Aiviekste. Fotogrāfijas.

  • 3 min lasīšanai

Pirmais apstādinātais kadrs no dažu domubiedru kopīgā pasākuma bija viena biedra radu virtuvē. Ka nu tomēr esam kaut kur nokļuvuši un tikuši pat pie skaistas lauku mājas pajumtes, tikko slaukta piena un pašceptas maizes. Citiem tā ir parasta bilde pie kaut kāda galda:)

Bet tu uzmet aci un atceries, ka liktos diez gan dīvaini braukt tikties un pavadīt dienas ar neredzētiem cilvēkiem, kaut domubiedru grupās secināts, ka domu gājiens saskan. Un izrādās kādi pēc domāšanas stila bija i-netā, tādi arī ir dzīvē:) Un saki vēl, ka tu neesi tas, ko un kā tu domā.

Bilde jau neparāda pirmo tikšanos Pļaviņās, kur it kā bija jāpievienojas vēl vienam biedram, kurš tomēr noslēpās, izslēdzot telefonu, neverot durvis un kur bija plānota pirmā nakšņošana. Kur pārsteidzošā kārtā tomēr pat dziedot un klausoties viena atmiņu stāstus, ceļš ved pie viena radiem. Atmiņu stāstos mazs puisēns pa šo lauku ceļu esot staigājis bieži, arī vēl nesen iemīlējies ar basām kājām vazājies. Kā radu sētā, saimniece samulsusi pieķerta ar piena kannu rokās, apjūk un nezin ko nu ar šādiem aizdomīgiem pasākt. Bieži sētā uzrodoties dažādi ļaudis. Nesen viens sludinātājs ar garu bārdu bijis, tad gan apjukusi. Nu jā te ar vienam saplēsti džinsi esot un tā, bet kopumā izskatoties mēs uzticami. Telti nelika celt un pat vēl izrādīja visu māju. Kur jau normāls Latvijai stāsts ir tāds, ka iesākām, bet tad palika bez darba, tagad kaut kā...Saimniecei ļoti agri plānots ceļojums pa Igaunijas dārziem, tāpēc domā, ka nav jēgas iet gulēt tāpat.

Otrā rītā saule jau lecot tieši acīs spīd, tādu nu necilu guļvietu izvēlējos. Saprotu, ka vēl laikam agrs, bet viens agrais biedrs jau kā rādžiņš kaut kur lejā buldurē. Pēc laika nāk celt, esot jāiet Daba skatīties. Te nu arī Aiviekste sastopas. Daži makšķernieki krastā, un viens vēl nobrīnās, kur tik agri ciemiņi izdzīti ārā. Te top bilde – es ar makšķeri. Zivju dīķī zivis jāpabaro, arī upenes zivis dabūja, izrādās ēd.

Esot tomēr jāsteidzas uz Lubānu, tur svētku atklāšana jau 10. Pa ceļam pamanu gājēju tiltu pār upi, un ja tāds tur ir vienīgais, tad bērnībā esam te ar ģimeni piestājuši. Tāpēc bija arī tagad jāapstājas. Izrādās tilts aizslēgts remontā, tobiš bīstami tur iet, bet nu kā neiesi. Labi, ka viens biedrs arī vēl bija drošs. Te bija bilde – es uz tilta.

Iebraucām Lubānā un kaut kā esam pie baznīcas piestājuši. Tur tieši arī visi cilvēki dodas. Izrādās sākas ļoti skaists svētku atklāšanas koncerts. Biedri gan kaut ko tur vaidēja, ka baznīca ne visai, viens tā kā gulšņāja pat vai pulkstenī visu laiku skatījās, bet man ļoti patika. Garīgi tomēr domu biedri.... Pēc baznīcas visi kā Mērnieku laikos izplūda pa dejām un krogiem. Gribējās nobildēt šo sajūtu, bet sanāca kaut kāda parasta cilvēku masa, kas kaut kur iet.

Meklējot dabas taku gar Aivieksti nedaudz apmaldamies, bet vēl neesam sastrīdējušies. Dabas taka smuka, neviena cilvēka, laikam visi svin. Vienā vietā vigvami sacelti. Pa kokos novilktiem striķiem varēja līdzsvaru patrenēt. Te bija jātop bildei – es kā balerīna. Tālāk peldvieta, atpūta, korintes. Vēl reizi svētki un aukstā zupa identiskā padomju laiku ēdnīcā, rindā vīri ķenčiem līdzīgos tērpos. Atjaunotā pagrabā, kas būšot krogs, biedrs saskrienas ar vienu no mīlestībām. Nezin kāpēc abi kaut kā neveikli ātri atvadās.

Tā kā vakarā būšot pirts, tad tomēr jātaisās tur visu kurināt un taisīt, nekāds teātris man nebūs. Pa ceļa malām tiek gādātas pirts slotas un vispār man tagad Rīgā dzīvoklī palodze ar visādām žūstošām zāļu tējām noklāta. Ka tik īsto vēl atšķirtu iedzert katrai kaitei.

Sagurums vai kas, bet saimnieks, kas vēlu naktī no medību tusa pārradies, tāds ne visai laipns rādās. Ar vienu biedru nozūdam pie upes, kamēr radu runas norimsies. Tā aizpļāpājamies, ka saule jau gandrīz Aiviekstē un i pirts izkurta, i desas saceptas. Nepieklājīgi jau sanāca. Viens no biedriem pirtnieks kārtīgs esot. Tad nu rādīja klasi pa visām čakrām. Pēc tam dīķī atslēdzās pēdējā prāta palieka. Saimnieks arī atkusa. Saskumis, ka plāni sašķobījušies un daudz kas tikai iesākts saimniecībā. Pirti arī tagad taisītu savādāku. Esot no rīta agri uz Koru olimpiādi Rīgā jābrauc. Šis viss bildēs nebija.

Nākamajā dienā vismaz ļāva ilgāk pagulēt. Saimniece atgriezusies no Igaunijas, darbojas kūtī un jūsmo par redzētajām rozēm. Laikam govi tā arī neviens nebija vakar izslaucis. Bet tā tur esot bieži. Tad pošamies jau atpakaļceļā. Seko bilde – es uz laipas vienā ezerā sēžu un ar kājām ūdeni šļakstu. Visi tur tā pasēdējām. Ak jā, pēc vēžiem tā arī neviens neaizgāja. Un kā gan pabrauksi garām Gaiziņkalnam. Izrādās viens vispār tur nav bijis, pārējie arī ļoti pasen. Bilde kalna galā, kur tālumā ezeriņi. Atkal neviena cilvēka un kalna galā meža zemenes, korintes atkal, dažas mellenes. Kafejnīcā gan nekā silti ēdama neesot, teica samiegojusies saimniecīte. Lielas šūpoles gan vēl tur bija. Tur laikam nenobildējos.

Tad Ērgļos esam vienu jau atveduši atpakaļ uz mājām. Ciemi, runas, uzkošanas, uz vienas kājas un otras. Kāds nevienam nepiederošs ļoti augsts tornis tuvu. Jāiet taču atkal kaut kur uzkāpt. Mjā, tas bija bailīgi. Bet tas pirts efekts laikam turpināja darboties, kad jūra līdz ceļiem. Te arī pēdējā bilde – es tornī. Atvadas.

Trakums tāds, ka no tās garīguma devas, fotoaparāts atteicās izlādēt bildes, karte sabojājusies vai kas tur. Tad nu sanāca šāda bilde. Paldies!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais