Leipciga un pavisam mazliet Berlīnes
|
Skaidrīte Sudraba
|
"Vieta, kur sākās VDR pastāvēšanas beigas"– tā intriģējoši nosaukts viens no nedaudzajiem aprakstiem par Leipcigu, ko izdevās atrast latviski. Lai arī Leipciga ir Saksijas lielākā pilsēta, tā vienmēr ir palikusi baroka pērles Drēzdenes ēnā. Pirms sāku interesēties, ko tad īsti apskatīt Leipcigā, man tā asociējās tikai ar Leipcigas Messi jeb gadatirgu.
Tad kāpēc Leipciga? Jau vairākus gadus bija pierasts trīs reizes gadā doties kaut kur paceļot pa Eiropu. Un te pēkšņi iestājas stingrs taupības režīms. Līdz tādam līmenim stingrs, ka izvēles nav: ja gribu kaut kurp izrauties, jāpārorientējas no lidmašīnas uz autobusu. Lux Express grupas autobusiem ir tā labā īpašība, ka, pērkot biļetes pusgadu uz priekšu, var par mazām naudiņām aizceļot no Rīgas uz Viļņu, bet no turienes, piemēram, uz Berlīni vai Prāgu. Tāpēc jau janvārī par 3,- eiro uz jūlija vidu biju nopirkusi biļeti Viļņa-Berlīne un par tikpat atpakaļ. Šis pusgads pagāja nemitīgās šaubās, mētājoties galējībās. No eiforijas: tā gribas uz Berlīni, noteikti braukšu! –, līdz pilnīgam panīkumam: visa diennakts ceļā, vai man to vajag?!
Un tad kā atbilde, ka vajag gan, nāk ziņa ceļakājā, ka viesnīcu tīkls Lindner Hotels & Resorts rīko akciju: par katriem 100 km, kas viesim no savas dzīvesvietas jānoceļo līdz konkrētajai viesnīcai, viņi piešķir 10% atlaidi. Tā kā Latvija no Vācijas atrodas vairāk nekā 1000 km attālumā, mums dzīvošana viesnīcā iznāk par brīvu. Berlīnes Lindner viesnīca akcijā nepiedalījās, bet 2 stundu brauciena attālumā esošā Leipcigas viesnīca gan. Skaidrs, ka tāda iespēja bija jāizmanto! Rezervēju numuriņu uz 2 naktīm (tā paredzēja akcijas noteikumi, un tieši sakrita ar manām vēlmēm) un sāku meklēt informāciju par pilsētu, jo līdz braucienam bija palikušas tikai trīs nedēļas. Biju no tiesas pārsteigta, ka draugos nav neviena apraksta par Leipcigu. (Līdz šim man šķita, ka te ir viss!) Vēl vairāk, latviski tikpat kā nekas nav atrodams, un arī krieviski tikai daži apraksti. Pieņemot, ka būs lasītāji, kam zināšanas par Leipcigu ir tikpat minimālas, kādas bija man, sākot gatavoties braucienam, te aprakstīšu ne vien savu pieredzēto, bet būs arī dažas atkāpes vēsturē.
Kā izrādījās, ceļojums autobusā līdz Berlīnei ir tīri normāli paciešams. Pastāvīga temperatūra 23°C (aiz loga tobrīd ap 30°C), Wi-Fi, elektrības rozete akumulatora uzlādēšanai. Agrā rītā esmu Berlīnes centrālajā autoostā. No turienes tālāk braucu ar Flixbus autobusu, kam par 7,- eiro 2 stundu laikā būtu mūs jāaizvizina līdz Leipcigai. Šoferis paziņo, ka pa autobāni ceļš ir ļoti labs, un mēs reducēsim (man tā patīk šis vārds vācu valodā!) laiku uz pusotru stundu. Kā tur bija, kā nebija, šķiet, ka mēs vairāk stāvējām nekā braucām. Daudzās vietās laboja ceļu, bet pieļauju, ka kaut kur bija arī avārija, jo sastrēgumi sekoja cits citam. Rezultātā mēs Leipcigā iebraucām precīzi ar stundas nokavēšanos. Nabaga cilvēki, kam bija jāgaida autobuss, jo tas brauca tālāk līdz Minhenei. Atcerējos, kā mēs ar Aiju pagājušogad rudenī naktī, tumsā un lietū Brēmenē divas stundas gaidījām Flixbus-u uz Hamburgu. Nudien, jāpadomā par autobusu kompānijas maiņu. Kopš Vācijā atļauti starppilsētu maršruti, ir, no kā izvēlēties. Tiesa, brauciens ir ilgāks, nekā ar vilcienu, bet cenu starpība to atsver.
Leipcigā autoosta ir šķērsielā turpat pie centrālās dzelzceļa stacijas. Sēžos 7.tramvajā (tāpat kā Rīgā), kādā maršruta posmā izbraucu cauri vietējai Maskačkai (tāpat kā Rīgā) un esmu klāt – 4-zvaigžņu viesnīcā Lindner.
Bezmaksas dzīvošanai numuriņš šiks jo šiks, ko tur vēl piebilst. Ja būtu jāmaksā – nē, neizvēlētos.
Iekārtojos un dodos pilsētas ielās. Līdz vakaram vēl daudz jāredz.
Pa pilsētu pārvietojos ar tramvaju. Dienas biļete uz visiem transportiem maksā 6,- eiro, biļete vienam braucienam 2.40 eiro. No 1.augusta cenas paaugstināsies.
Divu dienu laikā, ko būšu Leipcigā, ieplānoti divi obligātie apskates objekti – monuments Völkerschlachtdenkmal un zooloģiskais dārzs, kā arī pastaiga pa vecpilsētu.
Kad Hamburgā ieraudzīju, kā pāri pilsētai slejas piemineklis kancleram Otto Bismarkam, tas sajūsmināja ar saviem izmēriem. Skatīt kaut ko līdzvērtīgu, jā, to es gribēju gan! Völkerschlachtdenkmal jeb Tautu kaujas monuments Leipcigā ir pats lielākais piemineklis Eiropā.
1813.gada 16.-19.oktobrī Leipcigas pievārtē notika t.s. Tautu kauja starp Napoleona armiju un apvienotajiem Krievijas, Austrijas, Prūsijas un Zviedrijas spēkiem. Kopskaitā kaujās piedalījās apm. pusmiljons karavīru, no kuriem krita 110 tūkstoši, neskaitot tos, kas pēcāk mira no ievainojumiem. Napoleona armija zaudēja apmēram 80 tūkstošus cilvēku, tika padzīta otrpus Reinas, un līdz šim iekarotās Vācijas teritorijas atbrīvotas.
Jau pēc gada izskanēja pirmais ierosinājums uzcelt pieminekli par godu šim izcilajam notikumam. Tam jābūt monumentam, tādam, lai līdzinātos Ēģiptes piramīdām. Taču paiet vēl 80 gadi, līdz tiek organizēts, mūsdienīgi sakot, fonds, kam jāīsteno dzīvē vērienīgais projekts. Monumenta celtniecību finansē no ziedojumiem un speciāli šim nolūkam organizētā loterijā iegūtiem līdzekļiem. 1913.gada 19.oktobrī, Tautu kaujas 100.gadadienā, klātesot visu uzvarētājvalstu visaugstākajām amatpersonām, monuments tiek svinīgi atklāts. Pēcāk 20.-30.gados savai propagandai monumentu plaši izmantoja nacisti, kā dēļ VDR laikos piemineklis krita nežēlastībā. Bija doma to nojaukt, ko gan neizdarīja, taču arī nekādus saglabāšanas darbus neveica.
Tikai 2003.gadā beidzot sākās pieminekļa atjaunošanas darbi, un Tautu kaujas 200 gadu jubilejā tas bija tāds, kā redzams šobrīd. Kaut gan viss iecerētais vēl neesot pabeigts un restaurācija turpināšoties līdz 2017.gadam.
Te viss ir majestātisks. Monumenta priekšā plešas liels ūdens klajums, simbolizējot asaru jūru, kas izlietas par kritušajiem karavīriem.
Pats piemineklis ir 91 metru augsts, un zem tā kupola izvietotas 12 skulptūras – brīvības sargi, kas ļoti bargi noraugās uz apmeklētājiem.
Nopērkot biļeti par 6,- eiro, var doties uz ieeju, ko sargā 12 metrus augsta erceņģeļa Mihaila statuja, jo šo svēto uzskata par vācu karavīru aizstāvi.
Uzkāpjot līdz otrajam stāvam, skatam paveras apļveida kripta, kas simbolizē kopējo kapavietu visiem Tautu kaujā kritušajiem. Mūžīgo mieru te sargā Nāves maskas un to kareivji.
Otrajā līmenī atrodas Slavas zāle ar četrām monumentālām figūrām, arī katra ar savu vēstījumu. Manam večukam fotoaparātam nepietiek apgaismojuma, lai bildes izdotos. Viens uzņēmums priekšstatam, cik sīki izskatās cilvēki, salīdzinot ar skulptūrām.
Uz griestiem attēlotas 324 jātnieku figūras dabiskā lielumā.
No 2.stāva ar liftu var uzbraukt skatu laukumā. Nezinu gan, cik augstu, jo es kāpu kājām pa vītņveida kāpnēm un tikai līdz pirmajam līmenim. Gribēju kāpt arī augstāk, bet bija pagalam neomulīgi, jo kāpnes kļuva arvien šaurākas un šaurākas. No pamatnes līdz pašai augšai esot 500 pakāpieni, bet arī zemākā līmenī skats uz pilsētu ir brīnišķīgs.
Starp citu, ceļvežos iesaka uz šo memoriālu atbraukt tumsā, lai papriecātos par tā skaisto izgaismojumu. Nu, ko lai dara, vasarā tumsu sagaidīt visai problemātiski, un vispār, es viena pati pa tumsu labāk nestaigāju.
Priecājoties par restaurēto Tautu kaujas monumentu, bija jādomā par Bismarka pieminekli Hamburgā. Mēs to redzējām aprakstītu, apzīmētu un zālēm aizaugušu. Ļoti ceru, ka nāks kāds svarīgs gadaskaitlis, kas liks sarosīties pilsētas tēviem, un piemineklis netiks pavisam aizlaists postā.
Nākamajā rītā esmu pilsētā, kad tā vēl tikai mostas. Pastaigāju pa vecpilsētu, bet par to vēlāk. Tagad svarīgākais – zooloģiskais dārzs.
Ieejas maksa 18.50 eiro. Manos ceļojumu pirmsākumos zoodārza apmeklējums katrā pilsētā bija pasākums Nr.1. Pēdējos gados vairs nē. Nu, kas tur tik īpašs var būt? Un labāks par Berlīnes zoodārzu jau nu noteikti nav, tā es domāju. Izrādās, kļūdījos. Ne velti par Leipcigas zoodārzu cilvēki runā vispārākajā pakāpē, ne velti to sauc par „Nākotnes zoodārzu”. Kaut gan, pirmo stundu nesapratu, kas te tik īpašs? Tāds pats, kā citi. Vēl nobrīnījos, kāpēc cilvēki neprot atpūsties, kaut kur nesas pa galvu, pa kaklu. Nu kāpēc nevar staigāt lēnām, visus dzīvniekus apskatot? Atskārsme, ka te ir kaut kas sevišķs, nāca pēkšņi: tā bum! un es sev saku – jā, tas ir ko vērts! Tas notika, kad manā priekšā atklājās plašas kāpnes, kas asociējās ar ceļu uz templi.
Ziloņu un dievību statujas gar malām, skan indiešu mūzika, un ceļš ved – tik tiešām – uz „Ziloņu templi”! Ziloņus var vērot no zemes, no pagodu skatu laukumiem, kā arī nokāpt pazemē, kur varbūt paveicas ieraudzīt ziloni, peldamies baseinā.
Tālāk sajūsma auga ar katru brīdi, ar katru apskatīto voljēru. Kā jau pierasts Vācijā, dzīvnieki pastaigājas savā vaļā, no apmeklētājiem tos lielāko tiesu atdala ūdens tilpnes. Zoodārzs sadalīts pa kontinentiem un klimatiskajām zonām.
Laikam taču visa kulminācija ir slēgtā sfēriskā zona Gondwanaland, kur iekārtoti īsti džungļi.
Tur ir ap 90 sugu dzīvnieki, kurus brīžiem visai grūti pamanīt koku un augu biezoknī, kas te augot ap 500 sugām. Var staigāt pa takām, rāpties kokos, pa daudzajiem koka un iekaramajiem tiltiem pāriet upes un vērot visu no augšas. Pati galvenā atrakcija, protams, brauciens laivā pa džungļiem. (Papildus jāmaksā 1.50 eiro.) Brauciens sākas pa tuneli, kur tiek rādīts un stāstīts par Lielo Sprādzienu un Zemes pirmsākumiem.
Džungļi – to seno laiku liecinieki, pa tiem arī turpinās ceļojums. Daudzi augi mums pazīstami, tos audzējam kā istabas puķes, tikai mūsu mājās tie ir 10-20 reizes mazāki. To taču nevar izstāstīt! Vienu vārdu sakot – tas ir aizraujoši! Ne viens vien no braucējiem, tikko izkāpis no laivas, dodas vēlreiz pirkt biļeti.
Te beidzot sapratu, kāpēc cilvēki tādā ātrumā no ieejas metās zoodārza dziļumā. Daļa steidzās ātrāk nonākt Gondwanaland-ē, bet vēl vairāk – pie primātiem. Leipcigas zoodārzs lepojas ar lielāko primātu kolekciju pasaulē, un apstākļi tiem nodrošināti karaliski. Man jāatkārtojas, bet to nevar izstāstīt! Es primātu mītnēm eju ar līkumu, bet zinu, ka ir cilvēki, kas stundām var tos vērot. Ja grib dzīvniekus redzēt možus un rotaļīgus, jāsteidzas pie tiem no rīta. Es jau 5 stundas biju klaiņojusi pa zoodārzu, pulkstenis tuvojās plkst.14, iemītnieki visai apātiski gulšņāja pa saviem voljēriem. Nevaru teikt, ka visu redzēju, bet laiks bija doties prom.
Leipcigas zoodārzs jau ir izpelnījies visaugstāko novērtējumu, bet pie tā visa ir vēl viens liels pluss: te ļoti, ļoti piedomāts par cilvēku ērtībām. Soliņu atpūtai noteikti ir simtiem. Tie ir visur: gribi pabūt vienatnē, lūdzu, dzīvžoga ielokā. Gribi vērot dzīvniekus, lūdzu, apsēdies tiem pretī un skaties.
Pārsvarā par Leipcigu diez ko glaimojoši neizsakās, un valda uzskats, ka vairāk par vienu dienu te nav, ko darīt. Man gan pietrūka vismaz vēl trešās dienas, un arī ceturtā būtu noderējusi. Ko tad es paspēju apskatīt?
Leipcigas Centrālā dzelzceļa stacija – ja ticēt rakstītajam, viena no lielākajām pasaulē. Tajā sev vietu raduši apmēram 150 veikali, restorāni un kafejnīcas, un kopā tas viss saucas Hauptbahnhof Promenaden.
Ielas pretējā pusē kāda jautri izkrāsota māja, bet nojauta man saka, viss ir daudz nopietnāk, vismaz spriežot pēc lozungiem, kas tur attēloti.
Te nu jāatgriežas pie apraksta sākuma, ka Leipciga ir „vieta, kur sākās VDR pastāvēšanas beigas”. 1989.gada septembrī Leipcigā spontāni radās un apzināti attīstījās t.s. Pirmdienas demonstrācijas. Cilvēki pulcējās Sv.Nikolaja baznīcā, skandēja saukli „Mēs esam tauta!”, pieprasot pārvietošanās brīvību. Dažu nedēļu laikā protestiem pievienojās citas Vācijas pilsētas, lavīnveida demonstrāciju vilnis pārņēma visu valsti, līdz tika panākta Vācijas atkalapvienošanās.
Eju iekšā vecpilsētā, un redz, kur viņi ir – „Novecojušie laikabiedri”.
Krustveida piemineklis, kurā attēloti pieci domubiedri: pilsētbūvnieks, diagnosts, racionalizators, mākslas teorētiķis un sieviete-pedagoģe. Pašiem pilsētniekiem ir neviennozīmīga attieksme pret šo mākslas darbu. Vieni uzskata, ka tas nes nelaimi un nekādā gadījumā nedrīkst iet zem tā vai pieskarties, citi uzskata par asprātīgu un mūsdienīgu. Kamēr tur fotografēju, cilvēki gan staigāja zem tā, gan tūristi centās paglaudīt sievietei pēcpusi, bet nekā – tik augstu neaizsniegt! Kaut kāju paglaudīja.
Vēl viena interesanta skulptūra – „Gadsimta solis”.
Arī ar savu ideoloģisko bagāžu, bet es vēl neesmu līdz galam sapratusi, kas tur īsti ir. Starp citu, tāda pati ir arī Berlīnē. Kad nākošreiz tur būšu, noteikti sameklēšu.
Ja pagriež muguru „Gadsimta solim”, tad var skatīt Gētes pieminekli, bet aiz tā ļoti skaisto Vecās biržas ēku.
Kad tiek pieminēts Gēte, tad likumsakarīgi atceramies „Faustu”. Vīna pagraba Auerbachs Keller priekšā divas skulptūru grupas, kas attēlo ainas no Gētes slavenākā darba.
Kas gan izsvērs, kurš no viņiem slavenāks – Gēte vai Bahs? Leipciga lepojas ar abiem. Johans Volfgangs Gēte šeit studēja, bet Johans Sebastians Bahs 27 gadus kalpoja Sv.Toma baznīcā (Thomaskirche). Te arī atdusas komponista pīšļi.
Kā tur bija Raiņa „Zelta zirgā”? - Zili stikli, zaļi ledi...
Jaunais Rātsnams atrodas tajā pašā vietā, kur daudzus gadsimtus stāvēja viduslaiku pils Pleissenburg. Rātsnams ar nodomu projektēts tā, lai atgādinātu pili.
Tā, lūk, no Leipcigas jāatvadās. Kā jau teicu, vismaz vēl viena diena būtu vajadzīga, lai apskatītu, ko nepaspēju, lai pastaigāju pa muzejiem. Taču nekā, jādodas uz Berlīni un tad tālāk uz mājām.
Šoreiz uz Berlīni braucu ar firmas Meinfernbus autobusu.
Pa šīm dienām esmu daudzreiz redzējusi viņu autobusus, un vienmēr pie tiem ir braukt gribētāju pūļi. Mana brauciena galamērķis šoreiz nav vis Berlīnes centrālā autoosta, bet gan Alexanderplatz. Nezinu, vai mēs braucam pa citu ceļu (ja tas vispār iespējams), bet neredzu nevienu ceļu remontu, un galapunktā esam precīzi paredzētajā laikā. Uz Viļņas autobusu nav jāsteidzas, un man ir jārealizē kāds plāns. Labi, ka jau braucot redzēju to, kas man jāsameklē, citādi nezinu, vai izdotos.
Eju, eju un nonāku gan pie Gertraudenbrücke jeb Ģertrūdes tilta. Svētā Ģertrūde ir ceļotāju un svētceļnieku, zemnieku un nabagu aizbildne.
Zem postamenta, uz kura stāv Sv.Ģertrūdes statuja, ir vēl daudz „personāžu” – tās ir žurkas, kuras ir zemnieka līdzgaitnieces visā tā darba mūža garumā. Un tikai maza pelīte ir iznākusi virspusē un ērti iekārtojusies Svētajai pie kājām.
Pelīte ir tūristu roku nopulēta spoža, spoža, jo to vajag paglaudīt un klusībā ko vēlēties. Tikai nekādā gadījumā vēlēšanos nevienam nedrīkst izpaust, citādi nepiepildīsies!
Šī pelīte liek atcerēties par kādu citu, kas jau kuro gadsimtu skrien augšup pa sienu Svētā Pētera baznīcā Brēmenē. Man to vēl nav izdevies atrast, bet nākamreiz noteikti izdosies! (flag:de)