Mēs arī uz Roņu salu
|
Vita Kalviša
|
Latvijai ir skaista kontūra pasaules kartē, bet salas gan nevienas. Par tādu kā savu, jāteic - gluži nepamatoti, uzskatām Roņu salu. Pēc Pirmā pasaules kara Igaunija veikli paziņoja roņsaliešiem, ka tagad tā esot Igaunijas sala, par ko šeit dzīvojošie zviedru roņu mednieki neko daudz neiebilda. Latvija gan kādu laiku uzturēja kašķi ar Igauniju par Roņu salas piederību - tas nekas, ka neviens latvietis te nekad nav dzīvojis, tomēr 1923. gada nogalē beidzot atteicās no pretenzijām labu kaimiņattiecību un robežlīguma dēļ.
"Latvieši savas ilgas pēc Roņu salas 20. – 30. gados turpināja izpaust regulāru ekskursiju veidā. Vēl 30.gados tradicionālas bija Roņu salas regates – no Rīgas līdz salai un atpakaļ. Runāja, ka Latvijas tūristi vispār esot vienīgie, kas vasarā braucot uz Roņu salu, jo igauņiem, kam salu lērums, tā nemaz neinteresēja. Tūristu kuģi jūras sekluma dēļ apstājās salas priekšā. Tad roņsalieši brauca viesiem pakaļ, jo viesu vešana uz cietzemi bija viņu monopols. Krastā tūristus reģistrēja salas pārvaldnieks, kas reizē bija arī bākas uzraugs, policists un mežsargs. Ekskursanti nebeidza vien jūsmot par dzīvi salā “saskaņā ar Dieva un dabas likumiem” - tā lasu Latvijas Avīzes aprakstā *
Runas jau bija sen, ka vajadzētu mums ar beidzot aizbraukt. Bet kā jau viss labais - lēmums nobrieda ātri un nenovēršami, un, vienu dienu darbam nozaguši, piektdienas rītā veikli krāmējamies uz katamarāna baltā sāna. Pirmie jociņi - "mantu tik daudz, kāds padomās vēl, ka emigrējam..." - nu ko darīt, neesam vairs studenti, gribās ērtības - spilvenu un mīkstu segu, drēbes visiem gadalaikiem, jo, kā zināms, ar jūru jau nekad nevar zināt, vai peldkostīmu vajadzēs, vai ziemas jaku. Aizsteidzoties notikumiem priekšā - noderēja abi. Pārtikas arī paņēmies līdzi vismaz nedēļai - kā jau pēc rīkojuma ar brīvo izvēli "kas pašiem garšo".
Izbraucam laikā, un diezgan stiprajā vējā kapteinis prasmīgi organizē haosu uz klāja (kapteiņa jociņš - patiesībā komanda darbojas saskaņoti gan uz klāja, gan virtuvē, uzkodas gādājot). Jūra nemierīga, vējš sprigans, un nevis ejam, bet lidojam uz sapņu zemi Ruhnu - 7, 8, 9, pat 10 mezgli! Neticami, bet dienasvidū startējuši, jau ap pusseptiņiem esam mājīgajā Roņu salas ostā, un izpētām omulīgo jahtu ostu. Viss ir - sauna, dušas, tualetes... kā pie cilvēkiem, par samaksātajiem 20 eur no kuģa nu ļoti krāšņi.
Vakars garš, un pirmo līkumu izmetam, apskatot jahtu ostas vēsturi pie ostas priekšnieka kabineta sienas, Roņu salas lidostu un tuvāko krastmalu, kur stiprā vēja sadzītās aļģes izgaro nesalabotas kanalizācijas smārdu. Gabaliņu uz priekšu smaku vairs nejūt, un sākas skarbā, bet skaistā pludmale - tur atrodam gan meklēto Viļņa Titāna "Uguns buru", gan brīniškīgu dabu: visbaltākās un maigākās smiltis, kas laikam tādas radītas, lai mīkstinātu jūras skarbumu, gan pelēkos ķērpjus, kas sagūluši paklājā a`la eco-dormeo... arī priedes un egles pleš rokas vairāk horizontāli nekā stiepjas vertikāli - laikam vienai pie otras drošāk turēties, nekā katrai par sevi augšup.
Turpat, metrus 300 no ostas, apsmaidām Ruhnu lidostu, kam bezdelīgas nekautrīgi nokakājušas slieksni... laikam jau cilvēks sen šai baltajā būdiņā ar lepno uzrakstu kāju spēris... arī angārs blakus vairāk siena šķūnīti atgādina - un aiz žoga redzamie siena ruļļi arī liek paspriedelēt - varbūt lidosta tāds Roņu salas jociņš vien ir? Bet nē - interneta resursos lasītais liecina, ka šeit vismaz kādreiz ir lidojumas lidmašīnas no Pērnavas...
Vakara ēnas kļuvušas garas, bet, kā jau jūlijā - saule vēl augstu, tātad jānobauda vēl pirts. Taisni neticami, ka tik mazā būvītē atrodamas tik plašas pirtstelpas ar visu priekškambari, dušām un kārtīgu saunu! Diena visnotaļ izdevusies - gan ceļavējš skarbs, bet ātrs, gan pirmā iepazīšanās pastaiga jauka, gan pirtsvakars brīnisķīgs.
Nākamais rīt atnāk saulains, bet visai spirgta vēja pavadīts. Rīta kafiju dzertot uz klāja, bez jakas neiztikt. Salas apskati nolemjam veikt kājām, kaut taksometrs ir dabūjams, piezvanot pa ostas ziņojumu dēlī norādītajiem telefoniem.
Tikko esam pāris minūtes soļojuši, jakas kļūst par lieku nastu - vējš mežā vairs nepūš, te ir vasara. Asfaltiņš uz meža ceļa, pirms gadiem sešiem uzliets, līdzens kā saimes galds. Ja pirms gājiena uzsākšanas mums bija domstarpības, cik īsti tālu tas "centrs" ir, tad soļojot, pa ceļam zemenes un mellenes uzēdot, neparastas ceļazīmes un lāča gājējpāreju fotografējot (skat. foto), ceļa līkums, aiz kura sākas ciems, pietuvojas ātri vien. Šķiet, vairāk par pusotru kilometru nebija, jo nepilna stunda laika tikai pagājusi.
Sala atgādina vienu lielu etnogrāfijas muzeju - kārtīgas saimes sētas ar guļbaļķu ēkām, kas izvietotas puslokā ap pagalmiem, akmens krāvuma žogi, kārtīgi un ļoti dekoratīvi malkas strēķīši.
Kājas pašas aiznes pie laikam jau svarīgākā apskates objekta - abām baznīcām, kas sabūvētas cieši blakus. Viena - Svētās Magdalēnas, 1644. gadā būvēta no avarējušu burinieku dēļiem. Pēc zviedru aizbraukšanas no salas 1944. gadā pusgadsimtu šeit dievkalpojumi nav noturēti, līdz tā atkal iesvētīta 1999. gadā. 1907. gadā no Zviedrijas ieradās salas jaunais mācītājs Augusts Ceterkvists (Zetterquist). vecajā baznīcā viņām likās tā kā par maz vietas, un tā nu Rīgas akadēmiķim Otto Hofmanim tika pasūtīts jaunas baznīcas projekts . Sākotnēji jaunā baznīca bija iecerēta no koka, tomēr uzcēla to no akmens. Laukakmeņus rūpīgi atlasīja un kala uz vietas, vienīgi stūru akmeņi esot atvesti no Zviedrijas jau apdarināti. Būvmeistari nāca no Sāmsalas un Muhu salas. Būvi finansēja ziedotāji no Zviedrijas.Rīgas pieminekļu sargātāji satraucās par abu baznīcu plānoto tuvumu, taču roņsalieši nepiekāpās, un tā no abām cieši blakus stāvošām baznīcām izveidojās Roņu salas unikālais ansamblis - starp abām baznīcām ir tikai divi metri. Roņu salas jauno dievnamu iesvētīja 1912.g. 20.jūlijā. Zviedri šeit savu pēdējo dievkalpojumu pirms izceļošanas noturēja 1944.g. 4.augustā. Turpmākos gadu desmitus baznīca stāvēja tukša, kādu laiku tika izmantota kā labības noliktava. 1988.g. 3.martā baznīcu no jauna iesvētīja, trīs gadus vēlāk ēku ar bijušo Roņusalas zviedru palīdzību izremontēja, bet pastāvīgas rūpes svētvietai ir veltītas tikai pēdējos gados, kopš Roņu salas draudze pēc 52 gadu pārtraukuma ieguva sev mācītāju.**
Šo visu iepriekš nepalasot nudien nav skaidrs, kāpēc salai, uz kuras šobrīd cauru gadu dzīvo tikai 50 iedzīvotāji (svaigas ziņas - no tirdziņā satiktas saimnieces, kas šo pastāstīja uz pašceptas maizes smērējot diļļu sviestu un bagātīgi noklājot ar pašas ķertu sālītu lasi), vajadzīgas divas baznīcas. Nav jau tā bijis vienmēr - kādreiz Roņu sala bijusi pieckārt labāk apdzīvota. Izstaigājam arī ap baznīcām iekārtotos kapus - izskatās, ka šejieniešiem latviešu smilšu terapijas vajadzība nepiemīt - papardēs atrodam visai senus krustus, bet arī nesenākiem aizgājējiem uzlikti vien krusti vai nelielas piemiņas plāksnes, bet pārējais atstāts dabas ziņā - vējš smiltis pielīdzinās, meža puķes iesēsies... Vienkārši, skaisti un skarbi, kā viss uz salas. Esam mazliet aizrāvušies ar neierasto kapiņu pētīšanu, bet dažās mājas tālāk sākusies rosība - šodien tirdziņš Roņu salā. Mēs ar ejam. Ceļabiedri izvēlās bundžiņ un pudeļdzērienus no pagalmā tikko atvērtā veikala, bet es acīgi pamanu iespēju tikt pie vietējā alus. Roņsaliete smukā zilā kleitā man vēlīgi ieburbuļo puslitru necaurspīdīga šķidruma (2 eur), un vēl es gribu jau augstāk pieminēto lašmaizi (1,5 eur). Šis ir viens no maniem jaunu vietu iecienītākajiem izzināšanas veidiem - nogaršot kaut ko īstu. Nu šeit īstāk vairs nevar būt, šķiet. Un garšo lieliski - alus gan vairāk pēc laba kvasa, un tam, šķiet, piemīt attālināta iedarbība, jo siltus viļņus kuņģa apvidū un mazliet mīkstas kājas jūtu vēl turpmāko stundu, ejot pārgājienā uz Limo pludmali, pa kuru tad arī atgriežamies jahtu ostā. Ir jau dienas vidus, apetīte ir sastaigāta, top pusdienas un mājupceļa plāni.
Kamēr vējš labs, laižam līdz Mērsragam. Un vējš tiešām labs - četrās stundās esam galā. Mērsraga osta, lai gan par to pašu Eiropas naudu būvēta (kā liecina plakāts) nav tik viesmīlīga kā Roņu osta - tualete tikai viena uz visiem, par pirtiņu grib naudiņu, viss tāds dikti pieticīgāks jahtenieku vajadzībām. Bet nekas. Ejam vēl apstaigāt Mērsragu, kur šodien esot Zvejnieksvētki. Tie gan laikam kautkur noslēpušies, jo atrodam tikai vienu skanīgu krodziņu, kur skan uz padejošanu rosinoši šlāgerīši. Kā liecina aiz karsti kūpināto zivju piedāvājumtāfelītes noslēptā afiša, šeit dzied "Duets Sandra", kas šovakar izpildīs populāros hītus, arī "Nedur vēnā", ja pareizi atceros. Nē, Sandru nebaudīsim, ejam vien mājās gulēt. Mēness jau liels un apaļš, un rīt vēl līdz Rīgai jātiek. Kaļam plānus. Uz Kihnu?
Stāsta galerija: http://dra.lv/gOURue
* http://www.la.lv/latvija-bez-ronu-salas-jeb-ka-stridigais-zemes-plekis-tika-igauniem/