Tbilisi, Gruzija

Viesturs Kančs 07.07.2014 5 min lasīšanai

Pilno rakstu lasi šeit! http://www.oposumi.lv/blog/tbilisi-gruzija Saīsinātā versija: 10 lietas no Tbilisi!

Izvēloties Tbilisi par ceļojuma galamērķi, nevar kļūdīties itin nekādi. Lai arī daudz ir dzirdētas latviešu pozitīvās atsauksmes par Gruziju, īpaši Tbilisi, vislabāk izjust un pārliecināties par to ir pašam. Iespējams, ka latvieši ir noilgojušies pēc kārtīgas vasaras, vienkāršiem un salīdzinoši lētiem ēdieniem, dzērieniem, kā arī pēc nedaudz haotiskas braukšanas pa ielām.

Lai pilnībā izjustu izslavēto gruzīnu viesmīlību, ļāvāmies par labu izvēlei pārnakšņot pie vietējiem ar AirBnb palīdzību. Tā kā tūristu šai zemē netrūkst, vietējie jau ir ļoti prasmīgi iemanījušies atbraukt pakaļ uz lidostu un pastāstīt par noteikti apskatāmajām vietām, tādējādi konkurējot ar viesnīcu piedāvājumu. Iesaku reģistrēties Airbnb īpaši tad, ja ir vēlme parunāties ar vietējiem un būt tuvāk viņu kultūrai, nevis noraudzīties no viesnīcu logiem - www.airbnb.com/c/vkancs (reģistrējoties no šī linka, abi saņemsim atlaides turpmākajiem ceļojumiem).

Tbilisi iepazīstam nakts melnumā, jo reiss piezemējas aptuveni pusčetros no rīta. Izlidojam pārpildītā lidmašīnā ap pusnakti no Rīgas lidostas. Lidmašīna ir pilna ar latviešiem, gruzīniem un krieviem, kuri steidz izbaudīt Gruzijas vasarīgos laikapstākļus vai arī izmanto šo kā tiešo airBaltic lidojumu no Rīgas. Lidostā manāma kņada, tiek sagaidīti cilvēki un ātri vien mūs atrod Mikels, pie kura paliksim nākamās četras dienas. Vēl naktī, caurbraucot pilsētu, Mikels pastāsta, kur jāiet ēst un kas noteikti jāapskata. Viņam šāda tūristu pārvadāšana un izmitināšana jau kļuvusi par ierastu aktivitāti. Iepriekšējie ciemiņi no Latvijas atstājuši degustēšanai Tērvetes alu, ko mēs arī apstiprinām, kā gana labu esam.

Nonākot Tbilisi ir aptuveni +24 grādi, kuri jau pēc pāris stundām, rīta agrumā, sāk tuvoties +30. Pirmās dienas plāns ir nenoteikts, taču galvenais mērķis ir uzbraukt ar funikulieri tuvējā kalnā. Dodamies cauri pilsētai, gar promenādi, uz veco Tbilisi pilsētas daļu. Arvien izteiktāk manāms, ka autovadītāji ir labos draugos ar taurēšanu. Ja tiek mainīta josla - bīp!, ja kādu jāapdzen - bīp, ja pamana pazīstamo uz ietves, bīp!. Tas viss kopā ar braukšanu notiek rotaļīgā haosā. Pēcāk kāds no taksometra vadītājiem min - ja brauc, ievērojot visus noteikumus, ātri vien būs satiksmes negadījums, tāpēc visi piešāvušies braukt pa savam, pa gruzīnu modei! Vecā Tbilisi sāk savu uzvaras gājienu ar palielu sēravotu piršu kompleksu un par to dažādību ziņo vairāki kupoli. Virzoties aptuvenā virzienā uz funikulieri kalna pakājē, pa ceļam redzami daudzi tūristu veikaliņi. Pārsvarā tiek tirgots vīns, čurčellas (vietēji saldumi, kā pamatā ir rieksti vīna miltu mērcē) un dažnedažādi nieki. Lieki piebilst, ka neesam raduši pie +30 grādiem, tāpēc ik pa brīdim pērkam ūdeni, kas ļoti līdzinās Borjomi. Pēc vairāku stāvu ielu pievarēšanas ielas ēnas pusē, nonākam pie mūsu galamērķa. Funikulieris ir gana moderns un par pāris larām lēnā garā paceļamies virs pilsētas.

Kalna virsotnē klimats ir burvīgs! Lai arī saglabājas ap 30 grādiem, ir daudz vairāk gaisa un ik pa brīdim ir patīkama vēja brīze. Līdz ko esam izbaudījuši skatu pār Tbilisi, pamanām, ka augšā ir milzīgs atrakciju parks. Kas gan var būt labāks par milzu panorāmas ratu un dulliem amerikāņu kalniņiem, kas ir pārsimts metrus virs pilsētas? Pirmo maltīti ēdam Alani - vietā, kuru ieteicis mūsu namatēvs. Izskatās, ka tūristi šeit īpaši daudz neiegriežas, jo ēdienkarte ir gruzīnu valodā. Tas neliedz viesmīlēi uzminēt mūsu vēlmes - to maizīti, šo šasliku un vēl jums varētu garšot šis. Īpaši nepretojamies un pēcāk saprotam, ka tā pat ir bijis labāk. Nogaršojam visu - hačapuri, šašliku, īpaši veidotus dārzeņus un pašu Alani brūvēto alu. Runā, ka esot Gruzijā, nedaudz jāatstāj uz šķīvja, lai namatēvs būtu gandarīts par to, ka spējis pabarot viesus. Tukšu šķīvi atstājot tikai nabagi.

Turpinām ar staigāšanu pa Tbilisi centrālo daļu un ielūkošanos vietējos veikaliņos. Kamēr brīnāmies par to, ka uz ielām lielajā karstumā tiek tirgotas vistas celofāna maisiņus un to, kā vietējie spēj ģērbties garās, melnās drēbēs, pilsētas centrālajā laukumā, nobloķējot vienu no tiltiem, tiek celta skatuve. Pēcāk izrādās, ka gaidāmas svinības par godu kāda Eiropas Savienības pakta noslēgšanai. Ilgā staigāšana pa pilsētu ir padarījusi mūs gana nogurušos, lai izvēlētos atvilkt elpu mājvietā. Piemājas pagalmā noplūcam pāris vīģes un apdomājam, ko noteikti vajadzētu apskatīt tālāk. Tikai pievakarē, kad esam atpūtušies, saņemam drosmi doties izlūkot piemājas rajonu. Izrādās, šeit pieejams daudz ķiršu, plūmju, kā arī pašmāju vīna.

Nākamā diena ar laikapstākļiem lutina. Celsija stabiņš jau rīta pusē droši pārkāpis +30 grādu atzīmei. Organisms jau šķietami puslīdz apradis ar šādu karstumu, tāpēc raitā solī dodamies uz vienu no noteikti aplūkojamajām vietām. Uz krāmu tirdziņu. Ja pirms tam ar krāmu tirdziņu man bija asociējusies Latgalīte, tad šeit tas viss ir pasniegts ar vērienu. Daudz servīžu, lustru, Padomja laiku trauku, rotaļlietu, auksto ieroču un pat Radiotehnikas tumbas. Tas viss un vēl jo vairāk sastopams krāmu tirdziņā, kura paviršai izstaigāšanai nepieciešama vismaz pusotra stunda. Fonā dzirdot sabļaustīšanos starp pārdevējiem un Nardi galda spēles spēlētājiem, ik pa brīdim dzirdama kaulēšanās par pircēju iekāroto preci.

Pilsētas centrā atrodas milzīga māja, kuru sākumā noturam par lielveikalu. Pēcāk saprotam, ka tā sevī apvieno dažādas valsts institūcijas, kas nav izmētātas pa visu pilsētu, bet atrodamas vienuviet. Pie šīs ēkas manāma arī interesanta iebraukšana/izbraukšana vienā virzienā, ko pārkāpjot var itin viegli pārdurt automašīnas riepas.

Turpinot vietējo parku un tiltu aplūkošanu, pamanām arvien vairāku policistu. Ir vērts saprast, ka šeit likuma sargi ir uz katra stūra. Pēc nesen notikušajām reformām, kad visi kukuļojamie policisti tika brutāli nomainīti uz jauniem, ar krietni lielākām algām, to skaits palielinājies iespaidīgi. Tiesa, to darba pienākumi gan ir interesanti. Kāds policists visu dienu staigā pa parku vai guļ zālītē. Kāds cits - pavisam nesteidzīgi riņķo pa kvartālu. Vietējie viņus dēvē par dienas zagļiem, kas pilnībā atbilst redzētajam. Pēcpusdienā dodamies kalnos ar pacēlājiem. Seši vagoniņo no agra rīta līdz vēlam vakaram rotē pa minūtes ilgo braucienu, gaidot tūristus. Esot augšā, iespējams nostāties blakus Mātes Gruzijas statuja un paraudzīties uz ieplakā esošo pilsētu. Pēcāk lēnā garā pa serpentīnu, garām Narkali cietoksnim, dodamies atpakaļ pilsētā. Šodien jānogaršo vietējie ēdieni - hinkaļi un govs smadzenes.

Hinkaļi šķiet, kas ļoti pietuvināts jau zināmajiem pelmeņiem. Izmērā gan tie ir krietni lielāki un viens no galiem nav līdz galam izvārīts. Pēc labākajām ēšanas tradīcijām, aiz tā ir jāņem hinkalis, jāizdzer iekšā esošais šķidrums un tad var turpināt ar pārējo. Ar govs smadzenēm iet grūtāk. Psiholoģiski šo burbuļojošo siltā galertveida panējumu dabūt iekšā ir grūti, taču noteikti ne negaršīgi.

Ejot mājup, ar Eiropas Savienības himnu uz lielās skatuves iesākas vakara pasākums. Pēkšņi no malu malām sapulcējas daudzi cilvēki, kuri atzinīgi novērtē pasākumu. Vēlāk televizorā vērojam pasākumu, fonā dzirdot ilgu salūtu. Vakara izskaņā staigājot pa ieliņām, pieķeru pie domas, ka esam jau apraduši ar vietējo ielu šķērsošanas kultūru. Ja nepieciešams, droši ej pāri ielai, parādi jau laicīgi mašīnai un pēc tam pasaki paldies. Līdzīgi ir ar taksometriem. Ar tiem vietējie brauc gandrīz tik pat daudz, kā ar sabiedrisko transportu. Protams, sākotnēji nedaudz pārmaksājot, iemācāmies vietējo cenas. Tikai pirms aizbraukšanos, šo jautājumu pārrunājot ar holandieti, saprotam, ka esam maksājuši vismaz 5 reizes mazāk par viņu. Tas ir kā pierādījums, ka Gruzijā ar krievu valodu var panākt vairāk nekā angļu valodu. Nolemjam doties uz sēravotu pirtīm, lai notrauktu putekļus. Pēc atsauksmju izlasīšanas, izvēlamies par labu par vienai no pirtīm. Process ir gaužām vienkāršs - pēc pusstundas sēdēšanas kartās sēravota baseinā, ierodas pirtnieks, kurš ar kārtīgu švammi noberž ādu. Viss iedegums pazūd acumirklī, taču sajūtas pēc tam ir neaprakstāmi labas.

Pēdējo dienu ieplānojam, kā došanos uz tirgu. Esot tajā, par čurčellu, augļu un garšvielu trūkumu nav jāsūdzas. Katrs pircējs ir skaļāks par iepriekšējo, nemitīga kņada, troksnis. Apģērbu veikali ir tik daudz, ka labu brīdi jāpiedomā, kurā ejā atrodies, lai tiktu no ēkas ārā. Pēc krietnas stundas klīšanas nokļūstam arī tirgus daļā, kur iepērkas vietējie. Šķiet, pirmo reizi paliek nedaudz neomulīgi par savu drošību. Patumšā vecā ēkā tiek tirgotas drēbes, smaržas, kurpes par ļoti zemām cenām. Tikai paceļot acis, pamanām kādā pamestā un drūmā rajonā esam nonākuši. Ēkas ir nolaistas, pussagruvušas un uz avārijas robežas. Ironiski, taču paejot blakus ielā, gozējas jauna un glīta ēka. Gruzija - kontrastu zeme.

Pēdējās stundas aizvadām jaunajām un atjaunotajā pilsētas daļā, kura galīgi nelīdzinās Tbilisi, ko esam iepazinuši iepriekšējās dienās. Viss ir tīrs, kārtīgs un ar vecās Eiropas piesitienu. Šo ielu varētu dēvēt par kārtīgu vēstniecības rajonu. Vēl reizi uzbraucot augšā ar vagoniņu, noraugāmies uz pilsētu, lai jau nakts melnumā atstātu Tbilisi. Nākamreiz jādodas Gruzijas kalnos - tas nu ir izlemts!

Pilno rakstu lasi šeit! http://www.oposumi.lv/blog/tbilisi-gruzija Saīsinātā versija: 10 lietas no Tbilisi!

Vairāk bilžu no ceļojuma skatāmas Instagram - @oposumi un @agijakola