk un tagad. Iespējams, ka biju pirmā latviete, kas tur jebkad bijusi! Nedēļas vidū, pusotru dienu pirms oficiālā starta braucām uz Le Tour de France posmu Alpe d'Huez. Tas ir diezgan interesants piedzīvojums - sabrauc dažnedažādu tautu pārstāvji, lai 2 stundu laikā kliegtu uzmundrinājuma saucienus jebkuram riteņbraucējam, kas trīs sekunžu laikā aiztraucas garām. Tomēr, tomēr tas kopīgais gars un sadzīve līdz sacensībām ir visnotaļ ir interesnta! Kā dzīves vieta katram ir izvēlēta dažāda, kā nu kuram - treileris, dzīvojamais vagoniņš, telts, kurai varbūt atrodas atrast vietu vismaz 60° stāvajās klintīs, un tikai klintīs, kas par laimi vai arī nelaimi ar kaut ko ir apaugušas (kā nu kuru reizi paveicas - principā var visu - var meģināt nokāpt, ja kaut kur izdodas uzkāpt, bet lejupt tikt ir sarežģītāk)! Neaizmirstiet par dabiskajām vajadzībām, kuras arī IR jānokārto šādos apstākļos. Kas netiek pie minētajām lepnas gulēšanas ekstrām, tie guļ piekabēs vai kā mēs - noklāj matračus, dvieļus, noliek sev blakus krēslu ielas pusē uz kura uzliek atstarotāju, iekārtojas guļammaisā un mēģina pagulēt. Tas notiek uz tieši 2 braukšanas joslu plata ceļa pa kuru ne vairāk kā 2-3 m attālumā traucas vieglās mašīnas, kas bezcerīgi brauc augšup - tur jau 3 dienas atpakaļ vietu vairs nevarēja dabūt, brauc arī sacensību organizatoru un dalībnieku komandu smagās fūres! Protams, alternatīva ir gulēt mašīnā, bet, lai iztieptu kājas, es tomēr izvēlējos šo ekstrēmo variantu - un nemaz nebja tik traki - pirms neticamās aizmigšnas es vēroju zvaigznes... To visu, kas tur notika un kā bija grūti konsekventi aprakstīt, tas katram pašam jāizbauda, bet fakts, ka Francijā ļoti liela uzmanība tiek veltīta ši sporta pasākumam - Tour de France ir un paliek fakts! Trešā nedēļa tāpat kā iepriekšējā lutināja mūs ar vismaz 40° ēnā... Man tas patika! Dzīvojām Dienvidfrancijā - Marsseilianā (nevis Marseļā) - tā ir tāda maza 10 000 iedzīvotāju (ziemā) pilsētiņa 8km no Agdes un no vidusjūras, netālu no slavēnās ostas un jūrnieku pilsētas Setas! Sabijām tuvējās pilsētiņās, kur ne viens vien Francijas karalis sabijis. Ciemos mani baroja ar gliemežiem un citiem eksotiskiem ēdieniem. Francūžiem ēšana vispārīgos vilcienos ir svēta, nopietna lieta. Arī ģimenei pie kuras dzīvojos, tas nebija izņēmums - gardas maltītes ar 3 ēdiemiem un ļoti labu vīnu piedevām! Nedēļas nogalē devāmies uz kāzām Montreālā. Pa ceļam 1/2 dienas man pagāja Karkasonā un citadelē (www.tourisme.fr/carcassonne) - nevainojami restaurētā viduslaiku pilsētā! Apmekējot šo grandiozo pili nevar palikt vienalīdzgs, nevar pārtraukt brūnīties par tās iepaidīgumu un varenību. Ne jau velti to mēdz izmantot dažādu filmu (piem. Robins Huds) uzņemšanai! Tās iekšpusē norisinās rosība un dzīve kā normālā pilsētā, tomēr pārsvarā jau viss ir balstīts uz tūrisma industrijas pleciem! Pēc 6 stundām no komercializētiem viduslaikiem nācās pārcelties uz līgavaiņa māju... Pirmskāzu vakarā sabrauc tuvākie radi un draugi - visi ar visiem (zināmiem vai svešiem) noteikti sabučojas, ieturās, pavada laiku sarunās. Kāzas notika 35km no svinību vietas pilsētiņā, kurā līgava dzimusi, bet, kas ir interesanti - tās iedzīvotāju skaits knapi pārsniedza pusi no kāzu viesiem, kas bija ap 150 :) ceremonija notika pilsētas mērijā, (mums attiecīgi ir pagastmāja, pilsētas rāte vai dome), jauniešus salaulāja mērs. Ceremonija bija jautra, jo visiem nāca siekli, bet diemžēl vienīgā tradīcija, kas tika organizēta bija tilta apmeklēšana (zem tā bērni un tantes plunčājās un mēs ar skaidību uz viņiem nolūkojāmies). Nebija ne vedēju, ne citu tradīciju. Pēcāk kāzu viesi saradās izīrētajā kultūras namā, visi nāca un gāja, dzēra, mielojās. Līgavainis bez kurpēm piedāvājam viesiem picu, līgava kaut kur, jau bez kleitas, topiņā un džinsās runājās ar saviem paziņām. Vienīgais brīdis, kad es jauno pāri redzēju kopā bija tortes dalīšana! Nabaga jaunlaulātie izskatījās noguruši, bet atviegloti, ka tas viss drīz baigsies! Tomēr vai laimīgi? Nezinu, deiz vai, jo pusgadu krājuši naudiņu, lai pabarotu 150 cilvēku lielu pūli, kurā daudzi viens otru nemaz nepazīst! Arī galdi - 5 gari galdi noklāti ar platu tapeti, plastmasa glāzēm un amerikāņu galda rotājumiem... Likās, ka padomāts bija tikai par dzērieniem - markas tiešam netrūka! Absints (vērmeļu degvīns) manuprāt ir kaut kas šausmīgs, viņi to šķaidīja ar ūdeni, bija arī poļu vodka! Man vislabāk patika mazās 0,25l alus pudelītes... ;) Kad nu svētki bija garām - braucām atpakaļ uz Vidusjūras piekrasti, izpeldējāmies, bijām uz karuseļiem. Nākamajā dienā 5,5 stundas ar TGV ātrvilcienu - 1300km. Atkal bijām Lillē! Tur pavadīju atlikušās 2 nedēļas klaiņodama pa pilsētu, klausoties un mēģinot komunicēt franču valodā... Nedēļas nogalē aizbraucu arī uz izslavēto romantikas galvaspilsētu - Parīzi. Sākums bija visai ikdienišķs, bet iespadīgs - slavenā katedrāle Notre Dame de Paris. Jau pirms tam biju izlasījusi Viktora Igo darbu "Parīzes Dievmātes katedrāle", zināju, ka tas būs vērtīgi pirms aizbraukšanas palasīt ko tādu un BIJA! Sajūtas, kas pārņem ieraugot, aplūkojot un izstaigājot katedrāli ir daudz personiskākas ar to vēsturisko zināšanu (nevis romāna saturu) bagāžu, ko sniedz erudītais rakstnieks! Orsē muzejs tika izķemmēts gandrīz viss, Luvras muzejis - aptuveni 1/4 ļoti lielā tempā, bet maksimāli labākais no tā, kas tur vispār ir (subjektīvi)! Parīzē ap 18:00 joprojām nenormāls karstums, ūdens 0,5l = 4€. Elizejas lauki, Triumfa arka un ap 21:00 jau Eifeļtornis. Viss tas apskriets tikai un vienīgi ar kājām! Tālāk seko pats interesantākais - atpūšamies pie Eifeļa, atgaiņājamies no nemitīgajiem piedāvājumiem kaut ko nopirkt (Parīzē uz ielas var nopirkt un pārdot itin VISU)! Gaidījām, kad būs mūsu TGV uz Lilli. Laika izjūtu pazaudējām. Olalā! Mēs pa galvu, pa kaklu metāmies uz metro pa ceļam kartē mēģinādami to atrast! Pa taisno līdz Ziemeļu stacijai nokļūt nevar, nācās vēl pārsēsties, skrienot krist uz eskalatora un beigu beigās tik un tā ierasties 7 minūtes par vēlu. Jāteic gan, ka man, lai arī ar slapju muguru vēlā naktī atrodoties metro situācija nezin kāpēc likās gana komiska un jautra - domāju nebūtu slikti nokavēt, tad varētu palikt pa nakti! Tā arī notika! Stacijā, kuru ar spēcīgām ūdensstrūklām melnas ādas krāsas cilvēki koši zaļās vestēs jau tīrija mēs biļešu automātos savas biļetes samainījām pret jaunām uz nākamo dienu - es drosmīgi uz nākamās dienas pēcpusdienu, jo nolēmu, ka, ja jau te esmu un man vēl jāpaliek līdz vismaz 7iem rītā, tad jāizmanto visa diena! Dzērienus uzkodu automātos iegādājušies mēs ar metro devāmies atpakaļ pie Eifeļtorņa, jo domājām, ka tur būtu visdrošāk pārlaist nakti! Labi, ka bija garās bikses un jaciņa... Domāju, ka varēs zālienā pagulēt, bet cilvēku tik daudz - visi runājas, un joprojām kāds cenšas kaut ko notirgot. Arī zāle kļūst mikla, vējš ceļas un sametas vēsi. Nevaram aizmigt, nolemjam staigāt! Gar Sēnas labo krastu dodamies Notre Dame virzienā. Ir 2 naktī! Tā kā pēst bijām aizmirsuši un visu dienu staigājuši mēs bijām pamatīgi piekusuši, kājas arī, ļoti! Pēc plkst. 5 atčāpojām un apsēdāmies varenās katedrāles priekšpusē. Tur pat netālu sadzērusies franču jaunatne apraksīja akmens soliņus. Pēcāk pavisam netālu parādījās saprātu alkoholā noslīcinājis geju pāris, kas dejoja, kā izskaījās riesta deju... Ieraudzījuši mūs tie pieklumburēja klāt. Viens no viņiem bija melnais cilvēks ar acīmredamu lieko svaru un nepievilcīgi izvaibītiem baltiem acu āboliem, kuru neizteiksmīgumu pastiprināja alkohola klātesamības defekts. Viņš daudz nerunaja, vismaz ar mums ne, dziedaja gan! Viņa partneris bija spāņu izcelsmes, mazāka auguma, tievs, basām kājām - atgādināja toreodoru, kas pārdzēris jēgu gudri un izteiksmīgi kaut ko deklamē spāņu-franču valodā. Vienīgais, kas no viņa monologa man palicis atmiņā ir: "Regarde - la femme", šo viņš atkārtoja visai bieži... Kad uzmācība kļuva neciešama mēs atkal devāmies mocīt kājas. Pienāca laiks mana paziņas vilcienam. Es paliku viena, bet rīts bija fantastiski jauks! Parīze no rīta, turklāt svētdienā bija klusa, mierīga un saulaina! Saule rotaļājās visur - seno ēku celnēs, Sēnā, parkos... Ap 9 aizgāju uz Tilerī parku, saliku divus krāslus vienu pret otru un ar skatu uz Luvras muzeju atlūzu uz kādu stundiņu. Pamostoties kājas bija atpūtušās un es izstaigāju ceļus līdz Moulin Rouge un Svētās sirds bazelikai, Parīzes Universitātei, Luksemburgas pilij, Panteonam u.c. Francijas vēsturi raksturojošiem celtniecības objektiem... Laiks aizritēja ātri, bet man ir sajūta, ka redzēju daudz, piedzīvojums bija īsts piedzīvojums un nekas no tā visa nevienu brīdi nav nožēlots!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais