Krami un krāmi

  • 4 min lasīšanai

Tātad. Vēl arvien esmu Krasnojarskas apgabalā, kalnu un mežu pasaulē. Man nav bijis pietiekami daudz ne laika, ne spēka, ne interneta, lai pastāstītu, kā man iet, bet nu tagad beidzot. Lai gan šeit un tagad ir gana jauki, lai vispār nebūtu iedvesmas rakstīt sakarīgi. Es kādreiz uzrakstīšu arī, ko jēdzīgu mēs te darījām, un ko jauku atradām, bet pagaidām mazo meitenīšu sajūsmas spiegšana. Te ir burvīga pirts un pionieru nometnes atmosfēra, vēl daudz dabas, kurā nedrīkst iet. Skaisti, un jūtama arī tā īstā svētvietas aura. Kalniem gan pietrūkst mazo upīšu ar ūdenskritumiņiem, lai es tā līdz galam iemīlētos. Reizēm saka, ka dabas skaistums ir pierādījums Dieva esamībai. Varbūt, un tomēr tas noliedz Bībeli. Paskatoties uz kalniem vairs nevar ticēt ne ellei, ne paradīzei, jo tās abas jau šeit mums ir dotas. Man patīk. Kalni ir pats dievs, kalnos esot, es nesaprotu, kā varēja rasties jebkura cita pasaules reliģija. Mūs biedē ar lāčiem un ērču encefalītu, tāpēc dzīvojam aiz žoga, uz izrakumiem tikai nesen pārtraucām braukt ar policijas pavadīšanu un arī, tikai tāpēc, ka mūsu autobusam jāatgriežas citā laikā, nekā pārējiem, un mums visžēlīgi ļāva negaidīt policiju 30+ karstumā putekļainā zārkā. Es gan nezinu, kā policija varētu pasargāt no ērcēm. Ir pat internets saiknei ar realitāti, ka nu jā, tas viss nav manas fantāzijas auglis. Bet es iemācījos ieiet feisbuka uz dažiem mirkļiem dienā un pārējo laiku pavadīt dzīvojot. Uzdodoties par Līgas studentiem, nedaudz var noķert brīvības sajūtu tad, kad braucām uz otro nometni. Viņiem ir stepe un drīkstēšana iziet no nometnes teritorijas, un es laikam no skaudības būtu zaļa, bet to jau nevar redzēt zem iedeguma. Jo jā, manas dzīves intensīvākais iedegums tika iegūts Sibīrijā. Un ak, ironija, puisis no Spānijas Sibīrijā dabūja saules dūrienu. Katru svētdienu vispār ir jaukie braucieni, kad vismaz divas stundas jākratās caurā, baisā autobusā, tad dažus īsus brīžus jāpavada kalnā vai muzejā un jākratās atpakaļ. Nomocīties uz velna paraušanu un nākamajā rītā celties pusseptiņos, lai raktu, bet nometnes vadītājs pateiktu, ka nu, labi, tagad darba dienās atpūšaties, nākamsvētdien atkal brauksim. Jo rakt taču esot atpūta, tā vismaz saka tie, kas veic smago skatīšanās kā citi strādā darbu. Es tiešām biju nepatīkami šokēta, kad uzzināju, ka pašu nometnē nav neviena, kas jel ko vismaz minimāli sajēgtu no arheoloģijas vai ģeogrāfijas. Tikai ekspedīcijas dalībnieki, kuriem par mums ārpus darba laika nav nekādas teikšanas. Pašā nometnē visi specializējas uz pasākumu vadīšanu un propagandu. Pasākumi deju un mūzikas konkursu un sporta spēļu līmenī, klāt vēl obligātās rīta vingrošanas un bērnišķīgo pantiņu kopāskaitīšana. Visu gan var noheitot un noignorēt. Esmu droša par savu būšanu tajā melnajā sarakstā, ar kuru mums visu laiku draud. Pirmajā dienā tikām uz kurgāna, vairāk par stundu ceļa vienā virzienā, ar otiņām jātīra akmeņi līdz sāka līt, tad jāgrauž āboli autobusā. Nebiju pat jutusies ēdienu atpelnījusi, tālāk gan jau lietas kļuva nopietnākas, jo tikām pie sava pulkveža, 12 gadu armijas pieredze kara aviācijā un zirgu pletne, ko periodiski izvilkt pavicināties, zābakā. Ja apkārt ir interesanti cilvēki, reizēm pastrādāt ir grūti tāpēc vien, ka aizraujies, klausoties viņu sarunās, tā gadās, rokot, kad blakus runā mūsu pulkvedis ar blakus sektora vadītāju. Te var dzirdēt par visiem kariem pasaulē gadsimtiem pirms mūsu ēras un sazvērestības teorijām vēl dažus gadsimtus uz priekšu. Esmu te gana tikusi gan pie šausmināšanās par okupācijas un represiju noliegumu, gan lgbt kopienas nonicināšanu, gan manu iecienīto mājaslapu bloķēšanu. Esmu tikusi pie pamuļķīgām dziesmiņām un pantiņiem, un spēlēm, to var izturēt tikai latviski, lai citiem nesaprotami, bubnot zem deguna rupjības, par kurām no Edmunda var dabūt sitienu ar ūdens pudeli. Laimīga ēdu visuraugošās meža zemenes, brīnīdamās, kāpēc neviens cits tās neēd. Tad sīkais puika man pastāstīja, ka tās ir indīgas, jo teritorija apstrādāta no ērcēm. Vispār sadraudzējos ar sīkiem puikām, kādu te pietiek, jo nometnes administrācija ir sastiepusi šeit visas savas ģimenes. Nu jā, var jau uz Putina rēķina padzīvoties, atpūsties. Tieši tā, jā. Braucot uz šejieni es to nezināju, bet mēs visi šeit esam Putina bērniņi, partijas sponsorēts pasākums, un bija plānots, ka brauks arī partijas pārstāvji. Baigās smadzeņu skalošanas pa tiešo gan nav, bet ja nometnes direktors dzird kādu apspriežam Ukrainu, tad gan mīļi palūdz mainīt tēmu. Un jā, vēl šeit ir pamatīgi prokrieviskas ukraiņu meitenes. No Krimas un Doņeckas. Mjā. Šaubos, ka būtu piedalījusies, ja zinātu to, esot Latvijā, bet tagad par to pārāk nepārdzīvoju, jo jēgas tak nekādas. Par mums te maksājot ap 120 eiro par katru (un mēs esam 72) dienā. Es ļoti gribētu zināt, kur tā nauda aiziet, lai gan nevar jau sūdzēties, visa pietiek. Man tikai apnika attieksme, un nu nevaru es izturēt to mentalitātes draudzīgo izpausmi kā visus saukšana mīļvārdiņos un par draugiem. Vēl, šeit visi ir 18 un uz augšu, lielākā daļa ar interesantiem dzīves stāstiem, pieredzi, nopietniem darbiem nopietnās organizācijās un tad “un tagad, bērniņi, visi pieceļas un dzied man līdzi! Un tagad, skaitīsim pantiņu. Un tagad mēs nesāksim, kamēr pilnīgi katrs nebūs ieradies. Protams, apģērbieties silti, tu nevari staigāt svārkos, ja līst”. Es, protams, pārāk daudz sūdzos. Nākošajam gadam atkal jāmeklē sev kāda ekspedīcija. Tikai nē, nedod dievi atkal par bērna lomā. Gribu kā tie vietējie arheologi. Ideāls vasaras atvaļinājums, jo kas gan var būt labāks par lāpstu un rāpošanu uz ceļiem bedrē. Nē, es neironizēju, man tiešām patīk tas, ko mēs darām. Patīk tā kaut kā atrašanas sajūta. Trīs galodiņas manā kontā plus iemaņas atšķirt kramu un keramiku no slānekļa lielākajā daļā gadījumu vēl pat pirms paņemšanas rokās, pēc aizdomīgas vizēšanas zemes čupiņā vien. Piecas stundas laika atšķirības pieradināja mani migt ciet ar baldriāniem, turklāt šādi var izvilkt arī fizisku darbu ar maksimums sešām stundām miega. Laiks skrien nežēlīgi ātri, neko no ieplānotā nevar paspēt, ne to vācu valodu, ne lasīšanu, ne rakstīšanu, bet laikam tā ir pat labāk. Atmiņas un jaukas sajūtas krājas biezā kultūrslānī. Mājas pēc dažām dienām. Uz savu Mežu, Alu un Skapi. Jā, trīs svarīgākās vietas, kur būt.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais